Kā atšķirt īstu dziedniecību no māņiem un pūšļošanas? Velta: naudu par to neņemu

“Tikai, lūdzu, nesauciet mani par dziednieci,” uzsver Velta Golubina. “Es dalos savās zināšanās un cilvēkam palīdzu vien saprast un iepazīt sevi labāk. Jā, varu dot padomu, noņemt sāpes, līdzēt citādi. Par to naudu neņemu – tas nav mans maizes darbs. Vados no pārliecības, ka zināšanas dabas dziednieciskajā spēkā ir Dieva dāvana, kas bijusi līdzās dzīves garumā, bagātinot manu pasaules uztveri,  tāpēc naudu par padomu došanu, veselības problēmu novēršanu ņemt nedrīkstu. Man ir savi principi un nostāja – tāda nu esmu, tā dzīvoju.” Tā ir Veltas Golubinas pārliecība. Savukārt tie, kuri savas spējas liek lietā, lai pelnītu naudu, noteikti domā citādi, un tās ir viņu tiesības. Jo var uz šo jautājumu paskatīties arī no citas puses – par katru darbu jāsaņem alga. Turklāt nauda ir enerģija, tātad, maksājot dziedniekam, notiek dabisks enerģijas apmaiņas process.

Izprast savus džungļos

   – Nosaukums Profesionālās dziedniecības akadēmija liek domāt, ka dziedināt var iemācīties visi.
 – Nevienu nevar iemācīt dziedināt. Akadēmijā iepazīstina un palīdz apgūt dziedniecības principus. Lielākā daļa cilvēku, kuri tajā mācās, grib paplašināt savu garīgo līmeni, izprast ezoteriku, uzzināt, kāda ir īstenā fizikālās pasaules praktiskā puse un kā to var izmantot dzīvē. Iegūtās zināšanas cilvēkam ļauj dziļāk iepazīt sevi, jo jāatzīst, ka lielākā daļa no mums sevī maldās kā džungļos. Pamazām cilvēks gūst atbildes uz jautājumiem, kas tad es īsti esmu, kā darbojas manas maņas un uztvere, kāpēc par vienu un to pašu notikumu daļa cilvēku raud, daļa smejas?

Tāpat cilvēki dziļāk sāk saprast, cik ļoti viņus ietekmējusi audzināšana, jo tas, ko esam ieguvuši ģimenes satvarā, mūs iespaido visu mūžu; tā ir bāze, uz kuras veidojas personīgās īpašības. Negatīvās bieži kļūst par psihosomatisko slimību cēloni. Akadēmijā māca arī to, cik bezgala svarīgi ir domāt pozitīvi, lai nesagandētu fizisko organismu. Kad cilvēks iepazinis sevi, Kosmosā un mūsos pašos valdošās likumsakarības, sācis pārzināt enerģētiskās lietas, viņam rodas iespēja palīdzēt gan sev, gan saviem tuvajiem.
Tikai daļa akadēmijas beidzēju savu dzīvi pēc tam saista ar dziedniecību; viņus apmierina iegūtās garīgās zināšanas. Domāju, ka cilvēku, kuri ir apveltīti ar tādām dabas dotām īpašībām kā ekstrasensoritāte, gaišredzība, nemaz nav tik daudz. Protams, ir un vienmēr būs cilvēki, kas sevi dēvē par dziedniekiem, bet, paklausoties atsauksmes, dzirdot sarunas un pārrunas, jāsecina, ka daudziem nav nepieciešamo zināšanu. Tas dziedniecības jomā ir visbēdīgākais, bet aizbēgt no šīs realitātes mēs nevaram. Un noteikti jāuzsver, ka dziedniecība ir divpusējs process – ja palīdzības meklētājs neņem vērā dziednieka norādes,  rezultāta nebūs.

– Kur pati guvāt zināšanas par dziedināšanu?
   – Pie manis tās nākušas no bērnu dienām. Mana vecāmamma allaž teica: “Ja zina, kādas īpašības piemīt augiem, zālītēm, kā palīdzēt cilvēkiem, tad tas jādara.” Un viņa palīdzēja, lai gan sevi par dziednieci nesauca. Arī man, vērojot viņas darbošanos un redzot rezultātu, radās interese par dziedniecību, bet par ezoteriku un dabas noslēpumiem tolaik vēl nedomāju. Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē ieguvu augstāko izglītību pedagoģijā un psiholoģijā, daļu darba mūža aizvadīju pedagoģiskajā darbā. Tikai vēlāk, kad dziedniecība jau tik atzīta, studēju Starptautiskajā Enioloģijas, holistikas un dziedniecības akadēmijā, ieguvu kvalifikāciju – eksperts dabas dziedniecisko metožu jomā.
 
   – Jūs cilvēkiem spējat palīdzēt visdažādāko problēmu gadījumos?
   – Domāju, ka visu nevar neviens. Tāpat neviens dziednieks cilvēku nepadara veselu, tikai pacēlis roku; tas nav iespējams. Tie, kuri sensitīvi ir ļoti jūtīgi, kuriem ir liels personīgās dzīvības enerģijas resurss, uz cilvēkiem var veiksmīgi iedarboties ar savu pozitīvo enerģētiku. Tomēr visvairāk cilvēkiem, kuri vēršas pēc palīdzības pie dziedniekiem, vajadzīgs tas klikšķītis, kas liktu izvērtēt dzīves pozīciju, mainīt domāšanu, kas ļauj paskatīties uz sevi no malas. Īpaši svarīgi tas ir tiem, kurus nomāc konflikti attiecībās, ģimenē vai darba kolektīvā. Protams, tas nav viegli, bet arī Freids teica, ka neviens nav sev labāks psihoanalītiķis kā tikai viņš pats. Līdzko tu spēj uz sevi palūkoties no atstatuma, būt pret sevi atklāts un godīgs, notiek izmaiņas apziņā – tu pasauli, visu notiekošo sāc uztvert citādi. Kolīdz dzīves pozīcija labestīgi mainīta, notiek brīnumi – bieži vien cilvēks atveseļojas it kā pats no sevis, nav jādzer ne zāles, ne jāizmanto citas blakuslietas. Tomēr, protams, ir dziednieki, kuri var palīdzēt daudzos un dažādos veselības problēmu gadījumos. Tie, kuri apveltīti ar gaišredzību, telepātiju; ar tiešām unikālām spējām apveltītie. Es pie viņiem nepiederu – vairāk esmu pie zemes, nodarbojos ar praktiskām lietām.

   – Pastāstiet, lūdzu, par tām!
   – Daļu savu zināšanu ieguvu no vecāsmammas, kā arī tiku tās krājusi no daudzu gadu garumā izlasītajām gudru un nopietnu autoru grāmatām, medicīnas žurnāliem. Un, protams, man daudz ko devušas zināšanas psiholoģijā, kuru ne velti dēvē par zinātņu zinātni.

Visspilgtākais, ko no bērnības atceros vēl līdz šai dienai un arvien par to smejos, lai gan nav pieklājīgi smieties par citu cilvēku pīkstēšanu aiz sāpēm, bija vecāsmammas metode sāpošas muguras dziedināšanai. Dažādos darbos sabeiguši muguru, vīri pie viņas nāca bieži. Vecāmamma īdošo noguldināja uz beņķa, un, būdama šerpas dabas, komandēja, kas jādara. Virtuve, kur norisinājās šī procedūra, nevis smaržoja, bet jeftīgi smirdēja pēc rutkiem, jo šīs metodes galvenais darba instruments bija rīvēti rutki. Apklājusi vīra muguru ar plāna auduma stērbelīti, vecāmamma uz tās salika rutkus, tad virsū uzmeta vecu aitādas kažoku. Pēc neilga laika pat stiprākais vīrs sāka stenēt un pīkstēt, jo rutks ir ļoti kodīgs, bet vecāmamma tik teica: “Jāpaciešas!” Kad rutkus ņemt nost, viņa juta pēc vīru balss intonācijas. Es kā meitēns to visu vēroju, dažreiz šo to piepalīdzēju. Rutku izmantoja arī klepus, bronhīta gadījumos – nogrieza rutkam cepurīti, izdoba vidu un ielika divas ēdamkarotes medus. Kad tas, savilcies rutka sulu, izšķīda, to pa ēdamkarotei dzēra.
   Vēl vecāmamma pie dažādām vainām daudz izmantoja sutinātas kļavu, bērzu, ozolu lapas. To apliekamos lika uz kāju, roku locītavām, pleciem. Bija gadījumi, kad sasirgušajam ieteica lapu novārījumu vannas. Dažkārt, ārstējot muguras vainas, vannu vienkārši piebēra ar uzkarsētām kļavu lapām un, kad vājinieks tajā iekāpa, lapas vēl pārbēra pāri, tad pārklāja vecu segu. Ziemā izmantoja sakaltušās lapas, pirms tam tās apsmidzinot ar karstu ūdeni, lai atvilgst. Šādiem nolūkiem lapas vāc pavasarī, koka ziedēšanas laikā, kad koks ir pilnspēka plūdumā, un vasarā, līdz augļu briedumam, jo arī tad koks vēl ir pilns bioenerģētiska strāvojuma. Vislielākais spēks visam no dabas ievācamajam, protams, ir vasaras saulgriežos, zāļu vakarā, kas visbiežāk ir 21. jūnijā.

Pati ilgus gadus gatavoju dažādus zālīšu izvilkumus spirtā un eļļā. Sēdos vāģī un braucu pa laukiem un meža takām, lasīdama visus noderīgos ārstnieciskos augus. Lai gatavotu izvilkumus, noteikti jāzina, kādā proporcijā augi jāaplej. Parasti tā ir 1:10, tad desmit, divpadsmit dienas jāļauj ievilkties, ik pa laikam pudeli vai burku saskalinot. Tad, zinot dozējumu, to var sākt lietot. Bēda tik tajā, ka cilvēki izvilkumus bieži vien lieto, nepārzinot šīs lietas, nezinot dozējumu. Tāpēc, ja rodas vajadzība un vēlme kaut ko pagatavot pašam, iesaku pakonsultēties ar zinošu speciālistu, jo pretējā gadījumā var kļūdīties. Īpaši tas attiecas uz indīgo augu izmantošanu. Teiksim, dzerot struteņu izvilkumu, var arī saindēties, jo strutene ir indīgs augs. Tās izvilkumu gatavo šādi – trīslitru burku pieliek pilnu ar sakapātām strutenēm (izmanto visu augu), nedaudz sastampā ar koka karoti un noliek saulītē.

Kad augs atsulojies un izveidojies šķidrums ar plānu eļļas kārtiņu virspusē, to var sākt lietot, nepārsniedzot paredzēto pilienu skaitu. Tikai jāatceras, ka tas ir ļoti spēcīgs līdzeklis. Struteņu izvilkumu plaši izmanto onkoloģijā, strutene ietilpst daudzu farmakoloģisko un ārstniecisko līdzekļu sastāvā. Profilaksei iesaku lietot zaļās struteņu lapiņas – pavasarī, vasarā katru dienu mēneša garumā apēd īkšķa gala lieluma lapiņu. Šajā nolūkā var lietot arī struteņu uzlējumu spirtā, kuru var iegādāties homeopātiskajā aptiekā; tur norādīta deva. Ja organisms sāk reaģēt ar kādām nepatīkamām izpausmēm, piemēram, parādās galvassāpes vai slikta dūša, struteni lietot jāpārtrauc. Šis ieteikums attiecas uz visiem augiem.
     Laukos dzīvojot, dažādas zālītes pieejamas ik dienu, un tās arī vajag izmantot. Bronhītu, plaušu karsoni agrāk laukos ārstēja ar govs mēsliem – tējkaroti svaigu mēslu iejauca glāzē piena un deva slimniekam izdzert. Arī tuberkulozi senāk dziedināja ar govs mēsliem – siltā vasaras dienā cilvēku iesēdināja ziemā izmēzto mēslu čupā un apraka ar tiem līdz sirds rajonam. Tā bija jānosēž vairākas stundas. Jo kas tad ir šie ekskrementi? Gotiņas pļavā apēsto augu sajaukums. Daba ir unikāla dziedniecībā. Turklāt pļavā, mežā augus savākt var katrs – tie neko nemaksā, un to lietošana nerada blaknes. Pie manis nesen atnāca draudzene, kurai bija izrakstīts līdzeklis pret osteoporozi. Lietošanas instrukcijā bija piezīme, ka tas var arī izraisīt nāvi. Nu, kurš šo preparātu pēc tam vairs lietos?

Visam ir sākums un beigas

  – Osteoporozes gadījumā nelīdz nekādas zālītes vai citi tautas līdzekļi?
   – Diemžēl mēs esam pakļauti kosmiskajiem likumiem – visam ir sākums un beigas, tā darbojas ritmiskuma likums. Pati daba mums uz to norāda – sievietei pēc četrdesmit gadiem olnīcas sāk novecot, beidz atražot olšūnas. Būsim reāli – evolūciju neinteresē katrs individuālais cilvēks. Katrs evolucionārais cikls ir virzīts uz dzīvības turpināšanu, augstākās apziņas attīstīšanu, bet, kolīdz pamatfunkcija ir izpildīta – pēcnācēji radīti –, sākas nenovēršamais vīšanas un sabrukšanas process. Arī osteoporoze vēsta par to pašu – pēc četrdesmit gadiem organisms pastiprināti sāk izvadīt kalciju, kauli kļūst arvien trauslāki. Bet vai mēs jau laikus tos apgādājam ar kalcija rezervēm? Pārsvarā nē.

   – Kā par tām lai parūpējas?
   – Vislabākā ir vecmāmiņu recepte, bet tā ir ļoti piņķerīga. Jāizkaltē lauku vistu olu čaumaliņas, jāizņem no tām iekšējā plēvīte, tad čaumalas jāsamaļ un iegūtais pulveris jādzer katru dienu.  Kāpēc tik svarīgi izņemt plēvīti? Domāju, tāpēc, ka tā ir vijīga un traucē čaumalai sabirzt gana smalkā pulverī, bet tāds vajadzīgs, lai organisms labāk uzņemtu čaumalās esošo kalciju. Vēl kalcija rezerves organismā atjauno biezpiens. Kā vēsta Tibetas dziednieki, šim nolūkam jāapēd 400 gramu biezpiena dienā, bet to nodrošinās tikai labs lauku biezpiens, pie kāda tikt šodien nav viegli. Jo arī gotiņas tagad ēd netīru zāli – gaiss ir piesārņots, no tā gaisa nāk nezin kas. Arī saimnieks lopiņu piebaro ar dažādām lopbarības piedevām, kuru sastāvā var būt arī modificēta kukurūza vai antibiotikas.

    – Nekur jau mēs šodien no visdažādākajām no gaisa krītošajām, visapkārt esošajām un vēl visur speciāli pievienotajām kaitīgajām vielām nepaslēpsimies…
   – Mēs no tā tiešām nevaram izvairīties, tāpēc svarīgi uz to nesaspringt. Un jāatceras dievišķa lieta – cilvēcīgā būtne nebūtu izdzīvojusi tik daudzus miljonus gadu, ja nebūtu apveltīta ar spēju adaptēties un pielāgoties. Protams, mēs nezinām, kādas mutācijas var veidoties vides kaitīgās ietekmes rezultātā, kā tas izpaudīsies mūsu bērnos, mazbērnos. Jau tagad daudzi pētījumi liecina, ka ģenētiski modificētā pārtika rada dzimumfunkcijas traucējumus, līdz ar to reprodukcija ar laiku var iet mazumā. Tā domāt liek arī pētījumi par to, ka 20%  vīriešu, saglabājot dzimumspēju, nespēj radīt pēcnācējus.

   – Un daļa maina seksuālo orientāciju.
   – Tas, manuprāt, saistīts arī ar to, ka daudzi zēni uzauguši ģimenē, kurā ir tikai viens no vecākiem. Ja mamma ir ļoti strikta, kategoriska, pavēloša un pieprasoša, jaunajā vīrietī pamazām veidojas noliegums pret tuvību ar sievieti, jo viņam vienmēr acu priekšā ir bargais mātes tēls. Šis piemērs ir ļoti vulgāra iejaukšanās psiholoģijas jomā, bet atklāj daļu no šīs bēdīgās parādības būtības.

– Kādu laiku ļoti daudz runāja par urīnterapiju. Kāda ir jūsu attieksme pret to?
   – Par šo jautājumu esmu strīdējusies ar daudziem zinošiem, jaukiem cilvēkiem. Daļa to nolieguši, uzskatījuši par muļķībām, bet Senās Ķīnas medicīna urīnterapiju uzskatīja pa vienu no galvenajām organisma uzturēšanas un atjaunināšanas metodēm, to izmantoja Senās Ķīnas valdnieki. Savukārt krievu zinātnieks Genādijs Malahovs savos darbos par šo jautājumu paustos uzskatus smēlies senās dziedniecības metodēs dažādos Krievijas reģionos. Arī senajā latviskajā dziedniecībā urīna izmantošana nebija nekas svešs. Tikai atkal jāielāgo lietošanas nosacījumi. Man ļoti simpatizējošajā Ķīnas medicīnā uzvērts, ka cilvēks pēc četrdesmit gadiem dziedināšanas nolūkā dzert savu urīnu nedrīkst – tad, ja nepieciešams, jāņem savu vai radu bērnu urīns. Ķīnas valdnieki, protams, bija privileģēti – viņi izmantoja jaunu, vēlams, vēl nevainīgu meiteņu urīnu. Ārīgi urīnu droši var lietot visos vecumos, sievietēm iesaka ar to regulāri samitrināt sejas ādu – labvēlīgā ietekme būs acīmredzama. Arī aptiekās nopērkamo ādas kopšanas līdzekļu Eucerin sastāvā ir urīnviela.

Manai vedeklai draudēja smaga nieru operācija, dēls pēdējo reizi viņu poliklīnikā ienesa uz rokām. Ārsts izrakstīja norīkojumu uz slimnīcu. Tad manī radās protests, jo vedekla vēl nebija dzemdējusi, un es teicu: “Nekāda slimnīca un nekāda operācija! Tev jāmēģina sevi izārstēt, dzerot urīnu, jo operācija ir pēdējais, ko var darīt.” Vedekla manī ieklausījās, trīs reizes dienā dzēra urīnu, ņemtu no vidējās strūklas, un trīs mēnešu laikā pilnīgi atveseļojās. Pēc tam izmeklēšanā ārsts brīnījās – kā tas var būt? Neilgi pēc tam vedekla man uzdāvināja mazdēlu, kuram nu jau ir pāri divdesmit gadiem. Ja godīgi, mēs īsti nezinām, kā uz organismu iedarbojas urīna kristāliskais režģis, bet šo gadījumu var pieskaitīt urīnterapijas veiktajiem brīnumiem. Valda arī uzskats, ka urīns, kurā ir visa informācija par organismā notiekošo, spēj iznīcināt nelabvēlīgus veidojumus. Tikai jāielāgo, ka urīna iekšķīgas lietošanas laikā nedrīkst dzert zāles, kafiju, ēst asus, marinētus un vircotus ēdienus, lietot sāli. Urīnu nedrīkst dzert arī tad, ja ir paaugstināta ķermeņa temperatūra. Jāievēro arī pareizas lietošanas principi un dozējums. Un, protams, šāda veida dziedināšanu uzsāks tikai tie, kuriem tā ir pieņemama.
   Atgriežoties pie ārstniecības augu izmantošanas, piebildīšu: ja grib dziedināties ar tautas dziedniecības metodēm, nav jāfantazē – ir jāņem vērā seno, gudro zintnieku sakrātajās receptēs teiktais. Agrāk šīs zināšanas mantoja no mutes mutē, arī mana vecāmamma receptes un ieteikumus sāka pierakstīt pavēlu, pat nezinu, vai visas biezajās burtnīcās ierakstītās bija viņas pašas. Mūsu mājās vienmēr bija dažādi tēju maisījumi dažādām kaitēm, visi tika ārstēti tikai ar tām, kā arī ar medu, pienu.

   – Arī pirtī iešana palīdz aizdzīt dažādas kaites. Kādas tieši slimības pirts procedūra var izārstēt?
   –  Pirmkārt, pirtī notiek organisma attīrīšanās process no visiem sārņiem, pirts process ir organismu vispāruzturošs. Otrkārt, pirts procedūra – izkarsēšanās, pēršanās ar slotiņām, gremdēšanās aukstā ūdenī – veselam cilvēkam ir brīnišķīgs sirds rūdīšanas mehānisms. Karsējoties sirds sāk darboties īpašā ritmā, atvēsināšanās ūdenī norūda asinsvadus un ādu – vislielāko orgānu. Pēršanās ar zāļu slotiņām lieliski ietekmē kaulus, ļoti ieteicams pirtī izmantot mālus, kas no organisma izvelk visu tam nevajadzīgo. Pat nezinu, vai ir kāds labāks organismu attīrošs un uzturošs veids par pirti. Ikdienā to panākt ir neiespējami, īpaši tagad, kad vairums no mums dzīvo nepareizā darba un atpūtas ritmā. Līdz ar to organisma fizioloģiskās funkcijas tiek apgrūtinātas, krājas sārņi, jo daudz par maz lietojam šķidrumu. Tad nu pirtošanās ir kā glābiņš – tā izseni bijusi kā miesas un gara uzturētāja.

Ar pirtī iešanu jāuzmanās tiem, kuri jau paguvuši sagandēt sirdi, kuriem konstatēta sirds mazspēja. Pirmajā tās stadijā vēl var atļauties pakarsēties uz zemākās lāvas, apskaloties ar vēsu ūdeni, bet otrajā un trešajā par pirti jāaizmirst, jāmeklē citi ceļi, kā sevi atveseļot. Saglābāt veselu sirdi, tīrus asinsvadus ir ļoti svarīgi, tikai – vai ikdienā par to piedomājam? Vai katru dienu dzeram linsēklu eļļu vai ēdam tās, nedaudz apvārītas? Bet vajadzētu, jo linsēklas lieliski tīra asinsvadus. Vai palīdzam ļoti noslogotajām aknām, dzerot mārdadžu eļļu vai lietojot samaltu mārdadzi? Visu šūnu apvalkiem nepieciešami tauki, no kuriem vislabākie ir augu tauki. Viena tējkarote jebkuras augu eļļas šūnu līmenī darbojas brīnišķīgi.

Mēs vēl celsimies – Burtnieku pils no ezera dzelmes iznirs augšpusē

   – Vai dziednieks drīkst būt nevērīgs pret savu izskatu vai attieksmē pret cilvēkiem?
   – Visu nosaka cilvēka personība. Arī dziednieki ir ļoti dažādi, ar atšķirīgu inteliģences pakāpi un dzīves pieredzi, uzskatiem, domāšanu. Manuprāt, dziedniekam jābūt tolerantam pret ikvienu, viņš nedrīkst šķirot cilvēkus. Pret visiem jāattiecas godprātīgi un bijīgi, nedrīkst uzsākt dziedniecisko procesu un dot ieteikumus, ja neesi pārliecināts, ka to vari darīt. Protams, šodienas dziednieks vairs nav veca māmiņa ar baltu lakatiņu galvā. Mūsdienu dziednieks, vismaz manā uztverē, ir inteliģenta personība, viņam jābūt ar zināšanām psiholoģijā, augu bioķīmijā, jāzina fizikas pamatlikumi – kā darbojas tās vai citas enerģijas, ko nozīmē frekvence, diapazons.

 – Gadījumos, kad izlemjat palīdzēt cilvēkam izprast viņa problēmu un tās cēloņus, jūs darbā izmantojot arī tautasdziesmas.
   – Dažkārt to daru. Piemēram, pie sevis skandēju vienu no visspēcīgākajām sargājošajām tautasdziesmām: Cel, Dieviņ, augstu sētu/ Apkārt manu augumiņ,/ Lai skauģītis nenoskauda/ Lai nevīža nemīņāja. Šai dziesmai ir ļoti daudz variāciju. Tautasdziesmu Kad es gāju pie kundziņa/ Ledu liku kabatā/ Lai izkusa kunga dusmas/ Kā tas ledus gabaliņš skaita, kad jāiet kādā bargā vietā – lai sevi pasargātu. Latviešus dancinājuši daudzi kungi, līdz ar to mūsu mitoloģiskā pasaules uztvere ļāva rasties šādām spēcīgām aizsargājošām dziesmām. Jo cilvēks, ejot uz muižu, nezināja, kas viņu tur sagaida; varbūt viņu pletņos, varbūt nonūjos. Nav noslēpums, ka ar mūsu senčiem tā izrīkojās, ka būtībā viņi bija vergi, un verdzību atcēla nosacīti nesen – Kurzemes guberņā 1817., Vidzemes guberņā 1819., Latgales guberņā 1861. gadā. Veselības uzlabošanai skandēju tautasdziesmu: Bāleliņi tālu tālu,/ Dieviņš man tuvu tuvu/ Ikrītiņu, ikdieniņu/ Zem Dieviņa kājiņām. Arī: Bagāts lūdz naudu, mantu/ Es no Dieva veselību./ Bagātam nauda, manta/ Man bij’ laba veselība vai: Mana māte citas sievas/ Vībotnēm izārstēja./ Trejus, piecus vakariņus/  Vībotnītes sutināja. Varošu tautas dziesmu ir daudz, jāskatās, kuru katrā konkrētajā gadījumā var pielietot.

Jo – kas tad ir tautasdziesma? Noteiktu skaņu sakārtojums vārdos, vārdi veido teikumus, bet katrai skaņai apakšā ir noteikta frekvence, vibrācija, kas darbojas noteiktā diapazonā. Un, kad vārdiņi gudri salikti, šī enerģija darbojas pati par sevi; tie ir fizikas likumi. Pēc tāda paša principa veidotas arī lūgšanas, lai kurā pasaules malā tās izgudrotas. Tāpat darbojas senās vārdošanas. Tāpēc arī saviem studentiem saku, ka šajā pasaulē nav zilu brīnumu, ir tikai tas, ko mēs vēl šobrīd nezinām. Kolīdz izprotam, kas slēpjas aiz kādas parādības, tā kļūst mums saprotama – noslēpumainības plīvurs nokrīt.
  
– Cilvēkam savas emocijas valdīt un vadīt īpaši jāmācās tāpēc, ka katra no tām ietekmē iekšējo orgānu veselību. Dusmas nosēžoties aknās, bailes – nierēs...
   – Un tie nebūt nav stereotipiskas domāšanas radīti priekšstati, bet no Senās Ķīnas medicīnas mantotas zināšanas. Tāpat Ķīnas dziednieki iesaka ņemt vērā dažādas organisma vēlmes. Ja pēkšņi sakārojas kaut ko skābu, tad zini – pēc palīdzības sauc akna; ja gribas saldu – pavēro, kas notiek ar aizkuņģa dziedzeri. Jo nav labāka informatora par vispārējo veselības stāvokli kā tavs paša ķermenis. Tas visu pasaka priekšā. Dažkārt ļoti sagribas apēst speķa šķēli, bet kā nu ēdīšu, ja visur raksta, ka speķi un taukus ēst nedrīkst! Muļķības – cilvēks drīkst ēst visu, ko pieprasa organisms Ja apēdat ne tikai vienu, bet divas speķa šķēlītes un gribas vēl trešo, tad apēdiet, jo parīt jums to vairs negribēsies. Tāpat ir ar saldumiem vai citiem produktiem – sauciens pēc kaut kāda produkta ir zīme, ka noteiktā orgānā trūkst enerģijas. Kad dzīvības enerģijas līdzsvars – veselības pamatu pamats – atjaunots, atkal var ēst ierastajā režīmā, tomēr saglabājot mērenību savā izvēlē. Organismā visu laiku viss ir kustībā, stagnācija iestājas tikai vienā momentā – kad cilvēkam dotā dzīvības enerģija ir izsīkusi. Visas šīs zināšanas ir ļoti senas, nekas jauns nav izdomāts.

   – Labā ziņa laikam ir tā, ka arvien vairāk cilvēku sāk atkal izmantot senās zināšanas.
    – Diemžēl cilvēks ir ambicioza būtne, un bieži vien uzvaru gūst vēlme dzīvot sabiedrībā pieņemtajā līmenī. Tad viņš sāk dzīties pēc tā, ko viņam būtībā nevajag. Tie, kuri saprot, ka var dzīvot citādi nekā vairums citu, arī atgriežas pie senajām, gudrajām lietām, un tas ļauj cerīgi domāt, ka pavisam traki ar mums vēl nav. Gan jau būs labi, mēs vēl celsimies – Burtnieku pils no ezera dzelmes iznirs augšpusē.