Cik slima ir 21. gadsimta sabiedrība? Atklāta saruna ar divām Rīgas ģimenes ārstēm

Sākot jaunu gadu, mums vismazāk gribas domāt par slimībām, kas varētu uzglūnēt no kāda tumša kakta. Ko varam darīt, lai nelaistu tās savā tuvumā? Ielūkojoties vēstures dzīlēs, redzam, ka 17. gadsimta sākumā, kad visā Eiropā plosījās mēra epidēmija, cilvēki centās to atvairīt ar dažādām burvestībām un apšaubāmām dziedināšanas metodēm. Ļaudis ticēja, ka mēri varot izārstēt ar izkaltētiem un smalki saberztiem žurku kauliem, kas jālieto kā zāles.

Mūsdienās gan tādu mēra un baku epidēmiju nav, arī tādas zāles neviens neiesaka, toties ir citas ļaunas, vēl neizpētītas slimības, kas šķiet ne mazāk draudīgas par mēra melno ēnu. Tomēr sabiedrība kopumā ir krietni izglītotāka un simtiem laboratoriju visā pasaulē nemitīgi darbojas, lai izstrādātu jaunus ārstniecības līdzekļus tādu slimību ārstēšanai, kas vēl pirms dažiem gadu desmitiem šķita neārstējamas.

Sabiedrības veselības stāvokli vislabāk var novērtēt ģimenes ārsts. Pie viņa dodas gan šķietami veselie, gan tie, kas televīzijā vai internetā diagnosticē sev aizvien jaunas kaites, gan patiesi slimie, kuru veselība un bieži vien pat dzīvība atkarīga no ģimenes ārsta profesionalitātes un reakcijas ātruma. Tāpēc šoreiz nelielas sarunas ar divām ģimenes ārstēm – pieredzes bagāto un pacientu iecienīto VCA poliklīnikas Jugla dakteri Ņinu Panteļejevu un jauno, bet ļoti perspektīvo dakteri Zani Zundāni, kas strādā vairākās darbavietās un gaida rindā uz savu privātpraksi.

Dr. Panteļejeva. Pieredze un uzticība – drošs tandēms

Jūs jau krietnu laiku esat arī mana ģimenes ārste, un varu droši teikt, ka esat daktere, kas uztver savu darbu ar īstu misijas apziņu. Kāda kopumā ir jūsu pieredze šajā svētīgajā darbā?

– Pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas es divus gadus strādāju Jūrmalas sanatorijā ar kardioloģisko profilu, tad 20 gadus – Rīgas Kara hospitālī Hospitāļu ielā. Tur strādāju kardioloģiska profila nodaļā un pēc papildu apmācībām apguvu hematologam nepieciešamās prasmes. Man ir arī arodslimību ārsta sertifikāts, un katru gadu papildinu zināšanas vairākos kursos, lai būtu informēta par svarīgākajiem jaunumiem medicīnā. Juglas poliklīnikā (tagad – VCA poliklīnika Jugla) strādāju jau 23 gadus, bet ģimenes ārstes prakse man ir 17 gadus.

Kad pie jums reģistrējos, jums bija visvairāk pacientu visā Juglas poliklīnikā. Tā kā iepriekš jūs nepazinu, tieši šis fakts mani iedvesmoja uzticēties.

– Manā aprūpē tagad ir 1440 cilvēku. Bija vēl vairāk, bet tagad vairs neņemu bērnus un pusaudžus, turklāt daļa manu pacientu ir aizbraukuši uz ārzemēm. Tā nu sanāk, ka pēdējā laikā esmu vairāk specializējusies uz cilvēkiem brieduma gados un vecākiem ļaudīm. Maniem jaunākajiem pacientiem tagad ir ap gadiem četrdesmit.

Esmu pie saviem pacientiem pieradusi, viņi pie manis arī, un mēs gluži labi sadzīvojam. Nereti sanāk, ka eju mājas vizītē pie viena pacienta, bet citi ģimenes locekļi arī pie reizes pajautā par savām vainām, un tā nu vizīte no plānotajām 15 minūtēm reizēm ievelkas stundas garumā. Bet es viņus saprotu un jūtos brīvi, kā savā teritorijā.

Kā jūs kopumā varētu raksturot savus pacientus? Kādas ir biežākās saslimšanas pēdējo 20 gadu laikā, vai ir arī jaunas tendences?

– Tendences Juglas pusē nav citādas kā Latvijā kopumā. Pirmajā vietā ir kardiovaskulārās slimības, sevišķi gados vecākiem cilvēkiem, bet koronāro slimību simptomi parādās arī jaunajiem, kam vēl nav četrdesmit. Diemžēl ir arī daudz onkoloģijas gadījumu. Tās ir divas prevalējošās slimību grupas.

Par jaunā laikmeta saslimšanām varētu uzskatīt tās, kas saistītas ar centrālās nervu sistēmas pārslodzi, jo dzīves temps ir dramatisks, tikai retais to spēj izturēt. Visi skrien pa galvu pa kaklu un vēl telefoniski kārto savas biznesa lietas. Atnāk pie manis jauns cilvēks uz pieņemšanu, pēc dažām minūtēm viņam piezvana no darba, steidzami izsauc, viņš ir spiests skriet nekavējoties – es pat nepagūstu viņu kārtīgi izmeklēt. Ko lai saka – žēl, ka jaunajiem darbs svarīgāks par veselību. Visa dzīve vienā stresā. Tāpēc progresē hipertensija un tamlīdzīgas kaites, jo nav laika atpūsties un atslābināties.

Tomēr ir arī kāda pozitīva iniciatīva, kas ļoti palīdz ātri precizēt diagnozi, protu, Veselības ministrijas ieviestais zaļais koridors akūtiem riska grupu pacientiem. Tas attiecas gan uz onkoloģiju, gan uz steidzamiem kardioloģijas izmeklējumiem. Zaļais koridors dod pacientam iespēju nokļūt pie speciālista desmit dienu laikā. Šī sistēma ļoti labi strādā. Mēs varam jebkurā brīdī pieteikt pacienta vizīti pie onkologa, ja sākotnējie izmeklējumu rezultāti rāda, ka, visticamāk, ir kāda onkoloģiska saslimšana. Ātra visu mediķu rīcība un laikus diagnosticēta onkoloģiska saslimšana noteikti samazina neizārstējamu gadījumu skaitu.

Un ko zaļais koridors dod kardioloģijas pacientiem?

– Tas ir ieviests tiem pacientiem, kuriem ir aizdomas par kardioloģiskiem riska faktoriem. Runa ir par tendenci ģimenē. Ja kādam no vecākiem bijusi nopietna kardioloģiska saslimšana plus liekais svars, paaugstināts asinsspiediens vai holesterīns, laikus jāizmeklē arī citi ģimenes locekļi un jāizvērtē, vai nav līdzīgi riska faktori. Tā sākotnēji ir profilaktiska izmeklēšana, bet tai jāpievērš pastiprināta uzmanība. Ja ir pazīmes, ka šādas slimības varētu attīstīties, sūtu pa zaļo koridoru pie speciālistiem. Šos cilvēkus pamatīgi izmeklēju noteiktos vecuma posmos un secinu, vai pietiek ar profilaksi, vai arī nepieciešama ārstēšana. Noteikti jāpievērš uzmanība arī veselīgam dzīvesveidam.

Vai jums ir daudz pacientu ar iedzimtām, ģenētiskām saslimšanām?

– Daudz nav, bet tos dažus, kas ir, uzmanu ļoti rūpīgi. Piemēram, kādai sievietei jau 40 gadu vecumā ir ļoti augsts holesterīns, 9 mmol/l un vairāk, bet zema blīvuma holesterīns – 6 un 7 mmol/l. Šajā gadījumā jau ir runa par ģimenē pārmantotu hiperholesterinēmiju – paaugstinātu holesterīna līmeni. Tāda tendence ir arī šai jaunajai sievietei, lai gan viņa neko sliktu nejūt, spiediens normāls, bet es viņu nosūtīju uz speciālo hiperholesterinēmijas kabinetu Stradiņa slimnīcā, kur viņu pamatīgi izmeklē, iesaka profilakses pasākumus un zāles. Man ir kāda paciente ar multiplo sklerozi. Tā ir ļoti smaga saslimšana, kam šajā gadījumā ir ģenētiska predispozīcija (ar to pašu slimoja arī viņas māte). Kad es šo sievieti paņēmu, viņa jau bija pirmās grupas invalīde, un diemžēl ir iespējama tikai simptomātiska ārstēšana.

Kādu slimnieku jūsu praksē ir visvairāk?

– Pārsvarā tie ir kardioloģiskie pacienti, no viņiem seši ar izteiktu aortālo stenozi – tie ir jau kritiski aterosklerotiskie procesi. Trim vai četriem gados vecākiem cilvēkiem (pēc 70) ir operēta aortālā sirds vārstule, turklāt ar ļoti labiem rezultātiem. Ļoti daudziem maniem pacientiem koronārajos asinsvados ir ievadīti stenti, un arī viņiem rezultāti ir labi. Galvenais – laikus noteikt diagnozi, veikt papildu izmeklējumus (daudzus sūtām uz koronogrāfiju), lai apstiprinātu diagnozi, un nebaidīties iet pie ārsta.

Un vēl… manā praksē ir trīs cilvēki, kuri atnāca bez jebkādām sūdzībām. Diviem darbā vajadzēja izziņu, ka viņi ir veseli, trešajam sieva bija stāvoklī, viņam bija pirms dzemdībām jāpārbaudās. Nosūtīju uz rentgenu, un atklājās tuberkuloze. Cilvēks nenojauta, ka viņam kaut kas tāds ir, pat klepus nebija. Sūtīju uz Plaušu tuberkulozes centru ārstēties. Visticamāk, viņš varēja inficēties uz ielas vai sabiedriskajā transportā, teiksim, no kāda bezpajumtnieka, kas visur klaiņo, klepo un izplata baciļus. Tāpēc ir ļoti svarīgi regulāri pārbaudīt plaušas – sūtu uz rentgenu visus, pat tad, ja negrib iet (vai lieku parakstīties, ka pacients ir atteicies no izmeklēšanas).

Tāda pati viltīga slimība ir C hepatīts. Gadās, ka cilvēks nepieder nevienai riska kategorijai, bet inficējas, piemēram, pie zobārsta.

– Jā, arī manā praksē ir bijuši divi gadījumi, kad atklājies C hepatīts, kur nebija nekādu acīmredzamu simptomu. Tas atklājās tikai kompleksas izmeklēšanas gaitā.

Ģimenes ārstam jābūt arī psihologam. Uz katru jaunu diagnozi pacienti parasti reaģē ļoti emocionāli, un tad nu katram jāatrod individuāla pieeja.

– Cilvēki ir dažādi, bet īstenībā teju vai katrs sagaida no ģimenes ārsta mierinājumu. Jāteic, ne vienmēr tās pat ir slimības, kas nomāc manus pacientus. Dažs labs gados vecāks cilvēks, kas palicis viens vai bērni dzīvo ārzemēs, stāsta man par savu dzīvi un dažādām sadzīves problēmām, sūdzas par namu pārvaldi, par atslēdznieku. Un arī tādos gadījumos gaida no manis mierinājumu.  

Mūsdienās, kad visiem pieejams internets, cilvēki atrod tur visādus brīnumlīdzekļus, arī paši ārstējas, pērkot aptiekā bezrecepšu medikamentus, un pārmērīgi daudz lieto zāles. Ko iesakāt viņiem?

– Pie manis nāk vairāki cilvēki solīdos gados ar veselu zāļu sarakstu, kuru viņi sastādījuši, skatoties dažādas TV programmas par veselību, kur rekomendētas tās vai citas zāles. Tad nu viņi speciāli pierakstās uz pieņemšanu, lai konsultētos ar mani, kuras zāles no saraksta viņiem vislabāk vajadzētu lietot. Cenšos ieskaidrot, ka tās nav vajadzīgas, bet pacients uzstāj: “Ja Mališeva teica, tad vajag!” (Jeļena Mališeva ir populāra Krievijas TV veselības raidījuma vadītāja – G.K.) Atceros, vēl institūtā kāds pasniedzējs teica: “Ar veciem cilvēkiem ir tāpat kā ar maziem bērniem – jo mazāk zāļu lieto, jo labāk.” Cenšos šo principu ievērot, neizrakstot liekus medikamentus.

Var jau arī samulst, jo televīzijā tik daudz reklamē uztura bagātinātājus, arī daži ārsti tos iesaka, jo viņiem ir sadarbības līgums ar kādu firmu. Tomēr tas nenozīmē, ka pacientiem tie patiešām ir vajadzīgi.

– Jā, tā varētu būt. Es katrā ziņā pati nelietoju pārtikas piedevas un saviem pacientiem tās neiesaku, jo neviens īsti nezina, kā tās iedarbosies kopumā. Ir zināms, ka tās var negatīvi iespaidot aknu vai nieru darbību. Tās nav testētas uz dzīvniekiem un cilvēkiem, tāpēc arī nav medikaments. Ja tā būtu, ja to iedarbība būtu izpētīta, tās lietot būtu daudz drošāk. Tomēr arī farmācijas industrija attīstās, piemēram, tagad ir zāles pret paaugstinātu asinsspiedienu, kurām ir kombinēta terapeitiskā iedarbība – trīs četras zāles kopā vienā tabletītē. Tā ir progresīva tendence, jālieto arī mazāks zāļu daudzums. Katrā ziņā es vēlu saviem pacientiem tikai to labāko un bieži vien sauju zāļu iesaku aizvietot ar veselīgu dzīvesveidu. Tikai mazliet jāsaņemas!

Dr. Zundāne. Ar atvērtu sirdi un pētnieces azartu

Tā kā esat pavisam jauna ģimenes ārste, jūsu priekšrocība varētu būt spēja izvērtēt pacientu veselības stāvokli ar svaigu skatījumu, vienlaikus gūstot arī jaunu praktisko pieredzi stacionāros.

– Jā, tā ir. Mana praktiskā darba pieredze ir nepilni pieci gadi – trīs no tiem rezidentūrā dažādās vietās, divus gadus esmu sertificēta ģimenes ārste. Patlaban gaidu rindā uz savu privātpraksi. Tikmēr strādāju uz mazām slodzēm piecās darbavietās – no ģimenes ārstes darba Diplomātiskā servisa medicīnas centrā līdz dežūrām Jūrmalas slimnīcas un Līvānu slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Vēl lasu anatomijas un higiēnas lekcijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas studentiem (gan latviešu, gan ārzemju grupām). Vismaz nav garlaicīgi, jo nav rutīnas (smejas). Vēlos pēc iespējas ātrāk sākt strādāt savā ģimenes ārsta privātpraksē, bet novērtēju arī zināšanas un pieredzi, ko dod darbs abās slimnīcās.

Vai var teikt, ka Latvijas sabiedrība ir slima?

– Par sabiedrību noteikti nevarētu tā teikt, jo tad būtu jārunā arī par jauno laiku tradīcijām, par reakciju uz dažādām politiskām un sociālām norisēm, un tieši šajā aspektā mūsu tauta un sabiedrība kopumā ir gana veselīga. Neesam zaudējuši vēlmi palīdzēt līdzcilvēkiem nelaimē, kas spilgti izpaudās arī gadskārtējā akcijā Eņģeļi pār Latviju. Tas liecina, ka sirds lielai daļai sabiedrības ir īstajā vietā. Cits jautājums – cik veselas ir mūsu sirdis fiziskā izpratnē. Diemžēl šī statistika nav optimistiska. Skaidrs ir viens – ne ģimenes ārstiem, ne speciālistiem tuvākajās desmitgadēs bezdarbs nedraud.

Kāda, jūsuprāt, ir fiziskās veselības situācija Latvijā pēdējos desmit gados?

– Kopumā, ja vērtējam pēc statistikas, diemžēl pieaug saslimšana ar hroniskām slimībām, īpaši ar cukura diabētu, ar sirds un asinsvadu slimībām. Būtiski pieaug onkoloģiskās saslimšanas. 2001. gadā no jauna atklātas onkoloģijas diagnozes gandrīz 9000 pacientu, bet 2017. gadā tie jau bija 11 762 (SPKC dati).

Droši vien šo tendenci var izskaidrot tā, ka sabiedrība gana atsaucīgi reaģē uz aicinājumiem veikt valsts apmaksātu mamogrāfiju vai profilaktisku prostatas pārbaudi.

– Diemžēl tā gan nav, ka pacienti būtu ļoti atsaucīgi, jo 2018. gada deviņu mēnešu statistika liecina, ka dzemdes kakla vēža skrīningu ir veikuši 46,6 %, krūts vēža skrīningu – 45,7 %, bet zarnu vēža skrīningu – tikai 11,5 % uzaicināto iedzīvotāju (dati no NVD mājaslapas). Kāpēc tāda statistika, grūti teikt. Kāds aizbildinās ar laika trūkumu, cits neaiziet baiļu vai cita iemesla dēļ.

Kāda ir situācija ar ikdienišķām saslimšanām?

– Man šķiet, ka cilvēki ir ļoti nekritiski pret savu veselību. Ļoti bieži ir gadījumi, kad cilvēks atnāk pie manis uz praksi slims – sākot ar vieglām vīrusu saslimšanām un beidzot, piemēram, ar plaušu karsoni, bet ārstēšana ir apgrūtināta, jo diezgan daudzi atsakās ņemt darba nespējas lapu. Viņiem šķiet, kas tur liels – dzert zāles var arī darbā, galvenais, lai karjera necieš, lai visi projekti nodoti un priekšnieks neskatās ar šķību aci. Diemžēl veselība gandrīz vienmēr paliek otrajā vai pat vēl tālākā plānā. Un vēl dažas raksturīgas iezīmes – neveselīgs ēšanas režīms (kad sanāk, tad ēd), pārāk maz laika miegam, sēdošs darbs, maz aktivitāšu un kustību. Pēdējais rādītājs gan pamazām uzlabojas – cilvēki sāk pievērsties fiziskām aktivitātēm. Visapkārt daudz sporta klubu, ielās redzami cilvēki, kas skrien, nūjo vai brauc ar velosipēdiem. Šī sabiedrības daļa kļūst aizvien pamanāmāka.

Reti kurš aizdomājas par to, ka viņš kaitē gan sev, gan apkārtējiem, viņus inficējot. Vēl vairāk – iet slimam uz darbu uzskata par varoņdarbu.

– Tur var līdzēt tikai mērķtiecīga un pastāvīga cilvēku izglītošana. Slimam iet uz darbu un vienlaikus raizēties, piemēram, par projekta nodošanu ir liels stress – organismam jāstrādā ar papildu slodzi, lai tas spētu izturēt visu dienu. Līdz ar to, ejot uz darbu, slimošana galu galā izvēršas krietni ilgāka nekā tiem, kas, domājot par savu veselību, paguļ trīs dienas mājās un atgriežas darbā normālā formā, nevis trīs nedēļas pusslimi dodas strādāt. Tas organismam ir grūti izturams. Otrs – ar tādu nevērīgu attieksmi šīs slimības var kļūt vēl smagākas, komplicētākas, terapiju nereti nākas papildināt ar antibiotikām. Un trešais, protams, ir infekcijas riski visiem pārējiem.

Turklāt pēc gadiem, kad cilvēks vairs nav tik jauns, var izrādīties, ka šie jaunībā neizārstētie nieka vīrusiņi pāraug kādā hroniskā slimībā – vai tā būs sirds, plaušas vai kāda cita orgānu sistēma. Man gan nav tādas statistikas, vai un kādas slimības attīstās šajos gadījumos, tas būtu jāpēta nākotnē, bet, visticamāk, tā arī būtu.

Kā jūs raksturotu savu vidējo pacientu?

– Vairums strādā sēdošu darbu, visbiežāk pie datora. Tāpēc šiem cilvēkiem raksturīgas muguras sāpes, kas nereti iet arī tālāk – saspiestas nervu saknītes, roku vai kāju tirpšana, krampji. Sēdoša darba darītājiem biežāk ir arī svara problēmas – to daudzi atzīst, ka nesanāk veltīt pietiekamu uzmanību veselībai. Plus vēl stress un neregulāra ēšana...

Daļai pacientu diemžēl parādās hemoroidālās slimības, par kurām viņi dažkārt kautrējas runāt, jo tā ir diezgan neērta tēma. Īpaši vīriešiem ir grūtāk atzīties, bet man prieks, ka viņi tomēr savu mulsumu pārvar un mēs mēģinām tikt vaļā no problēmas.

Tie, kuru darbs saistīts ar mobilitāti, biežāk nāk ar traumām, hronisku slimību viņiem ir mazāk, un viņi ir salīdzinoši veselīgāki attiecībā uz sirds saslimšanām, jo slodze, ko viņi iztur, norūda arī sirdi, un rezultātā tā ir labi trenēta.

Straujais dzīves ritms, stress un pārmērīga slodze nereti noved pie visai mūsdienīgas kaites – izdegšanas darbā. Vai tiešām jāgaida, lai veselība galīgi saiet grīstē un cilvēks attopas piespiedu atpūtā – slimnīcā?

– Diemžēl tā tiešām dažkārt notiek ar darbaholiķiem – organisms pats nospiež bremžu pedāli, liek atjēgties un padomāt par citu izeju. Jo citādi – ar pamācībām un pat ar skarbiem piemēriem – cilvēkus nav iespējams pārliecināt mainīt dzīves ritmu. Saprātīgākos var pierunāt paņemt atvaļinājumu (vismaz divas nedēļas, īsāks nelīdz!) un aizbraukt prom no kņadas, telefoniem un datoriem. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki atnāk pie manis pirms un pēc atvaļinājuma. Nevar ne salīdzināt, kā cilvēks mainījies – ir možs, enerģijas pilns, smaidīgs, izgulējies, asinsspiediens ir normalizējies. Tie, kas uzskata teju par varonību to, ka trīs vai piecus gadus ne dienu nav reāli bijuši atvaļinājumā, īstenībā kaitē paši sev.

Risinājumi? Manuprāt, par to būtu vairāk jārunā, jāizglīto sabiedrība, varbūt jārīko izglītojošas kampaņas, kas liktu cilvēkiem vairāk padomāt par savām prioritātēm. Es teiktu, ka jāiemācās būt mazliet lielākiem egoistiem un jānoliek sava veselība un pašsajūta pirmajā vietā. Diemžēl tajā brīdī, kad ir grūti nopelnīt adekvātu atalgojumu, cilvēks bieži domā – ai, es taču vēl varu, es vēl skrienu. Un atliks domāšanu par savu veselību uz nezināmu vēlāku laiku...

Viena no visgrūtāk izprotamajām un joprojām grūti diagnosticējamām 21. gadsimta slimībām ir veģetatīvā distonija. Vai jūsu praksē ir šādi pacienti?

– Diemžēl ir, un viņu kļūst aizvien vairāk, kas arī skaidrojams ar pārāk lielo stresu un straujo dzīves ritmu.

Kā šo diagnozi var pamanīt, jo tās simptomi ir līdzīgi citām slimībām?

– Ja cilvēks pie manis atnāk un sūdzas par aizdomīgām sāpēm, sākumā izslēdzam visas tā sauktās somatiskās vainas. Ja pacients sūdzas par vēdera sāpēm, vispirms mēs to arī izmeklējam un skatāmies, vai tur nav problēma. Un tad, ja tiek izslēgtas organiskās saslimšanas, kas varētu būt viena, otra vai trešā orgāna dēļ, mēs sākam runāt par veģetatīvo distoniju. Ir klasiski gadījumi un simptomi, kas uzreiz liek aizdomāties par veģetatīvās distonijas klātesamību. Tomēr, lai noteiktu precīzu diagnozi, ir vajadzīgi papildu izmeklējumi, jo, piemēram, arī vairogdziedzera darbības traucējumiem var būt līdzīgi simptomi.

Teorētiski veģetatīvās distonijas diagnozi vajadzētu apstiprināt apmēram pēc divu gadu izmeklējumiem un novērojumiem. Reālajā praksē tas nedarbojas, un varbūt arī labi, ka nav tik ilgi jāgaida, jo šādu pacientu ir daudz, pārsvarā jaunas sievietes, lai gan parādās arī vīrieši. Šo pacientu vidējais vecums – ap 30 gadiem.

Kādi ir galvenie šīs jaunā gadsimta slimības iemesli?  

– Viens no tiem noteikti ir bailes par tuviniekiem. Visbiežāk, ja kādam ģimenē ir konstatētas nopietnas diagnozes, īpaši onkoloģija. Cilvēkus pārņem liela trauksme, viņi sāk daudz ko izdomāt, un uz šā fona patiešām attīstās sliktas subjektīvās sajūtas. Nervu sistēma pārslodzes rezultātā dod trauksmes signālu. Cilvēka organismā ir viens ļoti liels nervs, ko sauc par klejotājnervu, un tā inervācija aiziet uz visiem iekšējiem orgāniem. Ja šis nervs ir pārkairināts, tas sāk izpausties kādā no orgāniem, un attiecīgi arī rodas šā orgāna sistēmas traucējumi. Simptomi ļoti bieži ir sirdsklauves vai pat sirds sāpes, kamols kaklā, diezgan bieži ir vēdera sāpes un zarnu darbības traucējumi – caureja vai aizcietējumi. Pieļauju, ka psihoterapeiti varētu vairāk pastāstīt par šo tēmu.

Tomēr galvenais, ka tā ir ļoti grūti ārstējama slimība.

– Tā ir. Ārstēšana var ilgt gadiem, un, lai gan slimības gaitā var būt ievērojami uzlabojumi, tomēr katra nākamā kritiskā situācija biznesā vai ģimenē ir nopietns risks, ka viss atkal sākas no jauna. Katrā ziņā man kā ģimenes ārstei ir sajūta, ka bez citu speciālistu palīdzības un izmeklējumiem ar šo slimību nevar tikt galā. Man noteikti gribētos rekomendēt psihoterapeita palīdzību. Grūti pateikt, vai ar psihoterapijas seansiem var arī pilnībā izārstēt veģetatīvo distoniju, bet uzlabot dzīves kvalitāti noteikti var.

Vai ārstējat šos pacientus ar antidepresantiem?

– Tas nu gan jāskata ļoti individuāli, bet katrā ziņā ar tiem neaizraujos. Ir pacientu grupa, kam tos ieteiktu, bet daudzi baidās šīs zāles lietot, jo raizējas, ka izveidosies atkarība un zāles būs jālieto visu mūžu. Bet antidepresantu klāsts ir ļoti plašs, ir arī vieglākas iedarbības zāles, un tās var mainīt atbilstoši pacienta stāvoklim. Viens otrs, kas nevēlas atzīt, ka viņam ir veģetatīvā distonija, uzstāj, ka viņam vienkārši sāp vēders. Iedodu vēdera sāpes remdējošas zāles, un pacients aiziet laimīgs, ka viss kārtībā – līdz nākamajai epizodei. Īstenībā šī ir viena no tām diagnozēm, kur ārstam būtu detalizēti un pacietīgi jāizskaidro pacientam par slimības simptomiem, ārstēšanu un sekām, bet ģimenes ārsta vizītei paredzētajās 15–20 minūtēs tam īsti nepietiek laika.

Šķiet, mūsu sabiedrība vēl īsti nav novērtējusi arī profilakses lomu.

– Jā, arī mana diplomdarba tēma bija par profilaksi. Varbūt daudzi to nezina, bet cilvēkiem ir iespēja reizi gadā aiziet pie ģimenes ārsta uz profilaktisko apskati arī tad, ja nav nekādu sūdzību. Un, ja pacientam ir sūdzības vai dakteris atrod kaut ko aizdomīgu, attiecīgi lemj, vai vajadzīgas papildu analīzes vai cita veida izmeklēšana. Pētot profilakses nozīmi, es kādā konkrētā ģimenes ārsta praksē meklēju cilvēkus, kas vismaz divus gadus ne reizes nebija apmeklējuši ģimenes ārstu, sazinājos ar viņiem un piedāvāju nākt uz profilaktiskajām apskatēm. Sazvanīju 80 pacientu, daļa no viņiem atteicās nākt, sakot, ka ar veselību viss ir kārtībā. No 80 sazvanītajiem cilvēkiem 32, un 14 no viņiem es atradu vai nu kādas hroniskas slimības paasinājumu, kam cilvēks nepievērsa uzmanību, vai arī citus riska faktorus, kas norādīja uz iespēju saslimt ar kādu hronisku kaiti, piemēram, sirds un asinsvadu slimību vai cukura diabētu. Dīvaini – šiem cilvēkiem pat nebija ienācis prātā, ka varētu atnākt pie daktera pārbaudīt savu veselību.