"Nekad pacientam neparedzētu, cik daudz atlicis dzīvot!" - atklāta intervija ar Latvijas Onkoloģijas centra ārsti

Kā izvēlējāties savu profesiju?

Vidusskolas 11. klasē izdomāju, ka gribu strādāt par ārstu, tāpēc jāiet studēt uz Rīgas Medicīnas institūtu. Nenožēloju, arī šodien izvēlētos to pašu. Esmu nostrādājusi jau 35 gadus par ārstu.
Strādāju kopš pirmās studiju dienas – sākumā par sanitāri Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta traumu punktā, bet no 4. kursa – par māsiņu intensīvās terapijas nodaļā. Beidzu institūtā ķirurģijas subordinatūru un pietiekami labi, lai valsts sadalē varētu izvēlēties, uz kurieni doties strādāt. Izvēlējos Liepāju, gribēju uz pilsētu, kurā ir tramvajs, bet ne Rīgā. Galvaspilsētā ķirurģijā bija liela konkurence, vairāk varēja operēt, strādājot citur.

Pirmo pacientu atceraties?

3. augustā man bija pirmā dežūra. Ieved pacientu, izskatās, ka iekaisis aklās zarnas piedēklis, kas jāoperē. Esmu jau piecas reizes aprotējusi ap slimnieku, jau esmu visu izprašņājusi 17 reizes un vēderu izčamdījusi. Tad viņš man saka: “Ko tu man te apkārt staigā un to vēderu tausti, ej labāk ārstu pasauc!’ Tāds sitiens zem jostasvietas. Es domāju – ārprāts!
Eju pēc sava pārinieka – mana internatūras vadītāja daktera Bruno Graša (ilggadējs Liepājas pilsētas galvenais ķirurgs, tautā mīlēts ārsts). “Nu, kas tad tev tur ir?” viņš pieliek roku. “Nu, tur ir apendikss! Nu, ej un operē!” Tajā brīdī pacients – kungs ap 60 – ar tādām acīm paskatījās! Tolaik pilnās narkozes deva retos gadījumos, bet dakteris Grasis teica, ka šoreiz gan jādod, lai pacients būtu mierīgāks.

Nebija jau, ka nebūtu nevienu aklo zarnu operējusi, studiju laikā jau vismaz piecas. Bija arī šajā reizē jāsaņemas un jādara.
Liepājas laiks man bija patiešām fantastisks. Brīnišķīgi ārsti, ļoti laba gan dzīves, gan darba skola un tiešām milzīgi liela pieredze, ko nevienu brīdi nenožēloju.

Pēc nostrādātajiem trīs gadiem bija jābrauc uz lielajiem kvalifikācijas celšanas kursiem Rīgā Gaiļezera slimnīcā, ko vadīja profesors Vilis Purmalis.

Tajā laikā apprecējos, un ar divu gadu starpību dzima dēli Mārtiņš un Reinis. Sapratu, ka labi izdarīt varēšu vienu no diviem – vai nu ķirurģes karjeru, vai ģimeni.

Toreiz bija Latvijas Klīniskās eksperimentālās medicīnas institūts ar ļoti spēcīgu onkoloģijas sektoru, ko vadīja republikas galvenā onkoloģe profesore Velta Bramberga, kura arī attīstīja jaunus virzienus. Un bija audzēju biostimulatoru un imūnstimulatoru laboratorija, ko vadīja dakteris Gunārs Zakenfelds. Viņš uzskatīja, ka organisma paša aizsargspēki var palīdzēt cīņā ar audzēju.

Tajā laikā bija zināma profesore Aina Muceniece ar savu viroterapeitisko līdzekli, bija iestrādes, jau astoņdesmitajos gados bija imūnterapijas kabineti. Deviņdesmito gadu sākumā onkoimunoloģija Latvijā pieņēmās spēkā un guva labu zinātnisku ievirzi.

Man bija ļoti interesanti un aizraujoši. Mums bija ļoti daudz Latvijā izstrādātu imūnmodulatoru, ko mēģinājām ieviest klīniskajā praksē. Toreiz tas bija pilnīgi normāli, ja tu ārstēji un mēģināji vēl citas metodes likt klāt.

Lietojām Latvijā izstrādātos imūnmodulējošos līdzekļus – zimozānu, larifānu, un viroterapeitisko līdzekli Rigvir. Nozare attīstījās, es turpināju darbu jau kā onkoloģe- imunoloģe.

Šie jautājumi ir nenormāli interesanti. Nekad nevar būt divi vienādi audzēji vai divi vienādi pacienti, viss ir tik ļoti atšķirīgi, ka grūti iedomāties vienu standartmetodi, lai tu vari vēzi nonīdēt.
Tas mudina aizvien vairāk lasīt, skatīt, domāt. Es neesmu vadlīniju cilvēks, jo katrs no mums ir ļoti atšķirīgs. Ir medikamenti, ar kuriem varam veicināt imūnās sistēmas darbību, lai tā iznīdētu audzējus. Ir modernie medikamenti, kas darbojās uz specifiskiem imūnšūnu receptoriem, nevis uz audzēja šūnu. Uzturot aktīvas imūnās šūnas, varētu cerēt, ka varētu iznīdēt audzēju ar dabiskajiem organisma aizsargspēkiem.

Otra lieta – tipiskais pacients ir saņēmis staru terapiju un ķīmijterapiju. Ķīmijterapijas laikā bieži krīt viena no leikocītu apakšvienībām – neitrofilie leikocīti. Bet, ja pēc tam seko staru terapija, krītas limfocīti – cita leikocītu frakcija. Tad pēc ķīmijas un pēc stariem pacientam ir septiņas herpes uz lūpām un vēl viens pleķis kaut kur uz labā gurna. Un tas nozīmē, ka ir klīnisks sekundārs imūndeficīts, kas mums jāārstē.

Mēs to darām ne jau tikai tādēļ, lai pacientam ātrāk herpes noiet. Ja imūnšūnu nebūs, arī audzējam vide ir pateicīgāka.

Un izdodas?

Imūnterapija pašlaik ir viens no tādiem cerīgākajiem ārstēšanas veidiem onkoloģijā. Tagad ir ļoti daudz moderno imūnterapijas līdzekļu – gan kontrolpunktu inhibitori, gan citi brīnumi.
Ir virkne faktoru, kas ietekmē audzēja attīstību. Protams, vāja vai defektīva imūnās sistēmas darbība nāk par ļaunu. Bet arī pie labas un funkcionējošas imūnsistēmas audzējs attīstās. Kāpēc imūnšūnas to neiznīcina?! Jo nepazīst audzēja šūnas.
Jāpieliek audzēja šūnām kāda atpazīšanas zīme...
Tieši tā. Tagad dažas jaunās tehnoloģijas un medikamenti tieši tā arī strādā – marķējot un padarot vēzi atpazīstamu imūnšūnām.

Ar imūnterapiju var izārstēt vēzi?

Nu, protams! Ja tas ir agrīnā stadijā. Ir daudz cilvēku, kuriem ir bijis audzējs pirms desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem.
Tomēr vajadzīga kompleksa pieeja un komandas darbs. Tāpēc jau mums ir onkologs-ķirurgs, onkologs-staru terapeits, onkologs-ķīmijterapeits, onkologs-imunologs. Ārstēšanas plānu izvēlas ārstu konsilijs.

Katram jānodarbojas ar savu lietu. Mums ir ļoti izglītoti ķīmijterapeiti, viņi regulāri lasa zinātnisko literatūru, bet viena cilvēka prāts visam jaunajam nevar izsekot.
Regulāri interesējos, kas pasaulē notiek audzēju imūnterapijā. Īpaši melanomas terapijā, jo tas mani interesē visvairāk. Melanoma ir imunogēns audzējs, kas slikti reaģē uz ķīmijterapiju, un ārstēšanā pamatā izmanto imūnterapeitiskus līdzekļus.

Un tas ir ne tikai mūsu Rigvir. Pasaulē ir vēl divi onkolītiskie vīrusi – amerikāņu uz herpes vīrusa bāzes veidotais, ķīniešu, un trešais ir Rigvir. Ir tā sauktie kontrolpunktu inhibitori. Tieši imūnterapijā pasaulē notiek milzum daudz klīnisko pētījumu – virziens ir ļoti perspektīvs.

Ir gadījumi, kad pat ar dārgākajiem medikamentiem nevar palīdzēt.

Jā, ir zibensātras gaitas. Arī ārstam tas ir šausmīgi! Kad jāredz, ka vairs nevari neko izdarīt, atliek tikai labi vārdi un paliatīvie līdzekļi. Bieži ārsti jūtas tikpat smagi, kā būtu nostiepušies visu dienu ķieģeļu kravas.

Tu pacientam arī nevari dot viltus cerību uz izārstēšanos. Cerību noteikti vajag, vajag mēģināt, bet nevar dot 100% garantiju. Personīgi nekad neparedzētu, cik daudz atlicis dzīvot. Vienmēr arī brīnums var būt. Jo audzēju agrāk atklāj, jo labāki rezultāti! Visas pūles būtu jāvelta profilaksei, skrīningiem.

Pati uz skrīningu ejat?

Es godprātīgi savu Latvijas pilsoņa skrīninga pienākumu pildu. Tam ir jābūt, un uz to aicinu visus pārējos.

Jāmācās arī visu mūžu?

Medicīna citādi nemaz nevar. Esmu mācījusies daudzās valstīs. Visapjomīgākie kursi bija ASV Nacionālajā vēža institūtā Betesdā, Mērilendas štatā.

Tur brauc pacienti no visas valsts uz klīniskiem pētījumiem. Toreiz mani pārsteidza ļoti skarbā ārstēšana. Vienas rokas vēnā laiž zāles, kas ķermeņa temperatūru paceļ līdz 40,2, bet otrā vēnā – zāles, kas palīdz sirdij to izturēt.

Toreiz sapratu, ka ir ļoti daudz pētāmu, nezināmu virzienu. Ne visu apgūto pielietoju, bet ar ārzemju kolēģiem ļoti labi varu par visām šīm tēmām augstā līmenī diskutēt. Man ir prieks par ārzemju kolēģiem, kuri brauc uz Latviju mācīties un lūdz izstāstīt savu pieredzi darbā ar Rigvir.

Esmu bijusi arī integratīvās medicīnas klīnikā Vācijā, kurā ārstēja ar ķīmijterapiju, imūnterapiju un dažādiem komplementārās medicīnas līdzekļiem un arī termoterapiju. Visu cieņu!

Kā jums, onkoloģijā strādājot, optimisms turas?

Ja vēl būšu nomākta, kā tad cilvēkam iedvesīšu ticību?! Vienmēr jāstāsta, ka plinti krūmos jau varēs iemest vienmēr, tev varbūt vēl vērts pamēģināt to un to. Varbūt viņš jūtas labāk jau tikai no sarunas. Tas vien ir labi. Ir pat zinātniski pētījumi, ka no stresa krītas imūnšūnu līmenis. Tiem, kuri uztver savu slimību adekvāti un veselīgi, klājas labāk. Ir jāmāk gūt labums ne tikai no tabletes, bet arī, kā to iedod, kā to iedzer.