Sēņu festivāls! Kas tas ir un kāpēc tev tur nākamreiz obligāti jābūt

Pateicoties Mikologu biedrības rīkotajiem pasākumiem, notiek veiksmīga un vērienīga sabiedrības izglītošana dabas daudzveidības saglabāšanas jomā, veidojot apzinīgāku attieksmi pret mežu kā neizmērojamu bagātību un jaunrades iedvesmas avotu.

Festivāls, kas izglīto

Vēl pirms dažiem gadiem lielākais un zināmākais mikologu pasākums notika Rīgā – Nacionālā dabas muzeja ikgadējā Lielā sēņu izstāde, bet tagad arvien vairāk profesionālo sēņu pazinēju, zinātnieku un amatieru kopīgi rīkotie saieti norisinās dažādās Latvijas malās. Sākot no Zirām Kurzemē, beidzot ar Rogovku Latgalē, Salaspili un daudzām citām vietām. Arī vērienīgais “MIKOFEST 2025” – Mēros Smiltenes novadā, kuru šogad atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds.

Visu organizē Latvijas Mikologu biedrības cilvēki: raksta projektus, piedalās konkursos, lai iegūtu līdzekļus, sazinās ar vietējām pašvaldībām un iedzīvotājiem, vāc sēnes izstādēm un paši arī strādā uz vietas pasākumu dienās.

“Mēru muižas teritorijā, kas ir brīnišķīgi piemērota vieta, festivāls notiek otro reizi, taču tieši šogad tas ir vērienīgs,” stāsta muzeja Mēru muižā vadītāja Ieva Miķe. “Līdz šim tas ir viens no lielākajiem un plašāk apmeklētajiem Latvijas mēroga pasākumiem Mēru muižā, pulcējot krietnu skaitu apmeklētāju, kas noteikti būs mērāms tūkstošos, un tas ir ļoti liels guvums vietējai kopienai, jo sēnes interesē daudzus. Cilvēki sabrauca no malu malām: Ogre, Rīga, Bauska, Gulbene…”

Šis ir novadpētniecības muzejs, tāpēc varētu šķist, ka ar sēnēm nav nekāda sakara, bet tās ir mūžizglītības jomas un amatu prasmes, izstāde un cilvēku izglītošana, kas iet cieši roku rokā ar muzeja darbību.

“Ļoti svarīga ir cilvēku izpratnes veicināšana par dabas daudzveidību, kas noteikti ir jāsaglabā, piemēram, zināšanas par to, kā mežu izciršana ietekmē sēņu sugas. Ja mums ikdienā ir viens priekšstats par to, kas mežā notiek, tad šādi izglītojoši pasākumi paplašina izpratni par dabas saudzēšanu,” uzsver Miķe.

Ar sēnēm pie cilvēkiem

“MIKOFEST 2025” galvenie virzītāji ir Ivo un Māra Treides no Mikologu biedrības valdes. Jāpiebilst, ka īpaši vērtīga ir biedrības darbības īpatnība, ka dažādi tās biedri pēc savas iniciatīvas organizē līdzvērtīga līmeņa pasākumus, piemēram, šoruden liels festivāls, kuru organizēja kurzemniece Līga Jēka, notika Ventspils novada Zirās.

“Ideja par “MIKOFEST” man radās 2023. gadā, kad, veidojot izstādes, sapratu, ka festivāls ir to loģiska turpmākā attīstība,” saka Ivo Treide. “”MIKOFEST” ar tieši šādu nosaukumu ir pirmo reizi. Taču ir priekštecis – Lielais sēņu festivāls, kas pagājušajā gadā notika Rucavā. Idejiski šogad ceļojošais festivāls notika otro reizi, bet pirmo reizi ar konkrētu nosaukumu. Ceļojošu festivālu ir sarežģītāk organizēt, bet svarīgi, ka nevis visi brauc pie tevis, bet festivāls ierodas pie cilvēkiem dažādos Latvijas nostūros.”

Jau tad, kad biedrība sēņu vākšanu un izmantošanu reģistrēja kā Latvijas nemateriālās kultūras mantojuma sastāvdaļu, radās sapratne, ka sēņu vākšana ne tikai labi sader ar mūsu tradīcijām – folkloru, kultūru, bet kaut kādā ziņā pat ar pašu latviešu pirmatnēji pagānisko būtību, jo tās viena otru papildina un savā ziņā ir vienots veselums. Līdz ar to tieši ceļošana ļauj izcelt visu Latvijas novadu kultūru un tradīcijas.

Māra piebalso: “Sēnes taču neaprobežojas tikai ar izstādi Rīgā. Sēņmīļi ir arī Liepājā, Rojā, Kandavā un Bauskā vai Rūjienā. Mēs atnesam mežu, tā veltes un zināšanas pie māju lieveņa. Vajag tikai atvērt durvis. Cilvēki uzzina plašo dabas daudzveidību, jo pamatā sēnes tiek ievāktas no konkrētā festivāla norises vietas apkārtnes. Daudzi ir pārsteigti – kur jūs to visu salasījāt, vai tas ir atrasts tepat? Jā, tepat! Mēs runājam ar apmeklētājiem, izglītojam, stāstām, konsultējam, atbildam uz jautājumiem.”

Skrūvēt vai griezt?

“Izstāžu laikā, satiekoties ar cilvēkiem, saproti paradoksu – mēs esam patiesi sēņu nācija, gan dvēselē, gan saskaņā ar pētījumiem, bet tajā pašā laikā gandrīz neko par tām nezinām,” uzsverot, cik svarīgi izglītot sabiedrību, skaidro Ivo.

“Mūsu izpratne ir iestrēgusi 100 gadu senā pagātnē. Bieži nezinām pat elementārāko. Kā pareizi – skrūvēt sēni vai griezt ar nazi? Ja būtu zināšanu pamati par sēnēm, kaut vai to pašu micēliju, tad šādi jautājumi pat nerastos, jo tas ir pilnīgi vienalga, kā tiec pie bekas, jo galvenais ir nepostīt sēņotni. Skolās par sēnēm ir labi ja divas nodarbības. No veselas dzīvo organismu valsts esam dzirdējuši tikai par divām sugām: gailenēm un baravikām. Varbūt kaut ko par raugu, bet ne vienmēr to savā prātā savienojam ar sēnēm.

Tas ir apmēram tāpat kā, ja no dzīvnieku valsts mēs zinātu tikai kaķus un suņus un brīnītos, ka kaut kas vēl arī lido vai dzīvo zem zemes. Tāpēc arī vajadzīgs festivāls, lai veicinātu tradicionālās sēņošanas un sēņu sagatavošanas prasmes, to daudzveidības saglabāšanu un ar šīs tradīcijas popularizēšanu saistītās jaunrades attīstību.”

Novērst sēņu aklumu

Sēnes, to vākšana un lietošana ir nedalāma sabiedrības sastāvdaļa – mūsdienās tās izmanto ne tikai kulinārijā, bet nu jau arī mākslīgās ādas izgatavošanai, papīra un sēņu pigmentu (krāsu) ieguvei, vilnas krāsošanā, medicīnā.

“Viens no interesantākajiem sēņu izmantošanas veidiem ir īstajai posas piepei,” stāsta pedagoģe Andra Simanova, kuras pētījumu lokā bijis tas, kā cilvēki izmanto dažādus dabas organismus, arī sēnes. “Vēsturiski Eiropā tā ir lietota iekuram, arī ārstniecībā – asiņošanas apturēšanai, no piepes iegūts ādai līdzīgs materiāls un darinātas cepures, somas, Zviedrijā vienā no muzejiem ir pat aplūkojams posas ādas mētelis. Savukārt mūsdienās piepi izmanto dzijas krāsošanai, sēņu papīra ieguvei. Tas ir apbrīnojami, ka no tā, kas mežrūpniecības nozarē tiek uzskatīts par koksnes iznīcinātāju, iegūstam kaut ko tik daudzveidīgu un izmantojamu. Lai iegūtu papīru, pilnīgi pietiek ar vienu sēnes augļķermeni, ko apstrādājot varam izveidot vismaz 20 loksnītes papīra.”

Vajadzīgi gan jauni, gan veci

“Ir tāds jēdziens “augu aklums”, bet var arī runāt par “sēņu aklumu” – tas ir tas, ko mēs neievērojam, dzīvie organismi, uz kuriem pat nepaskatāmies, jo viņi mūsu uztverē ir tikai kā fons, jo nekādi ikdienā neizmantojami,” skaidro Andra.

“Katram dzīvajam organismam, lai cik nelietderīgs mums tas šķistu, ir savs uzdevums, lai uzturētu līdzsvaru ekosistēmā. Bieži, kur kaut kas tiek iznīcināts, izzūd arī līdzsvars, kas ir būtisks, lai varētu izdzīvot mežs, cilvēki un Zeme kopumā. Kā piemēru varu minēt diskusiju par koku ciršanas vecuma samazināšanu: viens no komentētājiem teica, ka jauni koki ir kā skolnieki, kas arī ir cilvēki. Es pajautāju – kas notiktu, ja mūsu sabiedrība sastāvētu tikai no skolniekiem un nebūtu cita vecuma cilvēku? Ir nepieciešamas gan jaunaudzes, gan vecie simtgadīgie meži, kurā ekosistēma ir veidojusies ilgstoši. Un mēs no tā kļūstam tikai bagātāki!”

Runājot par sabiedrības izglītošanu, Andra saka: ”Mūsdienās tradīcijas, arī sēņošana, arvien mazāk tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē, tāpēc bērni un jaunieši neiet tik daudz mežā, bet cilvēka spēja uztvert bioloģisko daudzveidību veidojas tieši bērnībā, tāpēc tieši tas ir atskaites punkts, kā pieaugušais vērtēs vidi. Ja viņš ir izaudzis bioloģiski noplicinātā vidē, tad bioloģisko daudzveidību viņš neuztvers kā vērtību, arī būdams pieaudzis.

Tāpēc ir svarīgi šādi festivāli, kas ir mūsu biedrības darba izglītojošā daļa. Mums ir arī programma bērniem “Sēņu grozs”, ar ko ejam uz izglītības iestādēm. Dažādos pasākumos katru reizi ir sēņu izstādes, kurās var aplūkot sēņu dažādību un formu daudzveidību, sēņu darbnīcas, papīra liešana, dzijas krāsošana, zīmēšana ar sēņu tinti, notiek lekcijas par indīgajām un ārstnieciskām sēnēm un daudz kas saistošs bērniem un pieaugušajiem.”

Sēne, kas skan

Sēņu izpētes entuziaste Dace Vēvere, kurai ir ambiciozs mērķis – atrast visas sēnes no “Lielās sēņu grāmatas”, savus atradumus dokumentē sociālajos tīklos. Nesen aizrāvusies ar mūziķa “Modern Biology”, īstajā vārdā Taruns Najars, kurš rada mūziku, pārvēršot augu un sēņu bioelektriskos impulsus skaņās, daiļradi.

“Viņa darbs un līdzdizainētais mūzikas instruments “pocket scion” iedvesmoja sākt pētīt sēņu sinerģiju ar mūziku,” stāsta Dace. “”MIKOFEST” laikā daudzi cilvēki interesējās, kā šī ierīce darbojas, bija ļoti pārsteigti par šādu tehnoloģisko risinājumu. Aizkustinoši, ka nākamajā dienā Latvijas Dabas fonda rīkotajā ainavu tūrē, kas veltīta sēņu izpētei parkveida pļavās, kāds bērns, kurš bija piedalījies “MIKOFEST”, tiklīdz ieraudzīja baraviku, iesaucās – re, kur tā sēne, kura runā!”

Tā kā uz pasākumiem sabrauc interesenti no malu malām, ir papildu labums arī uzņēmējiem, jo notiek arī ar sēņu tēmu saistīts gadatirgus. Protams, cilvēki vēlas baudīt arī gardu sēņu maltīti. Tādējādi sēņu pasākumi nāk par labu ne tikai kā kultūras vai izglītojošie pasākumi, bet arī veicina uzņēmējdarbību un kopienas labbūtību plašākā mērogā. “”MIKOFEST” ir sabiedrību vienojoši svētki, jo latvietis un sēnes – tas ir nedalāmi,” ir pārliecināta Māra. Nākamajā gadā “MIKOFEST” notiks Saldū.

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts meža attīstības fondu.