"Rīga" virtuvē: kā padomju laikos mazgāja veļu

Mūsdienās veļas mazgāšana ir tīrā izprieca – samet drēbes skaistā, baltā aparātā, pieber vai pielej ko nu vēlies, nospied pogu, un pēc pāris stundām drēbes būs tīras, smaržīgas un pat sausas. Mazgāt veļu ir manas mammas mīļākā mājkopības darbība, viņa to dara ar īstu baudu vairākas reizes dienā – un es domāju, ka zinu, kāpēc.

Viņa ir piedzīvojusi "mežonīgos deviņdesmitos": tad kalendārā bija pirmdiena, otrdiena, visas pārējās nedēļas dienas un tad vēl  arī veļas diena. Jā, veļu mazgāja vienu reizi nedēļā, un drēbes, kas bija uzvilktas tikai pāris reizes, noteikti neskaitījās mazgāšanas procesa vērtas. Gatavošanās veļas mazgāšanai mūsu mājas sākās jau iepriekšējā vakarā: tēta uzdevums bija izvilkt veļas mašīnu no aizdurves un nolikt goda vietā virtuves centrā. Pārējie tikmēr sameklēja visnetīrākās drēbes, kuras tad mamma iemērca asi  smaržojošā ziepjūdenī.

No rīta labāk bija uz virtuvi vispār neiet, jo tur jau valdīja "Rīga". "Rīga" ir muzeja cienīgs eksponāts – balts alumīnija trumulis, ko padomju rūpniecība nez kādēļ bija nosaukusi par pusautomātisko veļas mazgājamo mašīnu. Vārdu "pusautomātiskā" varbūt lietoja tādēļ, ka tā puse, kas automātiska, nedarbojās nekad. Nosaukums bija viss, ar ko šis padomju inženierzinātņu izstrādājums varēja lepoties, jo veļas mazgātspēja tai nepiemita nemaz. Pēc mūsdienu standartiem veļas mašīnai būtu jāatjauno drēbju sākotnējais tīrības stāvoklis, apģērbu mazgājot siltā ūdenī bez citu personu palīdzības, bet visas šīs īpašības "Rīgai" piemita tikai uz papīra. Tādēļ mammai Rīgas trūkumus nācās kompensēt ar ūdens sildīšanu katlos, enerģisku veļas beršanu un ļoti sliktu garastāvokli visas dienas garumā.

Vēl bez niknas mammas virtuvē atradās visu bērnu baidāmā "centa", kā īsta karaliene uz dzeltena, gumijas peldriņķim līdzīga izstrādājuma. "Centa" ir veļas centrifūga – vēl viens trumulis, kas lielā ātrumā griezās un visu ūdeni no veļas izspieda ārā. Par to, kas notika ar ūdeni, man grūti spriest, bet "centa" visbiežāk pieveica pati savu peldriņķi, kas zem ierīces, drēbju un ūdens svara izlaida gaisu un garu, kļuva pavisam plakans, bet pati "centa" devās uzvaras aplī pa virtuvi, mammai aurojot, lai es turos tālāk. Mamma bija svēti pārliecināta, ka visi bērni sapņo par roku iebāšanu "centas" trumulī, kaut gan es  tam neredzu nekādu loģisku skaidrojumu – "centa" korī ar Rīgu izdvesa tādas skaņas kā nesējraķete pirms starta, tādēļ neviens bērns no laba prāta šīm ellesmašīnām klāt negāja. Mūsdienās darba drošības noteikumi šādos apstākļos noteikti pieprasītu lietot ausu aizbāžņus un ķiveri.

Atmiņu tēlojumus par dzīvi astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados lasi žurnāla "Retro" jaunākajā numurā. Vēl tajā atradīsi stāstus par filmas "Mans draugs - nenopietns cilvēks" uzņemšanas aizkulisēm, 1940. gada dīvainajiem Ziemassvētkiem, divu Vāciju apvienošanu, civilās aizsardzības plāniem Ulmaņlaikos un padomjlaikos, kā arī par to, kā 1980. gada vasarā Maskava uz divām nedēļām kļuva par gandrīz kapitālistisku pilsētu. Pērc žurnālu labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.