Džeina Fonda: "Es biju bulīmiķe"

“Visu savu mūžu es ticēju, ka tad, ja nebūšu perfekta, mani nemīlēs,” savā pašpalīdzības rokasgrāmatā Prime Time (2011) raksta Džeina Fonda, kurai nu jau ir 80 gadi. Šis uzskats viņu noveda pie bulīmijas un perfekcionisma – “slimības patikt”, kas ir tik ļoti izplatīta sieviešu vidū, kā arī pie trim šķirtām laulībām. Tikai ap 60 gadu vecumu, kad aktrise saprata savas slimības cēloņus un mainīja attieksmi un domāšanu, viņa atbrīvojās no kaites, kas bija smagi ietekmējusi visu mūžu.

Tēva kļūda, mātes piemērs

Līdzīgi daudzām sievietēm, kam ir identiskas problēmas, Džeinas saslimšanas cēloņi meklējami bērnībā. “Es uzaugu piecdesmitajos gados. Tēvs man mācīja, ka vissvarīgākais ir tas, kā izskatos. Viņš bija labs cilvēks, un es viņu dievināju, tomēr viņš sūtīja signālus, ko tēviem nevajadzētu sūtīt: kamēr nebūsi ideāla, tevi nemīlēs,” aktrise atzina. “Viņš lika man domāt, ka neesmu fiziski perfekta. Es vienmēr jutu – ja nebūšu ideāla, tēvs varētu mani nemīlēt.”

Šī bērnībā iesētā pašapziņas trūkuma un sliktā paštēla sēkla sāka zelt pubertātes gados, kad pusaudzes nonāk pieaugušo pasaulē, un tajā iederēties un gūt popularitāti pusaudžu vecumā šķiet ļoti svarīgi. “Visa mūsu kultūra pieprasa, kādiem mums vajadzētu būt. No mums gaida, ka mēs izskatīsimies tā un uzvedīsimies tā.”

Džeina Fonda kļuva par pusaudzi ar ēšanas traucējumiem, precīzāk, saslima ar bulīmiju. Šo stāvokli bija tieši provocējis viņas tēvs – aktieris Henrijs Fonda (Henry Fonda), kurš nemitīgi un bez pamata tirdīja, ka meita kļūst resna. “Mans tēvs varēja atsūtīt pie manis pamāti, lai viņa pateiktu, ka man jānomet svars un jāvelk garāki svārki,” atceras aktrise. “Kultūra, kurā biju kopš bērnības, prasīja – lai būtu mīlēta, sievietei jābūt perfektai: tievai, skaistai, ar labiem matiem, drīzāk jaukai nekā godīgai, gatavai ziedoties, nekad nebūt gudrākai par vīrieti, nekad – dusmīgai.”

Situācijai par labu nenāca arī fakts, ka Džeinas māte Frensisa (Frances Ford Seymour) arī cieta no ēšanas traucējumiem un bija apsēsta ar savu izskatu. Viņa veica plastiskās operācijas jau sen, pirms tās kļuva populāras. Reiz māte bija atzinusies Džeinai – ja viņa pieņemtos svarā, viņa varētu liekos kilogramus nogriezt ar nazi. 1950. gadā, trīs mēnešus pēc tam, kad vīrs bija pieprasījis šķiršanos, 42 gadus vecā Frensisa sanatorijā pārgrieza sev rīkli ar žileti. Džeinai bija tikai 12 gadi.

“Ir grūti sajust sevi, ja ienīsti savu ķermeni,” atzīst aktrise. “Tāpat kā trim no piecām mana tēva sievām, man bija ēšanas traucējumi, un tas man ļāva izveidot, vismaz daļēji, neīsto “es”, kuru rādīju pasaulei. Es instinktīvi izvēlējos vīriešus, kuri nekad to nepamanītu, jo viņiem pašiem bija savas atkarības un problēmas.”

Trīs šķirtas laulības

Hronisks perfekcionisms daudzām sievietēm var radīt nevajadzīgu stresu, bet citām tas izposta laulības dzīvi, psiholoģisko labklājību un fizisko veselību. Džeina Fonda pieredzēja perfekcionisma “blakņu” pilnu komplektu. “Es nebiju laimīga, varu teikt, no pubertātes līdz 50 gadu vecumam,” viņa atklāj.

Aktrisei bija trīs laulības, kas visas beidzās ar šķiršanos. “Es vienmēr domāju – ja nebūšu kopā ar kādu vīrieti, tad pārtraukšu eksistēt,” viņa stāsta. Fondas trešā laulība – ar mediju magnātu Tedu Tērneru (Ted Turner) – oficiāli tika šķirta 2001. gadā, un 64 gadus vecā Fonda pamazām sāka apjaust savu neatkarību un spēku.

“Tuvība prasa būt atklātam,” Fonda uzskata. “Ja tu baidies atklāt sevi visu, jo pats sev esi pretīgs, ir grūti būt patiesi tuvam.” Fonda domā, ka visās viņas laulībās perfekcionisms nav ļāvis izjust godīgumu un īstu tuvību. “Ticiet man, Oskarus man vajadzēja piešķirt par tēlošanu manā personīgajā dzīvē,” joko godalgotā aktrise. Galu galā viņa saprata, kā sev ir kaitējusi, vēlēdamās patikt, nekad nejuzdamās pietiekami laba un vienmēr nespēdama pateikt “nē”. Tagad Fonda iesaka jaunām sievietēm: “Nenovērtējiet sevi par zemu. Nepazaudējiet sevi pašu.”

Vēl kaitīgāk bija tas, ka aktrises alkas būt mīlētai un ideālai lika viņai smagi cīnīties ar bulīmiju. Aktrise sevi atzina par “atkarīgu”, jo slimība bija ņēmusi virsroku. “Skalā no 1 līdz 10, kur 10 ir sliktākais, es vērtētu savu ēšanas atkarību apmēram ar 6 vai 7,” vērtē Fonda. Bez pārmērīgas ēšanas lēkmēm, kam sekoja mākslīgi radīta vemšana, aktrise mēdza arī periodiski ēst tik maz, cik vien iespējams.

“Man bija vairāk nekā 40 gadu. Es biju bulīmiķe un sapratu – ja turpināšu šo atkarību, vairs nespēšu turpināt ierasto dzīvi,” viņa skaidro. “Slimojot ar bulīmiju, jo vecāks kļūsti, jo lielāku kaitējumu slimība nodara. Nepieciešams ilgāks laiks, lai atgūtos pēc ēšanas lēkmes. Tas bija ļoti grūti. Man bija karjera, balvas, es atbalstīju bezpeļņas organizācijas, man bija ģimene. Vajadzēja izdarīt izvēli – dzīvot vai mirt.”

Tiesa, Fonda nejuta ēšanas traucējumu smagas sekas, viņa vienīgi domā, ka slimība vājināja viņas kaulu sistēmu, ar ko skaidrojami biežie kaulu lūzumi. Aktrisei ir veiktas muguras, ceļa un gūžas operācijas. Taču bulīmija prasīja emocionālu nodevu: “Es biju dusmīga, un man bija grūtības koncentrēties.”

Kā pārvarēt patikšanas slimību

Fonda nolēma dzīvot veselīgi un palīdzēt šajā ziņā arī citiem. “Mēs neesam radīti, lai būtu ideāli. Lai to saprastu, man vajadzēja ilgu laiku,” aktrise saka. Pamodusies no bulīmijas draudiem, viņa ar rāvienu pārtrauca savu atkarību. Protams, vielas vai procesa atmešana, no kā esi atkarīgs, ir tikai pirmais solis atveseļošanās gaitā. “Es jutos kā dzērājs, kas nedzer,” viņa atceras. “Viss mans ķermenis sažņaudzās, ieraugot ēdienu. Es atturējos no ēšanas lēkmes, tomēr to gribēju.”

Savā atgūšanās ceļā aktrise atklāja, ka ir atbildīga par savu ķermeni. Viņa zināja, kas bija bijusi un kas grib būt, un šis atskats uz vētraino pagātni palīdzēja “nevis novecot, bet pieaugt iekšēji”. Ap šo laiku Džeina Fonda sāka arī savu leģendāro aerobikas studiju, laižot klajā treniņu DVD ierakstus, kas kļuva par bestselleriem. “Tas man palīdzēja sajust, ka zināmā mērā varu kontrolēt savu ķermeni,” viņa atceras. “Man vairs nebija vajadzības pārmērīgi ēst un vemt, bet nebija labi tas, ka vingrošana varēja kļūt par apmātību.”

Ap 50 gadu vecumu Fonda sāka pievērsties nemieram, kas bija viņas atkarības pamatā. “Kādām mums jābūt, vairumam no mums nosaka citi – vīrs, bērni, vecāki, darbs.” Fonda nolēma pati noteikt, kāda būs. Viņa sāka darīt to, kas viņas vecākus būtu ļoti iepriecinājis – apmeklēja psihoterapeitu un “sāka kļūt par daudz garīgāku cilvēku”. “Man patīk, kā Junga skola to uztver: mēs esam radīti, lai tiktu piepildīti ar garu. Tā var būt reliģija vai ticība, taču vispār tā ir veseluma sajūta – tu esi viens veselums, tu esi daļa no visa. Tad arī nemiers sāka izgaist, un es varēju atkal uzelpot.”

Aktrise daudz lasīja, lūdzās un meditēja. Viņa iekļāvās kopienā, apmeklēja baznīcu un sabiedriskās organizācijas, pat paņēma septiņus gadus ilgu “pārtraukumu no vīriešiem” un uzrakstīja savus memuārus.

“Es pavadīju daudz laika, atgriežoties savā bērnībā un pusmūžā, lai saprastu, kas biju,” skaidro Fonda. “Mums vajadzētu būt pilnīgiem un vienam veselumam, bet nevar būt veseluma, ja centies būt perfekts. Dzīves revīzijas veikšana palīdzēja man pārvarēt slimību patikt.” Viņa arī atzīst, ka cilvēks nevar būt patiess pret sevi un turpināt sliktas attiecības. “Nevar būt īsti tuvas attiecības ar citu cilvēku, ja slimo ar jebkura veida atkarību.”

Uzskata, ka pilnībā izārstēties no ēšanas atkarības nav iespējams, taču Džeina Fonda iebilst: “Es zinu, ka var simtprocentīgi izārstēties. Man vairs vispār nav problēmu ar ēdienu. Uzskatu, ka diētas – tā ir kļūda, tās izraisa trauksmi. Taču veselības labad esmu piesardzīga attiecībā uz ēdienu. Tagad mans ēdiens ir krāsaini dārzeņi: sarkani, dzelteni, tumši zaļi.”

Nesen Fonda sev par pārsteigumu atklāja, ka kļuvusi arī par laimīgāku cilvēku. “Esmu kļuvusi gudrāka. Esmu pieaugusi. Bet tas man prasīja ilgu laiku.”