"Nav jēgas mocīties – tu nestaigāsi!" - ratiņbasketbolists Aigars Miklāvs atklāti par dzīvi pirms un pēc traģiskās avārijas

Vai varat vairāk izstāstīt par avāriju, kuras dēļ nonācāt ratiņkrēslā? 

Negribu gremdēties atmiņās par to, kas notika pirms 21 gada. Varu tikai pateikt, ka pats pie stūres neatrados – biju blakussēdētājs. Kad attapos, mašīna bija iegāzusies grāvī ar riteņiem gaisā. Laikam apjēdzu, ka esmu iekūlies šaizē, ka salauzta mugura, ka kājas nejūtu. Pats izlīdu no mašīnas, bet turpmāko atceros tikai fragmentāri. Zinu, ka atbrauca ātrie un aizveda mani uz slimnīcu. 

To, ka vairs nestaigāsiet, droši vien jums pateica diezgan ātri slimnīcā. Kā uz to reaģējāt? 

Tajā brīdī uzskatīju, ka dakteris par staigāšanu runā muļķības. Es ne brīdi nebiju zaudējis cerības, ka piecelšos kājās, – intensīvi vingroju, braucu uz sanatorijām, tāpat pie visādiem šamaņiem un citur. Pagāja trīs gadi, kuru laikā izgāju cauri diezgan smagai depresijai. Tad, kad redzēju, ka nekas uz labo pusi nav pavirzījies, samierinājos ar to, ka visa atlikusī dzīve būs jāpavada ratiņkrēslā.

Kad atrados traumās, dakteris Oļegs Suhorukovs, kas mani operēja, teica: „Nav jēgas mocīties – tu nestaigāsi. Tev ir spēcīgi pārrautas muguras smadzenes, un nekādi brīnumi nenotiks.” Lai es vieglāk saprastu, viņš izstāstīja piemēru. Teiksim, uzvāra auzu pārslu putru, un tajā iemet karoti. Vai, izvelkot to ārā, putra saies kopā? Nu nesaies. Kaut kas līdzīgs ir ar muguras smadzenēm – pārrautie nervi kopā nesaaug. Protams, zinātnieki visā pasaulē domā un lauza galvu, kā šādiem pacientiem varētu palīdzēt, bet patlaban esam tur, kur esam. Dzīvoju, kā ir. Samierinājies neesmu. 

Minējāt, ka pirmie trīs gadi pēc avārijas jums bija smagi. 

Jā. Tomēr pārāk dziļi drūmās domās man neļāva gremdēties draugi un citi līdzcilvēki – par to viņiem esmu ļoti pateicīgs. Viņi mani visu laiku vilka ārā, teikdami: „Nesēdi mājās.” Turklāt biju nopircis lauku īpašumu, jo man patika nodarboties ar zemkopību. Pēc avārijas sapratu: man ir īpašums, līdz ar to kaut kā jācīnās, lai varētu tajā saimniekot. Tāpat man bija ģimene, vēl kredīts bankā – kaut vai tāpēc vajadzēja saņemties. 
Tad liktenis mani saveda ar Nauri Gūtmani – arī cilvēku ratiņkrēslā. Viņš rehabilitācijas centrā Līgatne atvēra lietoto tehnisko palīglīdzekļu centru, un es viņam palīdzēju – organizējām, lai no Zviedrijas uz Latviju tiktu vesti dažādi tehniskie rati, pacēlāji, gultas. Tā kā nesaņēmām valsts atbalstu, pēc kāda laika šo nodarbi pārtraucām.

Par laimi, jums ir ģimene, kuras daudziem, kas dzīvi pavada ratiņkrēslā, nav. 

Jā! Tagad bērni jau ir izauguši lieli, un katrs aizgājis savu ceļu. Dzīvoju Raiskuma pagastā (10 kilometri no Cēsīm). Kopā ar mums dzīvo arī mana mamma. 

Kā jums radās doma, ka vēlaties nodarboties ar ratiņbasketbolu? 

Latvijā 2002. gada maijā dibināja pirmās ratiņbasketbola komandas, kā arī tika organizēti treniņi un Latvijas mēroga sacensības. Tajā laikā apmeklēju invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons rīkotos vides pieejamības ekspertu kursus un cita starpā uzzināju, ka Latvijā veido ratiņbasketbola komandu. Iniciatores bija Linda Fišenbrūdere un Ruta Kļaviņa. Es viņām piezvanīju un izteicu vēlmi spēlēt ratiņbasketbolu. Man atbildēja, ka grupa diemžēl ir pilna – visi 15 cilvēki sakomplektēti, bet gadījumā, ja kāds neieradīsies, viņas man piezvanīšot. Nākamajā rītā man zvanīja un jautāja, vai neesmu pārdomājis un gribu braukt. Atbildēju – jā, bez kavēšanās kāpu mašīnā, un devos uz Jelgavu. Tā arī viss sākās. Runājot par ratiņbasketbolu, sākumā viss bija labi, bet apmēram pēc gada tas sāka pajukt. Sapratu – nevar to tā atstāt. Pamazām sāku visiem zvanīt, organizēt nometnes.

Cik ratiņbasketbolistu ir Latvijā? Cik pieprasīts ir šis sporta veids?

Kādreiz bija sešas komandas, bet laikā, kad valstī valdīja finanšu krīze, tās lēnām izjuka, jo nebija, kas mūs sponsorē. Sportisti ar saviem ienākumiem (dažiem invaliditātes pensija ir zem 200 eiro) to nevar pavilkt – viņi knapi spēj izdzīvot, kur nu vēl domāt, kur dabūt naudu degvielai, lai aizbrauktu uz treniņiem. Var teikt, ka patlaban vairs ir tikai viena komanda. Mūs atbalsta Latvijas Paralimpiskā komiteja, Ghetto Games un Rīgas brīvostas pārvalde.

Kur notiek treniņi?

Patlaban – Cēsu sporta kompleksa hallē. Parasti mēs ik mēnesi pulcējamies kopā uz trim četrām dienām un organizējam tādu kā treniņnometni – tā ir Priekuļos, jo spēlētāji ir no visām Latvijas malām.

Kādās sacensībās piedalāties?

Lielākoties sacenšamies ar lietuviešiem, igauņiem, bet gadās aizbraukt arī kaut kur tālāk. Divas reizes gadā mēs braucam uz turnīriem Sanktpēterburgā. Kopš 2005. gada piedalāmies Eiropas čempionātos. Panākumi – kā kuru gadu - esam arī izcīnījuši otro vietu Eiropas čempionātā.

Cik liela konkurence ir Eiropas meistarsacīkstēs?

Mēs patlaban esam B grupā, tajā ir 10 komandas. A grupā ir 12, bet C grupā – 8. Šogad mums izcilu rezultātu nav.
Ir jābūt īpašam talantam, lai spēlētu ratiņbasketbolu.

Vai to var darīt katrs, vajag tikai gribēt?

Galvenais tiešām ir gribēt. Daudzi domā, ka ratiņbasketbols paredzēts tikai tiem, kas sēž ratiņkrēslā. Nē, tā nav. Savā pulkā uzņemam ikvienu, kurš veselības dēļ nespēj nodarboties ar lielo sportu.

Tātad ne visi ratiņbasketbolisti ir ar kustību traucējumiem?

Ratiņbasketbolu spēlē arī staigājošie – tādi, kuriem ir problēmas ar ceļgaliem, potītēm, muguru un citām ķermeņa daļām. Arī cilvēki ar cerebrālo trieku. Komandas sastāvs veidojas pēc kvalifikācijas punktu sistēmas. Tiem, kas sēž ratiņkrēslos, ir zemāki punkti, bet tiem, kas ir staigājoši, – augstāki. Katram spēlētājam tie svārstās no 1 līdz 4,5, un, kad komanda atrodas uz laukuma, spēlējošo punktu kopsumma nedrīkst pārsniegt 14.

Kā var ripināt uz priekšu ratiņus un vienlaikus spēlēt bumbu?

Kad jāstūrē, tad bumbu ieliek klēpī vai pamet uz priekšu citam spēlētājam. Tāpat ratiņus var ripināt uz priekšu ar vienu roku, bet ar otru – driblēt. Lai būtu vieglāk saprast, var ieiet Youtube un meklēt ratiņbasketbolu – tur ir sižeti, kas parāda, kā viss uz šāda laukuma notiek. Starp citu, laukuma izmēri ratiņbasketbolā ir tādi paši kā visiem – tie nav ne mazāki, ne lielāki. Arī grozu augstumi ir tādi paši, tāpat soda metieni un trīspunktnieki izpildāmi atbilstošā attālumā. Vienīgi mēs, spēlējot basketbolu, sēžam ratiņkrēslā.

Sēžot ratiņos, jūsu izstiepto roku augstums ir krietni zemāks nekā, piemēram, ierindas basketbolistam, kura augums ir ap diviem metriem. 

Jā, tā ir. Mums visa atbildība gulstas uz rokām – ar tām gan rati jāstumj, gan bumba jāspēlē, gan jāmet. Tāpēc jātrenē gan iemaņas, gan fiziskā sagatavotība, jāiegulda laiks, gribasspēks un viss pārējais.

Droši vien ratiņbasketbols jums lielā mērā ļāva aizmirst drūmas domas. Dzīve jums tagad ir pilnskanīga?

Jā, protams. Manu prātu nodarbina nevis paša fiziskās nepilnības, bet ratiņbasketbols – kā spēlēt, kā piesaistīt cilvēkus un viss pārējais. Sliktās domas galvā nemaz nenāk.

Vai jūs līdz tai liktenīgajai avārijai arī bijāt sportiski aktīvs?

Es vienmēr esmu nodarbojies ar sportu. Man ļoti patika slēpošana, it sevišķi distanču, tāpat spēlēju hokeju, futbolu, basketbolu. Jāteic, ka nopietni gan neesmu nodarbojies – lielākoties sava prieka pēc.

Daudzi, kuriem ir veselības likstas, sēž mājās un nespēj rast savu vietu dzīvē un pat tās jēgu. Varbūt, izlasot šo rakstu, kāds atskārtīs, ka arī viņš varētu sākt spēlēt ratiņbasketbolu. Vai ir cilvēki, kas, pat gribēdami, to nevarēs? Visi, kas grib, var vai tomēr ne?

Tie, kas grib, var visi. Vienīgi diezgan problemātiski ir tiem, kuriem ir cerebrālā trieka, jo viņiem grūtības sagādā pati sēdēšana ratiņos, kur nu vēl spēle. Nevienam gribētājam es nesaku: „Nē, nenāc.” Viņš pats pēc tam pārliecinās, cik liela ir tā varēšana. Mēs nevienu neatraidām un visus labprāt gaidām.