Nogurums, alerģija un pat vēzis - pelējums tavās mājās var būt īsts bioloģiskais ierocis

Pelējums ir sēne, kuras struktūra līdzinās diegiem. Šos diegus sauc par hifām. Lai sadalītu sev barības vielas un mitinātos uz virsmas, kurā pelējums ieviesies, tas veido mikotoksīnus.

Pelējums izplatās ar sporām, kuras ražo nobriedušās hifas. Sporas izplatās, kad, piemēram, tīrām putekļus vai sūcam grīdu ar putekļsūcēju, un paliek snaudošā pozīcijā līdz brīdim, kad atrod piemērotu vietu, kur veidot koloniju. Kad kolonija sāk augt, pelējums kļūst redzams, un mēs to ieraugām kā kaut ko melnu, pelēku vai sarkanīgu. Dažreiz tas ir samtains un pūkains, citreiz vienkārši parasts pelējums, kas piemērotos apstākļos ātri un nekontrolēti izplatās.

Ir trīs procesi, caur kuriem pelējums postoši ietekmē cilvēka veselību: alerģiskas reakcijas, infekcijas un toksiska iedarbība.

Alerģiju parasti izraisa sporas. Zināmākās izpausmes ir astma, izsitumi uz ādas, galvassāpes, elpošanas problēmas, sinusīts un rinīts. 

Infekcijas gadījumā pelējums ir “ieviesies” ķermenī, piemēram, “kolonizējis” plaušas vai ādu.

Saindēšanos biežāk izraisa mikotoksīni, nevis pats pelējums. To saista ar miozītu (muskuļaudu iekaisumu) un, iespējams, hronisku autoimūnu slimību, ko dēvē par lupus (šī slimība kā tāda tiek saistīta ar miozītu).

Pieņem, ka saskare ar toksisku pelējumu var izraisīt vēzi, hronisku nogurumu, kognitīvos traucējumus, atmiņas zudumu un citas neiroloģiskas un psihiatriskas problēmas. 

Bērniem pelējums var radīt augšanas traucējumus, bet zīdaiņiem var ierosināt fatālu, akūtu plaušu hemorāģiju un hemosiderozi (dzelzs uzkrāšanās slimība). Amerikas Pediatrijas akadēmijas Vides veselības komiteja (American Academy of Pediatrics Committee on Environmental Health) laidusi klajā ziņojumu, kurā vēstī, ka toksiska pelējuma esamību iekštelpās var saistīt ar zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu. 

Pasaulē varētu būt aptuveni 25 % cilvēku, kas ir ģenētiski jutīgāki pret pelējuma izraisītām slimībām, tāpēc no visiem, kas dzīvo mājās, kurās ir pelējums, tikai viens vai divi cilvēki varētu izjust kādus simptomus.

Un tomēr daži ārsti, kas specializējas pelējuma toksikoloģijā, piemēram, funkcionālās un holistiskās medicīnas ārste Ebonija Korniša (Ebony Cornish), kas praktizē Līsburgā, Virdžīnijas štatā, uzskata, ka no pelējuma izraisītām problēmām cieš daudz vairāk cilvēku.

Kas jums kaiš?

Ja cilvēks ir saindējies ar pelējumu, izpausmes var būt ļoti dažādas un atdarināt citu slimību simptomus, piemēram, Laimas slimību, saindēšanos ar smagajiem metāliem, alerģiju un pat saaukstēšanos, un gripu. Vēl būtisks fakts – sistēmiska pelējuma infekcija, kas skar visu ķermeni, var izraisīt citas slimības, kurām tad tiek pievērsta uzmanība, bet īstais cēlonis tā arī paliek neatklāts.

“Šķiet, daudzi cilvēki ar “pelējuma slimībām” nepanes glutēnu, un man ir aizdomas, ka pelējums var mainīt glutēna gēnu uz pozitīvu,” saka Otavas Vides veselības klīnikas (Ottawa Environmental Health Clinic) ārste Dženifera Ārmstronga.

“Nav runa tikai par to, ka pelējums saindē organismu. Tas var padarīt jutīgāku pret ķimikālijām, piemēram, jūs vairs nevarat paciest smaržas, līdz beigās visu atlikušo mūžu nespējat tikt galā ar pārmērīgo jutīgumu.”

Alerģiju pret pelējumu un saindēšanos ar pelējumu visbiežāk nepamana un cilvēkam nosaka citu diagnozi. Starptautisks “pelējuma slimību” guru, ar biotoksīniem saistīto slimību eksperts Ričijs Šūmeikers (Ritchie Shoemaker), kurš sarakstījis grāmatu "Surviving Mold", iesaka veikt analīzes un pārbaudīt melanocītu stimulējošo hormonu, ja ir aizdomas par saindēšanos ar pelējumu. Daudzi speciālisti gan uzskata, ka šīs analīzes nav pārāk noderīgas, piemēram, Ārmstronga skaidro, ka tās ir dārgas un marķierus var paaugstināt arī citi kairinātāji, turklāt daudziem cilvēkiem, kam ir pelējuma radītas veselības problēmas, analīžu rezultāti iekļaujas normā.

Tās nav galvas vainas

Vieni no vissatraucošākajiem simptomiem, ko izraisa pelējums, ir mentālie traucējumi. Mūsdienās “neskaidra galva” ir plaši izplatīts simptoms, kas tiek saistīts gan ar augstu, gan zemu cukura līmeni asinīs, ar hroniskā noguruma sindromu un nepietiekamu izdzertās kafijas daudzumu dienas sākumā. Arī pie pelējuma izraisītiem traucējumiem vieni no pirmajiem simptomiem ir neskaidra galva, mentāls apjukums un atmiņas zudums.

Neskaidras domas, līdzīgi kā lielākā daļa citu neiroloģisko simptomu, rodas tāpēc, ka pelējums maina organisma imūnsistēmas darbību. Psihiatre un neiroloģe Marija Beta Akerlija (Mary Beth Ackerley), kas praktizē Tuksonā, Arizonas štatā, ar iekaisumu saistītus kognitīvus traucējumus dēvē par “ugunsgrēku smadzenēs”.

Klīniskajos pētījumos pakļautība iekštelpu pelējumam tikusi saistīta ar mainītu asins plūsmu smadzenēs un elektrisko aktivitāti, ar nelīdzsvarotām emocijām, koncentrēšanās problēmām un atmiņas un līdzsvara traucējumiem. 

Bēdziet neatskatoties!

Pirmais un svarīgākais ieteikums, kas jāņem vērā visiem, kuri cieš no pelējuma ierosinātām veselības problēmām, ir iespējami ātrāk tikt projām no pelējuma pārņemtās vides. Nevar izārstēt no pelējuma infekcijas, ja cilvēks atkal un atkal inficējas.

Pārbaudiet savas mājas. Ja ir pelējums, uzziniet, vai no tā var atbrīvoties. Ja nevar, pārcelieties citur.

Tradicionālā Rietumu medicīnas pieeja, kad cilvēkus ar infekciju slimībām ārstē ar antibiotikām, “pelējuma slimību” gadījumā var nodarīt vairāk slikta nekā laba. Patiesībā pats pelējums ir milzīgs, dabīgs antibiotiku avots. Antibiotikas veidojas kā pelējuma aizsargmehānisms.

“Antibiotikas pavisam noteikti nav īstās zāles, jo tās aug pašā pelējumā,” teic Barnets. Pat spēcīgi pretsēnīšu līdzekļi nevarēs palīdzēt, lai atbrīvotu cilvēka organismu no mikotoksīniem.

Barnets, Ārmstronga un Korniša galvenokārt iesaka rūpēties par gremošanas trakta atveseļošanu un mitohondriju funkciju sakārtošanu. Ārsti uzskata, ka ir jānovērš hormonālie traucējumi, jāatbrīvojas no parazītiem un jāaptur nelabvēlīgo zarnu baktēriju pārmērīga vairošanās, kas parasti pavada pelējuma izraisītas infekcijas.

Lai izvadītu no organisma toksīnus, funkcionālās medicīnas speciālisti izmanto dabīgus mikotoksīnu piesaistītājus, piemēram, aktivēto ogli, kokosriekstu ogli, modificētu citrusu pektīnu, zeolīta un bentonīta mālus, gamma rizolu (ozonētu eļļu) un karbonizētu bambusu.