Pie durvīm svešinieks. Kā reaģēt?

Dzīvojam laikā, kad daudzās ar sadzīvi saistītajās jomās pret svešo mācāmies būt tolerantāki un pieņemošāki, cenšamies integrēt. Vai uz dabu tas nav attiecināms, ja jau svešais jāķer ar akcijas palīdzību?  

Invazīvs (tulkojumā no angļu  invasive – agresīvs, uzbrūkošs) var būt jebkura veida svešzemju izcelsmes suga vai dzīvs organisms: augs, dzīvnieks, kukainis, zivs, sēne, baktērija, vai pat šī organisma sēkla – kas, nonācis jaunā dzīvesvietā, sāk strauji izplatīties un pārņemt teritoriju, taču tas ne vienmēr jāuztver kā apdraudējums. Akcija “Ķeram svešos!” attiecas uz tām svešzemju augu  un dzīvnieku sugām, kas, nonākušas mūsu vidē, kļuvušas vai varētu kļūt bīstamas gan dabai, gan ekonomikai, gan dažkārt pat cilvēku veselībai.  

Daļa invazīvo sugu Latvijā ievazātas neapzināti – ar kuģu balastūdeņiem vai ievestām kravām. Ar puķupodu augsnē izdzīvojušiem kaitēkļiem. Taču vairākums no šīm te ievestas apzināti – ne jau ar nolūku nodarīt kaitējumu dabai, bet  saimnieciska izdevīguma vai estētisku apsvērumu dēļ.

Sosnovska latvāni savulaik ieviesa kā vērtīgu lopbarības augu – zaļās masas daudz, varenajām audzēm nav vajadzīga papildus kopšana. Jenotsuns bija iecerēts kā vērtīgs medījamais kažokzvērs, Kanādas zeltgalvīte – kā krāšņumaugs. Taču, nesastopot dabiskos ienaidniekus, kas varētu kavēt nekontrolējamu šo sugu izplatīšanos, ienācēju nodarītais posts vietējai  florai un faunai allaž izrādījās lielāks nekā cerētais saimnieciskais vai estētiskais ieguvums. 

Pēc kādām pazīmēm dabā visvieglāk atšķirt savējos no mūsu sugas apdraudošajiem ienācējiem?      

Oientēties šajā situācijā nebūt nav vienkārši, jo aptuveni 1/3 no visām Latvijas augu un dzīvnieku sugām ir svešzemnieki – cēlušies citur, līdz nokļuvuši pie mums.  Taču tikai aptuveni uz desmit procentiem no šīm sugām būtu attiecināma birka invazīvs, tātad bīstams. Rāmi iekļāvušās vietējā ekosistēmā, tās vietējo vidi neapdraud. Gladiola ir ienācēja, taču šādā bīstamības skatījumā nav invazīva, dālija tāpat.  Pavasarī iestādām, rudenī novācam un ieziemojam, jo bez cilvēka palīdzības tās neizdzīvotu. Turpretī mūs apdraudošo ienācēju sugas izceļas ar milzīgu spēju piemēroties atšķirīgiem apstākļiem. Būdamas neizvēlīgas augšanas apstākļu ziņā, tās ātri vairojas un agresīvi izplatās.  Dzimtajā vietā šīs sugas parasti ir iekļautas noteiktā barības ķēdē, kur viens no otra pārtiek un cits ar citu ir saistīts, bet izdzīvošana tiek regulēta kā ar klimata, tā ar vietējo slimību, dzīvnieku, kaitēkļu un parazītu līdzdalību. Invazīvajām sugām, apzināti vai neapzināti šeit iekļuvušām,  lielākoties nav dabisko ienaidnieku vai citu specifisko ierobežojumu. Mūsu flora un fauna ir nesagatavota turēties nepazīstamajam pretī, tai nav imunitātes arī pret invazīvo sugu ievazātajiem kaitēkļiem un slimībām.

Invazīvs vai vietējā ekosistēmā iederīgs – kas to nosaka un regulē? Dabas aizsardzības pārvaldes Invazīvo sugu nodaļa?

Strādājam pēc vadlīnijām, kas ir noteiktas Eiropas Savienības Invazīvo sugu regulā, kurā norādīti uz katru Savienības dalībvalsti attiecināmi pienākumi un saistības invazīvo sugu izplatīšanās mazināšanas un apkarošanas virzienā. Pieredze rāda, ka mēģinājumi tikt galā ar tādu invazīvo sugu, kas teritoriju jau pārņēmusi, ir ļoti dārga un sarežģīta, turklāt nereti veltīga, tāpēc lētākā un iedarbīgākā metode šādā cīņā ir profilakse – invazīvo sugu neielaišana ne savā valstī, ne īpašumā. Specifisko nianšu apzināšanā un to uzdevumu izvirzīšanā, kas izriet no konkrētās situācijas,  šī regula katrai dalībvalstij dod pietiekami lielu rīcības brīvību.

Regulai arī ir pielikumi ar to sugu sarakstu, kas tiek uzskatītas par invazīvām jebkurā ES dalībvalstī – arī tādām, kur tās vēl nav parādījušās, taču pēc zinātnieku prognozēm piemērotu apstākļu ietekmē invāzija varētu notikt. 

Lai šo procesu palēninātu, Eiropas Komisijas līdzfinansētajā vides programmas LIFE projektā  LatViaNature, ko patlaban īstenojam, viena no pamattēmām skar tieši invazīvo sugu apzināšanu un iepazīšanu.  Šajos regulas pielikumos patreiz minētas 88 augu un dzīvnieku sugas.  Vairāk nekā desmit no tām savvaļā sastopamas arī Latvijā.

Akcija “Ķeram svešos!” tverama kā cīņas pieteikums pret šīm desmit sugām? 

Bīstamo invazīvo sugu, kas apdraud Latvijas dabas daudzveidību, ir krietni vairāk. Tieši tāpēc, lai tās labāk iepazītu,  19. maijā esam sākuši informatīvo kampaņu “Ķeram svešos!”, ar kuru galvenokārt pievērsīsimies  sabiedrības izglītošanai un informēšanai par šiem svešajiem ne tikai Eiropas Savienības, bet galvenokārt mūsu pašu apstākļos. Kampaņā tiks pievērsta uzmanību ne tikai latvānim, par kuru visiem skaidrs, ka tā ir invazīva suga, bet arī nu jau plaši izplatītajam Spānijas kailgliemezim, lupīnai. Vienlaikus tā informēs par augiem, kuru negatīva ietekme uz Latvijas dabas daudzveidību jau ir zināma, taču pietiekami novērtēta joprojām netiek. 

Kur ar šo informāciju varēs iepazīties? 

Informācija par kampaņu izskanēs gan radio un televīzijā,  gan būs pieejama drukātajos medijos un interneta portālos.  Katrai no šīm sugām Invazīvo sugu pārvaldnieka  vietnē www.invazivs.lv veltīta atsevišķa faktu lapa – fotogrāfijas, apraksts par to, kā augs izskatās un kādos apstākļos jūtas labi, kā izplatās un kāda ir tā ietekme uz mājiniekiem. 

Invazīvo sugu pārvaldniekā apkopota arī informācija par 50 Latvijā gan plaši izplatītām, gan vēl neievazātām, tomēr potenciāli mums bīstamām   invazīvajām sugām, kuras jau manītas kaimiņvalstīs. 

Lai cilvēks justos apzinīgs Latvijas dabas pazinējs arī prasmē atšķirt savējos no svešajiem, viņam būtu jāielāgo vismaz 50 + 10 jaunu informācijas vienību – invazīvo augu un dzīvnieku sugu nosaukumi? 

Jāielāgo to, ka dabas aizsardzība balstās zinātnē, datos un savstarpējā sadarbībā, tāpēc  cīņā pret invazīvajām sugām vajadzīga katra cilvēka palīdzība un pilsoniskā iesaiste. Pagaidām vēl tādas ir par maz. Visvairāk tāpēc, ka mums joprojām trūkst informētības un zināšanu par procesiem, kas norisinās tepat degungalā.

Tieši tāpēc projekta  LatViaNature ietvaros Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar Daugavpils Universitātes zinātniekiem invazīvo sugu jautājumu sakārtošanā ir izstrādājusi sistematizētu kritēriju kopu, lai precīzāk saprastu, cik lielā mērā kura svešzemju suga Latvijā jau ir vai arī potenciāli varētu būt invazīva.  Nevar taču tā vienkārši teikt: man tā liekas – klāt jābūt arī datos balstītam zinātniskam pamatojumam. 

Kopā ar zinātniekiem mēs esam izvērtējuši vairāk nekā 150 Latvijā atrodamo svešo sugu, un par simtu no tām konstatējām: tā vai nu ir invazīva vai arī varētu par tādu kļūt.  24 sugām no šī simta tika veikta arī padziļināta analīze, kas ļāva secināt, ka  Ministru Kabineta Invazīvo sugu sarakstā tās liekamas līdzās Sosnovska latvānim. Tas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk gaidāms saraksts, kurā būs nosauktas vēl virkne dzīvnieku un augu sugas, kuru apkarošanai Latvijas teritorijā tiks piemērots tāds pats normatīvais regulējums kā cīņai pret latvāni.

Sacījāt, ka šajā informatīvajā kampaņā  tiks pievērsta uzmanība ne tikai  latvānim, par kuru vairākumam ļaužu ir skaidrs, ka tā ir invazīva suga, bet arī virknei citu augu, kuru apdraudējumu Latvijas dabai līdz šim tomēr neesam pietiekami novērtējuši. Kādu no tiem paraksturojiet vairāk.  

Sākšu ar Kanādas zeltgalvīti jeb zeltslotiņu – daudzgadīgu lakstaugu, kura ceri var sasniegt pat divu metru augstumu.  No Ziemeļamerikas apzināti ievesta Eiropā kā dekoratīva suga, tā uzstājīgi pārņem aizvien lielākas platības.  Mazprasīga pret augšanas apstākļiem. Ziemciete. Vienam augam var būt līdz pat 10 000 sēklu, bet katrai sēkliņai ir sava lidpūka, kas ļauj  piezemēties jebkurā vietā, ko saimnieks nav vīžojis sakopt – izdangātās ceļmalās, pamestās atkritumu izgāztuvēs, atmatās. Ļaujot tai izplatīties, zeltgalvīte izkonkurē vietējās sugas un veido plašas monoaudzes.

Dažreiz tā ieviešas arī kārtīga saimnieka zemē, bet te nepaspēj izveidot plašas audzes, jo īpašums tiek kopts. Savukārt plašos zeltmirdzošos laukus augustā un septembrī nevajadzētu tvert kā skaistās vasaras atvadas, bet kā atgādinājumu, ka te ir nekopta vai aplam apsaimniekota teritorija, kam nav nekādas saistības ar dabiskajām pļavām, jo tām pareiza cilvēka iejaukšanās – pļaušana vai noganīšana – ir obligāta. 

Nākamā varētu būt daudzlapu lupīna, ar kuru mums tā patīk papildināt jāņuzāļu pušķus. Apbrīnojama vitalitāte, jo sēklu dīgtspēju tā saglabā 30 gadus! Kā jau tauriņziedis, lupīna spēj piesaistīt augsnei slāpekli – tās sastāvam mainoties,  vietējās sugas, kuras piemērojušās liesākiem apstākļiem, spiestas atkāpties nātru, ušņu un gārsas priekšā. Lupīnas varenais sakņojums un kuplais stāvs arī šos augus drīz pārmāc, ļaujot sugai kļūt par monokultūru.

Puķu sprigane – šis viengadīgais, līdz trim metriem augstais lakstaugs ar rozā ziediem un resnu, dobu un mezglotu  stublāju,  Eiropā tika ievesta kā dekoratīva suga. Nu tā pārņēmusi aizvien plašākas mitrās vietas upju un ezeru krastos, ceļmalas,  joslas gar dīķiem un slīkšņām,  pamestas izgāztuves. Viengadīga suga – izplatās tikai ar sēklām, kas savu dīgtspēju saglabā vien 18 mēnešus, tomēr puķu spriganes iznīdēšana ir sarežģīta.  Ja augs pēc izraušanas tiek atstāts turpat vai pavirši iemests komposta kaudzē,  uz stumbra sāk veidoties gaisa saknes, un augšana turpinās, bet dažādu kukainīšu un citu derīgo bezmugurkaulnieku skaits augsnē zem ceru saaugumiem samazinās.  Spriganes ziedi ir nektārbagāti, tāpēc tā pārvilina apputeksnētājus  no vietējiem augiem. Tikai tad, ja neļausim puķu spriganei uzziedēt, bet izrautos vai nopļautos stublājus izkārsim kokos izkalšanai vai saliksim melnos plēves maisos, lai saulē sakarst un ātrāk sapūst,  divos vai trijos gados ar šo skaistuli  tiksim galā.

Ošlapu kļava – vidēja lieluma koks vai daudzstumbrains krūms, kas ieceļojis no Ziemeļamerikas kā apstādījumu augs. Ļoti patīk arī upju krasti.  Augsnes ziņā mazprasīgs, ātri aug, kupli salapo, labi absorbē izplūdes gāzes. Divmājnieks – vīrišķie ziedi atrodas skarveidīgos pušķos, sievišķie – nokarenos ķekaros, kas zaros turas līdz pat nākamajam pavasarim, tāpēc jauna dzīvesvieta tiek meklēta teju visa gada garumā gan ar vēja, gan ūdens palīdzību. Daugavas lokos upes krastā vietām vairs nav  ierasto koku – visu pārņēmušas  ošlapu kļavu monoaudzes. Tādas ir arī Gaujas un Ventas krastos. Apakšā melna zeme, nekas cits vairs neaug. 

Krokainā roze – ziedu krāsa var variēt starp dažādiem rozā toņiem līdz baltam. Zari resni ar daudziem ērkšķiem un matiņiem, lapas spilgti zaļas un leknas,  augļi – lieli, no abiem galiem mazliet saplacināti, oranžsarkani vai spilgti oranži.  Krokainā roze ir viena no invazīvākajām sugām ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Tika ievesta gan kā krāšņumaugs, gan augsnes erozijas novērsējs kāpās, ceļmalās un dzelzcela uzbērumos, jo krūmam ir spēcīga un sazarota sakņu sistēma.  Nelaime tā, ka sugas vitalitāte nomāc visu, kas apkārt, neatgriezeniski  mainot jau tā jutīgo kāpu ekosistēmu, turklāt asie ērkšķu saaugumi, no kuriem grūti izvairīties,  var savainot kā cilvēkus, tā dzīvniekus. 

Vārpainā korinte pie mums ieviesta gardo ogu dēļ, tāpēc muižu parkos sastopama jau kopš 19. gadsimta, taču tika stādīta arī skrajajos Pierīgas priežu mežos kā papildus barības avots putniem vēl pat piecdesmito gadu vidū. Korintes mīnuss – suga ļoti agresīvi ielaužas gaišajos priežu mežos, kur nokritušās lapas veido tādu augsnes struktūru, kas priedēm nepatīk, jo  tām vajag liesu, skābu augsni, bet patīk citiem lapu kokiem un krūmiem. Mūsu videi raksturīgie gaišie priežu meži atkāpjas. 

Ja šīs ogas garšo, stādiet un  audzējiet, jo korintēm izveidotas arī  mājas sugas, kas  nebēg uz mežu.  Bet pret mežiniecēm jācīnās, pacietīgi cērtot, pļaujot vai raujot ārā, un tā vairākus gadus, jo šim augam ir pūķa iedaba – tiklīdz viens dzinums nost, pieci vietā.

Bet viss pasaulē tomēr mainās, savstarpēji pielāgojas.

Mūsu vietējie augi un dzīvnieki, savstarpēji pielāgojoties un sadarbojoties, sadzīvošanas līdzsvaru ir veidojuši aptuveni 14 000 gadu laikā pēc pēdējā apledojuma atkāpšanās, tāpēc tik straujām pārmaiņām, kādas uzspiež  invazīvās sugas, piemēroties atbilstošā ātrumā nespēj. Strauji ienākot svešajam, šī tradicionālā sadarbība tiek pārcirsta, un, izsitot vienu ritentiņu, vairs nestrādā visa sistēma. 

Un to nespēj kompensēt fakts, ka it visiem inazīvajiem ienācējiem – kā augiem, tā dzīvniekiem –  neapšaubāmi ir arī kāds derīguma aspekts.  

Vienīgi no Spānijas kailgliemeža laikam nav nekāda labuma.  Par šī mūdža straujo savairošanos pastāstiet mazliet vairāk!   

Dažādu toņu brūns, ļoti gļotains radījums, kas var sasniegt pat  15 centimetru garumu. Kad pērn LatViaNature mazo grantu konkursa ietvaros aicinājām cilvēkus izmēģināt dažādas inovatīvas metodes invazīvo sugu ierobežošanai, Spānijas kailgliemezis bija topā. Apbrīnojami ēdelīgs –  spējīgs notiesāt ne tikai to, kas izaudzis dārzā vai zemeņu dobē, bet var nāvējoši apskādēt pat uz zemes ligzdojošo putnu mazuļus. Vecāki pat posta darbu laikā  glābt savus bērnus nesteidzas, jo tādu kaitnieku līdz šim nav iemācījušies atpazīt un nezina, ko ar to darīt. Tā vien šķiet, ka normatīvā regulējuma nesakārtotības dēļ Spānijas kailgliemezis Latvijā jau iedeklarējies uz palikšanu, kaut pirmo reizi pie mums reģistrēts tikai 2009. gadā.  Un visticamāk, ka te iekļuvis kopā ar puķupodiņa augsni. 

Kā būtu jārīkojas cilvēkam, kurš,  akcijas “Ķeram svešos!” iedvesmots, būtu iemācījies orientētos biežāk sastopamajās invazīvajās augu un dzīvnieku sugās, tāpēc gribētu dot arī savu eguldījumu Latvijas dabas saglabāšanā?

Ieraugot dabā augu vai dzīvnieku, kas šķiet atbilstīgs Invazīvo sugu pārvaldniekā apkopotajiem aprakstiem, būtu vēlams to ne tikai atpazīt, bet arī nofotografēt, tad atvērt tīmekļvietni un aizpildīt vienkāršu anketu. Katru iesniegto ziņojumu pārbauda zinātnieki un eksperti, kuri strādā Dabas aizsardzības pārvaldē, Daugavpils Universitātē un Latvijas Hidroekoloģijas institūtā.

Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LatViaNature Invazīvo sugu nodaļas vadītāja Santa Rutkovska aicina iesaistīties akcijā “Ķeram svešos!” jeb invazīvās augu un dzīvnieku sugas, kas kļuvušas vai varētu kļūt bīstamas gan dabai, gan ekonomikai, gan dažkārt pat cilvēku veselībai.