Cilvēki no ārzemēm brauc uz Kolku ārstēt zobus

„Jau no dzimšanas zināju, ka būšu mediķe. Man vienkārši citas domas nav bijis. Bērnībā vēl tik konkrēti nezināju, ka būšu zobārste, bet to, ka mediķe, gan. Zobārstes profesiju izvēlējos apzinātā vecumā, kad zināju, ka vēlos būt arī mamma.” Inga jau laikus sapratusi, ka ārstes un mātes lomu mēdz būt grūti savienot, – nakts dežūras un smagāka profesija ārstu bērnus mēdz apdalīt.

Iemīlējusies Kolkā

Medicīnas institūtu Inga pabeidza 1992. gadā. Kolkā toreiz bija vajadzīga zobārste, un viņa atbraucu paskatīties. Tā bija pirmā reize, kad Inga bija Kolkā, un uzreiz iemīlēja šo vietu. „Mana sirds palika šeit, kā ieraudzīju – jūra, mežs! Šeit, Kolkā, daba ir kā templis,” mirdzošām acīm stāsta zobārste. Arī viņas vīram, kurš nupat bija beidzis Rīgas Tehnisko universitāti, ļoti iepatikās Kolka, un te atradās darbs.

1992. gadā Kolkā vēl bija padomju armijas daļas. Jauniņā zobārste sāka vēl ar urbjiem, kādi bija padomju laikos. Arī apmaksas sistēma vēl bija kā padomju laikos un zobārstniecība bija valsts apmaksāta. Dakterei algu toreiz maksāja Talsu slimnīca.

Aicinājuma, ne naudas dēļ

„Algas nebija lielas, un vēl pārmaiņu laikos visiem klājās grūti. Mēs ar vīru bijām jauni, tikko augstskolas beiguši,” atceroties pasmaida Pinkena. „Starp citu, nekad negāju uz medicīnu ar domu, ka nu es te tagad pelnīšu. Nekad! Man nebija arī pārsteiguma, ka te daudz jāstrādā. Es negāju uz peļņu. Medicīna bija mans aicinājums.”

Drīz sākās pārmaiņas, un valsts vairs zobārstniecības pakalpojumus neapmaksāja. Cilvēkiem par tiem bija jāsāk pašiem maksāt pilnu cenu.

„Tas bija grūts laiks, jo to bija grūti pieņemt: gan cilvēkiem, gan ārstiem. Tev uzreiz bija jāsāk strādāt ar naudu un jāsāk prasīt samaksu,” atceras daktere. „Naudas cilvēkiem ir tik, cik ir, un īstenībā arī tagad daudziem tās nav,” Tomēr, lai varētu sniegt cilvēkiem kvalitatīvu palīdzību un uzturēt kabinetu, naudas lietas bija jāapgūst „Es absolūti neesmu biznesmene, es neprotu skaitīt. Bet kaut kā viss dzīvē sakārtojas tā, ka tu tiec ar visu galā, arī ar maksājumiem,” atzīst daktere.

Labākais pacientiem

Pirmo, ko savā kabinetā nomainījusi, – tas bijis zobārstniecības krēsls. Nu jau kopš 2008. gada dakterei un pacientiem godam kalpo trešais krēsls. „Šis ir ļoti labs. Vāciešu ražojums. Ar to ļoti viegli strādāt, arī pacientiem ir viegli,” priecājas daktere.

Kabinets tiešām labi aprīkots – ne tikai moderns krēsls, bet arī digitālais rentgena aparāts, kāds redzēts labākajos Rīgas zobārstniecības kabinetos, ar iespēju uzreiz palielinātu zoba rentgena attēlu redzēt monitorā. Arī par tiem, kas baidās no atsāpinošajām injekcijām, padomāts – daktere lieto īpašu datorizētu atsāpinātāju bez ierastās adatas. Moderni urbji. „Pamazām kā pelīte visu esmu savilkusi,” smaida Inga Pinkena.

Izrādās, tas iegādāts, ne tik daudz naudu skaitot un iespējamo peļņu rēķinot, bet vispirms par pacientiem domājot. „Tā ir kaut kāda mistika. Tad, kad tu strādā, tad viss atnāk. Tikko sāc naudu skaitīt, tad uzreiz ir cauri! Tie ir likumi, ko neesam izdomājuši, un tie darbojas,” pasmaida daktere. „Kad tu neskaiti, kad mierīgi strādā, nedomājot, tad viss saliekas pa plauktiņiem. Un tu tiec galā. To visu jau nepērk uzreiz, bet kredītā. Kā jau visiem.”

Viegla roka un sirsnība

Jautāju, vai zobārste pati izvēloties vietu, kur ārstēt savus zobus; vērtē arī, kā aprīkots kabinets. „Aprīkojums jau pats nestrādā, strādā ārsts. Var nezin ko un cik modernu kabinetā salikt, bet, ja tev rokās nav prasmes un veiklības, nekas nesanāks,” skaidro daktere Pinkena. „Nu, protams, cilvēciskajam faktoram arī ir nozīme. Ir svarīgi, lai ar pacientu būtu kontakts,” laba zobārsta pazīmes atklāj ārste. Savukārt viņas pacienti slavē dakteri ne tikai par roku veiklību un profesionalitāti, bet arī draudzīgo un cilvēcisko attieksmi un arī centību vislabākajā veidā palīdzēt saviem pacientiem.

Pacienti arī no ārzemēm

Pacientus daktere Pinkena neesot skaitījusi, bet esot daudz. „Ļoti jauki cilvēki. Šeit ir ārkārtīgi daudz labu cilvēku, jo šeit ir īpaša vieta. Viņi ir skarbi, bet ļoti labi. Ja tevi pieņem, tad pieņem kārtīgi. Ja nepieņem, tad arī. Pacienti brauc arī no ārzemēm. Bijušie Kolkas iedzīvotāji veda uz Latviju zobus ārstēt arī savus draugus. Un tā aiziet.

„Varēja jau plēsties uz Rīgu. Es pieļauju, ka profesionāli spicāki ārsti domā, ka šeit laukos strādā lūzeri. Nē. Uzskatu, ka tieši man paveicies. Cilvēki mani atrod un arī no Rīgas un visām Latvijas malām brauc. Katrs no mums kādu atrod – ārsts savu pacientu un pacients ārstu. Nav nejaušu tikšanos, tās visas saplānotas.

Ko dara, ja atnāk kāds, kam naudiņas nav tik daudz? „Absolūti nešķiroju. Palīdzu tieši tāpat, neko neliedzot visu pēc labākajiem standartiem. Citreiz atnāk cilvēks un godīgi pasaka: „Man vispār nav naudas.” Tāpēc jau viņam neatteikšu un nekad neraušu zobu bez anestēzijas.

Bērni nāk bez bailēm

„Iznāk daudz nostrādāties. Vakar no septiņiem rītā sāku pieņemšanu un līdz deviņiem vakarā. Vakar iegadījās tāda diena, kad daudz nāca ar sāpošiem zobiem.” Daktere nevienu ar sāpošu zobu prom neraida un kur nu vēl pirms brīvdienām.

„Zobārstniecībā daru praktiski visu, vienīgi implantāciju neveicu – tai ir sava specifika, un, lai to izdarītu ļoti labi, tur jābūt milzīgai pieredzei un pamatā ar to vien jānodarbojas. Visas labošanas, raušanas ar visiem gudrības zobiem. Ja vajag, arī keramiku lieku.” Inga Pinkena labprāt strādā arī ar bērniem, un pie viņas labprāt nāk pat tie, kas no citiem zobārstiem baidās. Daktere atzīst, ka attiecas pret mazajiem pacientiem, it kā katrs viņas pašas bērns būtu. „Savam bērnam jau neko sāpīgu nodarīt negribas,” ar mīļumu piebilst daktere.

Inga Pinkena bieži mācās un atzīst, ka šajā profesijā tas ir milzīgs pluss. Zobārstiem Latvijā ir regulāri jāpapildina savas zināšanas, lai savāktu resertifikācijai nepieciešamos kredītpunktus, bet daktere Pinkena mācās arī vairāk par šo obligāto minimumu. „To vajag. Nedrīkst apstāties savā izglītībā. Tad gan pašam, gan pacientam būs labāk,” pārliecināti saka mediķe.

Jautāta par to, kas vislabāk patīk viņas darbā, daktere smejot atzīst, ka viss. „Jebkurš darbs jādara ar mīlestību. Tikko tu ieliec tajā, ko dari, sirdi, mīlestību, viss notiek.”

Dieva dāvātās gleznas

Sevi labā formā daktere Pinkena uztur strādājot un ja ir iespēja, mazliet sportojot, arī sevis labā pastrādājot ar ārstniecisko vingrošanu. Viens no dakteres vaļaspriekiem ir nūjošana.

„Kolkā ir ļoti aktīva kultūras dzīve, bet es neaprobežojos tikai ar Kolku, ir iespējas aizbraukt uz Rīgu, Ventspili.” Daktere daudz ceļojuši. Ar ģimeni (dakterei ir vīrs un divi bērni) apceļotas daudzas zemes, piemēram, Ķīna. Savukārt pēdējā ceļojumā kopā ar draudzenēm bijusi Francijā. „Ļoti ekonomiski, ļoti interesanti, bez grupām, paši sev maršrutu izveidojam,” atklāj Inga Pinkena.

Pēdējā ceļojumā staigājot pa Luvru un apskatot pasaules mākslas šedevrus, daktere Pinkena aizdomājusies par savu ikdienu Kolkā. „Tas Visuvarenais mākslinieks katru dienu, kad eju uz jūru, man rāda tik neatkārtojamas gleznas! Katru reizi cits fantastisks skats – vai tā ir vētra vai saulains, vai saulriets. Ne par vienu miljonu to nevar nenopirkt, nekāda villa to neatmaksātu, ko gūstu te, Kolkā! Man vienmēr te ļoti patīk. Putniņi dzied; kad nāku vakarā no darba, ir tāds miers un skaistums. Jau aizejot līdz mājām, esmu atpūtusies. Paņemu savas nūjiņas un prom uz ragu. Tur ceļš pa mežu un ir tik skaisti! Es jūtos tik apdāvināta, ka man pat neērti stāstīt. Tiešām ne katram tā veicies!”

Tautas Veselības Avīzes lasītājiem Inga Pinkena novēl: „Sargāt sevi, domāt par sevi, mīlēt sevi un sākt ar sevi. Jo pasauli mēs nevaram mainīt, varam mainīt tikai sevi. Un tad pasaule ap mums pārvēršas.”