Mācieties! Pareiza elpošana var ārstēt visdažādākās kaites

“Dzīve pati ir iemiesota un izpausta elpa,” teic filozofs, reliģiju pētnieks un meditācijas pasniedzējs Valdis Svirskis, kuram ir 19 gadu pieredze, praktizējot dažādas elpošanas tehnikas un meditāciju. “Elpa ir fizisks, bioķīmisks process, ar kuru organisms saņem nepieciešamo vielu – skābekli, kā arī veids, kā iekšējā enerģētiskā sistēma uztver no apkārtējās atmosfēras dzīvības enerģiju, kuru Senās Indijas tradīcijā apzīmē ar vārdu prāna, Senās Ķīnas – ar ci. Elpai ir divējāda daba – tā ir gan saikne ar neredzamo, gan pamatojums un spēcinājums, lai netveramais varētu izpausties caur fizisko ķermeni. Caur elpu cilvēks apzinās sevi kā daļu no dabas, no tās pasaules, kas nākusi no Radītāja, un, kamēr ir šī saikne, mēs varam īstenot savus dzīves nodomus un sapņus,” skaidro Valdis Svirskis.

Pētījumi, ko Hārvarda universitāte veica sadarbībā ar ASV Veselības pārvaldi٭, liecina, ka regulāra elpošanas vingrinājumu veikšana samazina garīgo un fizisko nogurumu, sirdstriekas iespējamību, astmas un bronhītu simptomus, atvieglo muskuļu sāpes un saspringumu, novērš nepieciešamību pēc pretsāpju medikamentiem, uzlabo asinsriti, nervu sistēmas darbību, locītavu elastību un izturību. Tā balansē smadzeņu pusložu darbību, veicina gremošanas un limfu darbības sistēmu, kuras uzdevums no organisma izvadīt sārņus un stiprināt imūno sistēmu, palīdz nomierināties un justies pašapzinīgāk, apzināties un labāk izjust savu esību, iegūt vairāk prieka, kļūt laipnākam, kompensē fizisku vingrojumu trūkumu, sekmē atveseļošanos no stresa un pārpūles, pat samazina krunku veidošanos un piešķir ādai mirdzumu. “Pat tie pētījuma dalībnieki, kas teju ne dienu savā mūžā nebija slimojuši, veicot regulārus elpošanas vingrinājumus, sāka izskatīties labāk, jutās daudz vairāk atpūtušies, spēja vairāk izdarīt. Viņiem bija vieglāk koncentrēties, un viņi jutās priecīgāki," vēsta Hārvarda universitātes pētījumi.

Un tomēr – arī tika noskaidrots, ka no visām ķermeņa un prāta sakārtošanas praksēm tikai 13% aptaujāto izvēlas elpošanu kā dziedināšanās metodi. Arī Londonas universitātes gaišie prāti, pētot elpošanu ārstnieciskos nolūkos, pauda bēdīgo atziņu – cilvēks pēc dabas ir slinks, tāpēc tikai ārkārtīgi motivēta personība spēj pāris minūtes dienā pievērsties savas elpas vērošanai. Dīvaini, vai ne? Elpot māk visi, gaiss par brīvu, tomēr: “Tikai ļoti spēcīgas personības ar stingri izteiktu gribu ikdienā var piecas līdz desmit minūtes saņemties, lai veiktu elpošanas vingrinājumus. Vairākums to nespēj,” rezumējusi viena no pētījuma autorēm Čandra Patele.

Bet kādas iespējas! Ņūmeksikas universitātes pētnieki Sāra Novotnija un Lens Krevics, veicot pētījumu studentu vidū, kuriem 45 dienas 30 minūtes dienā bija jāizpilda jogas elpošanas vingrinājums – pārmaiņu elpošana caur abām nāsīm, secināja: jauniešiem būtiski uzlabojusies veselība, pieaugusi emocionālā stabilitāte, domu skaidrība, dzīvesprieks un labsajūta. Vienīgais, kas jāielāgo: visefektīvākais veids, kā mācīties pareizi un apzināti elpot, ir darīt to pieredzējuša speciālista vadībā. Ja praktizē paši, to drīkst darīt tikai 5–10 minūtes dienā. Kā arī – apzināta elpošana pozitīvus rezultātus sniedz, veicot tos ilgtermiņā.

“Ja cilvēki grib izmantot klasiskās prānajāmas elpošanas vingrinājumus stresa brīdī, tie jāveic nelielā apjomā, piemēram, piecas minūtes. Apzināti un lēni elpojot, cilvēks patiešām var būtiski sev palīdzēt. Taču, ja kāds vēlas mācīties elpošanas vingrinājumus ilgāk un kādiem citiem mērķiem, tad tas jādara pieredzējuša praktiķa vai, ja ir runa par ārstniecisku izmantošanu, laba, sertificēta speciālista vadībā,” ir pārliecināts Valdis Svirskis. Viņš apstiprina – kvalificēti apgūstot elpošanas vingrinājumus, iemācoties to darīt stundām ilgi, tādējādi kāpinot elpošanas enerģētisko intensitāti, var uzlaboties jaunrades spējas, atklāties radošais potenciāls, pat pastiprināties ekstrasensorās dotības, taču tajā pašā laikā šādas elpošanas tehnikas pārspīlēta izmantošana var izraisīt arī veselības traucējumus un pat novest pie pēkšņa letāla iznākuma. “Nav gudri teju vai vienas dienas laikā gribēt sasniegt apgaismību vai kādus citus būtiskus rezultātus, lai, izlasot internetā kādus vingrinājumus, ar lielu dedzību un nepacietību tos praktizētu uz savu roku. Ja cilvēkam ir psihiski, psihofiziloģiski traucējumi – šizofrēnija, paranoja, kad ir traucēta rīcībspēja, epilepsija, sirds slimības vai līdzīgi nopietni traucējumi, jākonsultējas ar speciālistiem. Drošāka ir garīgā elpošana ar iztēli. Arī no ētiskā viedokļa tā ir daudz auglīgāka. Jo – strādājot ar elpu, pirmkārt, jābūt ļoti nevardarbīgiem, otrkārt, jāelpo ar mīlošu un rāmu attieksmi. Es iesaku stresa brīdī mēģināt apsēsties un pavērot elpu un tikai tad mēģināt elpot dziļi un mierīgi, apzināti padarot savu izelpu garāku un mierīgāku par ieelpu, koncentrējoties uz izelpu. Ir svarīgi apzināties, ka ieelpojot uzņemam sevī ne tikai gaisu, bet arī mieru un tīrību, savukārt izelpojot – aizlaižam rūpes un raizes,” klāsta Valdis Svirskis.

Ārsts, psihoterapeits un vairāku grāmatu autors Andrejs Kurpatovs uzskata, ka arī šajā jautājumā – kā elpojam – sākums jāmeklē bērnībā. Audzināšanas procesā bērns iemācās apspiest daudzas savas reakcijas, kas tā vai citādi saistītas ar elpošanu, piemēram, kliegšanu, raudāšanu, aizvainojuma nopūtas, klepošanu, žāvāšanos, šņākuļošanu un citas darbības. Tieši vecāki ir tie, kas nereti uzliek savu smago roku uz bērna rīkles, lai bērns dabiskās izpausmes paturētu sevī, tādējādi aizverot Dieva doto pašregulācijas mehānismu. “Mēs kontrolējam savu elpošanu, padarām to mākslīgu, bet tas, protams, mūsu organismam nepatīk. Tas izjūt diskomfortu sev ļoti svarīgā aspektā un tāpēc ir gatavs satraukties, kad vajag un nevajag. Dzīvnieks, izjūtot bailes, parasti paslēpjas un, lai viņu nepamana, automātiski aiztur elpu, tādējādi neatklājot savu atrašanās vietu. Pēc tam šāda elpošanas aizture ātri pāriet intensīvā elpošanā – bēgot, pēc kuras var veikli atgūt elpu, bet cilvēkam pēc baiļu un satraukuma pilniem mirkļiem tā atelpoties izdodas reti,” raksta Andrejs Kurpatovs, iesakot mainīt ne tikai domāšanu un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, kas tomēr reizi pa reizēei izventelē plaušas un izvēdina iekšējo pasauli, bet arī regulāri un apzināti elpot. Te vietā pieminēt arī daudziem pie aktīvām nodarbēm pieskatāmo fizioloģisko nepieciešamību – seksu. Puritāniskā mantojuma dēļ daudzi joprojām šo sakrālo aktu, kas paredz divu pirmsākumu saplūsmi, reducē tikai ar fiziskā ķermeņa apkalpošanu un dara to bez iekšējās atbrīvotības – ātri, klusām, bez pseido moralizētām it kā dzīvnieciskām izpausmēm. Protams, skaļa kopošanās nav tas, ko saucam par mīlestības kulmināciju, tomēr iesprūdušās emocijas ķermenī neatsver pieklājīgo uzvedību gultā, jo rada postu ne tikai veselībai, bet arī psihei.

Skaitļi liecina: nepareizi elpojot, cilvēki izmanto parasti tikai 30% no plaušu tilpuma, 70% paliek neizmantoti. Ko nozīmē nepareizi elpot? Tehnoloģiju piedāvātajā komfortā cilvēks elpo ar puselpu, sekli, jo dzīve nepieprasa ne dzīties pakaļ medījumam, ne piepūst vaigus, darot smagus darbus. Visbiežāk mēs aizturam elpu, esot nemitīgā sasprindzinājumā, tāpēc, lai šis tvaika katls neizvirstu uz āru – jau atkal – esam labi audzināti indivīdi –, cieši jo cieši nogriežam tā ventili. “Stresu un fobiju ietekmē elpošana pastāvīgi tiek traucēta un nomākta, tādējādi tā īsā laikā kļūst nedabiska un neefektīva, kas galu galā izraisa traucējumus mūsu psihē. Un, ja neprotam laikus savest kārtībā savu elpošanu, rodas nopietnas problēmas – mēs zaudējam spēju uzveikt bailes, jo fizioloģiski gatavojam tām auglīgu augsni,” skaidro Andrejs Kurpatovs. Bailes izraisa elpošanas aizturi, savukārt šis process pastiprina bailes, un tā izveidojas burvju loks: bailes – elpošanas aizture – bailes – elpošanas aizture – bailes. Ārsts vērš uzmanību, ka elpošanas vingrinājumi, kas sekmē nervu nomierināšanu, balstās uz ļoti vienkāršu psihisku mehānismu. “Ieelpošanas laikā aktivizējas cilvēka psihiskais stāvoklis, bet izelpas – visā organismā iestājas miers un atslābums. Akcentējot ieelpu, nevis izelpu, mēs uzlādējam sevi un paaugstinām tonusu, turpretī, akcentējot izelpu, nomierināmies un atslābināmies. Intensificējot elpošanu – elpojot bieži, sekli – un pārspīlējot ieelpu, organisms uzlādējas un pāriet sasprindzinājuma stāvoklī. Tiklīdz elpošana izlīdzinās un kļūst samērā dziļa, ar dziļu izelpu, nevis ieelpu, organisms patīkami atslābst.”

Arī ārste antropozofe Māra Meijere uzsver elpošanas nozīmi cilvēka pašsajūtas regulēšanā un attiecībās ar ārpasauli, jo tā saistīta ar pilnīgi visām citām cilvēka sistēmām. “Atnākot uz šo pasauli, ar pirmo elpas vilcienu mēs ieelpojam ne tikai ārpasauli, bet arī savu dvēseli jeb astrālo ķermeni. No antropozofijas viedokļa daudzu slimību iemesls varētu būt tas, ka šo dvēseli sevī neesam pietiekami dziļi ieelpojuši, citiem vārdiem, astrālais ķermenis līdz galam nav iemiesojies fiziskajā. Un elpošanas vingrinājumi šajā ziņā var palīdzēt. Antropozofi uzskata, ka cilvēku veido miesa – fiziskais ķermenis, dzīvība – ēteriskais ķermenis, dvēsele – astrālais ķermenis – un gars – dievišķā dzirksts, augstākā es organizācija. Un tieši caur elpu garīgi dvēseliskais tiek ievadīts mūsu dzīvē.”

Ārste ir pārliecināta, ka visas slimības rodas emociju, domu un rakstura iezīmju iespaidā. Un arī tās, kas rodas plaušās, nav izņēmums. Ir novērots, ka ar astmu visbiežāk slimo cilvēki, kas ir pedantiski, ar izteikti kārtības izjūtu, kam trūkst fantāzijas un raksturīga robusta domāšana, savukārt ar tuberkulozi un dažādām bronhu saslimšanām – izklaidīgie, bezrūpīgie fantazētāji, kas ir ļoti jūtīgi un kuru domas ir nesavāktas un sadrumstalotas. Šie izteiktie pretpoli parādās arī astrālā ķermeņa saķerē ar fizisko. Jūtīgajiem tipiem tā ir vāja, taču robustajiem un kārtīgajiem – pat pārāk dziļa. Abiem tipiem izlīdzinošā un harmoniskā iezīme būtu pašapziņas nostiprināšana.

Elpa ir arī fizisko jūtu nesēja – kā jūtamies, tā arī elpojam. Ne velti ir uzmundrinošais teiciens – elpo ar pilnu krūti! Tas nozīmē – visa pasaule ir vaļā, tu pats sev kungs un pavēlnieks, tev iespējams viss. Māra Meijere aicina pavērot senioru nopūtas, kas būtībā ir ļoti nozīmīgs izelpas paplašinājums. Reizēm šajā izelpā ielikts viss dzīves grūtums. Šādi nopūšoties, smagās domas un sajūtas automātiski aizplūst no paša izelpas veicēja. Organisms zina, kas viņam nepieciešams, lai justos labāk, tāpēc šīs lielās izelpas ir dabiskas. Izelpa psiholoģiski saistās ar atvieglojumu, par ko liecina elpas jēdziena lietojums valodā. Ja vēlamies pavēstīt, ka esam paveikuši kaut ko ļoti nozīmīgu, nopūšoties sakām: “Pabeidzu. Beidzot var uzelpot.” Ar domu – izelpot.

Elpa ritmā

Valdorfa pedagoģe un eiritmiste Guna Doniņa ievērojusi, ka daudzu bērnu kustības, atnākot uz skolu, ir ļoti ierobežotas un noris nelielā amplitūdā – bērni tur rokas cieši pie sevis, paši – sarāvušies, kas nozīmē – arī elpa ir traucēta, un psiholoģiski bērni ir noslēgti. Pēc eiritmijas nodarbībām bērni kļūst mierīgāki un atvērtāki.

“Eiritmijā ir vingrinājumi ar kustību uz priekšu un atpakaļ, pakāpeniski tiek atvērts krūškurvis, palielinot kustību amplitūdu aizvien plašāk. Sākumā roku izvērsieni no centra uz sāniem ir nelieli, pamazām kļūst apjomīgāki. Šo kustību mērķis ir atvērt krūškurvi. Jo plašāk tas atvērts, jo dziļāka ieelpa. Mazo, šauro kustību amplitūda (piemēram, sēžot pie datora, kad pleci, plaukstas un viss organisms pārsvarā atrodas vienā pozīcijā) ir viena no mūsdienu lielākajām problēmām, kas tieši saistīta ar nespēju ieelpot patiesi dziļi un plaši,” atzīst speciāliste. “Elpošana ir ritms. Tā ir kustība – ieelpa – izelpa, ko caurvij nelielas pauzes, un atkal turpinās šo divu polaritāšu kustība. Ja cilvēks ir vesels, vienu ieelpu pavada četri sirds sitieni. Strādājot ar četrdaļīgo ritmu – vai tas būtu dzejā vai mūzikā, var vingrināt un sakārtot iekšējo ritmu – elpu. Tā kā ar savu iekšējo ritmu esam saistīti arī ar pasaules ritmiem, Valdorfa pedagoģija to ievēro. Ieelpa ir koncentrēta uzmanība, pēc kuras jāseko izelpai jeb atslodzei. Praktiski tas nozīmē, ka pēc darbošanās jāsaņem atpūta, brīvais laiks.”

Guna Doniņa nepiekrīt, ka, ierodoties šajā pasaulē, bērni elpo mierīgāk un saskanīgāk nekā pieaugušie un ka tā ir dabiska spēja, ko dzīves laikā pazaudējam. Antropozofija vēsta – elpošana nostabilizējas, sasniedzot deviņu gadu vecumu, bet vēlāk dzīvē elpas rāmums saistīts ar dzīvesveidu. Tāpat viņa aizdomājas, cik sociāla nodarbe patiesībā ir elpošana: “Tā ir kolektīvā elpošana. Mēs elpojam to, ko citi ir izelpojuši, un otrādi.”

Elpa ir ne vien cilvēku, bet arī augstāku būtņu un pat Dieva instruments. Bībelē Dievs ar savu elpu cilvēkam piešķir dzīvību. Senajos Vēdu rakstos ir uzskats, ka ar katru Dieva izelpu rodas bezgala daudz materiālo Visumu ar neskaitāmām dzīvajām būtnēm, bet ar katru ieelpu visi šie neaptveramie Visumi tiek iznīcināti. Dažādos senos reliģiskos rakstos Radītājs caur savu elpu rada dzīvības pasauli. Dažviet atrodam ticību arī tam, ka pati Zeme ieelpo un izelpo. Piemēram, plaukuma un pilnbrieda laikā, kad visapkārt smaržo, zaļo un zied, zeme izelpo, bet aukstajā laikā, kad viss sastindzis un sasalis, tā dziļi ieelpo. Tāpat tiek runāts par pasaules deju, dabas ritmiem, kas nozīmē vienu – ieelpa, izelpa, vaļā, ciet. Rokas tiek plaši atvērtas, tad aizvērtas, solis no sīkas tipināšanas pārtop trakulīgā lidojumā – runa ir par deju, kas lēnām tiek izskausta no 21. gadsimta sadzīves. Kādreiz dejas bija svētku neatņemama sastāvdaļa, turklāt katram dejas žestam, solim bija daudz dziļāka nozīme – gan simboliska, vēstoša, gan ķermeni dziedinoša. Arī ritms – darba cēliens, atpūta, vairāku dienu svētki – bija ciešā saistībā ar cilvēka dabisko ritmu, kas tagad nereti līdzinās konvulsīvai mirgošanai vai ātrumu uzņemošai taisnai līnijai. No sevis prom.

Izelpo pagātni, ieelpo nākotni

Un tomēr – vai iespējams izskaidrot, kā ar elpošanu var ietekmēt veselību un izmainīt apziņu? “Domāšanas procesu izpausme fiziskajā ķermenī var realizēties, pateicoties enerģijas cirkulācijai. Elpot nozīmē darbināt dzīvības procesus. Ja palēninām un mācāmies padarīt savu elpu apzinātāku, tad iespaidojam arī to, kā funkcionē prāts. Ar apzinātāku un nosvērtāku elpu mēs spējam padarīt prāta procesus, domu viļņus rāmākus un klusākus. Ar elpošanas aizturi un pauzēm bremzējam prāta haotisko aktivitāti, panākot, ka domu procesi teju norimst vai apstājas vispār. Šādā veidā nomierinās prāts, emocijas, un ķermenis spēj uzņemt vairāk enerģijas. Viss vienkārši. Jā, mēs visi elpojam, taču vairākums no mums neprot to darīt pareizi,” skaidro Valdis Svirskis. “Ja to spētu, atbrīvotos no daudzām slimībām un varētu mest izaicinājumu pat nāvei. Kad ieelpojam kosmisko enerģiju, lai attīrītu un aktivizētu savu dzīvi, mēs sastopamies ar prānu, kad izelpojam to, kas mūsos ir netīrs, – ar apanu. Ieelpojot prānu, uzvaram slimības, izelpojot apanu, izlabojam orgānu darbību un sakārtojam organismu. Mācību par kontrolētu un sistemātisku elpu dēvē par prānajāmu, un neilgi pirms mūsu ēras to kā klasiskās – Radža vai Aštanga – jogas sistēmas elementu min izcilais jogs Patandžali.”     “Prānajāmu jeb mācību par elpu izmanto apziņas pilnveidošanai, ķermeņa harmonizēšanai, bet visupirms – garīgajai izaugsmei,” turpina reliģiju pētnieks. “Prānajāmā izmanto pārsvarā sistemātisku elpošanu, mēģinot palēninātu elpu, pagarinot pauzes un padarot ieelpas un izelpas aizvien lielākas un nemanāmākas, tādējādi panākot dzīvības spēka enerģijas kontroli, līdz ar to – arī harmonizēšanu un nomierināšanu. Parasti elpojot mums darbojas abas nāsis. Jogi uzskata: ja pareizi elpojam pārmaiņus caur vienu un otru nāsi, pavisam raiti varam atbrīvoties no prāta nemiera, raizēm, depresijas un daudz kā cita traucējoša mūsu organismā.”

Indiešu garīgais skolotājs Šrī Činmojs, kurš 20. gadsimta sešdesmitajos gados, pārceļoties uz Ņujorku, sāka mācīt sirds meditāciju Rietumu sabiedrībai. Viņa šajā saulē vairs nav, tomēr skolotāja atbildes uz specifiskiem jautājumiem par elpošanu un meditāciju ir aktuālas arī tagad. Šrī Činmoja moto: “Izelpo pagātnes putekļus, ieelpo nākotnes aromātu!” Indiešu skolotājs raksta: “Normālas elpošanas laikā, kad darbojas abas nāsis, dzīvības enerģija pārvietojas uz augšu un leju pa mugurkaulu. Garīgas personības to labi jūt un apzinās, parasti cilvēki to tā neizjūt. Prāna iet augšup, lai sniegtu izpratni, un lejup, lai notiktu transformācija. Ejot augšup un izejot caur visaugstāko, pēdējo čakru (galvas virspusē), prāna saskaras ar Augstāko realitāti un ir kā saikne starp Debesīm un zemi. Virzoties lejup, tā mums palīdz stingri turēties pie matērijas, pie fiziskās pasaules. Elpojot pārmaiņus caur vienu un otru nāsi, mēs elpā ieliekam sakoncentrētu enerģiju, lai tā mūs attīrītu un dievišķi aktivizētu. Vairākums cilvēku minūtē normāli ieelpo 12–15 reizes, bet cilvēki, kas praktizē elpošanu caur vienu un otru nāsi, var elpot, izpildot 3–4 ieelpas minūtē. Nemirstības simbols ir bruņrupucis. Tas minūtē veic trīs ieelpas. Tieši tāpēc tas dzīvo simtiem gadu, turpretī mēs – tikai piecdesmit, sešdesmit vai septiņdesmit.”

“Mēģiniet ievērot, vai jūs lielākoties elpojat caur kreiso vai labo nāsi,” lūdz atcerēties Šrī Činmojs. “Tie, kas ieelpo caur kreiso nāsi, atkārtojiet vārdu Mēness, un tie, kas elpo caur labo, – Saule. Ja vēlaties izmainīt likteni, tad ir kāds ļoti nozīmīgs un iedarbīgs paņēmiens, kā to izdarīt. Dienā vai naktī, kad pamanāt, ka darbojas jūsu kreisā nāss, mēģiniet dažas minūtes koncentrēties vai meditēt uz Mēnesi. Jūs saņemsiet Mēness īpašības: mieru, rāmumu un liegu svētlaimi. Kad pamanāt, ka darbojas labā nāss, koncentrējieties uz Sauli. Jūs saņemsiet saules īpašības: dinamismu un dievišķu spēku. Taču, izmantojot šo spēku nepareizi, tas kļūst par agresiju, un, nepareizi izmantojot mieru un svētlaimi, mums uzbrūk kūtrums, miegainība un dīkdienība, kas cenšas pilnīgi pārņemt mūsu dzīvi. Ja jūtaties miegaini un negribas neko darīt, pavērojiet, un jūs ieraudzīsiet, ka darbojas tieši kreisā nāss. Bet, kad esat pilns ar enerģiju, kad gribat kaut ko darīt, darbojas labā nāss. Izpildot nopietnas fiziskās aktivitātes, abas nāsis darbojas vienādi, jo šajā brīdī darbojas sušumna, galvenā enerģijas strāva. Kad darbojas abas nāsis, jūsos vienlaikus darbojas dievišķs miers un dievišķs spēks. Bet dziļas meditācijas laikā par elpu vairs nav jādomā. Nav jādomā par to, vai elpojat ar labo vai kreiso nāsi, vai darbojas abas. Tas nav vajadzīgs. Šajā laikā par jums apzināti rūpējas virsdvēsele, un tā gādā par elpošanu.”

Tik bērnišķīgs jautājums tik nopietnas un plašas tēmas apskates izskaņā. Valdis Svirskis atbild filozofiskā pārliecībā: “Dvēseles dzīve līdz ar fiziskā ķermeņa atstāšanu nebeidzas – nāves process ir tikai pāreja no vienas dzīvības formas citā. Mūžīgā dzīvība pastāv līdz ar Visumu, tā ir nemitīga. Pārejoša ir mūžīgās elpas izpausme šajā vieliskajā, izpaustajā pasaulē. Dažādi senie un arī mūsdienu avoti, kas apraksta apziņas pieredzes klīniskās nāves apstākļos un jogu pieredzes apzinātā, dziļā transā, uzsver: lai arī fiziskais elpošanas process beidzas, enerģētiskā mijiedarbība ar vidi turpinās. Respektīvi – cilvēks, esot savā smalkajā ķermenī, arī elpo, bet šādai elpai ir enerģētisks, ne fizisks raksturs. Enerģijas plūsma turpina caurstrāvot iekšējo pasauli, jo dzīvība arī smalkās izpausmēs vienmēr ir mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Rietumos populārajā literatūrā ar vārdu dvēsele parasti saprot nevis dievišķo dzirksti vai augstāko es, bet drīzāk smalko, enerģētisko ķermeni, kam ir nepieciešama prāna, enerģētiskā elpošana. Diži jogas meistari vēsta, ka dievišķajai dzirkstij nav nepieciešama šāda prānas elpošana, jo tā izpaužas caur kaut ko bezgala smalkāku – gaismu.”