Jūs neticat psihoterapijai? Tad sāciet spēlēt šahu!

Bez šaha nebūtu Kubrika filmu

Viens no ietekmīgākajiem režisoriem kinomākslas vēsturē amerikāņu kinorežisors, producents un scenārists Stenlijs Kubriks (Stanley Kubrick) kopš 12 gadu vecuma aizrāvās ar šaha spēli, jaunībā piedalījās amatieru turnīros un pat spēlēja par naudu Ņujorkas Centrālparkā. Šaha tēma apspēlēta teju katrā Kubrika filmā, turklāt to uzņemšanas laikā viņš iemanījās spēlēt šahu ar aktieriem un citiem kolēģiem. Kā atceras uzņemšanas grupa, filmējot “Doktoru Streindžlavu” (Dr. Strangelove, Or: How I Learned to Stop Worrying and Love the Bomb, 1964), Kubriks “gluži vai hipnotizēja aktieri Džordžu K. Skotu (George Campbell Scott), pastāvīgi to uzvarot šahā un vienlaikus vadot filmas uzņemšanu”. Runā pat, ka reiz Kubriks uz visu dienu atcēlis “Mirdzuma” (The Shining) filmēšanu, jo bija dziļi iegrimis kādā šaha spēlē.

“Starp visu, ko iemāca šahs, ir arī spēja kontrolēt sākotnējo aizrautību, ko jūti, kad kaut kas izskatās ļoti labi,” Kubriks stāstīja kādā intervijā 1980. gadā. “Tas trenē tevi domāt, pirms piesaistīt uzmanību, un domāt objektīvi, tāpat kā piedzīvojot nepatikšanas. Filmējot lielākā daļa lēmumu jāpieņem steigā, un vienmēr ir tieksme filmēt pašpārliecināti. Tas prasa pat uz trīsdesmit sekundēm lielāku disciplinētību, nekā varat iedomāties, trokšņainā, haotiskā uzņemšanas laukumā, kurā valda sakarsēta atmosfēra. Bet, padomājot dažas sekundes, bieži vien var sevi pasargāt no nopietnas kļūdas, kad pieļauj to, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet labi.

Filmējot šahs ir daudz noderīgāks, lai pasargātos no kļūdīšanās, nevis sniedzot idejas. Idejas rodas spontāni, un disciplinētība, kas vajadzīga, lai tās novērtētu un pielietotu, varētu būt tas īstais darbs.”

Kubrika pieminētā disciplinētība ir tikai viens no daudzajiem ieguvumiem, ko cilvēkam dāvā šahs – galda spēle, kas izdzīvojusi kopš seniem laikiem, turpretim daudzas tai līdzīgās laika gaitā aizmirstas.  

Pirms tūkstoš un simts gadiem Bagdādē

Šahs attīstās jau aptuveni pusotru tūkstoti gadu. Tā pirmsākumi meklējami Indijā ap mūsu ēras 6. gadsimtu, kad to sauca par čaturangu. Tālāk šī spēle izplatījās Persijā un islāma pasaulē, ap 10. gadsimtu nonākot arī Eiropā. Gadsimtu gaitā mainījušās gan figūras, gan noteikumi: indiešu ziloņus nomainīja zirdziņi, bet vezīru – dāma, kas tikai viduslaikos kļuva par pašu spēcīgāko figūru.

Pēc kampaņas datiem, kas cīnās par šaha iekļaušanu olimpiskajās spēlēs, 605 miljoni cilvēku pasaulē zina, kā jāspēlē šahs, 285 miljoni to spēlē internetā, bet 7,5 miljoni ir reģistrēti kā šaha spēlētāji. Mūsdienās šahs ir ne vien hobijs, bet arī sports, māksla, zinātne un... psihoterapijas veids, kura potenciāls tomēr gadsimtiem ilgi bijis neapzināts un neizmantots. Atklāts, ka jau 9. gadsimtā izcilais persiešu zinātnieks, enciklopēdists un ārsts Razess (Muhammad ibn Zakariya al-Razi) lietojis šaha terapiju, strādājot Bagdādes slimnīcā. Viņš izmantoja galda spēles stratēģijas un taktikas kā metaforas reālajai dzīvei, tā palīdzot pacientiem skaidrāk domāt.

Pēc tam par šahu kā terapiju aizmirsa, tikai 20. gadsimtā, strauji attīstoties psihoterapijai, tika pētītas arī šaha spēles iespējas šajā jomā. Šaha terapija jo sevišķi attīstījusies un kļuvusi populāra pēdējo divdesmit gadu laikā.

Šahs ir neparasta psihoterapijas forma, ko izmanto saiknes veidošanai starp psihiatru vai psihoterapeitu un viņa klientu. Tā kalpo kā alternatīva diagnostika klienta uzvedības un garīgajiem traucējumiem. Atšķirībā no citiem psihoterapijas veidiem klientam nav jāliekas uz kušetes un jāizklāsta terapeitam visas savas problēmām. Šaha terapijas laikā abas puses aktīvi iesaistījušās spēlē un runāšanas var pat nebūt. Pati spēle ir līdzeklis pacienta iekšējo konfliktu izpausmei un ārstēšanai, tā palīdz apzināt notikumu cēloņu un seku sakarības, kā arī māca plānot un sasniegt izvirzītos mērķus.

Kas notiek šaha terapijā?

Spēlējot šahu, cilvēkam nepārtraukti nākas domāt – viņam jāatceras un jāsaskata gājieni, ko veic viņš pats un viņa pretinieks. Tas palīdz uzlabot koncentrēšanās spējas un atmiņu, jo jāiegaumē informācija (veiktie gājieni). Koncentrēšanās vienmēr iesaistās cīņā pret depresiju, tādējādi šaha terapija netieši palīdz turēt to pa gabalu. Spēles laikā spēlētājiem pastāvīgi jāpieņem lēmumi un jāvizualizē katrs gājiens, un tas trenē lēmumu pieņemšanu, kognitīvo domāšanu un kreativitāti.

Viens no pirmajiem ziņojumiem par šaha terapijas labvēlīgo efektu attiecas tieši uz šādu gadījumu. 1943. gadā ārsti novēroja uzlabojumu 16 gadu vecam zēnam, šizoīdai personībai (atsvešināts, norobežojies, emocionāli vēss, izvairās no kontaktiem, intraverts, tendēts uz sapņošanu), kad tas sāka spēlēt šahu. Šahs nepiespiesti nodrošināja izeju viņa naidīgajiem impulsiem. Novirzoties no spēles, zēns apguva spēju runāt par savām jūtām, fantāzijām un sapņiem, ko konkrētā emocionālā spēles situācija izraisīja. Fakts, ka šahs ir spēle, nevis realitāte, pacientam deva iespēju apzināti kontrolēt savas jūtas un tādējādi līdz zināmai robežai iemācīties tās pārvaldīt.

Tā kā šahs ir individuāls sporta veids, tas palīdz apzināt savu potenciālu. Spēles laikā jāpieņem daudzi lēmumi, kaut arī tie saistīti tikai ar šaha laukumu. Lēnām, bet droši šie lēmumi tiek attiecināti arī uz reālo dzīvi. Kad pacients redz, ka viņa spēles prasme uzlabojas, pieaug arī iepriekš zemā pašcieņa.

Šahs palīdz ne tikai tiem, kam ir zema pašcieņa, problēmas runāt ar cilvēkiem, pieņemt lēmumus, koncentrēties, uzticēties, – no tā iegūst arī pacienti pēc insulta vai cilvēki ar kustību traucējumiem. Viņu smadzenes vizualizē bandiniekus vai citas figūras, un viņi iztēlē redz tos pārvietojamies uz priekšu, atpakaļ, pa labi un kreisi vai pa diagonāli, kas zemapziņā palīdz uzlabot viņu pašu kustību spējas.

Viena spēle, dažādas terapijas

Šahu izmanto dažādās psihoterapijas jomās. Salīdzinoši nesen indiešu psihoterapeits Tomass Džanetiuss (Thomas Janetius) publicēja darbu Creative Chess Therapy (“Radoša šaha terapija”), kurā šahs klasificēts kā viena no mākslas terapijas formām. Viņš pamatoja, ka šaha partijas atspoguļo daudz ko no tā, ko mums vajadzētu zināt par savu psiholoģisko problēmu cēloņiem. Tās var pavēstīt mums, kāpēc izdzīvojam noteiktus scenārijus – kāpēc esam upuri vai mocekļi, seksuāli impotenti u. tml., vienlaikus parādot, kā no tā izdziedināties. Spēlējot šahu, zemapziņa nav iesaistīta tikai problēmu sakārtošanā. Šaha spēles mērķis ir panākt labklājību pilnā nozīmē – sasniegt ne vairāk un ne mazāk kā pilnīgu personīgo uzvaru vai prasmi attīstīties pēc sakāves; atklāt savu radošo potenciālu un iespējas, kas parādās spēles analīzes laikā.

Savukārt psihoanalīzē šaha partijas simbolizē vēlmju piepildījumu, un šo piepildījumu lielā mērā ietekmē apspiestās vēlmes, kas var mūs biedēt tik ļoti, ka spēles var izvērsties veselā sakāvju sērijā. Šaha partijas var iedalīt vēlēšanās piepildīšanās, nemiera un soda spēlēs. Soda spēles arī ir vēlēšanās piepildīšanās, kaut arī ne to vēlēšanos, kas rodas instinktīvu impulsu rezultātā, bet izriet no kontrolējošā prāta kritiskā, cenzora un sodīšanas slāņa.

Junga psiholoģijā šaha tēlainība ir daļa no universālās simboliskās valodas. Šahu izmanto arī logoterapijā, ko dēvē par trešo Vīnes novirzienu psihoterapijā. Britu logoterapeits Rumens Bezerdžanovs (Roumen Bezergianov), kurš attīstījis šo metodi, savā grāmatā Character Education with Chess (“Rakstura audzināšana ar šahu”) apraksta, kā šahs palīdzējis viņa klientiem atklāt un piepildīt dzīves unikālos uzdevumus un saprast mācības, ko sniedz dzīves situācijas.

Šaha partijas ir atvērts ceļš uz mūsu patiesajām domām, emocijām un darbībām. Šaha spēlē iespējams saskatīt savus agresīvos impulsus un vēlmes. Tā ir arī viens no veidiem, kā kompensēt savas nepilnības, kļūmes dzīvē. Piemēram, ja cilvēkam trūkst drosmes atklāti izteikt savu viedokli priekšniekam, viņš mierīgi var izspēlēt agresīvu uzbrukumu kādai šaha figūrai spēles laikā. Tādējādi šahs piedāvā sava veida gandarījumu apspiestajiem instinktiem, kas sociāli var būt daudz pieņemamāk.

Geštaltterapija, kas akcentē personīgo atbildību, cenšas aizpildīt cilvēka emocionālos tukšumus, lai tas izjustu personības veselumu. Dažās šaha spēlēs parādās personības noraidītās, neatzītās puses. Katra šaha figūra, taktika un/vai stratēģija pārstāv kādu personības aspektu. Zināmā mērā šaha tēlainība tomēr nav universāla simboliskā valoda, jo cilvēkam, kurš tajā piedalās, katra spēle ir ar savu unikālu jēgu.

Starp šahu un dzīvi pastāv liela līdzība, tās saista noteikta simbolika, tāpēc šahs noteikti var palīdzēt un veicināt pašizaugsmi. Turklāt šahs var vienkārši tikai relaksēt. Jā, tas liek daudz domāt, bet ļauj arī aizmirst stresa pilno dienu un nepatikšanas, liekot koncentrēties uz spēli – pārcelties uz citu realitāti, kur vienīgais, kas vajadzīgs: izdarīt labākos iespējamos gājienus, lai uzvarētu. Rezultāts ir pozitīvs jebkurā gadījumā – vai tā ir uzvara šahā, vai uzvara pār savu stresu!

Vai šahs asina prātu?

Šahu no seniem laikiem dēvē par karaļu spēli – monarhiem tas bija noderīgs treniņš, plānojot savas un paredzot pretinieka stratēģijas. Ilgu laiku gan neatbildēts palika jautājums, vai šahu labi spēlē cilvēki, kas dabiski ir gudri, vai šahs pats pamazām padara spēlētājus gudrākus. Jaunākie pētījumi par šaha ietekmi uz smadzenēm sniedz nepārprotamu atbildi.

* Šaha spēlēšana bērnībā attīsta matemātikas un kritiskās domāšanas spējas. Pētījumi apliecina to skolēnu pārākumu mācībās, kuri spēlē šahu, jo sevišķi matemātikā, telpiskajā analīzē, neverbālajā spriestspējā. Amerikāņu ārsts Roberts Fērgusons (Robert C. Ferguson) eksperimentā atklāja, ka, pateicoties šaha spēlēšanai, 7.–9. klašu skolēniem šajās jomās rezultāti uzlabojās par 17 procentiem.

* Šahs uzlabo lasīšanas prasmi. Bieži piesauktajā Dr. Stjuarta Margulis (Stuart Margulies) pētījumā tika analizēti 53 pamatskolas skolēni, kas piedalījās šaha programmā, un salīdzināti ar citiem skolēniem no visas valsts, kuri nespēlēja šahu. Margulis atklāja pārliecinošu rezultātu, ka šaha spēle skolēniem uzlaboja lasīšanas prasmi virs vidējā līmeņa valstī.

* Tas asina verbālās iemaņas. 70. gados Alberts Franks (Albert Frank), skolas direktors Zairā (tagad Kongo), pētīja šaha ietekmi uz bērniem, kas ar to nodarbojās divas stundas nedēļā. Viņš atklāja, ka šiem skolēniem ievērojami uzlabojās verbālās iemaņas, kā arī spējas matemātikā. Kā spēle, kurā nav vajadzības runāt, var to veicināt? Franks skaidroja, ka šahs izmanto visas cilvēka prasmes, jo spēles laikā nodarbina visas garīgās spējas un maņas.

* Šahs sakroko smadzenes, kas ir labi, jo smadzeņu krokas liecina par neironu efektivitāti un erudīciju. Kādā pētījumā, salīdzinot šaha spēlētāju smadzenes, atklāja, ka elites spēlētājiem tās ir mazākas nekā amatieriem, toties krokām bagātākas.

* Šī spēle var paaugstināt IQ. Kādā pētījumā par 4000 Venecuēlas skolēnu tika atklāts, ka pēc četrus mēnešus ilgas šaha spēlēšanas gan zēniem, gan meitenēm palielinājās inteliģences koeficients.

* Šahs trenē abas smadzeņu puses. Vācijas zinātnieki, izpētot elites šahistu smadzeņu darbību, konstatēja, ka tie spēlē izmanto abas smadzeņu puslodes. Ar smadzeņu labo pusi, kas vairāk fokusēta uz vizuālo, viņi atpazīst šaha kombinācijas, bet analītisko kreiso puslodi izmanto, lai lemtu pat labāko loģisko gājienu. Tieši abu pusložu nodarbināšana padara spēlētāju par augstākas klases un lietpratīgāku domātāju.

* Veicina radošumu, par ko atbild labā smadzeņu puslode. Aktivizējot šo smadzeņu pusi ar šahu, jo sevišķi pieaug oriģinalitāte. To apliecina kāds četrus gadus ilgs pētījums par 7.–9. klašu skolēniem, kuri 32 nedēļas reizi nedēļā spēlēja šahu, lietoja datoru vai veica citas aktivitātes. Analizējot, kura no šīm nodarbēm nodrošināja lielāko radošās domāšanas attīstību, vislabākos rezultātus – īpaši rādītājos par oriģinalitāti – parādīja šaha grupa.

* Uzlabo atmiņu un koncentrēšanos. Daudzi ASV, Krievijas, Ķīnas un citu valstu zinātnieku pētījumi liecina, ka jaunieši, kas iepriekš nav spēlējuši šahu, sākot ar to nodarboties, citu ieguvumu vidū uzrāda arī daudz labākas koncentrēšanās spējas un atmiņu.

* Attīsta problēmu risināšanas spējas. Konstances universitātes zinātnieki Vācijā atklāja, ka šaha lielmeistari spēlējot izmanto smadzeņu pieres daivu, ko saista ar problēmu risināšanu. Tas vedina domāt, ka meistari atsauc prātā iepriekšējās atmiņas, lai pazītu kombinācijas un pieņemtu lēmumus. Salīdzinājumam amatierspēlētāji izmanto deniņu daivu, kas atbild par jaunu ilgtermiņa atmiņu apgūšanu.

* Māca plānot un paredzēt. Pieres daiva ir smadzeņu daļa, kas attīstās viena no pēdējām. Tā atbild par plānošanu, spriešanu un paškontroli. Stratēģiju spēles kā, piemēram, šahs var veicināt šīs smadzeņu daļas attīstību un palīdzēt jaunietim pieņemt labākus lēmumus visās dzīves jomās, atturot no pusaudžiem raksturīgās pārsteidzības un riskantām izvēlēm.

* Šahs var pasargāt no Alcheimera slimības. Nesen žurnālā New England Journal of Medicine publicētajā pētījumā atklāts, ka cilvēkiem pēc 75 gadu vecuma, kuri spēlē šahu vai kādu citu stratēģisko galda spēli, ir mazāks risks saslimt ar demenci vai citām slimībām, saistītām ar atmiņas zudumu. Pētījuma autors Dr. Roberts Freidlands (Robert Freidland) skaidro, ka smadzenes, tāpat kā muskuļi, ir jātrenē – nenodarbinātie smadzeņu audi var novest pie smadzeņu spēju zuduma.