"Mēs katru vakaru aizmiegam, un tā ir mazā nāvīte. Un katrs rīts - augšāmcelšanās" - atklāta intervija ar "Ziedot.lv" Rūtu Dimantu

Rūta, par ko jūs bērnībā gribējāt kļūt?

Domāju, ne ar ko daudz neatšķīros no citām meitenēm: es gribēju kļūt par bērnudārza audzinātāju. Bet vecāki to neuzskatīja par labu domu, un ļoti labi, ka tā. Jo tas nebūtu man, esmu pārāk nepacietīga, lai būtu bērnudārza audzinātāja. Faktiski diezgan lielas nejaušības dēļ studēju psiholoģiju.

Izstudējusi sāku strādāt un paralēli arī studēt jurisprudenci, ko gan nepabeidzu, jo sapratu, ka tas nav mans. Bet tas man tagad palīdz kā vadītājai. Un pašlaik es atkal studēju – Rīgas Stradiņa universitātē veselības vadību.

Tā kā esmu vadītāja ne tikai “ziedot.lv”, bet arī rehabilitācijas centram “Poga”, ir svarīgi to darīt “pareizi”. Veselības vadība ir ļoti specifiska nozare, jo aptver daudzas jomas. Cilvēks, atnākot uz jebkuru medicīnas iestādi, negaida diagnozi. Viņš gaida rīcības plānu, kā kļūt veselam. Un, lai to sasniegtu, jāsakrīt daudziem faktoriem. Sākot ar vidi, kāda ir iestādē, un beidzot ar komandas garu. Domāju, šīs studijas man būs ļoti vērtīgas.

Psiholoģiski smags darbs, ģimene, trīs bērni, un jūs vēl pamanāties studēt – jums ir tik neizsīkstoša enerģija?

Tā ir viena no manām raksturīgākajām īpašībām: izvirzīt jaunus mērķus un tos sasniegt. “Ziedot.lv” vadu jau 15 gadus, un man ir ļoti vienkārša formula: kad iestājas rutīna, kopā ar kolēģiem atrodam jaunu veidu, kam un kā palīdzēt. Interesanti, bet, piemēram, arī nomainot biroja vidi, mēs paši maināmies. Nu nevar 15 gadus strādāt pie tā paša rakstāmgalda! Ir jāmainās gan saturiski, gan tīri fiziski.

Jūs pati un jūsu kolēģi neizdegat?

Ir smagi. Arī man mēdz būt smagi. Šo gadu laikā esam iemācījušās izveidot pašpalīdzības grupas. Moderni to saukt par supervīziju, mēs to tik gudri nesaucam, bet ļoti cita citu balstām. Esam astoņas kolēģes un sniedzam cita citai to atbalstu diendienā. Ja problēma ir vienai, tā kļūst par mūsu visu kopējo problēmu. Bet tāpat jau gadās kā pa viļņiem. Tad man kā vadītājai ir jāsaprot, kā palīdzēt kolēģim atjaunoties.

Empātija jums ir iedzimta vai attīstīta?

Kā es tagad saprotu, vecāki mani no bērnības mudināja iejusties citu ādā. Reiz es nolauzu kociņu, tā man bija tāda bērnības trauma! Joprojām to atceros, liels pārdzīvojums.

Bet jā, empātija ir jāattīsta, turklāt visu mūžu. It kā gribas norobežoties, bet tā var arī par robotu palikt. Un robots ar cilvēkiem nedrīkst strādāt. Te ir viss caur sevi jāizlaiž. Protams, nedrīkst dzīvot otra cilvēka dzīvi, bet saprast viņu un palīdzēt – bez tā nevar. Ja psihologi saka, ka darbs nedrīkst būt visa dzīve, tad es tomēr domāju, ka darbam ir jābūt visai dzīvei. Ka ir jādara tāds darbs, kas ir visa tava dzīve. Un, ja darbs ir apgrūtinājums, tad tas nav īstais darbs. Darbam jābūt dzīvē tik organiskam, ka nav jāgaida piektdiena kā atpestīšana. Pirmdienu rītiem nav jāriebjas. Jā, man arī kādreiz gribas palikt mājās un gultā, nevis celties un iet uz darbu. Bet tas ir no emocionāla pārguruma, nevis no nepatikas pret darbu.

Paguvāt strādāt arī par psiholoģi?

Nē, tieši par psihologu neesmu strādājusi nevienu dienu. Studiju laikā strādāju par pārdevēju vienā ļoti glaunā veikalā. Tur iepazinu interesantus cilvēkus un ne mazāk interesantus attiecību modeļus. Sapratu, ka pilnīgi nemaz neesmu gatava 22 gadu vecumā strādāt klīniskajā psiholoģijā. Tas nenobriedušam cilvēkam būtu teju noziegums, manī taču nebija nekādas profesionalitātes. Tālāk strādāju Valsts Cilvēktiesību birojā, izglītības nodaļā cilvēkiem ar invaliditāti, pie tēmām par vardarbības atpazīšanu pret bērniem. Pēc šā darba sāka pavērties vienas, otras, trešās durvis.

Un no kā izauga “Ziedot.lv”?

No viena projekta kopā ar Apvienoto Nāciju attīstības programmu un Dānijas valdību, kas palīdzēja Latvijā attīstīties pilsoniskai sabiedrībai. Pēc otrā bērna kopšanas atvaļinājuma, atgriežoties darbā, man piedāvāja izveidot un vadīt šo interneta platformu. Patiesībā jau toreiz man nemaz nebija izvēles. Vai nu saku “jā” vai man īsti nav, ko darīt. Un es teicu “jā”. Ir viena lieta, ko gadu gaitā esmu par sevi sapratusi: es atrodu sevī drosmi. Man arī ļoti patīk teiciens, ka labāk nožēlot to, kas izdarīts, nevis to, kas nav pamēģināts.

Mūsu sabiedrība pirms 15 gadiem nebija pieradusi dalīties. Nebija nekādu ziedošanas tradīciju.

Jā, bet pirmskara Latvijā bija ļoti spēcīgas labdarības tradīcijas. Faktiski pat Latvijas valsts izveidojusies, tieši pateicoties labdarībai. 1918. gada 18. novembra nebūtu, ja cilvēki tam neziedotu. Pirmkārt, savu laiku. Otrkārt, savus līdzekļus. Jā, karš formāli tam pārvilka strīpu pāri, bet neformālā līmenī labdarība palika. Pateicoties tai, izdzīvoja uz Sibīriju aizvestie. Paciņas ceļoja no Latvijas un palīdzēja nenomirt badā. Arī tur, izsūtījumā, valdīja savstarpēja palīdzība. Faktiski neviena tauta nevar ilgtermiņā pastāvēt, ja katrs egoistiski domā tikai par sevi.

Ko padomju gadi ļoti sabojāja – cilvēki neuzticējās viens otram. Un tas mūsu sabiedrībā joprojām ir jūtams. Mēs neuzticamies. Bet labdarība ir par uzticēšanos. Ka es iedošu jums savus piecus eiro un uzticēšos, ka jūs tos tālāk izmantosiet, kā solījāt.

Sākumā jūs bijāt tā, kurai bija jāiet un jālūdz. Nav viegli būt lūdzējam.

Bet es jau nelūdzu sev. Lūgt palīdzību kādam citam ir daudz vieglāk. Kāpēc ir vajadzīgas labdarības organizācijas? Lai palīdzētu sasniegt lielāku cilvēku skaitu. Bet vispār cilvēks ir tāda būtne, kas parasti atsaucas, ja tai ko lūdz. Tikai līdz tam cilvēkam jānokļūst. Sēžot uz dīvāna pie TV, neviens nedomā par traukšanos kājās un skriešanu kādam palīdzēt. Bet tad, kad dzird lūgumu pēc palīdzības, tad dabiska tieksme ir atsaukties. Dabiski ir palīdzēt otram, nevis novērsties. “Ziedot.lv” ir tā balss, kas pasaka: lūk, te ir gadījums, kuram vajadzīga palīdzība! Protams, tagad ir arī feisbuks vai instagrams, kurā cilvēks pats var lūgt palīdzību, pirms 15 gadiem nekā tamlīdzīga nebija. Tad drukātā prese un “Panorāma” bija teju vienīgie informācijas avoti. Toreiz pat norēķini internetā vēl bija kaut kas jauns. Šobrīd labdarības organizācijas loma vairs nav būt par balsi, bet par uzticības garantu. Mēs arī transformējamies. Reaģējam uz to, kas sabiedrībai ir vajadzīgs, nevis paši izdomājam problēmu. Tieši tāpēc mēs izveidojām rehabilitācijas centru “Poga” bērniem ar kustību traucējumiem, ko es uzskatu par tiešām ideālu: kur ir bērns un viņa vecāki, kur saprot un mīl.

Jo medicīnā vissvarīgākais ir kas?

Attieksme starp pacientu un komandu, kas pacientu uzņem. Kad cilvēks jūtas gaidīts un jūt rūpes, tad viņam rodas iekšējs spēks cīnīties ar savu problēmu. Bet, ja pacients aiziet uz medicīnas iestādi, kur viņš nevienam nerūp, viņš jūtas nevērtīgs. Tas neatmodina iekšējos resursus, lai līdzdarbotos atveseļošanās procesā. Mēs katram bērnam “Pogā” zinām vārdu, zinām viņa stāstu un viņa ģimeni.

Cilvēki ar invalididāti jūtas sabiedrībā ļoti nepieņemti. Mēs, veselie, pieņemam sev līdzīgos. Ar tiem atšķirīgajiem mēs nezinām, kā rīkoties, vai pat vispār vienkārši negribam neko darīt kopā. No meinstrīma atšķirīgās grupas to ļoti sāpīgi izjūt. Mēs, veselie, nejūtam.

Kādu jūs redzat Latvijas veselības aprūpes sistēmu?

Tā ir ļoti bezpersoniska. Kad es pati vai kāds no ģimenes saslimst, ir tā sajūta, ka nezini, kur iet, un arī neesi nevienam šajā sistēmā svarīgs. Otrs, kas mani skumdina: grupas, kas ir mazāk maksātspējīgas, medicīnu neinteresē. Jo tām nav lobija. Teiksim, bērnus ar kustību traucējumiem neviens neapdrošina. Viņi nav biznesam interesanti. Attiecīgi viņi veselības budžetā ir gadiem ilgi aizmirsti kaut kur pašā galā. Teikt, ka veselības nozarei nav naudas… Es neteiktu, ka tur tā nauda būtu maza. Nauda ir. Taču tā bieži vien tiek nesakarīgi iztērēta. Piemēram, vienu un to pašu magnētisko rezonansi veiks ambulatori un vēlreiz slimnīcā, jo nepaļaujas uz iepriekšējo ārstu viedokli. Vai vienkārši neseko līdzi, ka tas jau izdarīts. Ļoti bieži neskatās uz cilvēku kopumā un neko neuzskaita kopumā.

Un kādi brīnumi jums te notiek?

Lielākais brīnums notiek regulāri. Kad vajag palīdzību, vienmēr atrodas kāds, kurš palīdz. Piemēram, pēc trim dienām ir operācija, jau jāizlido, liekas neiespējami trūkstošo summu savākt, bet – tā vienmēr atrodas. Teiciens, ka “visa pasaule sadodas rokās”, mums te tiešām strādā. Tomēr es tā arī neesmu sapratusi, kāpēc vienam cilvēkam nauda savācas ļoti ātri, bet citam grūti un lēni. Tā pati diagnoze, tie paši cilvēki raksta aprakstus…

Pati esat piemetusi trūkstošo?

Es pilnīgi visiem ziedoju. Bez izņēmuma katram cilvēkam, kurš mums te ir.

Katram?! Vai jums kaut kas no algas arī paliek pāri?

Nav jau jāskaita daudz. Es ziedoju katram piecus eiro. Ja ir desmit jauni projekti mēnesī – nu, es taču nekļūšu nabagāka tāpēc.

Kāpēc es to daru? Tāpēc, ka es uzskatu, ka nevaru lūgt, lai citi cilvēki ziedo, ja es pati to nedaru. Un man arī gribas palīdzēt.

Jūs mēdzat darbā raudāt vai tomēr esat uzaudzējusi biezāku ādu?

Es joprojām pārdzīvoju līdzi. Varbūt asaras līst retāk, bet… Asaras ir ļoti vērtīgas. Es vispār aizvien vairāk skatos uz pasauli fatālista acīm: ka notiks tas, kam jānotiek. Vairs neesmu tik trauksmaina kā pirmos gadus. Neesmu tik tuvu izdegšanas robežai. Taču es par to nemaz nepriecājos, jo tad jau atkal jāsāk uztraukties par to, ka tuvojies apātijai un zaudē degsmi. Man ir bijuši tādi posmi, kad esmu gribējusi dzīvē kaut ko mainīt. Kad esmu gribējusi pamest darbu “Ziedot.lv”, lai manā vietā nāktu kāds jauns cilvēks. Bet katru reizi kaut kas noticis tā, ka jāpaliek. Kāda jauna programma, jaunas cilvēku vajadzības, kas liek saprast: nē, man tas ir jādara. Un tā es te esmu.

Kas jūs darbā ir tā tiešām ļoti spēcīgi satriecis?

Tādi gadījumi bijuši vairāki. Pirmajos gados mani ļoti aizskāra, ka cilvēki neuzticējās. Arī anonīmos komentārus kādreiz pārdzīvoju. Bet tagad zinu, ka šie komentāri jau nav par mani. Tie ir par pašiem to rakstītājiem. Sāpīgi ir, kad saproti, ka cilvēks, kuram mēģini palīdzēt, izmanto šo palīdzību negodprātīgi.

Vai tiešām ir smagi slimi cilvēki, kas vienalga vēl mēģina arī krāpties?

Bet cilvēks jau – slims vai vesels – ir tāds, kāds viņš pēc dabas ir.

Bet pie jums taču visi nonāk emocionāla sprādziena brīdī, vai ne tā? Un ne tajā adekvātākajā stāvoklī.

Jā. Ir grūti atnākt. Ir grūti svešiem cilvēkiem izstāstīt savu sāpju stāstu. Izraudāt to te. Un ir jau arī gadījumi, kad mēs atsakām. Kad zinām, ka šādu terapiju nevaram piedāvāt un apmaksāt, kaut cilvēks tik ļoti tic, ka viņam vajag tieši to. Piemēram, vēža gadījumā cilvēks iedomājas, ka viņam noteikti vajag kādu trenažieri. Neapmaksājam zintniekus un pūšļotājus. Mēs atsakām, bet nedrīkstam teikt: “Nē, tev nav taisnība, tev to nevajag, un tas ir dumji.” Mēs tikai varam pateikt, ka “šo mēs neapmaksājam”.

Bet, piemēram, homeopātiju apmaksājat?

Jā. Es pati ārstējos ar homeopātijas palīdzību. Par homeopātu var strādāt tikai cilvēks ar ārsta diplomu. Jā, ir cilvēki, kas saka, ka homeopātijai nav “ticamības”. Bet, piemēram, Vācijā homeopātija ir ļoti atzīta. Bet vēl vairāk man jādomā par to, ka mēs nevaram sevi ielikt Dieva vietā un pateikt: šī ir slikta terapija, bet tā ir laba terapija. Paiet divdesmit, trīsdesmit gadi, un karojošie noliedzēji kļūst par šīs pašas metodes aizstāvjiem un otrādi. Nenostādīt sevi tās pēdējās instances lomā – to es šeit esmu ļoti iemācījusies. Man vairs nekas nav tikai balts un tikai melns. Vairs neuzdrošinos teikt, kā cilvēkam noteikti jārīkojas, jo es taču esmu lasījusi, es taču zinu! Jo neskaitāmas reizes cilvēki man ir teikuši: nē, man to nevajag… Un cilvēks tomēr pats zina un jūt, kas viņam būs labākais.

Nav grūti visu laiku būt labai un iejūtīgai?

Bet es jau pati zinu, ka tāda neesmu. Izvest mani no pacietības gan tagad ir grūtāk. Agrāk nācu mājās un no tās bezspēcības varēju arī uz bērniem sakliegt, būt diezgan nejauka. Tā, ka pēc tam pašai kauns. Vairs tā “neizlādējos” un ļoti novērtēju, ka man ir tā atbalsta komanda – ģimene. Piemēram, mans vīrs jau labi zina: ja atnāku mājās un nerunāju, man jāļauj paklusēt un atjēgties. Mums jau ir izstrādājušies rituāli, kā ar to tikt galā. Un tomēr ir jārunā, jo cits cilvēks mūsu galvā ielīst un domas nolasīt nevar. Runājot par galvu, man, piemēram, reizi mēnesī pāris dienas ir migrēna. Un visi zina, ka arī tad mani nevajag aiztikt, jāļauj izsāpēt.

Jums ir tik regulāras migrēnas sāpes?

Jā. Un tas atkal ir tas paradokss, kad it kā zinātne gājusi tik tālu, bet es ar savu migrēnu vienalga katru mēnesi mokos, un nekas nepalīdz. Esmu izmēģinājusi visas metodes. Varu tikai iedzert ļoti stipras zāles, apgulties tumšā telpā un mazliet šo stāvokli atvieglot, bet izārstēt – ne.

Katram ir kaut kāda slimība, ar kuru jāmācās sadzīvot. Mans vājais punkts ir galva. Es to skaidroju ar to, ka reizi mēnesī man vajag to galvu izslēgt. Un migrēna to ar varu izslēdz. Sāp tā, ka nevar padomāt. Un tad notiek restarts.

No bērnības nedzirdu ar vienu ausi. Kā bērnam un pusaudzim tas emocionāli bija ļoti grūti. Bijuši dažādi pārpratumi, nesadzirdētas lietas, kas vēlāk izrādījušās svarīgas. Bet ar gadiem esmu iemācījusies sadzīvot un atklāti pateikt, ka nedzirdu. Un izvēlēties sēdvietu, no kuras dzirdu, vai iet cilvēkam blakus tajā pusē, lai sadzirdētu.

Hipohondriju neesat te pārdzīvojusi?

Nē, to es izdzīvoju jau studiju laikā, mācoties ģenētiku pirmajā kursā. Vispār dīvaini, ka kaut ko tādu tik agri māca. Jaunietim uzreiz pēc vidusskolas likt “izslimot” visas slimības… Vairs ar pašdiagnostiku nenodarbojos un, kā jau teicu, esmu fatāliste. Kā saka mana homeopāte: kas meklē, tas atrod. “Nu, ko tu gribi atrast? Kāpēc tev jāveic visas tās analīzes – ko tu tur gribi ieraudzīt?” Nu, ko es gribu: savu problēmu atrisinājumu es tur gribu ieraudzīt. Bet tur jau neredz. Mēs esam daudz sarežģītāki nekā analīzes un galvaskausa rentgena uzņēmums. Uzskatu, ka cilvēka iekšējais spēks ļoti ietekmē to, vai cilvēks slimos vai neslimos. Ka ļoti daudz ko nosaka tas, kāda ir mūsu dzīve: vai mēs atsakāmies no savām vajadzībām citu cilvēku vajadzību priekšā. Vai, kad mēs izliekamies, ka mīlam. Vai izliekamies, ka esam laimīgi. Bet savu ķermeni jau nevar piemānīt. Agri vai vēlu tas noraus stopkrānu, nesaņemot to, kas viņam vajadzīgs. Tāpēc es dažreiz tiešām uzskatu, ka ķīmiskā farmācija var tikai apārstēt simptomus. Bet viss lielais spēks ir cilvēkā pašā. Kā viņš grib dzīvot un vai vispār grib dzīvot. Ja cilvēks no bērnības nav juties vērtīgs, tad kāpēc lai viņš pieaugušā vecumā pēkšņi pret savu ķermeni izturētos kā pret vērtību? Kāpēc lai viņš to labi pabarotu, atpūtinātu un mīlētu? Bet mīlestība dziedē visu. Par to gan esmu pilnīgi pārliecināta. Ir vienādi simptomi, vienāda terapija, bet viens izdzīvo, otrs – ne. Un kas tas ir, kas to nosaka? Viens to sauc par Dievu, otrs par kosmosu, vēl kāds par likteni vai dvēseli. Mans tēvs bija fiziķis. Un viņš teica: “Visi fiziķi agrāk vai vēlāk, bet nonāk līdz Dievam”. Jo nevar saskaldīt visu līdz pēdējai atoma daļiņai, kaut kas vienmēr paliek neatrisināts. Un tas ir tik brīnišķīgi, jo citādi taču mēs būtu tik tehnokrātiski. Citādi taču mēs arī mīlestību jau būtu saskaldījuši. Taču joprojām nav iespējams ievadīt cilvēka datus datorā un zināt: tagad es mīlēšu šo cilvēku.

Un kā jūs pati to “kaut ko” saucat?

Es to saucu par mīlestību. Bērnībā Dievu iztēlojos kā onkuli ar bārdu. Tagad es ticu, ka mūsos ir Dievišķā mīlestība. Ko mēs sajūtam un ko paši varam sniegt. Ka ir cilvēka dvēsele. Un tikai no mums pašiem atkarīgs, kāda tā ir. Cik kopta un mīlēta. Savukārt no tā atkarīgs, vai, izejot uz ielas, redzam pasaulē slikto vai labo.

Kāpēc viens nodzīvo simts gadus, bet cits divdesmit piecus? Un kāpēc jāaiziet maziem bērniem? Jautājumi, uz kuriem visu mūžu meklējam atbildes, un droši vien ir labi mūža galā tās saprast. Piemēram, bailes no nāves. Kurā brīdī cilvēkam vairs nav bail no nāves? Es nezinu. Bet domāju, ka tad, kad vairs nav bail no nāves, tad atkāpjas arī visas citas bailes. Nezinu, kā būs rīt, bet šodien es domāju, ka nāve ir aizmigšana. Mēs katru vakaru aizmiegam, un tā ir mazā nāvīte. Nejūtam un nezinām, kas ar mums notiek miegā. Un katrs rīts ir augšāmcelšanās. Brīdis, kurā varam mainīt savu dzīvi un darīt kaut ko labu. Katru rītu ir tāda iespēja!

Cik veci ir jūsu bērni?

Mazākā ir pirmklasniece, vecākajam dēlam ir 18 gadi, pa vidu ir sešpadsmitgadīgā meita. Tas arī ir pats, pats grūtākais darbs pasaulē – būt vecākiem. Gribēt iedot to labāko un īsti nezināt, kā. Ar tagadējo prātu es daudz ko, bērnus audzinot, būtu darījusi citādi. Īpaši jau ar pirmo bērnu. Bet es sev to vairs nepārmetu, ir bezjēdzīgi vainot sevi par kaut ko pagātnē.

Kādas kļūdas pieļāvāt bērnu audzināšanā?

Nē, es tiešām nevienam neuzdrīkstētos dot padomus šajā jomā. Tāpat kā daudzām mammām, arī man pirmais bērns bija “eksperiments”, kas cieta no manas vēlmes būt perfektai mammai. Bet bērnu nemaz nevar audzināt pareizi, var tikai ļauties savai iekšējai sajūtai. Kurai ar pirmo bērnu neļaujas… Jaunībā vispār to iekšējo sajūtu jūt mazāk, jo tā nogrimst aiz priekšrakstiem un citu pamācībām. Tagad es jau pašā sākumā sajūtu, piemēram, bērnu saaukstēšanos. Ar trešo bērnu, kas man piedzima gandrīz četrdesmit gadu vecumā, fiziski varbūt arī bija grūtāk, bet emocionāli nesalīdzināmi vieglāk. Tagad esmu daudz mierīgāka mamma. Daudz vairāk atļauju. Pirmajiem neļāvu “drupināties”, liku visu aiz sevis uzreiz savākt, bet tagad skatos uz to relaksētāk. Patiesībā pat ļauju sev kāpt uz galvas, man tas netraucē. Nezinu, ar ko tas beigsies. To jau redzēs vien tad, kad nāks pārbaudījums ar ūdens glāzes pienešanu. Interesanti, ka man pašai liekas: lielākajiem bērniem esmu bijusi par maz klātesoša. Ka viņiem manis ir pietrūcis, ka par daudz strādāju… Bet bērni apgalvo, ka manis nebija par maz. Domāju, tā arī ir tā mīlestība: kad jūti, ka mīl, tad nepārtraukta klātbūtne nav svarīga. Svarīgāka par siltām pusdienām katru dienu ir mīlestība. To jau bērns ļoti jūt, vai ir mīlēts vai traucēklis. Un vai skarbāks vārds caur mīlestību vai caur pazemošanu pateikts.

Jums ir kādi hobiji?

Nē, nav. Un nekad nav bijis. Šis darbs ir arī mans hobijs. Es mēdzu teikt, ka man gribētos tamborēt. Taču gadi iet, un es to kā nedaru, tā nedaru. Un mans vīrs pareizi saka: ja tu patiešām to gribētu, tu atrastu tam laiku.

Varbūt par hobiju var uzskatīt dzimtas lauku māju atjaunošanu un kopšanu. Bet tas nenāk kā aizmiršanās. Arī dārza darbus daru vien tāpēc, ka jādara. Ir divi veidi, kā es “atslābstu”. Skatoties britu kriminālseriālus. Un vēl man patīk neizkāpt pusi dienas no gultas. Aiztaisīt durvis, palikt gultā un vienkārši domāt. Bet tas nemaz nav tik vienkārši, kā izklausās. Jo līdz tam ir jānonāk, ka dari to bez vainas izjūtas.

Kas ir jūsu vīrs pēc profesijas?

Viņš nodarbojas ar ko pilnīgi citu – strādā būvniecībā. Bet viņš dzīvo līdzi manam darbam, es ļoti varu uz viņu paļauties. Ziniet, kas man attiecībās šķiet ļoti svarīgi? Ka viens otru neregulē. Kas otram tagad jādara, kā jādomā. Mani neregulē. Un es neregulēju. Un mājās netēloju vadītāju. Bet es uzņemos atbildību. Tā ir mana būtība – uzņemties atbildību. Arī darbā neviena aiz manis nav. Man ir jāpieņem tas gala lēmums. Bet man tas ir vairāk viegli nekā grūti. Man grūtāk būtu pakļauties lēmumam, kam nepiekrītu.

Kāds ir “vidējā” ziedotāja portrets?

Ziedotāji ir ļoti dažādi, bet “vidējais” ir 35–45 gadus vecs un strādā birojā pie datora. Dzimums nav noteicošais, vienādi ziedo kā vīrieši, tā sievietes. Pretēji uzskatam, ka sievietes ir empātiskākas.

Ir ļoti turīgi cilvēki, kas ziedo, un ir ļoti nabadzīgi ziedotāji. Tas vispār nav saistīts ar turības līmeni, bet gan pārticības. Arī miljonārs var nejusties pārticis. Bet pensionārs ar saviem pārsimts eiro var būt pārticis, un viņam atliek pieci eiro, ko ziedot. Tas ir iekšējās pārticības stāvoklis. Tie, kas spēj ziedot, ir iekšēji veiksmīgi un pārtikuši cilvēki. Jo tikai veiksmīgais var kaut ko citam iedot un atdot tāpat vien. Neveiksmīgs, ļauns, skops cilvēks nekad neiedos otram savus piecus eiro. Viņš teiks: ej, nopelni, man arī bija grūti… Ziedot un dalīties spēj tikai cilvēki, kas ir ar sevi mierā. Nav svarīgi, kā ziedo, – reizi gadā Ziemassvētkos vai katru mēnesi, vai varbūt reizi piecos gados. Svarīgi ir nodzīvot līdz vēlmei kādam palīdzēt. Tai pat vienmēr nav jābūt naudai, bet vēlmei dalīties. Un tā var būt arī dalīšanās savā ģimenē: dot māsām, brāļiem. Kad tu dalies, tad tu jau esi pārticis.

Kam visvieglāk izdodas savākt ziedojumus?

Ir tāds labdarības tops. Visatsaucīgāk cilvēki ziedo tam, ko viņi saprot. Tāpēc bērniem ziedo visvairāk. Jo mēs katrs esam bijis bērns, saprotam, kā ir, kad kā bērns nejūties vērtīgs vai vajadzīgs. Mums pašiem ir bērni, mēs zinām, kā bērna slimība paralizē visu dzīvi. Kāds tas ir izmisums. Zinām, kā ir, kad bērnam pēkšņi ir 40 grādu temperatūra. Bet ir cilvēki, kuriem bērni ir slimi režīmā 24/7. Un tad mēs saprotam, ka tās ir īstas grūtības, nevis pāris dienu temperatūra.

Vēl īpaši labprāt palīdz tur, kur ātri redzams rezultāts. Operācijām, kas ātri novērš problēmu. Piemēram, nupat ļoti ātri savācām 50 tūkstošus eiro pusaudzim, kurš piedzimis bez auss. Iedomājaties, kā ir iet uz skolu, kur tevi saukā par bezausi… Te cilvēki redz: nebija austiņas – un ir! Daudz grūtāk ir ar rehabilitāciju. Kad zini: tas bērns nekad nestaigās. Tāpēc tas ir mans uzdevums: stāstīt, cik ļoti svarīgi viņam ir saņemt rehabilitāciju, lai progress nepārietu regresā, kad sāksies sāpes un bērns paliks pavisam guļošs. Lielākajai daļai sabiedrības gluži dabiski ir grūti iejusties šo bērnu un viņu vecāku ikdienā.

Otrā vietā ir dzīvnieki. Uz ielas palikušie suņi un kaķi. Tā kopiena, kas ziedo dzīvniekiem, ir ļoti stabila. Par to jārunā ar psihologiem, kuri šo jautājumu pētījuši, taču tā tiešām ir: ka ir cilvēki, kas lielāku empātiju izjūt pret dzīvniekiem nekā cilvēkiem. Ziedotāji dzīvniekiem to dara ļoti regulāri. Viņi ziedo gadiem, jo nešaubās, ka bez viņu palīdzības tas suns un kaķis uz ielas neizdzīvos. Bet cilvēks varbūt izdzīvos.

Un trešā lielākā kategorija, kam ziedo, ir sirmgalvji. Jo mums visiem ir vecvecāki. Dažiem viņi bijuši tuvāki par vecākiem. Kāds nav paspējis izrunāties ar savu vecmāmiņu, atvadīties no vectētiņa un visu mūžu izjūt vainu par to. Arī man ir žēl, ka ar sava tēta mammu nepaguvu tā īsti izrunāties. Jaunībā jau esam ļoti paši ar sevi aizņemti, tas istabā gulošais vecvecāks vispār neliekas kaut kāda problēma.

Kāpēc sirmgalvji paliek vieni?

Stāsti ir ļoti dažādi. Visbiežāk neizveidojas attiecības ar bērniem. Un tu nekad nevari būt tas soģis, kas nu izvērtēs, kurš pie tā vainīgs. Jo bieži vien arī šis sirmgalvis ir bijis nejauks pret saviem bērniem un mazbērniem. Ir tādi, kas pie mums nāk reizi nedēļā – izrunāties un parādīt savu mazbērnu bildes. Tas ir stāsts par vientulību. Kad neesi mācējis izveidot attiecības ar bērniem. Kad bērni traģiski zaudēti. Mēs veciem cilvēkiem vienmēr prasām: “Bet vai jums ir bērni un mazbērni? Kāpēc atnācāt pie mums?” Un visbiežāk atbilde ir: “Jā, bet bērni ir Anglijā, viņiem pašiem tur grūti…”

Mēs te nekad nemēģinām noskaidrot, kurā pusē taisnība. Taču vienmēr šiem sirmgalvjiem lūdzam pateikt saviem bērniem, ka viņi grasās lūgt sabiedrības palīdzību. Jo varbūt bērni to negribēs, varbūt gribēs paši palīdzēt.

Skarbi.

Ir cilvēki, kas labāk aizies bojā, bet palīdzību nelūgs. Un es viņus arī labi saprotu. Jo ir ļoti grūti atzīt, ka ir kas tāds, ar ko pats vairs netiec galā.

Dažkārt atnāk kaimiņš un stāsta par cilvēku, kas nevar samaksāt par ārstniecību un vispār neiet pie ārstiem. Vienmēr gribam paši ar šo cilvēku runāt. Jo tas, ka kaimiņš domā, ka vajag palīdzību, nenozīmē, ka tā domā arī pats šis cilvēks. Labdarībā Nr. 1 ir stāsts par nelūgto palīdzību. “Neej ar savu Bībeli svešā baznīcā!”, tāpat arī neuzbāzies ar savu palīdzību. Vari piedāvāt, bet, ja cilvēks atsakās, viņš ir jāliek mierā.

Ir arī ētiskas dilemmas. Ja bērns ir smagi slims, piemēram, ar vēzi. Un vecāki gatavi viņu izvazāt pa visām iespējamām klīnikām, kaut ārsti saka, ka neko vairs nevar palīdzēt. Vecāki vienalga cer, ka var. Un bērns caur šo braukāšanu, operācijām patiesībā dabū vēl lielākas ciešanas. Arī tad nevaru nostāties Dieva vietā un liegt vecākiem to darīt, pat ja esmu pārliecināta, ka labāk būtu bērnu likt mierā. Jo es saprotu šos vecākus. Saprotu, ka viņi grib to sajūtu, ka sava bērna laba izdarījuši visu. Ja ārstējošajiem ārstiem būtu labākas zināšanas psiholoģijā, ja būtu vairāk laika izrunāt ar vecākiem situāciju… Ka varbūt tomēr labāk veltīt šo pēdējo dzīves mēnesi attiecībām, nevis skrienot pa pasauli. Mēs varam tā domāt, bet nevaram iejaukties. Tāpat kā nevaram iejaukties, ja onkoloģijas pacienti pēdējā stadijā vēršas pie zintniekiem. Mēs to neapmaksājam. Bet tā ir šā cilvēka izvēle, un es to cienu. Ja cilvēkam tas dod cerību, es tajā nedrīkstu iejaukties. Tā nav mana darīšana, kā viņš grib pavadīt savas dzīves nogali.

Jūs zināt, kā šie “zintnieku stāsti” beidzas? Vai kāds arī atveseļojas?

Mēs visi beigās nomirsim…

Mans tēvs bija smagi slims. Viņam bija cukura diabēts, beigās arī kustību traucējumi. Un viņš gatavoja mājās vīnu, viņš šo vīnu arī dzēra, un mēs ar mammu uz viņu klaigājām, kas tad te nu tagad notiks, viņš taču ir slims… Un tēvs man pateica: “Es vairs nevaru iziet no istabas – ļauj man dzīvot tā, kā es gribu. Nevis tā, kā tu esi iedomājusies, kā man būtu labāk, bet tā, kā es pats gribu dzīvot.” Es vairs neesmu tik kategoriska. Es saprotu, kāpēc cilvēks izvēlas nevingrot, neēst veselīgi, lai arī visi apkārtējie to no viņa gaida.

Vai Sanitas Zutes gadījums. Daudzi cilvēki viņai pārmeta, ka atteikusies no operācijas. Bet kas mēs tādi esam, ka tik smagi slimam cilvēkam varam pārmest, ka viņš toreiz, pagātnē, izdarījis nepareizo izvēli? Un ka mēs nu tagad atteiksim palīdzību, jo “pati vainīga”. Nenostājies soģa lomā. Vai nu palīdzi, vai liec mierā un nejaucies.

Vai arī – pārmest cilvēkiem, ka viņi grib ārstēties ārzemēs. Ziniet, neviens smagi slims cilvēks labprātīgi negribētu doties ārstēties uz ārzemēm. To liek darīt vilšanās mūsu medicīnas sistēmā un konkrētos ārstos. Ir cilvēki, kas bezpalīdzībā saliek rociņas, pēc tam mēs ejam viņiem puķes uz kopiņas uzlikt. Un ir tie cīnītāji. Mēs nevaram viņiem pārmest šo nesamierināšanos. Kādu terapiju izvēlēties – tā galu galā ir pacienta izvēle. Mediķu uzdevums ir izstāstīt visas iespējamās ārstniecības versijas. Bet, ja pacients nejūt to kā savējo, viņam ir tiesības meklēt ko citu. Ārstiem diemžēl nemāca to specifisko komunikāciju, Nemāca, kā paziņot smagu diagnozi, sliktus jaunumus. Tas ir grūti. Un ļoti grūti ir pateikt, ka vairs nezini, kā palīdzēt. Taču nedrīkst arī cilvēkam uz jautājumu: “Bet vai homeopātija man spētu palīdzēt?”, atbildēt ar izsmejošu: “Nē, nu tas ir murgs!” Lai cilvēks mēģina, lai meklē savu ceļu.

Kā jūs pati līdz homeopātijai nonācāt?

Es domāju, ka pacienti līdz homeopātijai nonāk tāpat kā ārsti – saprotot, ka ar ķīmiskām zālēm visu nevar izārstēt. Labs ārsts, redzot, ka nespēj cilvēkam palīdzēt ar ierastām metodēm, meklē citus ceļus. Es pie homeopātijas nonācu caur meitas astmu. Pūtām līdzekļus pret astmu, bet nekas nepalīdzēja, tikai zobi bojājās. Tad es intuitīvi sapratu, ka jāmeklē cits ceļš. Un jā – mēs tikām ar astmu galā ar homeopātiju. Astmas lēkmes vairs nav, ir tikai reakcija uz putekļiem. Bet bija tā, ka slimnīcas, ka pilnīgs elpas trūkums… Taču vecākajam dēlam bija ādas problēmas, un tur ar homeopātiju mēs netikām galā. Es pati jau ilgus gadus ārstējos ar homeopātiju. Un esmu pārliecināta, ka nekas neārstē tik efektīvi, kā sevis saprašana un pieņemšana.

Kas jums palīdzēja sevi saprast?

Tas bija 2013. gada decembris, vērām vaļā “Ziedot.lv” biroju. Mans dēls pēkšņi ar smagu meningītu nonāca reanimācijā. Un es pilnīgi neko nevarēju kā mamma ietekmēt, es jutos tik bezspēcīga… Viņš izveseļojās, viss bija kārtībā, bet… tas man droši vien bija “sūtījums”. Jo, kad mammas nāca uz “ziedot.lv” biroju, es jau ļoti labi sapratu, kā viņas jūtas. Es pati biju tai bezspēcībai izgājusi cauri. Es sapratu, kāpēc viņas kādā brīdī rīkojas tā, kā rīkojas.

Un vēl man sevi saprast palīdzēja gadi. Jo ilgāk dzīvo, jo labāk saproti dzīvi. Vairāk novērtē to, kas ir. Ir ļoti apzināti jāmācās nevis gausties par to, kā nav, bet priecāties par to, kas ir. Atceros no jaunības, tēvs jau bija slims un uz gultas, bet es pie sevis pietiekami skaļi pukojos: “Atkal jāiet uz to darbu! Ārā ir tik auksts!” Visas iespējamās pretenzijas pret dzīvi. Tētis man toreiz teica: “Priecājies. Tu vari piecelties un aiziet uz darbu. Un labi, ka ir auksti, jo tuksneša karstumā tu jau būtu beigta.” Un es sapratu: jā. Es varu kustēties un varu dzīvot vislabākajā vietā pasaulē.

Un katru reizi, kad gribu par kaut ko savā dzīvē čīkstēt, manā ceļā atnāk kāds cilvēks, kas liek saprast: manu problēmu par problēmu vispār nenosaukt.