Teju 20 gadus viņu mocīja dažādas sāpes - Lisas atklātais stāsts par to, kā mīlestība izglāba no fibromiaļģijas

Desmit gadus vēlāk piecdesmitgadīgā Lisa jūtas laimīga un vesela un bauda fiziski aktīvu dzīvi meža īpašumā Devonšīras grāfistes dienvidu daļā (Lielbritānijā). Viņa ir apliecinājums tam, ka fibromialģija nav stāvoklis, no kura nebūtu iespējams izveseļojoties. Brīžos, kad Lisa nestrādā par skolotāju vai nerada mākslas darbus, viņa pavada laiku, rosoties dārzā, stādot kokus un skaldot malku, turklāt tagad “spēj uzkāpt stāvā nogāzē un nejust nogurumu, sāpes vai elpas trūkumu”.

Kur gan slēpjas tik iespaidīgu pārmaiņu – veselības un visas dzīves – noslēpums? “Mana atbilde ir vienkārša: pozitīvā attieksmē,” atbild Lisa, “un – īstā mīlestībā.”

Kad vajadzīgs draugs

Lisas atveseļošanās nepavisam nebija vienkārša. Daudzus gadus viņa bija izmēģinājusi neskaitāmas terapijas – gan tradicionālas, gan alternatīvas, sākot ar antidepresantiem un beidzot ar akupunktūru, bet nekas nespēja apturēt slimības izplatību, galu galā novedot pie darba zaudējuma un laulības šķiršanas. Taču, kad Lisa feisbukā sazinājās ar senu skolas laika draugu Marku, piepeši viss mainījās. “Mēs sarakstījāmies e-pastā, un es drīz vien aptvēru, ka esmu iemīlējusies,” viņa stāsta. Jūtas bijušas abpusējas.

Kad viņi pirmoreiz pēc divdesmit gadiem satikās, Marku satrieca Lisas izskats. “Man bija 42 gadi, taču izskatījos sešdesmitgadīga,” atceras Lisa. “Biju novārgusi.” Taču Marka reakcija bija negaidīta – viņš nolēma palīdzēt Lisai izveseļoties.

“Marks uz alternatīvās medicīnas metodēm paļaujas jau kopš 14 gadu vecuma, kad pašmācības ceļā apguva jogu, lai koriģētu savu skoliozi (mugurkaula izliekumu),” stāsta Lisa. “Viņš nepagurdams pētīja manu veselības stāvokli un nāca klajā ar jauniem ieteikumiem, kas varētu samazināt sāpes un nogurumu. Tā nebija cīņa ar simptomiem, bet gan attieksme pret ķermeni kā vienotu veselumu.”

Palīdzība ar rokām

Kā pirmo Marks ieteica izmēģināt Bouvena terapiju, kuru pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados izstrādāja Austrālijas sporta masieris Toms Bouvens. Tas ir fizisko manipulāciju veids, kas iekļauj maigas masējošas kustības muskuļiem, cīpslām un fascijām (saistaudu tīklojumam, kas aptver visu ķermeni), un tiek uzskatīts, ka šādi seansi ar ārstēšanās pārtraukumiem var iedarbināt ķermeņa dabisko pašdziedināšanos.

Lisa pieteicās vizītē pie vietējā Bouvena terapeita un piedzīvoja jaunas atklāsmes. “Jau otrajā vizītē jutos pārsteigta par ķermeņa reakciju. Manas stīvās un sāpīgas locītavas burtiski “izplūda” – tik atslābinātas tās bija. Es gluži vai gavilēju!”

Cik vien līdzekļi ļāva (tolaik Lisa nestrādāja), viņa turpināja apmeklēt speciālistu un pēc gadiem ilgas sadzīvošanas ar sāpīgu un stīvu ķermeni bija sajūsmā par atgūto kustīgumu. Tas deva cerību, un Lisa nolēma pilnībā paļauties uz Marka ieteikumiem.

Nākamais plāna punkts bija atbrīvoties no potenciāli kaitīgajām ķimikālijām, ar kurām Lisa varētu saskarties.

“Tika izmesta mana iecienītā dekoratīvā kosmētika, sejas krēmi, ķermeņa losjoni, šampūni un ādas attīrīšanas līdzekļi, un to vietā stājās pilnīgi dabīgi bioloģiski produkti,” stāsta Lisa.

Viņa arī sāka nodarboties ar cigunu – tradicionālās ķīniešu medicīnas tehniku, kurā iekļautas koordinētas ķermeņa pozas un kustības, elpošana un meditācija. Ap to laiku Lisa, lai atrastos līdzās Markam, jau bija pārcēlusies uz Kornvolu. “Sākotnēji ciguna apgūšana bija sarežģīta un sāpīga, jo man bija grūti nostāvēt ilgāk par dažām minūtēm, taču, veicot kustības regulāri un vairākus mēnešus, spēju pārvarēt nepatīkamās sajūtas un tikt pie ieguvumiem – gan fiziskiem, gan garīgiem.”

Visu nosaka gremošana

Vislielākās pārmaiņas Lisa piedzīvoja, mainot ēdienkarti. Marks pavēstīja, ka viņai ir visas pazīmes, kas liecina par pārmērīgu Candida albicans klātbūtni organismā. Šī sēnīte parasti mājo zarnās, un tā spēj izraisīt daudz dažādu simptomu. Painteresējusies par šo jautājumu vairāk, Lisa nolēma ievērot pretsēnīšu diētu, proti, ēdienkarti, kurā nav mākslīgi pievienota cukura, cieti saturošu dārzeņu un augļu, kofeīna un jebkādu citu produktu, kam ir augsts glikēmiskais indekss.

Lisa jau bija ievērojusi vegānu ēdienkartes principus, un pielāgoties pārtikai bez cukura viņai izrādījās viegli. Grūtības sagādāja kas cits – atteikties no iecienītajiem sakņu dārzeņiem, kā arī atrast uzkodas, kas nesaturētu cukuru. “Veiksmīgu iznākumu noteica strikts režīms un tālredzīga plānošana,” saka Lisa. “Un – kvinoja! To man atklāja Marks. Kvinoja kļuva par manas ēdienkartes pamatu.”

Lisa arī lietoja probiotiku uztura bagātinātāju ThreeLac, kas satur trīs gremošanu veicinošas baktērijas un ieteicamas tiem, kuri ievēro pretsēnīšu diētu.

Tomēr pirmie divi mēneši izrādījās “īstākā elle”. “Jutos tā, it kā man būtu gripa, biju klāta plankumiem, un mana elpa smirdēja,” Lisa atceras. “Nesaprotu, kā Marks vispār spēja man tuvoties!” Taču Marks pārliecināja Lisu, ka viņas ķermenis vienkārši attīrās, un mudināja diētu ievērot.

Lisa tā arī darīja un divus mēnešus vēlāk kādā rītā pamodās, un juta: kaut kas ir mainījies. Sāpes bija zudušas! “Nebiju dzīvojusi bez sāpēm veselus astoņus gadus. Teju vai izraudāju visas acis!”

Lisa jutās laimīga, taču vienlaikus – pārskaitusies. “Es apmeklēju tik daudzus speciālistus, un itin neviens pat nepieminēja ēdienkarti! Bet tā ir pamatu pamats!”

Apņēmības pilna saglabāt veselību Lisa teju divus gadus strikti ievēroja diētu un tikai pēc tam ēdienkartē pamazām iekļāva dažus no saviem iemīļotajiem sakņu dārzeņiem. Veselība nepasliktinājās.

Dzīve mežā

Puzles pēdējais gabaliņš izrādījās dzīvesstila maiņa, iegādājoties mežu platības Devonšīras grāfistē. Lisa sāka jaunu dzīvi kopā ar Marku. Mājas vietā viņa iemācījās dzīvot jurtā un līdzšinējās garās stundas, skatoties televīziju, iemainīja pret dienām ilgu uzturēšanos starp kokiem, augiem, kukaiņiem un meža dzīvniekiem.

“Šī vieta dziedina,” saka Lisa. “Jo vairāk laika šeit pavadu, jo spēcīgāka kļūstu.”

Katru dienu Lisa un Marks sāk ar divu stundu ilgām ciguna nodarbībām, pēc tam ļaujas meditācijai un skaļi izrunā pozitīvas mantras, piemēram, “es esmu stiprs”, “es esmu vesels”, tādējādi pārprogrammējot smadzenes. “Ja kaut ko saka gana bieži, ķermenis sāk pēc tā vadīties,” uzskata Lisa.

Viņa ir sākusi apmeklēt arī vietējo kineziologu, kurš ārstē viņas mazaktīvo vairogdziedzeri. Lai to kompensētu, Lisa kopš trīsdesmit gadu vecumu ir lietojusi medikamentus. “Ar speciālista palīdzību esmu spējusi pilnībā atteikties no zālēm, un man ir daudz vairāk enerģijas,” viņa saka.

Galu galā Lisa sāka justies gana labi, lai sāktu atkal strādāt, taču, lai izvairītos no pilnas darba slodzes radītā stresa un varētu mērķtiecīgi īstenot sapni kļūt par mākslinieci (Lisas sapnis bija ilustrēt bērnu grāmatas un pēc pasūtījuma veidot apsveikuma kartītes un mākslas darbus), viņa nolēma strādāt par rezerves skolotāju, kas nepieciešamības gadījumā aizvieto kolēģus.

Šāds dzīvesveids Lisai ir izrādījies ideāli atbilstošs. Viņa apgalvo, ka ir atveseļojusies no fibromialģijas ar pilnībā holistisku pieeju un nelieto nekādus medikamentus. Mainot visus savas dzīves aspektus – gan fiziskos, gan garīgos un emocionālos: ķermeni, prātu, emocijas, ēdienkarti, vidi, dzīvesstilu un karjeru –, viņa izveseļojās. Lisas veselība joprojām ir laba.

“Vienkārša dzīve dabas tuvumā ir galvenais iemesls, kāpēc man izdodas veselību saglabāt,” saka Lisa. “Tiesa, ik pa laikam trāpās pa kādai “sliktajai dienai”, taču tagad es ticu, ka mana labsajūta ir manās rokās, un esmu apņēmības pilna spēkus tikai vairot.”