Jaunaudzes jākopj tāpat kā sakņu dārzs
Jaunaudžu kopšana ir ļoti svarīgs meža apsaimniekošanas posms, un no tā, cik laikus un kvalitatīvi šis darbs būs izdarīts, ir atkarīga koksnes raža nākotnē. Līdzīgi kā burkānu dobē – lai raža būtu laba, jāravē, burkāni jāretina, citādi būs mazi un tievi.
Ar likumdošanu ir noteikts, ka šī kopšana mežu īpašniekiem (ar noteiktiem izņēmumiem) ir obligāta, un to kontrolē Valsts mežu dienests.
Ko nosaka likumdošana
Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumi paredz, ka piecu gadu (dažos meža tipos tie ir desmit gadi) laikā pēc izciršanas tas ir obligāti atjaunojams. Pats īpašnieks var izvēlēties, kā to darīt – stādīt vai izmantot sēšanas metodi, arī nolemt, kādu koku sugu stādīt. Tie, kas vēlas ātru peļņu, stādīs ātraudzīgas bērzu un apšu šķirnes, kas jau trīsdesmit gadu vecumā dos labu ražu, kamēr uz skuju koku pieaugšanu jāgaida vismaz piecdesmit gadu.
Izņēmums ir, ja veikta kailcirte mežā, kurā koki bijuši galvenās cirtes caurmērā – tad mežs jāatjauno trīs gadu laikā. Lai kontrolējošās institūcijas mežu atzītu par atjaunotu, ir noteikti vairāki kritēriji, ieskaitot koku izmēru un daudzumu vienā hektārā. Kad tas viss izpildīts, jau var sākt domāt par jaunaudzes kopšanu.
Par jaunaudzi tiek uzskatīts mežs, kurā koku augstums ir no diviem līdz desmit metriem – skuju koki gan aug daudz lēnāk par lapu kokiem un visai ātri var tikt nomākti. Kopta jaunaudze nozīmē, ka ir nepieciešamais konkrētas sugas koku skaits uz vienu hektāru – tāds, kāds tas raksturīgs jau pieaugušam mežam, proti, jau ir izretināts. Jāatzīmē, ka šo darbu izmaksas nav nekādas mazās, jo pārsvarā tas ir roku darbs, kuru meža nozarē katastrofāli trūkst.
Skaidro profesionālis
Meža apsaimniekošanas uzņēmuma Grantiņi 1 īpašnieks un vadītājs Aldis Stūriška stāsta: “Lai sasniegtu patiešām labu rezultātu, jaunaudze līdz tās kļūšanai par mežaudzi ir jākopj vismaz trīs līdz četras reizes, bet dažkārt pat vairāk. Šie līdzekļi savlaicīgi ir jāparedz saimniecības budžetā – protams, ka, mežam izaugot, šīs izmaksas iekļausies koksnes cenā, bet… Kopšanai līdzekļus vajag šodien, bet koksne būs tikai pēc gadu desmitiem. Nākotnes sortimentā, zāģējot izaugušu koku cirsmu, jārēķinās, ka jaunaudzes kopšanas izmaksas sasniegs aptuveni četrus līdz piecus eiro par kubikmetru. Neraugoties uz to, ka šobrīd jaunaudžu kopšanā vairs neizmanto cirvjus un lielos nažus – mačetes, jo pieejami kvalitatīvi kopšanas instrumenti, darbiniekus atrast ir grūti.”
Interesanti, ka līdzīga problēma bijusi aizvadītā gadsimta sešdesmitajos gados – tad darbinieku trūkumu radīja Otrā pasaules kara sekas. Tolaik šo problēmu centās risināt ar ķimikāliju palīdzību.
Nevēlamo koku iznīdēšana
Tas bija laiks, kad sabiedrībā bija ļoti jūtams vīriešu trūkums un ļoti daudzi darbi bija jāuzņemas sievietēm – sākot ar asfalta likšanu un beidzot ar meža kopšanu. Tad nu arī zinātnieki centās ieviest metodes, kuras, viņuprāt, atbilstu pastāvošajai situācijai, un ar cirvi bruņotu vīriešu vietā mežu sakopt devās sievietes ar ķimikāliju kanniņu un otiņu rokās.
Stūriška, kuram brīvajā laikā patīk papētīt meža nozares vēsturi Latvijā, ir atradis 1964. gada meža nozares specializēto izdevumu, kurā šis process visai sīki aprakstīts. Ko tad tajā laikā ieteica mežu pētīšanas stacija Kalsnava?
Lasām: “Līdz 2 metriem augstās jaunaudzēs ķimikālijas atēnošanai visizdevīgāk lietot, apmiglojot lapotni ar butilestera šķīdumu dīzeļdegvielā. Vecākās jaunaudzēs ar stumbru caurmēru līdz 10 cm krūšu augstumā vislabākos rezultātus dod stumbra mizas apziešana 30–50 cm platā joslā ar šo pašu šķīdumu. Pēc pētījumu rezultātiem, ķimikālijas vislabāk iedarbojas, ja apziešanu izdara laikā no aprīļa līdz jūnija beigām, un garantēti atmirs 100% apšu, alkšņu, pūpolvītolu un līdz 85% bērzu.”
Arī sociālismā galvenais – nauda
Jautājums, kā tolaik tika pamatota šādu drakonisku metožu izmantošana, kuras mūsdienās nav pat iedomājamas. Kā jau sociālisma ekonomikā bija pieņemts – nerēķinoties ne ar ko, galvenais bija izdomātais saimnieciskais izdevīgums.
Žurnālā atzīmēts: “Ekonomiskais efekts. Vienā stundā strādnieks ar otu var apziest 100–200 kokus. Darbaspēka patēriņš viena hektāra ķīmiskai atēnošanai ir 2–3 cilvēka darba dienas, bet ķīmisko vielu patēriņš – 1 līdz 2 kilogrami butilestera un 10 līdz 20 litru dīzeļdegvielas. Kopējā izmaksa ir 11,50 rubļi par hektāru. Savukārt strādājot ar cirvi, darbaspēka patēriņš ir desmit darba dienas, bet izmaksa 29 rubļi par hektāru. Secinājums. Tātad ķīmiskā metode apmēram trīskārtīgi samazina darbaspēka patēriņu un izmaksas, turklāt darbu var veikt arī sievietes.”
Mūsdienās neiedomājami
Lieki piebilst, ka par dabai nodarīto kaitējumu īpaši neuztraucās. Stūriška atzīst, ka šādas metodes tagad vairs nav iedomājamas, taču risinājumi ir jāmeklē, tādēļ aktīvi tiekot pētītas iespējas, kā jaunaudžu kopšanas darbus mehanizēt. Pirmās iestrādnes jau esot, taču mežsaimnieki savā būtībā ir visai konservatīva tauta.
Stūriška atceras: “Sākotnēji bija arī liela pretestība cirsmu izstrādēm ar harvesteru – speciālu mašīnu, kas koku nozāģē, atzaro un uzreiz sadala gabalos. Tika uzskatīts, ka šāds agregāts sabojās zemsedzi un pēc tam tur nekas vairs neaugs. Tagad bez harvesteriem meža nozare vispār vairs nav iedomājama. Tā arī kopšanā ar pareizi izvēlētu tehniku ir vajadzīga apmācība un treniņš, lai varētu šo darbu paveikt kvalitatīvi. Iespējams, ka vajadzētu arī kādas izmaiņas Valsts meža dienesta normatīvajos aktos. Tas ir liels izaicinājums, bet, katru problēmu risinot, neizbēgami notiek zināma attīstība, un gan jau pie kopsaucēja nonāksim.”
