Slimība, ko piedzīvot negribētu neviens: atklāta intervija ar sievieti, kuras dzīvi sagrāva difterija

Kas tad īsti notika pirms desmit gadiem?

Sākumā man šķita, ka esmu apaukstējusies. Dažas dienas mājās padzīvoju, tad temperatūra nokritās, un biju pilnībā pārliecināta, ka esmu izveseļojusies. Tomēr pēc pāris dienām man pēkšņi kļuva tik slikti, ka nevarēju pat piecelties no gultas, lauza kaulus, bija augsta temperatūra, kakls sāpēja tik ļoti, ka nevarēju pat parunāt, un draudzene izsauca ātros.

Mani aizveda uz Rīgas 1. slimnīcu it kā ar angīnu. Bet no turienes uz Infektoloģijas centru, kur tad arī uzstādīja difterijas diagnozi.

Pats dīvainākais, ka es biju potējusies pret difteriju un man pat prātā nevarēja ienākt iespēja saskarties ar šo slimību vaigu vaigā. Turklāt neviens, ar kuriem tolaik kontaktējos, nebija slims – viņiem visiem veica pārbaudes.

Pirmo saņemto injekciju slimnīcā vēl atceros, bet pēc tās atslēdzos. Nezinu, cik ilgi nogulēju bezsamaņā. Paldies sanitārītei, kuras vārdu es nezinu, – viņa mani apčubināja, vienmēr centās uzmundrināt.

Infektoloģijas centrā sabiju desmit dienas, bet vēl vairākus mēnešus pēc tam ārstējos mājās un regulāri devos uz pārbaudēm. Jau plānoju atgriezties darbā, daktere brīdināja, lai nesteidzos, ka mani vēl vajagot novērot, jo pēc difterijas pārslimošanas varot sākties dažādas komplikācijas. Es tolaik tam neticēju, bet jau pavisam drīz man tiešām parādījās ģīboņi, pēkšņi samaņas zudumi, ārkārtīgi stipras galvassāpes, ar kurām reizēm mokos pat nedēļu.

Tā visa iemesls tiešām varētu būt pārslimotā difterija?

Iespējams, pie vainas ir ne tikai difterija, bet arī fakts, ka bērnībā cietu avārijā. Toreiz biju maza, ar mammu, māsām, citiem radiniekiem un draugiem stāvējām ceļa malā, kad kāds garām braucošs iereibis šoferis mūs ar māsu notrieca.

Iespējams, bērnībā pārciestās traumas kādreiz tik un tā liktu par sevi manīt. Bet difterija to visu „izvilka uz āru” un saasināja. Kā man teica ārsti, difterija „saēdot” visu organismu.

Kad man pēc difterijas sākās komplikācijas – galvassāpes, samaņas zudumi, mani sūtīja uz dažādiem izmeklējumiem. Vienā no rentgeniem parādījās kakla skriemeļu nobīde. Turklāt vēlāk atklājās, ka ne tikai kakla daļā, bet visā mugurā ir problēmas ar skriemeļiem. To nobīdes dēļ tiekot saspiests centrālais nervu kanāls, kas izraisa iepriekš minētās veselības likstas.

Minējāt, ka jums mēdz būt ļoti stipras galvassāpes.

Jā, tā ir. Reizēm tās ir tik spēcīgas, ka nespēju pat iziet no mājām. Ko iesāku ar galvassāpēm? Kad izmēģināts viss iespējamais un galīgi nekas vairs nelīdz, lietoju ļoti stiprus pretsāpju līdzekļus, kurus man izraksta neiroloģe. Bet ar tiem necenšos aizrauties, lai neveidotos pieradums.

Katrā ziņā katru dienu ceļos ar domu, ka šodien būs labāk nekā vakar. Mans atspēriena punkts bija slimnīcā dzirdētais – kāds profesors saviem studentiem par mani teica, ka šī meitene diez vai vairāk par pusgadu izvilks. Tieši tajā brīdī es apņēmos darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai izvilktu vairāk. Tagad jau pagājuši desmit gadi. Bet vēl nepadošos, es tā ļoti ceru.

Ko izmēģināt, lai nebūtu jālieto zāles?

Es, piemēram, zinu, ka nedrīkstu iet karstā dušā, jo tas var kaitēt mugurai. Bet tad, kad uznāk tās trakās galvassāpes, pirmais, ko izmēģinu, ir tieši karstā duša, jo uzskatu, ka tādā veidā var atslābināt savilktos muskuļus – reizēm tas nedaudz palīdz, reizēm gan ne. Tad uz galvas lieku mitru dvielīti. Kad sāp, ir ļoti grūti pavingrot, bet, kaut arī tā, tomēr mēģinu to darīt, lai kaut cik atslābinātu savu ķermeni. Proti, pieļauju, ka galvassāpju iemesls ir pietiekami izskaidrojams: kāds muskulis, kāds skriemelis ticis nospiests. Esmu iemācījusies arī atsevišķos punktos pamasēt galvu – man to ierādīja fizioterapeits.

Arī tad, kad nekustoties guļu, sāpes ir mazliet mazākas...

Bieži iznāk ģībt?

Nu jau pēdējos trīs gados esmu iemācījusies to situāciju laikus „noķert”, lai es nenokristu. Kad jūtu, ka pēkšņi uznāk tāds kā bezspēks un gar acīm paliek tumšs, mēģinu kaut kur apsēsties, sliktākā gadījumā kaut vai turpat, kur atrodos. Par laimi, man ir tikai īslaicīgi samaņas zudumi.

Vai apkārtējie ir atsaucīgi, palīdz?

Situācijas ir dažādas. Bet pēdējā laikā cilvēki ir inerti. Un ir jau arī tā, ka es pati daudz ko vairs nestāstu draugiem. Kopš saslimu, ļoti daudzus no viņiem esmu pazaudējusi. Varbūt tāpēc, ka pati cenšos mazāk kontaktēties, mazāk parādīt to, ka es kaut ko nevaru. Bet tikai nelaimē var saprast, kas ir īsts draugs un kas tāds nav.

Jums ir īpaša apkakle.

Jā, ar to jāstaigā, jo tā palīdz saturēt skriemeļus. Vienīgi mājās gan to neizmantoju, lai muskuļi visu laiku nepierastu būt atslābuši.

Jūs strādājat?

Esmu iestājusies darbā par pārdevēju, bet kārtējo reizi saskārusies ar problēmām savas veselības dēļ. Tagad pirms darba sākšanas prasa iziet obligāto veselības pārbaudi. Iepriekš man nevēlējās dot invaliditāti (man ir trešā invaliditātes grupa), savukārt tagad negrib ļaut strādāt, jo es lietojot pārāk stiprus pretsāpju līdzekļus. Bet nekas, cīnos. Es ceru, ka tikšu pie speciālista slēdziena, kas būs man pretimnākošs. Par laimi, jaunais darba devējs ir saprotošs. Jā, ir grūti, sāp mugura, kājas, galva, turklāt reizēm sāpes ir neciešamas, bet gribas strādāt – mājās četrās sienās „smoku nost”. Lai arī cik grūti izturēt slodzi, kaut kas ir jādara.

Savā profesijā (man ir bakalaura grāds socioloģijā) gan nevaru strādāt – tur ir diezgan liela psiholoģiskā slodze, un es to nespētu panest. Arī būt par pavāri konditori (šo izglītību apguvu tehnikumā) ir pārāk liela slodze rokām, kājām, kuras bieži tirpst.

No otras puses – vai tad man ir īpaši liela izvēle? Lai dabūtu veselību uz strīpas, vajadzīgs diezgan labs finansējums. Ar pensiju diemžēl nepietiek pat zālēm, turklāt nevar zināt, vai invaliditātes grupu man pagarinās.

Kā skatāties uz savu dzīvi turpmāk? Ko domājat darīt, un kādi ir plāni?

Pirms desmit gadiem man bija plāni, mērķi. Tagad es pat īsti nezinu, kā būs rīt.

Dakteri izmēģina zāles, stāsta, ka jāvingro, ko es arī daru. Es saprotu, ka jāiet un jāvingro fizioterapeita uzraudzībā, bet tas, protams, maksā naudu. Patlaban nevaru atļauties arī sanatoriju.

Runājot par sevi, jāatzīstas: pirms saslimu ar difteriju, mans mērķis bija karjera, un par ģimeni nemaz nedomāju. Gribējās izsisties uz augšu, tāpēc sevi nemaz nesaudzēju – mācījos, strādāju, brīvdienu man nebija. Tāpēc acīmredzot vajadzēja atpūsties. Tik šoreiz tā bija piespiedu atpūta. Bet cerību, ka atkal varēšu iet un darīt, nekad nezaudēju.

Pēdējie trīs gadi ir bijuši vissmagākie, jo difterijas komplikācijas vairāk liek par sevi manīt. Bet arī tagad nepadodos, lai gan bieži pietrūkst spēka – gan fiziski, gan morāli. Nu jau arī esmu iemācījusies nedarīt to, pēc kā jūtos slikti. Iemācījusies darīt tik daudz, cik manos spēkos – vienkārši nepārpūlēt sevi. Iemācījusies mīlēt un pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Bet cerība pavada mani joprojām, ka pienāks diena un viss atkal būs labi. Tikai ļoti daudz jāstrādā pašai ar sevi.

Par difteriju

Difterija ir ļoti lipīga un dzīvībai bīstama infekcijas slimība, kas izplatās gaisa pilienu ceļā. Tai raksturīga plēvju veidošanās uz ādas un gļotādām jeb tā saucamā kakla aizaugšana, kā arī toksisks sirds muskuļa, nervu sistēmas, nieru un citu orgānu bojājums un organisma smaga vispārēja saindēšanās. Difterija var radīt nopietnas veselības problēmas, invaliditāti, bet smagākos gadījumos var beigties arī ar nāvi.

Infekcijas avots var būt gan ar difteriju slims cilvēks, gan arī vesels cilvēks, kurš neslimo ar difteriju, bet ir difterijas baktērijas nēsātājs. ar inficēties darbavietā, veikalā, sabiedriskā transportā, kafejnīcā, klubā, kinoteātrī un citās sabiedriskās vietās.

No saslimšanas ar to var pasargāt tikai savlaicīga un regulāra vakcinācija. Latvijā vakcināciju pret difteriju veic divu, četru, sešu un 12 līdz 15 mēnešu vecumā, bet pēc tam - septiņu un 14 gadu vecumā. Imunitāte nesaglabājas visu mūžu, tāpēc ik pēc 5-10 gadiem ir nepieciešams veikt revakcināciju. Difterijas vakcīna ir valsts apmaksāta un pieejama ģimenes ārstu praksēs vai ārsta norādītā Vakcinācijas kabinetā.

Lai pārtrauktu difterijas ierosinātāja cirkulāciju sabiedrībā, vismaz 85% iedzīvotāju jābūt vakcinētiem pret difteriju, turklāt ik pēc 10 gadiem jāveic atkārtota vakcinācija, Diemžēl Latvijā gandrīz puse pieaugušo pret difteriju nav potējušies un tāpēc pastāv liela iespēja saslimt ar difteriju.