VIDEO, FOTO: “Suņi ir visa mana dzīve.” Svetlana Krēsliņa ar saviem mīluļiem nes Latvijas vārdu pasaulē adžiliti sportā

Svetlana ar adžiliti nodarbojas jau kopš 1998. gada un atzīst, ka ceļš līdz šim sporta veidam sācies pavisam agrā jaunībā: “Tas bija ļoti, ļoti sen — vēl tad, kad biju pavisam maza meitene. Man bija apmēram 14 gadi, kad es par adžiliti izlasīju pirmo reizi. Tajā laikā tas vēl nebija tik populārs kā tagad, un Latvijā par to gandrīz neviens nerunāja. Es sāku meklēt, vai tas vispār notiek arī Latvijā, un atradu, ka toreiz bija tikai viens klubs, kas ar to nodarbojās. Pieteicos uz treniņu, aizbraucu… un man tik ļoti iepatikās. Tā arī viss sākās.”

Vaicāta, kurā brīdī viņa saprata, ka “šis nu būs nopietni, profesionāli”, Svetlana atzīst, ka sākumā adžiliti bijis vairāk kā aizraušanās, taču ar laiku nācies izdarīt apzinātu izvēli starp sportiem. “Sākumā tas, protams, bija kā bērnības aizraušanās, bet pamazām es arvien vairāk sāku ar to nodarboties. Tajā laikā es diezgan nopietni spēlēju arī volejbolu, līdz sapratu, ka abas lietas apvienot nevar — volejbolā bija nometnes, treniņi, un es nevarēju uz tik ilgu laiku šķirties no suņiem. Tad arī kļuva skaidrs, ka volejbols man paliks kā hobijs.”

Pagrieziena punkts pienācis brīdī, kad Svetlanas trenere aizbraukusi no Latvijas un piedāvājusi viņai pārņemt viņas vietu. “Tieši tad viss kļuva pa īstam nopietni.”

Uz jautājumu, kas viņu adžiliti joprojām aizrauj pat pēc tik daudziem gadiem šajā sportā, Svetlana uzsver, ka galvenais dzinulis ir nepārtrauktā attīstība un izaicinājumi. “Laikam kā ļoti daudziem sportistiem — jo tas ir sporta veids. Varbūt tas nav atzīts kā olimpiskais sporta veids, bet tas vienalga ir sports. Ja tu ar to nodarbojies nopietni, tev vienmēr ir izaicinājumi, vienmēr ir mērķi un kaut kas, ko gribas sasniegt,” stāsta Svetlana. “Viss visu laiku mainās. Paskaties, kāds šis sporta veids bija pirms desmit gadiem, un kāds tas ir tagad — tas ir pavisam citāds. Nekas nestāv uz vietas. Visi attīstās, viss mainās, un visu laiku ir kaut kas jauns. Laikam tāpēc arī neapnīk.”

Pacietība atdžiliti nepieciešama gan sunim, gan saimniekam

Izdevniecības telpās Svetlana ciemojas kopā ar savu 6 gadus veco suni Dance — borderkolliju, kas ar adžiliti nodarbojas jau kopš kucēna vecuma — un Panther, suni no Spānijas, kurai šobrīd ir 5 gadi. Arī Panther adžiliti trenējas jau kopš pavisam agras bērnības.

Vaicāta, kā viņa pati definētu, kas ir “labs adžiliti pāris”, Svetlana atzīst — vienas konkrētas receptes nav, jo rezultātu veido gan suns, gan cilvēks.

“Diezgan grūts jautājums, jo puse ir tas, ko suns atnes līdzi — ģenētika, anatomija, raksturs. Un otra puse ir tas, ko tu ieguldi darbā,” skaidro Svetlana. “Var būt superīgs suns, bet, ja hendlers (saimnieks, kas vada suni) nav pietiekami labs, tad arī ar ļoti spēcīgu suni nevar parādīt īsto rezultātu. Un ir arī otrādi — ja tev ir ļoti labs hendlers un vidējs suns, tu vari viņu “izcelt” un izveidot par īstu zvaigzni.”

Ar jaunajiem suņiem Svetlana dara kaut ko katru dienu, bet ar tiem, kas vairs nav kucēni, viņa trenējas vismaz trīs reizes nedēļā — dažreiz pat biežāk. Vaicāta, vai sunim iemācīt paklausību ir vienkārši, Svetlana, kura ir saimniece desmit suņiem, atzīst — ar pieredzi tas kļūst vieglāk, taču viegli tas nav nekad.

“Man tagad, protams, ir vieglāk, bet tas nav viegli. Tas ļoti atkarīgs arī no šķirnes — ir suņi, kuri mācās ātrāk, un ir tādi, kuriem tas nāk grūtāk. Sākumā tas noteikti nav viegls darbs,” viņa stāsta. “Ja atceros savu pirmo suni — cik es tur raudāju un cik daudz kas nesanāca — es nevaru teikt, ka tas bija vienkārši. Tagad, pēc tik lielas pieredzes, tas vairs nešķiet tik grūti, bet katram sunim ir savas nianses. Reizēm pat man ir jāpadomā: kā šo risināt, kā viņu pierunāt darīt tā, kā es gribu, nevis tā, kā viņš grib.”

Par to, kā var pateikt, kad suns ir noguris, Svetlana uzsver — universālas formulas nav, viss atkarīgs no konkrētā suņa un saimnieka spējas viņu “nolasīt”. “Tas ir ļoti atkarīgs no suņa. Piemēram, borderkollijiem ir diezgan grūti pamanīt nogurumu, jo viņi ir nenormāli darba suņi — viņi grib strādāt visu laiku. Un, ja viņi jau parāda, ka ir “viss”, tad tas bieži nozīmē, ka viņi ir noguruši pa īstam,” skaidro Svetlana. “Tāpēc tev savs suns ir jāzina. Piemēram, Dance — ja viņa ir nogurusi, viņa paņem mantu un skrien prom. Viņa vairs nenāk pie manis ar mantu.”

Adžiliti Svetlanai ir iemācījis ļoti daudz gan par suņiem, gan par cilvēkiem, taču pāri visam viņa izceļ pacietību. Viņa ikdienā strādā ar dažādiem cilvēkiem un redz, ka cilvēki ir tikpat atšķirīgi kā suņi — katram ir savs raksturs, temps un pieeja. Tieši pacietība esot pamats, bez kura darbu ar suņiem pat nevajagot sākt: suns ir dzīvnieks, viņš nevar pateikt vārdos, kā jūtas vai ko nesaprot, tāpēc saimniekam ir jāmāk viņu “nolasīt”, saprast un pierunāt darīt to, kas nepieciešams, vienlaikus panākot, lai sunim pašam būtu vēlme to darīt. Arī ar dzīvniekiem kopumā pacietība ir izšķiroša — īpaši, ja suns ir sarežģītāks un ar savām niansēm. Kā piemēru Svetlana min Panther: mājās viņa ir lieliska, paklausīga kā mājas mīlule, bet darbā viss nenākot tik viegli, jo Panther esot savs viedoklis un ne vienmēr ir vēlme izpildīt tieši to, ko prasa cilvēks. Sākumā Svetlanai pat bijušas šaubas, vai ar viņu vispār izdosies sasniegt augstus rezultātus, taču ar pacietīgu darbu pamazām izdodas panākt, lai komandā virziens ir viens un tas pats.

Runājot par cilvēkiem, Svetlana uzsver to pašu. Pie viņas trenējas gan bērni, gan pieaugušie, gan seniori, un katram ir savi klupšanas akmeņi. Daudziem visgrūtāk esot iemācīties trasi iegaumēt — cilvēki mēdz ātri padoties, sakot, ka viņi to nekad neiemācīsies. Tad treneres uzdevums ir noturēt motivāciju un parādīt, ka viss ir iespējams. Svetlana atceras piemēru, kad kāds treniņa sākumā nespēja iegaumēt pat dažus elementus un regulāri apmaldījās trasē, bet šodien jau startē augstākajā adžiliti klasē — galvenokārt tāpēc, ka nepadevās un soli pa solim turpināja strādāt.

Vaicāta, kā saprast, vai suns ir piemērots adžiliti, un vai “nepiemērots” vispār eksistē, Svetlana skaidro, ka galvenais kritērijs ir suņa uzbūve un veselība. Īpaši sarežģīti esot ar ļoti smagiem, masīvas uzbūves suņiem, kuriem lēkšana nav piemērotākā slodze. Tas nenozīmē, ka ar viņiem vispār nevar darboties šajā sporta veidā, taču tad treniņi jāpielāgo: neliekot augstumus, darot vienkāršākus uzdevumus, piemēram, tuneļus un vieglākus elementus “priekš sevis”. Tajā pašā laikā Svetlana uzsver, ka šādiem suņiem viņa neieteiktu startēt sacensībās, jo tas var nebūt veselīgi. Līdzīgi ir ar ļoti gariem suņiem, piemēram, takšiem — viņi var to darīt, taču jautājums ir, vai tas ir labi garai mugurai un locītavām. Šādos gadījumos viņa vienmēr aicina saimniekiem aprunāties ar vetārstu un godīgi izvērtēt, vai sunim tas patiešām ir vajadzīgs. Runājot par šķirnēm, kas pasaules līmenī adžiliti redzamas visbiežāk, Svetlana min borderkollijus, šeltijus, pūdeļus un dažādus terjerus, taču kopumā, ja runa ir par dalību amatieru līmenī, ierobežojumu ir maz — izņēmums pārsvarā ir ļoti smagi un arī ļoti gari suņi, kuriem regulāra barjeru lēkšana var radīt pārlieku lielu slodzi.

Adžiliti nav suņu izstāde: mīts, kas bremzē sporta attīstību Latvijā

Runājot par to, cik populārs adžiliti ir Latvijā, Svetlana atzīst, ka mēs joprojām krietni atpaliekam no daudzām Eiropas valstīm. Itālijā, Spānijā un Vācijā ar šo sporta veidu nodarbojas ļoti, ļoti daudz cilvēku — tik daudz, ka dažkārt vienās sacensībās piedalās vairāk dalībnieku, nekā Latvijā kopumā ir aktīvo adžiliti sportistu.

Savukārt komentējot to, kāpēc adžiliti Latvijā nav tik populārs, Svetlana kā galveno iemeslu min sabiedrības priekšstatus — ļoti daudzi šo nodarbi neuztver kā sportu. Viņa stāsta, ka cilvēkiem bieži vien pietiek dzirdēt vārdus “suņu sacensības”, lai automātiski rastos asociācija ar izstādēm: pavadiņa, aplītis, stāja, “skaists sunītis” un vieta, ko it kā var dabūt bez lielas piepūles. Svetlana uzsver, ka šāds priekšstats ir maldīgs, jo adžiliti ir sports pilnā nozīmē — ar treniņiem, fizisku slodzi, tehniku, precizitāti un mērķiem, gluži kā jebkurā citā sporta veidā.

Lai cilvēkiem būtu vieglāk saprast, kas īsti ir adžiliti, Svetlana to visvienkāršāk salīdzina ar jātnieku sportu: tāpat kā konkūrā zirgs lec pāri barjerām, adžiliti to dara suns, bet cilvēks skrien viņam blakus un vada trasi. Viņa smejas, ka šis salīdzinājums strādā gandrīz vienmēr, jo lielākā daļa vismaz reizi ir redzējuši sacensības ar zirgiem, un tad uzreiz kļūst skaidrs, ka runa nav par “parādes sunīti”, bet par reālu sportisku darbu.

Vienlaikus Svetlana piebilst, ka izstādes ir redzamākas un sabiedrībā populārākas — tās biežāk parādās publiskajā telpā, video platformās un cilvēkiem vienkāršāk “nolasās” kā suņu pasākums. Savukārt adžiliti prasa zināšanas, sistemātisku darbu un treniņu procesu, kas no malas ne vienmēr ir uzreiz saprotams. Un tieši tāpēc, viņasprāt, galvenā problēma ir nevis interese, bet informācijas trūkums — cilvēki vienkārši nezina, ka adžiliti patiesībā ir sports.

Cilvēkam, kurš grib sākt adžiliti, bet vēl neko nezina, Svetlana vispirms iesaka vienkārši nebaidīties un atnākt pamēģināt. Viņa stāsta, ka pēdējā laikā bieži atnāk cilvēki, kuri uzreiz jautā: “Vai jūs mūs vispār paņemsiet?” — it kā būtu kādi “īpaši nosacījumi”. Reiz pat atnācis cilvēks 50+ vecumā, kurš ļoti uztraucies, ka ir par vecu un treneris viņu neņems. Svetlana atzīst, ka viņai tas šķitis pārsteidzoši, jo adžiliti nav vecuma ierobežojuma — galvenais ir vēlme kustēties un strādāt.

Tāpat viņa uzsver, ka nav jānobīstas arī suņa šķirnes dēļ. Daudzi domā, ka, ja nav borderkollijs vai šeltijs, tad nav “perspektīvas” un ar adžiliti nemaz nevar nodarboties. Svetlana tam nepiekrīt — viņa ņemot gandrīz visus, svarīgākais nosacījums ir pavisam praktisks: sunim jābūt vismaz minimālai paklausībai. Viņa nesagaida “superpaklausību”, ka suns visu izdara no pirmā vārda un skatās acīs ideāli, bet pamatlietām ir jābūt. Pārējais esot vienkārši: ja cilvēks grib, nebaidās un ir gatavs strādāt, tad viss ir iespējams.

Trenere, kas prot iedvesmot

Par Svetlanu viņas audzēkņi runā ar lielu cieņu un siltumu. Kāda no audzēknēm Natalija Sokolova, kas Svetlanu pazīst jau piecus gadus, atzīst, ka jau pirmajā nodarbībā sapratusi — Svetlana ir cilvēks, kurš patiesi dievina suņus. Lai gan pašai ir tikai viens suns un pirms tam par adžiliti viņa gandrīz neko nav zinājusi, pirmais iespaids bijis ļoti pārliecinošs: “Jau pirmajā treniņā es sapratu, ka būs super — gribas, lai Svetlana mūs turpina dzīt uz priekšu.”

Viņa uzsver, ka Svetlana prot atrast pieeju ikvienam — neatkarīgi no tā, vai cilvēkam jau ir pieredze vai viņš atnāk pilnīgi no nulles. Viņa ļoti tic savos audzēkņos, reizēm pat vairāk, nekā viņi paši tic sev, un tieši tas daudziem dod pārliecību nepadoties.

Vienlaikus viņa novērtē arī Svetlanas spēju noturēt skaidras robežas: viņa ir draudzīga, bet tajā pašā laikā paliek trenere. Šo robežu ievērošanu audzēkņi īpaši ciena, jo viņuprāt bez tā nav iespējams augt un attīstīties kopā ar suni. Un jā — ja vajag, Svetlana var pateikt arī stingrāku vārdu, kas nereti kļūst par iemeslu, kāpēc cilvēki pie viņas tik ļoti grib trenēties: viņa ir prasīga, konsekventa un mērķtiecīga.

Viņa piebilst, ka Svetlana ir trenere, kura spēj dot stabilu pamatu un palīdzēt sasniegt ļoti labus rezultātus — arī sacensībās augstā līmenī.

Natalija Svetlanu raksturo ar patiesu sajūsmu un pateicību. Viņa uzskata, ka trenere spēj atrast īsto pieeju pat sarežģītākajiem suņiem. Viņa atzīst, ka viņai nav ticis vieglākais suns — ar raksturu, ar savām īpatnībām — taču Svetlana ir devusi sajūtu, ka galvenais ir nepadoties. Tieši tāpēc viņa ar prieku brauc uz treniņiem, un vēl vairāk — ar tādu pašu prieku uz treniņiem dodas arī viņas suns. Natalija smejas, ka brīdī, kad suns ierauga Svetlanu, viss kļūst skaidrs: tur ir mīlestība. Viņa pat min, ka Margo ir viens no tiem suņiem, kurš labprāt skrien ar treneri (lai gan sacensībās tas, protams, nav iespējams), un tas vien parādot, cik cieša saikne izveidojas treniņu procesā.

Audzēkņi augstu vērtē arī Svetlanas atbalstu ārpus pašiem treniņiem. Ja notiek kāda ķibele — piemēram, suns sastiepj ķepiņu vai parādās kāda cita veselības problēma — Svetlana vienmēr palīdzot saprast, kur vērsties, pie kādiem speciālistiem meklēt palīdzību un kā rīkoties tālāk. Natalija uzsver, ka Svetlana ir cilvēks, kurš patiesi rūpējas par suņiem un ir gatavs palīdzēt, kad tas nepieciešams.

Un, runājot par Svetlanas pieredzi, audzēkne ar smaidu piebilst, ka, ja kādreiz būtu “salidojums”, droši vien sanāktu simtiem cilvēku — viņasprāt, jau 500 vai pat 600 audzēkņu, kurus Svetlana ir sagatavojusi un iedvesmojusi.

Viss kā lielajā sportā!

Svetlanas profesionalitāte, mīlestība pret suņu sportu un neatlaidība ir iedvesma gan audzēkņiem, gan visai Latvijas adžiliti sabiedrībai. Pati Svetlana saka, ka tieši neatlaidība bieži vien ir tas, kas šajā sportā izšķir visvairāk — ne tikai trasē, bet arī ikdienas treniņos, atkopšanās posmos un brīžos, kad šķiet, ka viss ir pret tevi. Un viņai ir kāds stāsts, kas to atgādina īpaši spilgti.

Kāds gadījums, kas Svetlanai īpaši palicis atmiņā trenera darbā, saistās ar viņas pirmo borderkolliju — Dance vecmāmiņu, kas savulaik bija atvesta no Spānijas. Suns astoņu gadu vecumā guvis nopietnu traumu, un ārsti toreiz vienbalsīgi teikuši, ka adžiliti viņa vairs neskries. Taču Svetlana ar suni ilgi un pacietīgi strādājusi, soli pa solim atgriežoties trasē, līdz pienācis brīdis doties uz lielām sacensībām Čehijā. Tieši tur emocionālais fons bijis īpaši smags — sacensību naktī saslimis Svetlanas bērns, vīrs braucis uz slimnīcu, bet viņai bijis jāstartē pašai, vēl turklāt ar suni, kurš atkopies pēc ilgstošas ārstēšanas un operācijas. Neskatoties uz visu, viņas skrējiens bijis tik veiksmīgs, ka beigās izdevies uzvarēt sacensībās. Svetlana atceras, ka pēc finiša pat vēl nezinājusi rezultātus — vien kāds pazīstams tiesnesis esot noteicis, ka “varbūt būs piecinieks”, taču, kad trasē noskrējis pēdējais dalībnieks, pa mikrofonu izskanējis, ka uzvaru izcīnījusi tieši Svetlana ar savu borderkolliju. Viņai tas bijis viens no tiem mirkļiem, kas paliek atmiņā uz mūžu kā pierādījums, ka pat tad, kad “visi saka, ka vairs nebūs”, reizēm ir iespējams atgriezties.

Runājot par lielākajiem mērķiem sportā, Svetlana piebilst, ka adžiliti nav olimpiskais sporta veids, tāpēc augstākais, uz ko tiecas sportisti, ir Eiropas un pasaules čempionāti. Tie ir sapņi, uz kuriem tiecas ikviens, kurš trenējas nopietni, un viņai pašai īpaši spilgti atmiņā palicis arī gads, kad vienas sezonas laikā izdevies izcīnīt medaļas ar diviem dažādiem suņiem — tas neesot bijis pirmais panākums šādā līmenī, bet tomēr reta un negaidīta sajūta, ko grūti paredzēt iepriekš.

Sacensībās nereti pirmās trīs vietas sadala viena sekunde, bet starp pirmo un otro vietu izšķir tikai sekundes simtdaļas. Adžiliti ir sports uz laiku, kur viss balstās precizitātē un ātrumā, tāpēc zaudējums var sāpēt īpaši — pat tad, ja trase noskrieta labi. Pietiek, piemēram, ar 0,2 sekundēm, un rezultātu var izšķirt fotofinišs vai pavisam niecīga kļūda — viena kustība, novirze vai īss mirklis.

Svetlana stāsta, ka adžiliti Eiropas un pasaules čempionāts notiek katru gadu, un sacensību norises vieta ik reizi mainās. Piemēram, pagājušajā gadā čempionāti notikuši Portugālē un Zviedrijā, bet šogad tie paredzēti Francijā un Somijā. Viņa uzsver, ka tās ir ļoti nopietnas sacensības lielās valstīs, kurās nevar vienkārši “aizbraukt jebkurš” — vispirms ir jāiziet atlase. Līdzīgi kā citos sporta veidos, uz Eiropas un pasaules čempionātiem dodas labākie.

Arī Latvijā notiek atlases sacensības, kurās tiek izvēlēti spēcīgākie sportisti ar saviem labākajiem suņiem, lai pārstāvētu valsti šāda mēroga startos. Tāpēc, kā saka Svetlana, “viss ir nopietni — viss kā lielajā sportā”. Iegūt vietu šādās sacensībās jau pats par sevi esot liels sasniegums un prieks, taču vēl lielāks gandarījums ir brīdis, kad vari pārstāvēt Latviju — iet ar karogu un redzēt, ka tavs darbs nes rezultātu ne tikai tev pašam, bet arī valstij.

Svetlana atceras mirkli, kad skatījusies rezultātu tabulu un blakus pasaules lielvalstīm ieraudzījusi arī Latviju augstā vietā: pirmajā vietā Vācija, otrajā — Amerika, un trešajā — Latvija. Viņa atzīst, ka tas ir milzīgs lepnums, un vēl tagad, skatoties bildes, rodas spēcīga sajūta: Latvija ir tik maza valsts, pie mums ir salīdzinoši maz sportistu, kas ar adžiliti nodarbojas, un arī iespēju trenēties ir daudz mazāk nekā citviet. Tieši tāpēc katrs šāds panākums viņai šķiet vēl nozīmīgāks un iedvesmojošāks.