Vecāki atsakās likt implantus saviem vājdzirdīgajiem bērniem, veidojot īpašu "nedzirdīgo tautu"

Bērniem, kuri sekmīgi varētu iekļauties sabiedrībā un vēlāk pat ne ar ko īpašu neatšķirtos no pārējiem, tiek pazemināta dzīves kvalitāte – tā uzskata ne tikai vairākums dzirdīgās sabiedrības, bet arī vājdzirdīgie, kuri ar dzirdes aparātu palīdzību atguvuši spēju dzirdēt. Nedzirdīgie bērni vecāku untumu dēļ spiesti dzīvot klusuma pasaulē. Vai tas nav bērna tiesību pārkāpums?

Bērniem dzirdes implantus apmaksā valsts, bet ir vecāki, kas uzskata, ka tas būšot sāpīgi un neērti, tā būšot trauma, ne vienmēr esot garantēts pozitīvs rezultāts. Ja bērns, sasniedzis pilngadību, tomēr pats vēlēsies ielikt dzirdes implantu, viņam jau būs lielas grūtības iemācīties dzirdēt un runāt, nekā tas būtu bērnībā.

Priecājas par iespēju dzirdēt

"Likums un Taisnība" sazinājās ar divām sievietēm, kuras bija starp tām pirmajām, kurām par valsts naudu ielika dzirdes implantus. Viņas ar tiem jūtas apmierinātas un nosoda vecākus, kuri nevēlas saviem bērniem iziet no klusuma pasaules.
Patrīcija Jansone ir viena no pirmajām Latvijā, kas ielika dzirdes implantu: “Es biju nedzirdīgs bērns dzirdīgiem vecākiem. Pateicoties ārstiem un labiem padomiem, izspruku no nedzirdīgo pasaules, nekļuvu par nedzirdīgo tautas pārstāvi.

Dzirdes aparāts un tagad implants man dzīvē tik daudz ko dod – parasts bērnudārzs, parasta skola, apkārt dzirdīgie cilvēki. Tas taču ir pozitīvi un nekādā veidā netraumē vājdzirdīgu cilvēku!”
Viņai ir žēl to bērnu, kuri spiesti pakļauties tam, ko sludina Nedzirdīgo biedrība. “Bērnam ir tiesības iegūt labāku dzīves kvalitāti, izglītību, daudz plašākas iespējas nākotnē. No vienas puses, tā ir iejaukšanās bērna tiesībās, bet tas ir koks ar diviem galiem. Mazs bērns nevar lemt, vai likt dzirdes aparātu vai implantu, viņš paļaujas uz vecākiem,” saka Jansone.

Diānai Peiragai dzirde pazuda jau dzīves laikā; “Trīs gadus nodzīvoju klusumā bez implanta, bet tagad varu skatīties televizoru, klausīties klasisko mūziku. Daži nedzirdīgo bērnu vecāki saka, ka tā bērnam būs trauma, sāpēs, nebūs ērti... Bet viņi nedzirdēs, kā gurkst sniegs, putnu dziesmas... Vecāki šajā gadījumā pārkāpj zināmu robežu. Jā, ar dzirdes implantu var būt problēmas, bet, ja ievēro visus ārsta norādījumus, viss ir kārtībā. Nesaprotu vecākus, kuri saviem vājdzirdīgiem bērniem neliek dzirdes implantus.”

Nedzirdīgo tautas ideja

Baiba Bicēna, Vājdzirdīgo asociācijas Sadzirdi.lv valdes locekle, stāsta, ka, parādoties dzirdes implantiem ASV un citās rietumu valstīs, nedzirdīgo sabiedrība ļoti satraucās, jo tas likvidējot viņu galveno identitāti – kurlumu. Notika pat tiesas procesi.

“Šī nedzirdīgo sabiedrība uzskata sevi nevis par cilvēkiem ar invaliditāti, bet par īpašu kultūras minoritāti, kuriem ir sava – zīmju – valoda. Šo uzskatu atbalsta arī Latvijas Nedzirdīgo savienība, tur pret implantiem vairākus gadu desmitus bija ļoti negatīva nostāja. Arī pie mums pēdējā laikā tiek lietots apzīmējums nedzirdīgo tauta,” atklāj Bicēna.

Viņa pat ir lasījusi, ka ārzemēs nedzirdīgie fantazē, ka viņiem būs pašiem savas pilsētas, kur visi būs nedzirdīgi un runās zīmju valodā. Bicēna atzīst, ka pārliecināt šajā gadījumā ir ļoti grūti, pat neiespējami.

Tiesības uz identitāti

Inese Immure, Latvijas Nedzirdīgo savienības viceprezidente un Surdotehniskās palīdzības centra valdes priekšsēdētāja, aizstāv nedzirdīgās tautas tiesības. Organizācija ir saņēmusi savu biedru sūdzības, ka viņu dzirdīgie radinieki iejaucas nedzirdīgo vecāku dzīvē, cenšas panākt, lai nedzirdīgajam bērnam tiktu veikta kohleārā jeb iekšauss implantācija.

“Bet vai šajā gadījumā netiek pārkāptas nedzirdīgo vecāku kā cilvēku ar invaliditāti tiesības uz privātuma aizsardzību? Vecāki ir atbildīgi par sava bērna audzināšanu un attīstību, ko arī nosaka Bērnu tiesību aizsardzības likums; vecāki ir bērna likumiskie pārstāvji. Tas pats likums arī norāda, ka bērnam ir tiesības uz savas identitātes saglabāšanu,” saka Immure.
“Likums arī nosaka, ka bērnam ar īpašām vajadzībām ir tiesības uz vecāku īpašu aprūpi. Šajā gadījumā ar īpašo aprūpi nedzirdīgam bērnam saprotam zīmju valodas vidi, ko nedzirdīgie vecāki arī nodrošina. Līdz ar to tiek ievērots arī 10. pants – speciālo vajadzību apmierināšana (atšķirīgā komunikācijas vide) – bērna intereses ir ņemtas vērā.

Latviešu zīmju valoda ir pilnvērtīga valoda, kurai, tāpat kā citām valodām, ir sava vēsture, sava gramatika, vārdu kārtība, savi žargoni un dialekti.” Turklāt jebkura ķirurģiska iejaušanās ir risks, un neviens nevar piespiest vecākus veikt šo procedūru, piebilst Immure.

Kā ir likumā

Sindijs Logins, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta valsts bērnu tiesību aizsardzības galvenais inspektors, atgādina, ka vecāku tiesības un pienākums ir rūpēties par savu bērnu.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 54. pantā noteikts, ka bērnam ar īpašām vajadzībām ir tādas pašas tiesības uz aktīvu dzīvi, tiesības attīstīties un iegūt vispārējo un profesionālo izglītību atbilstoši savām fiziskajām un garīgajām spējām un vēlmēm, kā arī tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē kā jebkuram citam bērnam.

Ja vecāki nenodrošina bērnam atbilstošu veselības aprūpi un tehniskos palīglīdzekļus, nepieciešams informēt pašvaldības sociālo dienestu un bāriņtiesu, lai atbildīgās institūcijas pārbaudītu situāciju ģimenē un vajadzības gadījumā sniegtu nepieciešamo palīdzību.

Tiesa, inspekcija pēdējo gadu laikā nav saņēmusi sūdzības, ka vecāki atteiktos bērniem ievietot dzirdes implantus. Vienlaikus jāņem vērā, ka bērnam atbilstošākā tehniskā palīglīdzekļa veidu var noteikt ārsti.