Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
no privātā arhīva

"Šokējošākais Latvijā bija tukšums!" - libānietis Visams Rafaels jau 27 gadus ārstē Latvijas pacientus 10

Esi vesels
22. martā 06:45 2019. gada 22. martā 06:45
"Tautas Veselības Avīze"
Latvijas patriots ar siltu vidzemnieka sirsnību un rāmumu acīs – ārsts traumatologs ortopēds Visams Rafaels pēc studijām Rīgā izlēma tomēr neatgriezties Libānā par spīti tam, ka tur naudas un darba stundu ziņā būtu daudzreiz vieglāk. Latvija ir ieguvusi izcilu ārstu, kurš iemīlējis mūsu zemi un cilvēkus.

Cik sen esat Latvijā?

Latvijā esmu kopš 1991. gada oktobra – nu jau pilni 27 gadi. Ierados drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tāpēc es saku – es augu kopā ar Latviju. Kad ierados – te nekā nebija, savukārt šobrīd viss ir. Lēnā garā augām gan Latvija, gan es savā personībā, karjerā un dzīvē, līdzīgi kā izaug mazs bērniņš.
Nebiju domājis braukt vispār dzīvot ārpus savas valsts. Bet nu esmu šeit.

Kā nokļuvāt Latvijā?

Tas ir ilgs stāsts. Man bija sapnis kļūt par ārstu. Kad augu, Libānā bija pilsoņu karš (1975–1990). Mana ģimene dzīvoja Libānas galvaspilsētā Beirūtā kara zonā. Televīzijā regulāri rādīja cietušos pēc bombardēšanām un Sarkanā Krusta mediķus, kas ievainotos glābj. Iespējams, tāpēc man radās vēlme kļūt par ārstu un palīdzēt cilvēkiem.

1990. gadā pabeidzu skolu un gribēju studēt medicīnu. Teorētiski to Libānā varēja apgūt divās augstskolās – musulmaņu un kristiešu. Kā kristietis nevarēju rādīties ne musulmaņu rajonā, ne augstskolā. Savukārt kristiešu augstskola atradās uz robežas starp kristiešu un musulmaņu rajoniem un musulmaņi bieži to apšaudīja. Gāja bojā vairāki studenti. Lai arī tur nokārtoju iestājeksāmenu, tēvs šo augstskolu aizliedza apmeklēt, jo negribēja mani zaudēt.

Tā nu iestājos studēt arhitektūru – esmu no arhitektu dinastijas, manā ģimenē visi ir arhitekti – mamma, tētis, onkulis, brālis, māsa. Mācījos, bet vēlmi studēt medicīnu neatmetu. Atlika cerība uz studijām ārzemēs – ASV un Francijas vēstniecībās veiksmīgi noliku iestājeksāmenu, lai varētu medicīnu studēt kādā no šīm valstīm. Pateicu vecākiem, ka esmu akceptēts šajās augstskolās, bet studijas ir par maksu. ASV par mācībām bija jāmaksā astronomiska summa, Francijā – arī diezgan dārgi. Vecāki atteicās tik lielu naudu maksāt un atgādināja, ka viņiem jāfinansē arī brāļa un māsas izglītošana. Lūdzos, lai viņi apmaksātu kaut vai tikai pirmo gadu, solījos pēc tam atrast darbu un pats nopelnīt. Taču tā arī tas palika.

1991. gada vasarā, kad biju pabeidzis pirmo gadu arhitektūras studijās, jūras krastā iepazinos ar kādu puisi. Izstāstīju viņam savu stāstu, ka neesmu laimīgs, jo studēju to, ko negribu. Ka gribu mācīties medicīnu, bet tas nav iespējams.

Jaunietis, izrādās, studēja Latvijā Aviācijas institūtā un bija ieradies mājās brīvdienās. Viņš jautāja, kāpēc nebraucu studēt uz Latviju. Toreiz man nebija ne mazākās nojausmas par šādas valsts eksistenci. Uzzināju, ka Latvija ir Eiropā, netālu no Zviedrijas. Iebildu, ka neprotu zviedriski, bet jaunais paziņa mierināja, ka mācības notiek angliski. Nu labi. Sarunājām, ka iedošu puisim līdzi nepieciešamās izglītības dokumentu kopijas, un viņš solīja, atgriežoties Rīgā, tās aiznest uz Medicīnas institūtu.

Pēc apmēram trijām četrām nedēļām saņēmu vēstuli (parasto, jo e-pastu toreiz nebija). Manas atzīmes bija atzītas par pietiekami labām. Uz vietas man jānoliek vēl viens eksāmens un Rīgas Medicīnas institūts mani varētu uzņemt par studentu. Biju ļoti laimīgs. Toreiz mācību maksa bija smieklīgi maza – apmēram 1500 dolāru par mācību gadu. Tas bija tikpat, cik par manu izglītošanos Libānā privātskolā, un mani vecāki nevarētu teikt, ka tas būs par dārgu.

Vecākiem teicu, ka esmu atradis vietu, kur studēt medicīnu Eiropā un tas nav dārgi. Viņi abi uz mani skatījās un saprata, ka puika joprojām neatlaidīgi meklē iespēju studēt medicīnu. Izstāstīju, cik jāmaksā – viņi saskatījās un jautāja, kāpēc tik lēti. Un kur īsti ir tā Latvija. Teicu – nezinu, kaut kur netālu no Zviedrijas, ziemeļos. Sākām mekēt nevarējām nekādu informāciju atrast – interneta toreiz nebija. Tad sāka izjautāt, no kurienes uzzināju par to. Mani vecāki sakontaktējās ar tā puiša vecākiem. Tikšanās laikā viņi mierināja manus vecākus, lai neuztraucas – Latvija ir postpadomju valsts, izglītība ir laba, bet tur nekā nav, pilnīga nabadzība, un vecāki var būt pilnīgi pārliecināti, ka pēc studijām dēls atgriezīsies Libānā.

Patiesībā arī iepriekš atrunas par studiju dārdzību ASV vai Francijā nebija patiesas. Galvenais, no kā vecāki baidījās, ka pēc studijām palikšu ārzemēs un neatgriezīšos dzimtenē. Ka svešajās zemēs atradīšu labākus ienākumus vai dzīvi.
Tā arī es nokļuvu šeit. Man bija kultūršoks. Ar visu to, ka mums Libānā bija 20 gadus karš un likās, ka esam nabadzīga valsts, kas neatīstās.

Kas bija šokējošākais?

Tukšums. Kaut ko tādu es savā dzīvē nebiju redzējis. Pirmo reizi redzēju, ka cilvēki stāv rindā pie tukšiem veikaliem.
Iedomājaies, ka jūs gribat ieiet veikalā – Spicē vai Alfā, bet tā vietā jūs stāvat rindā ārpus veikala. Tas nav prātam aptverami! Mani bērni vispār nezina, ko tas nozīmē. Bet izrādījās, ka stāvēt rindā – tas ir mazākais.

Es to neztvēru nopietni, apgāju rindu un devos pa taisno iekšā veikalā. Protams, visi lamājās, kaut ko runāja, bet toreiz es vēl neko ne latviski, ne krieviski nesapratu. Tad sekoja vēl lielāks šoks – veikalā visas vitrīnas un plaukti bija tukši. Tad lielām acīm skatījos – kāpēc visi stāv rindā un ko viņi te pirks, jo te nekā nav.

Tā vienreiz kopā ar draugu atkal iegājām veikalā – sākās bļaustīšanās, bet viena kundze bija agresīva un sāka mūs sist. Sākās kautiņš. Cilvēki bļāva uz mums. Tad atnāca veikala vadītājs un mēģināja mūs izstumt no rindas. Nesapratāsm – tur taču nekā nav. Veikala vadītājs toreiz mums izskaidroja – nākamreiz lai nenākot caur veikala ielas durvīm un parādīja sētas durvis, pa kurām varēja ienākt un dabūt visu, ko gribas, ja maksā ar dolāriem. (1991. gadā vēl bija padomju rubļi un viens ASV dolārs maksāja174 rubļus, bet par oficiālajām cenām par rubli varēja iegādāties preces kā šobrīd par eiro – red.) Pieci dolāri bija ļoti liela nauda.

Par pirkumu mums prasīja vienu vai divus dolārus. Tā  sākām meklēt veikalu otras puses. Latvija lēnā garā kopš tiem laikiem ir pamatīgi attīstījusies. Pirmo reizi, kad atbraucu, sāku raudāt, ka gribu atpakaļ. Nebija arī normālu telefonsakaru. Man bija jābrauc uz tālsarunu centru pasta nodaļā blakus Rīgas centrālajai dzelzceļa stacijai. Bija jāizsēž vienā rindā, jāuzraksta uz papīra, uz kādu valsti es gribu zvanīt, kāda iemesla dēļ gribu zvanīt, kam es gribu zvanīt. Šī blanka bija jādod darbiniecei, kas sēdēja aiz stikla norobežojuma. Tad atkal bija jāsēž un jāgaida, kamēr izsauc manu numuru uz kādu kabīni, kurā bija telefona aparāts. Klausulē vispirms ar mani sāka runāt kaut ko krieviski. Zināju, ka jāatbild “da, da, da,” (jā, jā, jā – krievu valodā), un tad mani savienoja ar maniem vecākiem. Man bija stundām jāsēž un jāgaida savs savienojums. Toreiz, dzirdot vecāku balsis, raudāju. Teicu – te nav nekāda dzīve, gribu atpakaļ. Tēvs teica – tu esi pirmo reizi mūžā prom no vecākiem. Ir oktobris. Uz decembri jebkurā gadījumā ir iegādāta biļete atpakaļ uz Libānu.

Iedomājies, ka tas tev ir ceļojums – baudi tur dzīvi, nauda tev ir, kredīkarte ir. (Toreiz Latvijā gan nebija neviena bankomāta, neviena banka kredītkartes nepieņēma, un šī karte Latvijā bija vienkārši plastmasas gabaliņš.) Man bija kādi 500 dolāri skaidrā. Ar tā laika Latvijas cenām es nevarēju tos iztērēt – tā bija miljonāra cienīga nauda. Tēvs teica – ja vajadzēs, naudu atsūtīs vēl.

“Izbaudi dzīvi. Galvenais, aizej uz institūtu, paskaties, kādā līmenī tur ir mācības, jo tavs mērķis ir mācīties.” ieteica tēvs. “Aizej arī uz klubiem, izklaidējies un decembrī pieņem galīgo lēmumu. Ja ir ok, tu paliec, ja nav ok, tu tāpat vienmēr esi gaidīts mājās, mēs būsim laimīgi, un tu varēsi turpināt studēt arhitektūru.” Sajutu atvieglojumu. Tēvam taisnība. Kāpēc jāstreso, es taču trīs mēnešus varu baudīt dzīvi. Justies kā miljonārs, skatīties, kā dzīvo citi cilvēki, un iet uz institūtu. Tā decembrī izlēmu palikt.

Kāds iespaids radās par mācībām?

Mācības notika angliski. Lai arī visiem pasniedzējiem toreiz angļu valoda nebija ļoti augstā līmenī, bet visu varēja saprast. Mācības bija labas un stingras, un man ļoti patika. Neesmu to nevienu minūti nožēlojis.

Tomēr decembrī vēl nebiju iejuties – tam vajadzēja vēl ilgu laiku. Toreiz sapratu, ka mans mērķis ir mācības. Ka šos sešus gadus izmācīšos un braukšu atpakaļ uz Libānu.

Tomēr turpinājāt studijas rezidentūrā tepat, Latvijā?

1998. gadā absolvēju Ārstniecības fakultāti. Domāju braukt atpakaļ, bet sapratu, ka vienalga vēl nevarēšu strādāt, kamēr nebūšu rezidentūrā apguvis kādu specialitāti. Medicīnas akadēmijā bija iespēja turpināt rezidentūru bez jebkāda konkursa un izvēlējos traumatoloģiju un ortopēdiju.

Kāpēc tieši šo specializāciju?

Man ļoti patīk viss, kas darāms ar rokām, patīk kaut ko salikt, saskrūvēt. Tam vistuvāk ir traumatoloģija un ortopēdija. Tu visu tā kā mākslinieks vari salabot, sataisīt, saskrūvēt, salikt kā puzli visu kopā un uzreiz redzi savu rezultātu. Tas man ļoti patīk. Tajā laikā rezidentūra bija jāmācās četrus gadus. Domāju – pamācīšos vēl un tad braukšu atpakaļ.

Tomēr arī pēc rezidentūras neaizbraucāt?

Mīlestība pievilka. Gan pret Latviju, gan tagadējo sievu. Pabeidzu savu rezidentūru. Mēs vēl nebijām precējušies, bet jau bijām kopā. Vecāki gaidīja, ka braukšu atpakaļ. Bet es jau sāku par to šaubīties. Biju pieradis pie dzīves šeit un redzēju, kā Latvija aug kopā ar mani. Mēs abi divi bijām kā mazi bērni, kas lēnā garā iemācās staigāt, palikt neatkarīgāki. Atbraucu, kad man bija 18 gadu un šeit sāku veidot sevi kā personību. Saprast kas patīk, kas nepatīk, ko gribu no dzīves.

Sieva man teica – pamēģini šeit strādāt, pirms pieņem lēmumu. Visu laiku mācības man bija apmaksājuši vecāki. Pirmo darbu dabūju farmācijas kompānijā. Apprecējāmies, pieteicās bērni. Apsvērām arī domu, ar sievu pārcelties uz Libānu.
Visu šo laiku, kopš uzsāku mācības, divas reizes gadā braucu uz Libānu un katru reizi pavaicāju sev jautājumu. Kā es labāk gribētu – vai dzīvot te vai tur. Arī ja sieva ar mani pārceltos uz turieni. Mentalitātes un dzīvesveida ziņā abas valsts ļoti atšķiras. Tomēr vairāk gribētu dzīvot šeit Latvijā.

Kāpēc?

Kad man vecāki vai brālis atbrauc uz šejieni, viņi nevar saprast, kā es šeit dzīvoju. Brālis dzīvo Dubaijā, (Apvienotajos Arābu Emirātos) un nevar saprast, kā varu šeit dzīvot. Savukārt es vairs nevaru saprast, kā viņš var dzīvot tur. Jo dzīvesveidi, mentalitāte atšķiras. Šeit man patīk klusums, man patīk neatkarība no kādiem citiem faktoriem. Libāna – kalnaina valsts Vidusjūras austrumu krastā ir sešas reizes mazāka par Latviju. Bet cilvēku ir daudz vairāk – seši miljoni un vismaz miljons Sīrijas bēgļu. Tas rada dažādas problēmas. Tur ir šausmīgi liela burzma. Pēdējo reizi biju šovasar. Zināju, ka ienākuši daudz bēgļu. Bet mani pārsteidza, ka ir tik daudz! Viņi vienkārši dzīvo uz ielas. Kad apstājies pie luksofora, bērnu bars skrien prasīt naudu.
Protams, šeit dzīve ir grūtāka nekā Beirūtā vai Dubaijā. Nopelnīt ir grūtāk nekā citur, bet man šeit patīk vairāk.

Kolēģi pieņem kā vienu no savējiem, atbalsta, palīdz veidot karjeru, dalās ar jaunajām zināšanām. Tas arī ir ļoti būtiski. Citās valstīs, kur ārsta darbs ir daudz labāk apmaksāts, arī konkurence ir asāka. Šeit ir vairāk tādi kodola cilvēki, vairāk palīdzam viens otram, īpaši koleģiālā ziņā. Tas man arī patīk šajā mentalitātē.

Kā sākāt ārsta darba gaitas?

Rezidentūru izgāju Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. To vadīja dakteris Andrejs Peredistijs. Pēc tam sāku strādāt farmācijas kompānijā. Braukāju pa visu Latviju iepazinos ar visām slimnīcām gan Latgalē, gan Zemgalē, gan Kurzemē, gan Vidzemē. Biju par šo iespēju ļoti laimīgs. Mācījos un strādāju tikai Rīgā un nekad nebiju bijis tādās slimnīcās un ārstu praksēs. Tik skaisti, tik forši!

Kā no farmācijas pārnācāt strādāt par ārstu?

Reiz Valmierā mani uzrunāja kolēģis traumatologs un uzaicināja strādāt specialitātē. Tā aizgāju no farmācijas kompānijas un saku strādāt Vidzemes slimnīcā. 

Man ļoti patīk Valmiera, ļoti labi kolēģi, laba slimnīca. Vide laba. Ļoti, ļoti sirsnīgi cilvēki. Valmieru izjūtu zināmā mērā kā savu dzimteni. Slimnīca man piedāvāja, lai es pārvācos uz Valmieru, bet sieva strādāja Rīgā. Viņa uz Valmieru negribēja pārvākties, viņai bija darbs Rīgā un viņa tajā laikā bija pelnošāka.
Sākumā braukāju no Rīgas katru dienu. Tad sāku braukāt –svētdienas vakarā startēju uz Valmieru, piektdien pusdienlaikā braucu mājās. Paralēli sāku uz dežūrām strādāt Rīgas 2. slimnīcā. Tur iepazinos ar dakteri Andri Vikmani, savu tagadējo priekšnieku. Toreiz vēl slimnīcā Gaiļezers nebija politraumu nodaļas un 2005. gadā dakterim Vikmanim uzticēja to izveidot. Biju viens no četriem ārstiem, kopā ar dakteri Andri Lāātu, un Uģi Zariņu kas pirms 14 gadiem uzsāka tajā darbu. Fantastiski kolēģi! Šajos gados esam izauguši.

Jūs strādājat ne tikai Gaiļezerā?

Lai varētu nopelnīt un uzturēt ģimeni ar trijiem bērniem, ir ļoti daudz jāstrādā un ne vienā vien darbavietā. Tā ir viena no tām lietām, ko mans brālis nesaprot. Saka – tu vari nākt uz Dubaiju, strādā kā karalis, vienā darba vietā nopelnot daudz. Un nedomāt par iztiku. Tā viņš mani visu laiku aicina uz Dubaiju. Bet es saku, ka nebraukšu.

Kāpēc?

Katram cilvēkam savā dzīvē jājūt harmoniju. Ja cilvēks nejūtas harmonijā un laimīgs, tad naudai nav nozīmes. Šeit esmu harmonijā un apmierināts ar dzīvi par spīti tam, ka man jāstrādā ļoti daudz.

Ja daudz jāstrādā, ir arī lielāka pieredze
Protams, Tāpēc Latvijas ārstus augstu vērtē visā pasaulē.
Jūs regulāri mācāties un papildināt savas zināšanas un meistarību…

Jā! Visu laiku. Reizi mēnesī vai divos braukāju uz kongresiem, konferencēm. Ķirurgiem īpaši vērtīga ir apmācība uz līķiem. Tā ir arī viena no dārgākajām un grūtāk pieejamajām visā pasulē.
Mācoties veikt ļoti sarežģītu operāciju, viens līmenis ir būt blakus kolēģiem, kas to veic. Tomēr redzēt ir viens, bet svarīgāk ir mācoties pašam to darīt. Pirmo reizi drošāk ir apgūt to uz līķiem. Tāpēc braucu uz centriem, kas piedāvā šādas apmācības. Uz šiem kursiem visas vietas ir rezervētas jau divus trīs gadus uz priekšu.

Tas nav lēti?

Nemaz nav lēti. Bet, ja gribi attīstīties, ja gribi būt izcils savā profesijā, ja patīk sava profesija, tad tas vienkārši jādara.
Visu laiku gribas apgūt kaut ko jaunu, lai pacienti justos labāk. Neviens negrib operēt, kā operēja pirms 20–30–40 gadiem. Nesaku, ka tas bija nepareizi, bet mēs vienmēr kāpjam kā pa kāpnēm. Medicīna attīstās, un mums jāaug līdzi.

Uz ko galvenokārt specializējaties?

Vairāk koncentrējos uz sporta medicīnu, ceļa un plecu artroskopiskām operācijām. Meniski, krustenisko saišu bojājumi ceļos. Skrimšļu bojājumi. Vai pleci. Paralēli vēl uz endoprotezēšanu – gūžas, ceļu. Ja vajag, tad es traumatoloģijā un ortopēdijā daru visu. Tas ir tas lielais pluss apmācībā Latvijā, jo īpaši Gaiļezera slimnīcā.

Jūs spējat ar pacientiem runāt ne tikai latviski, krieviski, bet arī angliski, franciski un arābiski?

Katra valoda ir ļoti vērtīga – agrāk tā nesapratu. Tagad ļoti novērtēju. Tepat, Latvijā, man ir bijuši pacienti, kuri runā tikai arābu valodā. Labas valodu zināšanas paver arī labas izglītības iespējas.

Kad sāku studēt, visi priekšmeti bija angliski, un obligāti bija jāmācās krievu valoda, lai pēc tam varētu runāt ar pacientiem. Šāda kārtība pastāvēja līdz 1995. gadam. 

Vairākas reizes gāju pie dekāna, lai krievu valodas vietā varētu mācīties latviešu valodu. Dekāns nepiekrita, jo vēl bija bažas, kas notiks ar Latvijas neatkarību. Tomēr esmu ļoti apmierināts un laimīgs, ka iemācījos arī krievu valodu, jo Latvijā ir ļoti daudz krieviski runājošu cilvēku.

Cik ātri iemācījāties latviski?

Diezgan ātri, salīdzinot ar krievu valodu. Gada laikā un pašmācības ceļā. Man bija liela motivācija to darīt.
Kad atbraucu uz svešu zemi, nevarēju atšķirt latviešu un krievu valodu. Man tā likās viena sveša valoda. Jau veselu gadu biju mācijies krievu valodu, un mēģināju uzmanīgi klausīties un saprast, ko mani latviešu draugi tusiņos runā. Sapratu, ka nekā nesaprotu. Tikai tad atklāju, ka Latvijā ir ne tikai krievu, bet arī latviešu valoda. Tad institūtā gāju uz dekanātu un teicu, ka gribu mācīties latviešu valodu. Man teica – nē. Es gribēju saprast, ko draugi runā, kad esmu ar viņiem kopā. Man bija neērti, ka nemāku. Tā iemācījos. Pašā sākumā nopirku bērnu grāmatiņas, kurās bija tikai uzzīmēts un uzrakstīts atbilstošais vārds. Tā sapratu, piemēram, ka ābols ir tas, ko biju mācījies jabloko.
Tad ar to pašu grāmatu iemācījos dažus teikumus. “Šodien ir labs laiks.” Augstskolā nododot virsdrēbes garderobistei, teicu: “Šodien ir labs laiks!” un klausījos, ko viņa man atbild. Sākumā šķita, ka viņa runā ātri un nesaprotami. Otrā dienā teicu to pašu un jau sāku vairāk saprast, ko viņa man atbild. Tā vēl vairākas dienas, kamēr sapratu. Pierakstīju un atkal mācījos uz priekšu. Tas bija interesanti.

Ar saviem latviešu draugiem runājām, un viņi man ļoti palīdzēja apgūt valodu. Līdz šim man nav kompleksu, ka runāju nepareizi – teicu – lūdzu, labojiet mani. Mana vājā vieta ir gramatika, tā pieklibo. Tagad to mēģinu mācīties kopā ar saviem bērniem. Kā skolnieks atkal mācos no jauna. Dažkārt kļūdos ar galotnēm. Dokumentus, pacientu kartītes aizpildu latviski.

Kā pats uzturat veselību?

Ēdu ābolīšus, augļus, cenšos regulāri izkustēties un sportot. Darba dienā neiznāk. Septiņos no rīta jau esmu darbā, deviņos vakarā pabeidzu, pusdesmitos mājās. Tā ir mana ikdiena, trešdienās ir īsā diena, darbu beidzu sešos un esmu pat to laimīgs.

Brīvdienās cenšamies ar sievu un bērniem iziet no mājas dabā, piekopt kādas sporta aktivitātes. Abas meitas aizrāvušās ar daiļslidošanu, puika – ar tenisu. Brīvdienās, kad vien iespējams, dodamies slēpot.

Uzturā cenšos ļoti ierobežot taukus. Kā traumatologs es baidos no locītavu nodiluma, kas bieži vien saistīts ar lieko svaru vai smagumu cilāšanu. Tas var radīt skrimšļa nodilumu, kas nonāk līdz artrītam. To redzu ikdienā, strādājot ar pacientiem.

Citi šobrīd lasa

Žoržs Siksna nāk klajā ar satriecošu vēsti 8
Divu nevakcinētu zīdaiņu nāve, kas šokēja Latvijas sabiedrību – Veselības inspekcija sīki analizē notikušo, atbildot uz vēl neatbildēto 30
Salaspils pusē uz dzelzceļa pārbrauktuves sadūries vilciens un vieglā automašīna 18
Skatīt visus komentārus

«Никто не женится на актрисах»: дедушка принц Филипп отговаривал Гарри от брака с Меган 1

"Какой-то цирк с насилием": Филипп Киркоров, заставляющий плачущую дочь есть мидии, разгневал подписчиков