Kā medikamenti bojā smadzenes. Lielākie kaitnieki - antidepresanti

Notiek pilnīgi pretējais – ar katru nākamo desmitgadi risks iegūt vecuma demenci pieaug. Kāda pētnieku grupa, kas sekoja demences statistikai ilgākā laika posmā, secināja, ka, sasniedzot  60 gadu vecumu, demences risks divkāršojas ik pēc pieciem gadiem. Kad jums ir 80 gadu, demences risks ir viens pret četri, savukārt 90 gadu vecumā – jau viens pret trīs.

Viens no skaidrojumiem slimības izplatībai ir tās nosaukuma neviennozīmība. Gandrīz jebkura garīgo spēju pasliktināšanās – atmiņas zudums un traucēta spēja plānot, spriest, secināt un veikt ikdienišķas prāta darbības – tagad tiek klasificēta kā demence. Tomēr lielākā daļa atbildības par gados vecāku cilvēku garīgo spēju pasliktināšanos būtu jāuzņemas modernajai medicīnai. Lai gan tā ir tikai viena septītā daļa iedzīvotāju, cilvēki vecumā pēc 65 gadiem saņem vienu trešdaļu no kopumā izrakstītajiem recepšu medikamentiem. Vidēji katrs seniors vienā reizē lieto sešus medikamentus, no kuriem lielai daļai ir kaitīga ietekme uz smadzenēm.

Ir gūti pierādījumi, ka liela daļa medikamentu, kas tiek lietoti paaugstināta holesterīna līmeņa pazemināšanai, depresijas, iekaisumu, bezmiega, trauksmes, sirds slimību un artrīta ārstēšanai, vienkārši sakot, medikamenti, kas jālieto, kad esam novecojuši, izraisa demenci. Daudzi no šiem medikamentiem rada reālus bojājumus smadzeņu struktūrā, ieskaitot smadzeņu masas sarukšanu un smadzeņu šūnās esošo lipīdu samazināšanos, tā veicinot patoloģisku audu akumulāciju svarīgos smadzeņu sektoros. Ņemot vērā, ka apmēram 90% amerikāņu, sasniedzot 50 gadu vecumu, regulāri lieto vismaz vienu medikamentu un gandrīz viena trešdaļa lieto piecus medikamentus vai pat vairāk, ir iespējams, ka demenci lielā mērā  izraisījuši medikamenti. Lēš, ka no 36 miljoniem amerikāņu, kas lieto statīnu grupas zāles, 162 tūkstošiem varētu būt smagi kognitīvie traucējumi, ko izraisījusi medikamentu lietošana.

Viens no iemesliem, kā dēļ reti kurā pētījumā medikamenti tiek norādīti kā demences cēlonis, ir domstarpības pašu pētnieku vidū, jo neizdodas vienoties, vai demences pazīmes ir kādu traucējumu cēlonis vai sekas (sk. izcēlumu) Pierādījumi par alumīnija un dzīvsudraba ietekmi uz smadzenēm liecina, ka fiziskie defekti, ko var novērot smadzenēs demences gadījumos, piemēram, neirofibrilārie “kamoliņi”, lielākoties ir šo vielu toksiskuma sekas, nevis patiesais demences cēlonis. Mēģenēs veiktos pētījumos ar cilvēka smadzenēm novērots, ka nelielas dzīvsudraba devas rada tādas pašas izmaiņas kā Alcheimera slimība.

Pētījumos ar dzīvniekiem, ko veicis ķīmiķis, Kentuki universitātes profesors Boids Heilijs un viņa kolēģi, žurkām tika dots alumīnijs, taču pārmaiņas tubulīna līmenī netika konstatētas, savukārt žurkām, kam deva dzīvsudrabu, tubulīna līmenis kritās, tieši tāpat kā pacientiem ar Alcheimera slimību. Citi pētnieki domā, ka vakuolas, ko var atrast dažu veidu bojājumos, ir pildītas ar šķidrumu, kas satur toksiskas vielas, piemēram, alumīniju, ko neironi ir “iežogojuši”, lai pasargātu no tā pārējās smadzenes.

Pitsburgas universitātes pētnieki arī atklājuši Alcheimera slimnieku  smadzeņu plāksnītēs taukus piesaistošu vielu apolipoproteīnu D (apoD), savukārt citi pētījumi demonstrē, ka antipsihotiskie medikamenti kavē apoD sekrēciju. Turklāt pētnieki apoD ir atklājuši arī taukos un smadzeņu šūnās pēc ievainojumiem, kas liek domāt, ka šī viela piedalās šūnu atjaunošanā.

Kopumā šie pierādījumi norāda, ka demences galvenais cēlonis ir nevis dabiska šūnu deģenerācija, bet gan atsevišķu vielu toksiskā ietekme.

Antidepresanti – vislielākie kaitnieki

Runājot par medikamentiem, kam piemīt toksiska iedarbība, vieni no lielākajiem ļaundariem ir antidepresanti, jo tie kaitīgi ietekmē smadzeņu balto vielu, izraisa bojājumus un funkcionālus smadzeņu darbības traucējumus.

Smadzeņu baltā viela sastāv no mielīna pārklātu nervu šķiedru kūlīšiem. Mielīns ir nervu šķiedras izolējoša viela, kas kalpo kā to aizsargs. Pa šiem nervu kūlīšiem tiek pārraidīti signāli uz smadzeņu pelēko vielu, kas sastāv no mielīna nepārklātām nervu šūnām. Varam teikt, ka šī viela ir kā telefona līniju tīkls, kas nodrošina ātru nervu impulsu pārraidi un saziņu starp šūnām.

Dabiskā novecošanas procesā šī starpšūnu komunikācija pasliktinās. Ikvienam no mums, sasniedzot pilngadību, ir kādi 176 000 km baltās vielas, bet katrus nākamos desmit gadus mēs zaudējam 10% šo kontaktu. Skaidrs ir tas, ka antidepresanti šo procesu tikai paātrina. 2008. gadā pētnieki no Djūka universitātes Medicīnas centra Ziemeļkarolīnā publicēja desmit gadus ilga pētījuma rezultātus, kas tika iegūti no 1991. līdz 1994. gadam un no 1997. līdz 1999. gadam, veicot magnētisko rezonansi 1800 pacientiem. Tad viņi salīdzināja 163 pacientu rezultātus, kas bija lietojuši antidepresantus laikposmā starp pirmo un otro magnētiskās rezonanses apskati, ar to pacientu izmeklējumu rezultātiem, kas šādus medikamentus nelietoja. Abās grupās bija praktiski vienādi rezultāti visām diagnozēm: diabētam, insultam, infarktam, hipertensijai, izņemot vienu. Tiem, kuri lietoja antidepresantus, magnētiskās rezonanses attēlos baltajā vielā bija vairāk “tumšo plankumu”, ko uzskata par pazīmi tam, ka ir bojāti asinsvadi, traucēta asinsrite, sākusies demielinizācija (neironu mielīna apvalka izzušana) un hematoencefāliskās barjeras izzušana vai pat vēl lielāki bojājumi smadzeņu baltajā vielā.

Patiesi, tiem, kuri bija lietojuši šos preparātus, baltās vielas bojājumi tika konstatēti par 36% biežāk, salīdzinājumam otrajā grupā, kurā medikamenti pēdējos desmit gados netika lietoti, tie bija 27 procenti. Jebkuri antidepresanti – vai tie būtu vecās vai jaunās paaudzes –, šo novecošanas procesu tikai paātrina. Lai gan lielākie ļaundari bija vecmodīgie tricikliskie antidepresanti, kaitīga ietekme raksturīga arī jaunās paaudzes antidepresantiem, ieskaitot selektīvos serotonīna atpakaļsaistes inhibitorus. Kopumā 60% pacientu, kas bija lietojuši jebkāda veida antidepresantus, bija vairāk baltās vielas bojājumu.

Iespējams, antidepresanti arī samazina hipokampu – smadzeņu  limbiskās sistēmas sastāvdaļu, kas atbild par ilgtermiņa atmiņu, orientēšanos vidē, mācīšanos un garastāvokli. Hroniskiem antidepresantu lietotājiem, it īpaši tiem, kuri lietoja SSAI (selektīvos serotonīna atpakaļsaistes inhibitorus), piemēram, fluoksetīnu, hipokampa lielums bija mazāks salīdzinājumā ar kontrolgrupu.

Kādā pētījumā tika salīdzināts hipokampa lielums pacientiem ar ilgstošu depresiju, kas ilgstoši lietojuši arī medikamentus, un tiem, kam depresija konstatēta tikai nesen un kas vēl nebija lietojuši medikamentus, kā arī tādiem, kam depresija vispār nav konstatēta. Kontrolgrupā un grupā, kurai depresija konstatēta nesen, hipokampa lielumā atšķirību nebija, savukārt cilvēkiem, kas bija ilgstoši ārstēti ar antidepresantiem, hipokamps bija vidēji par 12% mazāks.

Svarīgākie šajā pētījumā ir pierādījumi, ka smadzeņu masas sarukšanu izraisa nevis depresija, bet gan antidepresantu lietošana. Arī sekcijā, kas veikta mirušiem pacientiem, kuri ilgstoši lietojuši antidepresantus, konstatēti smadzeņu bojājumi. Kādā dāņu pētījumā 73% cilvēku bija smadzeņu šūnu bojāejas (apoptozes) pazīmes. Salīdzinājumam pacientiem, kas bija ilgstoši lietojuši steroīdus, apoptozes rezultātā bija bojā gājušas 33% šūnu, bet kontrolgrupā tie bija tikai 6 procenti.

Arī epidemioloģiski pētījumi liecina, ka demence biežāk sastopama iedzīvotājiem, kas lietojuši antidepresantus. Pētnieki no Kopenhāgenas veica apjomīgu pētījumu, kurā iesaistīja gandrīz trešdaļu Dānijas iedzīvotāju, galvenokārt cilvēkus vecumā pāri 40 gadiem, kuri kaut vienu reizi lietojuši antidepresantus. Viņu demences risks bija 2–5 reizes augstāks nekā tiem, kas šos medikamentus nebija lietojuši. Iespējams, šajā pētījumā risks nav novērtēts pietiekami augstu, jo piektā daļa pētījuma dalībnieku, kas bija lietojuši antidepresantus, pētījuma laikā mira.

Statīni neaptur Alcheimera veidošanos

Medicīnā pastāv maldīgs uzskats, ka pazemināts holesterīna līmenis vecākiem cilvēkiem ir veselīgs viņu smadzenēm un ka medikamenti holesterīna līmeņa pazemināšanai var novērst arī Alcheimera slimību.

Lai gan statīni patiešām spēj mainīt holesterīna vielmaiņu smadzenēs, ar Alcheimera slimību tam nav nekāda sakara. Hārvarda universitātes pētnieki, kas sadarbojās ar citiem centriem ASV, Vācijā un Spānijā, 12 nedēļas pacientiem ar vieglu Alcheimera slimības pakāpi vai vieglu atmiņas zudumu deva statīnu grupas preparātus. Viņi konstatēja “nelielus, bet nozīmīgus” traucējumus holesterīna izstrādē smadzenēs, tomēr tas nekādi labvēlīgi neietekmēja tieši Alcheimera slimības attīstību.

Jau 2009. gadā pētnieki secināja, ka statīnu izmantošana Alcheimera slimības ārstēšanā ir neefektīva. Toreiz tika veikti divu liela mēroga randomizētu un kontrolētu pētījumu pārskati – Heart Protection Study 2002 un PROSPER 2002, kuros kopā bija piedalījušies 26 340 pacientu, un abos pārskatos pētnieki nonāca pie vienota secinājuma. Ja vecāka gadagājuma pacienti ar vaskulāro slimību risku saņem statīnus, šādi nav iespējams novērst Alcheimera slimību vai demenci. Nevienā ilgtermiņa novērošanas pētījumā nav izdevies atrast kādus pierādījumus tam, ka statīni varētu aizkavēt kognitīvo spēju pasliktināšanos.

Biofiziķis, Aiovas štata universitātes profesors Jeons Kjuns Šins, kas pēta signālu pārraidi smadzenēs, uzskata, ka tad, ja ar medikamentiem pazemina holesterīna līmeni, tiek kavēta smadzeņu darbība. Vienā no eksperimentiem Šins parādīja, ka holesterīna klātbūtnē proteīni, kuri piedalās neirotransmiteru sekrēcijas mehānismā smadzenēs, darbojas piecas reizes efektīvāk. “Ja jūs mēģināt ar medikamentiem, kuri uzbrūk holesterīna sintēzes mehānismam aknās, samazināt holesterīna līmeni, tiek ietekmēti mehānismi arī smadzenēs. Un tad tiek arī traucēta holesterīna izstrāde, kas ir nepieciešams smadzenēm,” viņš saka.

Antipsihotiķi var pastiprināt demences attīstību

Vēl viena medikamentu grupa, kas izraisa demenci, ir antipsihotiķi. Pirmais no šādiem medikamentiem (neiroleptiķiem) tika radīts 1950. gadā, lai ārstētu pacientus, kas cieš no halucinācijām, paranoidālās šizofrēnijas un citām psihozēm. Tomēr šie medikamenti izraisīja arī nevēlamus ekstrapiramidālos jeb sensomotoros simptomus, piemēram, tardīvo diskinēziju, ko raksturo muskuļu stīvums, tiki, tremors un citas patvaļīgas un neapzinātas kustības.

Jaunās paaudzes neiroleptiķu pirmais pārstāvis bija klorazepīns, pie kā pieder arī olanzapīns, kvetiapīns un risperidons. Šo grupu sauc par atipiskajiem antipsihotiķiem, lai norādītu, ka tie atšķiras no to bīstamajiem priekšgājējiem. Šiem medikamentiem ir jānoņem šizofrēnijas psihotiskie un antisociālie simptomi, neradot sensomotoros traucējumus. Tomēr arī jaunās paaudzes antipsihotiķiem ir savas nevēlamas, pat dzīvībai bīstamas blaknes, ieskaitot nopietnu garīgo spēju pasliktināšanos. Nav šaubu, ka antipsihotiķi var izraisīt vai pastiprināt demences attīstību, kas patiesībā ir ironiski, jo šos medikamentus bieži izraksta, lai nomierinātu pacientus, kam ir demence.

Visintriģējošākie pierādījumi iegūti pētījumos, kuros veikta sekcija un salīdzināti dati pacientiem, kas lietojuši antipsihotiķus, un tiem, kas to nav darījuši. Pētījumā, ko veica centrs, kas pēta vecuma izraisītas slimības Karaliskajā koledžā Londonā, redzams, ka tiem, kas lietojuši neiroleptiķus, amiloidālo plāksnīšu blīvums bija par 30% lielāks, savukārt neirofibrilāro kamoliņu daudzums – pat par 67–367% lielāks nekā pacientiem, kas neiroleptiķus nebija lietojuši.

Līdzīgā pētījumā ASV 102 šizofrēnijas slimniekiem autopsijā atklājās smadzeņu bojājumi, kas liecina par Alcheimera slimību vai kādu citu demences formu. Šādas pazīmes tika novērotas 74% antipsihotiķu lietotāju un 36% to, kas šos medikamentus vēl nebija paspējuši sākt lietot. Citiem vārdiem sakot, antipsihotiķu lietošana vairāk nekā divas reizes palielināja pacienta demences risku. Viskaitīgākā kombinācija ir antipsihotiķi kopā ar antidepresantiem, kas šādu traucējumu rašanos paātrināja četras reizes.

Citā Lielbritānijā veiktā pētījumā zinātnieki pievērsās aprūpes centriem Anglijas ziemeļaustrumos un salīdzināja antipsihotiķa kvetiapīna, holīnesterāzes inhibitora rivastigmīna un placebo līdzekļa efektivitāti šajās institūcijās ievietoto pacientu nomierināšanai. Nevienā no grupām pacienti nebija ievērojami mierīgāki kā placebo grupā, turklāt bija viena būtiska atšķirība – kvetiapīns izraisīja daudz lielāku kognitīvo spēju pasliktināšanos.

Antipsihotiķi samazina smadzeņu pieres daļas apjomu. Tieši šī smadzeņu daļa atbild par domāšanu, garastāvokli un emocijām, liecina kāds no ASV veiktajiem pētījumiem. Citos pētījumos ir atklāta smadzeņu apjoma samazināšanās dažādās smadzeņu vietās, lietojot gan vecās (haloperidols), gan jaunās paaudzes (olanzapīns) antipsihotiskos medikamentus.

Aizvien skaidrāka kļūst acīmredzamā saistība starp antipsihotiķiem un kognitīvo spēju pasliktināšanos. Lielbritānijā veiktā milzīgā pētījumā tika pārbaudīts katrs demences gadījums, kas reģistrēts no 1993. līdz 1994. gadam. No pacientu aprūpētājiem vai ārstēšanas iestādēm tika iegūta visa informācija par pacienta diagnozi un ārstēšanu, tad šie dati salīdzināti ar līdzīgu pacientu grupu, kas dzīvojuši Londonas dienvidaustrumos. No visiem reģistrā iekļautajiem pacientiem 13% jau bija iepriekš ārstējušies pie psihiatra, un tie, kam bija izveidojusies demence, bija lietojuši psihiatriskos medikamentus četras reizes vairāk.

Benzodiazepīni pasliktina kognitīvās spējas

Kognitīvo spēju pasliktināšanos izraisa ne tikai zināmākie antipsihotiskie medikamenti, bet arī benzodiazepīnu grupas trankvilizatori un miega zāles. Argentīnā veiktā pētījumā pamanīts, ka miega zāles, ko šajā valstī var iegādāties bez receptes, pasliktina atmiņu un izraisa kognitīvos traucējumus un pat delīriju.

Jaunākie pētījumi rāda, ka tas ir saistīts ar šo zāļu ietekmi uz gangliozīdiem smadzenēs. Šīs molekulas, kas sastāv no cukuriem un taukiem, lielākoties ir sastopamas smadzeņu lipīdos un pārklāj ikvienu neironu. Tām ir liela nozīme neironu augšanas regulēšanā, neironu sinapšu veidošanā un reakcijās uz ārēju apdraudējumu, piemēram, toksīniem un baktērijām. Bez gangliozīdiem mēs zaudējam mielīnu, kas atrodas nervu šūnu vai visa neirona apvalkā, un tas var izraisīt pat nāvi.

Vairāki bijušajā Dienvidslāvijā veikti pētījumi ar žurkām (tādēļ pētījuma rezultāti var neattiekties uz cilvēkiem) demonstrēja, ka ilgstoši lietots diazepāms sešu mēnešu laikā izraisīja cerebrālo gangliozīdu sarukšanu par 46 procentiem. Arī mēnesi pēc pilnīgas medikamentu terapijas pārtraukšanas dzīvnieku smadzenes nebija pilnībā atjaunojušās. Kad šī pati komanda veica līdzīgu pētījumu 2002. gadā, viņi atklāja būtisku gangliozīdu samazināšanos hipokampā, smadzeņu garozā un smadzenītēs, kā arī vienkāršo gangliozīdu palielināšanos citās smadzeņu daļās.

Šie pētījumu rezultāti sakrīt ar ainu, kādu var novērot daudzu neiroloģisku slimību, arī Alcheimera, gadījumos cilvēkiem. 1993. gadā Lielbritānijā veica kādu pētījumu, kurā analizēja smadzeņu datortomogrāfijas attēlus pacientiem, kuri bija ilgstoši lietojuši benzodiazepīnus, un salīdzināja tos ar kontrolgrupu, kas medikamentus nebija lietojusi. Šajā pētījumā atklājās, ka benzodiazepīnu lietotājiem ir zemāks smadzeņu audu blīvums pieres un pakauša daivās, kā arī kreisās puslodes nucleus caudatus smadzeņu zonās, kas nodrošina kognitīvo funkciju.

Ārstu izraisīta demence

ASV vien sešu miljonu demences slimnieku ārstēšana gadā izmaksā 90 miljardu ASV dolāru jeb vienu trešdaļu no Medicare valsts veselības apdrošināšanas fonda izdevumiem. Tas nozīmē, ka 1% no ASV IKP tiek tērēts lielākoties jatrogēnu (ārstu izraisītu) slimību ārstēšanai.

Medicīna ir sasniegusi līmeni, kad tā sāk ķert pati savu asti, ar arvien jauniem medikamentiem mēģinot risināt problēmu, ko pati vairumā gadījumu izraisījusi.

Pēdējā laikā parādās arvien vairāk pierādījumu par zobu plombās esošā dzīvsudraba toksisko ietekmi uz smadzenēm, tomēr šo faktoru jau sāk aizēnot briesmas, ko rada modernās medicīnas cīņa pret novecošanu.

Skaidru un možu prātu vecumdienās saglabāt palīdz pāris vienkāršas lietas – regulāras fiziskās aktivitātes, antioksidantiem bagātīgs, pilnvērtīgs uzturs un veselīgie tauki, pēc iespējas mazāka saskare ar smagajiem metāliem, regulāra prāta vingrināšana (krustvārdu mīklas, lasīšana) un socializēšanās. Vēl varat pierakstīt arī šādu ieteikumu: pēc iespējas izvairīties lietot recepšu medikamentus.