Jurģis pierādīja, ka invaliditāte nav šķērslis: 31 gadu vecais vīrietis redz tikai 10% no tā, ko pārējie, bet par dzīvi nesūkstas

Jurģis ir invalīds kopš dzimšanas, un, par laimi, šie procenti mūža laikā nav mazinājušies, vienīgi klāt nākusi tuvredzība. Par spīti izteiktajai vājredzībai puisis mācījies parastajā skolā, ieguvis augstskolas diplomu un aktīvi strādā invalīdu un viņu draugu apvienībā Apeirons par vides pieejamības ekspertu.

Jūsu redze ir tikai 10 procenti. Cik daudz vispār spējat saskatīt?

Man ir grūti teikt, kā tas ir – nekad neesmu labi redzējis, tāpēc nav, ar ko salīdzināt. Kad aizeju pie acu ārsta un viņš man rāda tabulu ar cipariem, redzu tikai augšējo rindiņu. Principā lielu daļu varu saskatīt, bet kā caur lielu miglu. Minēšu uzskatāmu piemēru – kad tu fotografē, tad ir tā, it kā nav noregulēts asums. Apmēram tā varētu būt.

Jums ir arī brāļi un māsas?

Viens brālis, viena māsa, viņiem ar redzi viss kārtībā.

No kurienes esat? 

Bērnībā dzīvoju Aizkrauklē, bet 13 gadu vecumā ar vecākiem pārbraucu uz Rīgu. Tagad nopirku dzīvokli Lielvārdē un katru darbdienu ar vilcienu braucu uz galvaspilsētu un atpakaļ.
Jūs mācījāties parastajā skolā?

Esmu mācījies Aizkraukles 2. vidusskolā, arī mūzikas skolā. Vēlāk apmeklēju Rīgas 45. vidusskolu, kur bija klase ar mūzikas novirzienu – spēlēju klavieres. Vienubrīd neilgi apmeklēju arī mākslas skolu. Pēc tam studēju Rīgas Tehniskajā universitātē – man ir būvinženiera diploms.

Esmu sapratis – ja būtu mācījies speciālajā skolā, nebūtu tur, kur esmu. Parastās skolas apmeklēšana deva man iespēju integrēties un vairāk pielāgoties dzīvei, darbam.
Cik viegli vai grūti jums bija mācīties mūzikas skolā – tur taču jālasa notis! Varējāt tās saredzēt? 

Man mācīšanās, protams, bija drusku atšķirīgāka nekā citiem. Par laimi, toreiz parādījās kopētāji, kas deva iespēju palielināt notis. Normāli ir tā, ka iemācās vispirms spēlēt pēc notīm, pēc tam – no galvas. Es pārsvarā visus skaņdarbus uzreiz mācījos no galvas.

Vai joprojām spēlējat klavieres?

Pašlaik vairs ne. Kā pabeidzu pamatskolu, tā pie klavierēm īsti vairs neesmu sēdies. Tagad mani drīzāk saista ģitārspēle.

Kā jūs ar tādu vājredzību varējāt pabeigt augstskolu? 

Gāja visādi. Vissliktākais bija tas, ka nevarēju saskatīt, ko pasniedzējs rakstīja uz tāfeles. Bija kaut kā jāadaptējas, jārisina situācija. Jau vidusskolā biju izstrādājis savu sistēmu, ko pielietoju augstskolā. Slikti, ka augstskolās nav īsti padomāts par tādiem invalīdiem kā es – ja tāds cilvēks atnāk, jābūt gatavai procedūrai, kā viņam palīdzēt. Es sākumā fotografēju no tāfeles, bet tad sapratu – tam ir jēga vien tad, kad redzu vienlaikus ar pasniedzēja stāstīto, ja šī kontakta īsti nav, mana fotografēšana maz palīdz. Tāpēc gandrīz visu apguvu no grāmatām.

Kā lasāt grāmatas?

Ar to problēmu nav, lasīt varu. Protams, varbūt man nedaudz lēnāk iet, mazliet tuvāk jāskatās. Datorā arī varu lasīt. Es, starp citu, datorā nelietoju nekādas speciālas programmas, kas paredzētas neredzīgiem vai vājredzīgiem.

Vai saudzējat redzi?

Es pie tā nepiedomāju. Protams, cenšos izvēlēties lielāku monitoru, lielāku fontu, lai varētu vieglāk lasīt. Grāmatas ļoti daudz nelasu, jo nogurst acis. Kādreiz izmantoju audiogrāmatas.

Vai iegūto būvinženiera profesiju kaut kur pielietojat?

Mana mamma ir arhitekte, un sākumā mēs darbojāmies kopā. Pirms sešiem gadiem es sāku strādāt Apeironā par vides pieejamības ekspertu. Pie manis atnāk būvnieks vai arhitekts ar rasējumu un jautā – ko un kā labāk darīt vai kā rīkoties, ja sarežģītā situācijā nevar ievērot būvnormatīvus. Lai funkcionalitāte tiktu nodrošināta, mēs meklējam risinājumus. Un otrs – man ir sadarbība ar būvvaldēm, ja tās kādā situācijā nejūtas kompetentas. Būvvalžu darbinieki vēršas pie manis, es dodu savu vērtējumu. Konsultēju arī par lielākiem objektiem – vai viss ir izbūvēts, kā paredz noteikumi.

Ja ēka jānodod, reizēm tā ir kā ugunsgrēka dzēšana. Sienas, protams, vairs nepārcelsi, bet kaut ko var izdarīt, piemēram, ja nepareizi aprīkotas labierīcības, tur vēl var kaut ko mainīt.

Kam konsultāciju laikā vairāk pievēršat uzmanību?

Jāņem vērā, ka vides pieejamība nepieciešama ne tikai cilvēkiem, kas pārvietojas riteņkrēslā, bet arī invalīdiem ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem. Daudz kas ir ierakstīts būvnormatīvos, bet, lai būtu funkcionalitāte un viss invalīdiem nepieciešamais, reizēm vajag tos papildināt.

Mēdz būt situācijas, kad var izpildīt būvnormatīvus, bet funkcionalitāte tomēr netiek nodrošināta. Mans mērķis ir sniegt konsultācijas, lai izbūvētais būtu ērti lietojams visiem. Ir jāatsakās no stereotipa, ka cilvēkiem ar redzes traucējumiem visu vajag nomarķēt dzeltenu. Tā gluži nav – arhitektūra var būt skaista, radot kontrastus, bet vienlaikus, lai būtu droši invalīdiem.

Ko vēl es daru? Pasniedzu lekcijas, lielākoties arhitektiem. Esmu lasījis dažādas lekcijas par vides pieejamību vēsturiskās ēkās, par labierīcībām. Arī par to, kā jāizbūvē ceļi pie ēkām. Sociālos aprūpes centros, mācību iestādēs, sporta būvēs, teiksim, baseinos šīs lietas normatīvajos aktos līdz galam nav atrisinātas. Piemēram, mācību iestādē vajag atsevišķu higiēnas telpu, lai invalīds ar asistentu varētu tur iebraukt un sakārtoties, lai gan būvnormatīvi to neparedz.

Kā jums šķiet, vai tiem, kam nav saskare ar invalīdiem, mūsdienās respektē tos, kuriem ir veselības problēmas?

Ja runājam par vides pieejamību, varu teikt, ka vairs nav jautājumu, ko vajag būvēt vai nevajag, it īpaši jaunos objektos. Par to neviens nestrīdas – vides pieejamībai ir jābūt nodrošinātai.

Domāju, ka sabiedrība mainās. To cilvēku, kas dzīvoja padomju gados, kad invalīdi it kā neeksistēja, kļūst arvien mazāk. Nāk jaunie, kas ir ar citu skatījumu, bez aizspriedumiem. Nav normāli, ka invalīdam jāprasa palīdzība, lai kaut kur iekļūtu, bet ir normāli un pieņemami, ka viņš pats var visu izdarīt. Manuprāt, attieksme mainās, bet ir, kur augt. Vides pieejamība nav vienīgā, ir daudzas citas lietas, piemēram, veselības aprūpe, rehabilitācija, asistenta pakalpojumi, daudz kas cits, kur bez vides pieejamības neiztikt.
Man ar kolēģi pirms diviem gadiem bija ideja veidot akciju Mēs par izglītību. Lai bērnus, kuriem ir invaliditāte, neliktu speciālās skolās, bet viņi varētu mācīties vispārizglītojošajās, jo, manuprāt, speciālajās skolās izglītība nav tik kvalitatīva. Arī sabiedrībai ir ieguvums, ja bērni ir izglītotāki.

Kā paiet jūsu ikdiena? 

Apeironā strādāju pilnu darbdienu. Katru dienu braucu ar vilcienu uz Lielvārdi un atpakaļ. Divreiz nedēļā cenšos sportot – aiziet uz baseinu. Braucu ar velosipēdu.

Vai, braucot ar divriteni, sliktā redze netraucē?

Droši vien traucē, bet es jau kopš mazāk dienām esmu pie tā pieradis. Vienmēr esmu braucis ar velosipēdu, turklāt arī garus gabalus, piemēram, daudzus kilometrus pa Latgali. Protams, būtu vieglāk, ja es labāk redzētu. Cilvēki, kuriem ar redzi viss kārtībā, nesaprot, ka nemaz nevajag tik sīki visu saskatīt, lai kaut kur dotos. Uz ceļa man nevajag saskatīt sīkas detaļas (mašīnas numuru, marku), mašīnu es redzu. Turklāt velosipēdam nav tik liels ātrums kā mašīnai, lai nevarētu reaģēt uz to, kas notiek uz ceļa.

Pirms diviem gadiem kopā ar kolēģi Juri Pabērzu aizbraucām uz Eiropas ziemeļu galveno punktu – Nordkapu Norvēģijā. Klājās diezgan labi – ceļu veicām 15 dienās. Slodze sevišķi ceļu locītavām bija liela.

Vai tuvākajā laikā plānojat ko līdzīgu?

Šovasar gribam aizbraukt uz Sāremā Igaunijā. Vēl nezinu – sanāks vai ne. Man vecākiem ir dārza mājiņa Aizkrauklē. Vasarās es ar riteni regulāri turp braucu no Lielvārdes.

Esat pozitīvi noskaņots, neiegrimstat depresijā, nepārdzīvojat, ka Dieviņš jūs ar redzi apdalījis? Neskumstat, ka esat citāds nekā citi?

Protams, ka ir lietas, ko es gribētu, bet tāpēc jau depresijā nekrītu. Mani traucē, ka vienmēr jārēķinās ar sabiedrisko transportu, ka nevaru braukt pie automašīnas stūres. Šajā ziņā gan jūtos ierobežots.

Apeironā strādājot, redzu, kā ir citiem, un saprotu, ka man viss ir kārtībā un dzīvē nav nekādu problēmu.

Ko jūs gribētu teikt tiem, kuri savu veselības likstu dēļ grimst depresijā, negrib iet sabiedrībā?

Katram jācenšas izkāpt no savas komforta zonas. Varbūt sākumā tas ir grūti, bet, jo vairāk to darām, jo mūsu komforta zona kļūst plašāka. Arī iespējas ir daudzsološākas. Jo dzīvē vairāk cilvēku satiec, jo lielākas ir iespējas. Galvenais – nenoslēgties un nepalikt vienam.