Ciemos pie interesanta cilvēka: Vecā Kollija aizraujošā pasaule ar veļasmašīnām, aitām un, protams, suņiem

“Mēs esam “Laimīgo kolliju zeme” un atrodamies Vānes pagasta Variebā. Tas ir ļoti garš stāsts par kollijiem, par manu bērnības sapni, par fermas iekārtošanu, Rīgas dzīves nomainīšanu pret lauku fermu, lai mūsu suņi varētu dzīvot kā fermas kollijiem pienākas – kopā ar aitām, kazām un citiem dzīvniekiem. Mēs arī nodarbojamies ar kino, veidojam savus seriālus un esam pazīstami arī daudzviet ārzemēs. Es esmu Vecais Kollijs, pasaulē vienīgais tāds, un tā arī mani visi pazīst,” savu stāstu “Kas Jauns Avīzei” iesāk fermas saimnieks.

Ideju padod “Pifa piedzīvojumi”

Iedvesma veļasmašīnu kolekcijai rodama bērnu grāmatā. Kādreiz šeit rīkotas Latvijā populāras sacensības un lauku izklaides pasākumi kollijiem un to saimniekiem.

“Bija “Kollimpiāde” un “Rančo kollijs”, un es izdomāju interesantas nodarbes, nebijušas sacensības pļavā. Man trāpījās manu bērnu dienu, tajā laikā jau manas meitas grāmata “Pifa piedzīvojumi”. Tajā ir vesels atvērums, kurā krustmāte Agate  mazgā veļu un liek Pifam to sargāt, bet ierodas kaķis Herkuless ar saviem draugiem un visu izjauc. Krustmāte izmisusi stāv pagalma vidū un bļauj: “Mana veļa!”” Tas padeva Vecajam Kollijam ideju rīkot pļavā Lielo veļas dienu, lai suņi kopā ar cilvēkiem lec pāri šķēršļiem cauri palagiem – vienkārši jautri un smieklīgi.

“Nolēmām, ka vajadzīgi arī rekvizīti, kas visu padarītu vēl krāšņāku. Uzreiz iedomājos, ka mūsu smukā, apaļā veļasmašīna “Rīga”, kura bija salīdzinoši neliela un kompakta, tur ļoti  labi iederētos. Viena veļasmašīna, protams, pazūd mērogā, nolēmu, ka vajag vairāk, un sāku meklēt šos agregātus,” turpina saimnieks.

Turklāt tapa seriāls, kur sērijā “Brokastis” kazas izdemolē cilvēkiem uzklāto galdu. Vecais Kollijs nolēma, ka kazas varētu  turpināt darbošanos pļavā ar drēbēm un veļasmašīnām.

“Kad bija atvestas pirmās piecas veļasmašīnas, mani radinieki un draugi grozīja galvu: “Kur tu tik daudz liksi, kad būsi visu nofilmējis?” Viss turpinājās, veļas dienas tiek filmētas katru gadu jaunos turpinājumos ar arvien interesantiem notikumiem,”  lepojas Vecais Kollijs.

Veļasmašīnu vēsturnieks

“Ja es ar kaut ko sāku nodarboties, tad tam pamatīgi pieķeros un izpētu tēmu pēc iespējas sīkāk,” aizrautīgi klāsta Vecais Kollijs, kurš sācis pētīt un aprakstīt veļasmašīnas “Rīga” vēsturi. Informācija esot diezgan skopa, nācies pat meklēt Krievijas arhīvos, jo Latvijā viss gājis zudībā.

“Cilvēki parasti spriež, ka tā ir viena mašīna, bet tai ir dažādi modeļi. Šīs veļasmašīnas sāka ražot 1955. gadā, un modelis tā arī saucās Rīga-55”, bet pirms tam vēl bijusi “Rīga-54”, kura izskatījās citādi. Bija arī “Rīga-60”, bet tad sākās jocīgi cipari, neatbilstoši gada skaitļiem, piemēram, “Rīga-8”, “Rīga-13” un “Rīga-15” – ar kantainu korpusu, bet tautai tā neiepatikās un diezgan ātri tika izņemta no ražošanas. Pēdējā bija “Rīga-91”, laikam rūpnīcai jau mirstot,” izpētījis Vecais Kollijs.

Nu jau šī nodarbe ilgst septiņus gadus, un šķūnī atrodas jubilejas skaits – ap 50 veļasmašīnu, visas tikai “Rīga”. Par muzeju savu kolekciju viņš gan negrib nosaukt, tas būtu ļoti skaļi teikts, esot tikai ekspozīcija.

Tomēr ar savu “veļasmašīnu ārprātu”, kā smej saimnieks, viņi ir iekļuvuši arī lielākajā veļasmašīnu muzeja ekspozīcijā ar bildi, kas saucas “Veļasmašīnu neprāts”. Muzejs atrodas ASV, Oregonā, kur Lī Maksvels jau 40 gadus vāc veļasmašīnas no visas pasaules, sākot no vecām, ar roku darbināmām. Viņam šobrīd ir ap 1500 šo agregātu.

Kino dzīvnieki un rekvizītu šķūnis

Un tas nav viss, kas šeit notiek. “Vasarās mēs darām interesantas lietas, tehnika atrodas laukā, ar tām šad tad darbojas dzīvnieki – mums ir aitas, kazas, zirgi, visāda veida putni, piemēram, esam izaudzējuši gulbjus, kuri paši arī ieradās pie mums. Šie graciozie putni te dzīvo kā mājputni, un mēs tos saucam par pīlēm. Iemācījušies ar knābi vērt vaļā durvju kliņķi, nāk iekšā istabā,” pasmaida saimnieks.

Vecais Kollijs savu saimniecību dēvē par kino dzīvnieku fermu – četrkājainie un spārnotie iemītnieki ir aktieri, šim darbam speciāli mācīti.

“Mēs šurp atnācām no Rīgas, es esmu izbijis rīdzinieks, bet mana sieva jūrmalniece. Bija vēlme darboties ar dzīvniekiem. Samainījām Rīgas dzīvokli ļoti labā vietā pret laukiem. Mums nebija nekādas domas par putnkopību vai ko citu, pirmās aitas nopirkām suņiem, lai tie varētu ar viņām iepazīties un kopā padzīvot. Tā viss attīstījās, mums ferma pieder jau 13 gadus, un 23 gadus jau pastāv portāls Kolliji.lv, pati vecākā suņu mājaslapa Latvijā. Mēs šeit kopā ar sievu un meitu, kura tūlīt Kandavā beigs devīto klasi, darbojamies. Meitu gan tas maz interesē, viņa beigusi mākslas skolu.”

Pēc profesijas Vecais Kollijs ir radiotehniķis, mācījies elektroniku, tāpēc arī kino vajadzībām taisa visādas lietas un ne tikai to. “Ar rekvizītiem mums ir pilns liels šķūnis, un veļasmašīnas ir tikai daļa no tā. Mums ir ļoti daudz mantu no pagātnes, dažādi sadzīves priekšmeti – slaucamie aparāti, piena kannas, koferi, padomju laika aparatūra, radioaparāti, magnetofoni, plašu atskaņotāji, gāzes plītis, veikala svari, visu pat nav iespējams nosaukt.”

Kolliju kino

Nosaukums  šai vietai ir Aizmirsto lietu muzejs, un reizēm zvana no Rīgas kinoļaudis un meklē rekvizītus, kādu nav nekur citur. Ar veļasmašīnām šovasar tiks turpināta  filmēšana, pēc skaita Lielā veļas diena Nr. 10. Sižetā būs turpinājums kosmosa tēmai – nokrita meteorīts, un tieši veļas bļodā.

“Dzīvnieki to gribēja atgriezt atpakaļ, viens no kollijiem vēroja teleskopā Piena Ceļu, cits mēģināja no veļasmašīnas uztaisīt kosmosa kuģi, lai nogādātu nokritušo akmeni atpakaļ, bet tas neizdevās. Mašīna apgāzās, dūmoja, un dzīvnieki nolēma uztaisīt savu Piena Ceļu. Izlika piena aparātus un kannas uz ceļa, un tā radās parodija “Piena ceļš”. Būs arī sižets, ka spīdoša mēness bumba nokritusi no debesīm, novārtījusies pa zemi, un kollijs to ieliks veļasmašīnā un izmazgās, pēc tam pakarot kokā, lai žūst kopā ar veļu,” var tikai pabrīnīties par Vecā Kollija izdomu.

Viņam prātā arī sižets, ka veļasmašīnas vasarā būs pieteikušas streiku, devušās atvaļinājumā, lai netraucē. Krāsies milzīga kaudze ar netīro veļu, dzīvniekiem būs jādomā, kā to izmazgāt. Izgudros savu veļas mazgāšanas ierīci, jaunais aparāts taps no visādam grabažām, tā nosaukums – “Mazgulis.

“Mūsu veļasmašīnas arī slēpo un dara visādas amizantas lietas. Ziemas olimpiādei par godu veidojām smieklīgu filmu, kā veļasmašīnām apnīk mazgāt drēbes, tās dodas distancē un slēpo. Mums slēpes no Austrijas speciāli atsūtīja viens kalnu slēpošanas čempions,” palepojas Vecais Kollijs.

Draugos ar aktieri no “Lesijas”

Šurp ciemos brauc tūristi arī no ārzemēm, tostarp ģimenes ar bērniem, un arī klienti no visas Latvijas ar saviem ganu suņiem – mācīt aitu ganīšanas gudrības vai vismaz izklaidēt. Saimniekiem ir unikāli stāsti, piemēram, par kolliju Hertu, kura adoptēja jēriņu un audzināja no pirmās dzīves dienas.

“Esam pazīstami arī kinoļaužu aprindās Holivudā un uzņemti arī dažādās organizācijās, piemēram, Skotu kolliju saglabāšanas biedrībā (ASV), Starptautiskajā kino dzīvnieku akadēmijā (ASV),” saka Vecais Kollijs.

“Mums ir ļoti aizraujoša un interesanta dzīve, un esmu izdarījis to, ko vienmēr gribēju. Man ir sava ferma, savs kino, pat draudzība ar slavenā kollija Lesijas cilvēkiem – treneriem un aktieriem. Kad biju mazs, tas varēja būt ap 1973. gadu, Maskavas televīzija demonstrēja raidījumu “Dzīvnieku pasaulē” un beigās rādīja dažas melnbaltās sērijas no 1954. gada seriāla “Lesija”. Tur bija mazs puisītis Timijs, Holivudas aktieris Džons Provosts, tagad viņam ir jau 73 gadi, un mēs ilgus gadus draudzējamies,” atklāj Vecais Kollijs un aicina ciemos, ar vai bez suņa.