Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Karaliskais Grieķijas valrieksts (Juglans regia), rāda Māris Narvils, kurš veido meža dārzu. “Augi tāpat brīvajā dabā aug, cits citam palīdzēdami, pieslēdzas klāt arī kukaiņi, putni, mikroorganismi,” skaidro dārzkopis. (Foto: Ģirts Gertsons)

Būt dabai par sabiedroto: ciemos pie permakultūrista agronoma Māra Narvila

Zaļās dzīves ABC
2020. gada 18. oktobrī 04:25 2020. gada 18. oktobrī 04:25
  Dace Ezera | Kas Jauns Avīze
Agronoma Māra Narvila maizes darbs ir Lauku konsultāciju un izglītības centrā, strādājot par vecāko speciālistu dārzkopībā, bet vēl viņš ir pārliecināts un praktizējošs permakultūrists.

Narvilu ģimene pirms sešiem gadiem Priekules novada Gramzdā mantoja Māra tēva mājas Līgotes, kur viņš nodzīvojis līdz 18 gadu vecumam. Tagad par Ēdenes dārzu nosauktajā saimniecībā nepilnos trīs hektāros iedzīvinātas permakultūras tradīcijas. Tā ir ilgtspējīga, videi draudzīga saimniekošana, audzēšanā izmantojot visu, kas ir organiskas izcelsmes –pašas dabas piedāvātos līdzekļus.

Vajadzēja gādāt veselīgu uzturu

”Sākums bija diezgan nopietnu rūpju laiks, jo sieva Ingrīda saslima, un īpaši bija jādomā par uzturu, turklāt daudzveidīgu un pašu audzētu, kad skaidri zinām, kā viss iegūts. Tā bija nelaime un jauna iespēja vienlaikus, sapratām, ka būs vien jātiek galā pašiem,” "Kas Jauns Avīzei" atklāj Māris.

Ar permakultūru viņam pirmā saskare bija pirms četriem gadiem, kad aizbraucis uz tai veltīto festivālu. Nu jau tādi Latvijā bijuši septiņi, arī šogad septembrī Skrundā. Toreiz dārzkopja rokās nonāca Tobija Hemenveja grāmata Gajas dārzs, tikai pirmajā brīdī šķitusi nedaudz nesaprotama, tāpēc uz laiku nolikta malā. Tagad atkal tai pieķēries, rodot izpratni par permakultūras principiem un darbību. Grāmata domāta mazdārziņu īpašniekiem pilsētās, bet viss rakstītais izmantojams, saimniekojot arī lielākās platībās.

Siens ir viens no galvenajiem mulčas materiāliem dārzā. (Foto: Ģirts Gertsons)

Katram augam savs uzdevums

Kad saņēmuši mantojumu, sapratuši, ka lauksaimniecībā ar tik mazu platību grūti ko iesākt. Sākumā domājuši veidot veco šķirņu dārzu, bet šim mērķim nepieciešams daudz laika.

Tad nonākuši pie idejas par kolekciju dārzu, lai paši sev nodrošinātu pilnvērtīgu uzturu un vienlaikus parādītu, kas Latvijā lieliski aug un kas varbūt mazāk zināms, bet padodas tikpat labi.
“No Bībeles zināms, kas ir Ēdenes dārzs – tajā ir pilnība, aug visdažādākie augi un vienmēr ir iespēja ko noplūkt pārtikšanai.

Mūsu mērķis ir parādīt ne tikai šādu brīnišķīgu daudzveidību, bet arī stāstīt, kā pie tādas tikt – audzēšanas principus, tehnoloģiju,” uzsver Māris. “13 mēnešu laikā pie mums viesojušies 700 ekskursantu no visas Latvijas. Viņus interesē ēdamo augu daudzveidība, mulčēšanas iespējas, redz, kā var saimniekot atšķirīgi no ierastā.”

Gramzdas Ēdenes dārzs pašlaik ir pašā sākumā, darāmā vēl daudz, un Māris izskaidro tā būtību: “Tā ir īpaša augu sabiedrība, kur tiek apvienoti augi ar dažādām funkcijām. Katram augam permakultūrā tādas ir vairākas. Lielie koki dod noēnojumu, aizsargā pret lieliem vējiem, pret salnām. Mazāki koki, piemēram, ābeles, dod ražu. Ir arī augi, kuri saista slāpekli bioloģiskā veidā. Ir tādi, kas kukaiņus piesaista un kas atbaida. Ir tādi, kas bagātina augsni ar barības vielām. Citi palīdz saglabāt mitrumu.”

Būs arī lazdu rieksti. (Foto: Ģirts Gertsons)

Būtisks ir arī saimnieciskais guvums, piemēram, nektāraugi bitēm, kurināmais, materiāli dažādiem izstrādājumiem – mizas, klūgas.

Atslēgas, terases un spirāldobes

Permakultūrā var veidot atslēgas dobes, kas jau pēc formas ir līdzīgas atslēgas caurumam. Tajās var audzēt lielāko daļu dārzeņu. Var veidot spirāldobes – augstas, siltas kārtainas lazanjas tipa dobes, kas domātas jebkuras neauglīgas vietas iekopšanai. Terasveida dobes paredzētas paugurainam apvidum.

“Neviens nav arī aizdomājies, ka taisno stādāmo rindu veids dārzā ir ļoti neekonomisks. Daudz vietas aizņem taciņas un starprindas, un tikai apmēram ceturtā daļa ir produktīvi stādījumi. Ja veidojam atslēgas dobes un taisno dobi saritinām, izveidojas gliemeždobes un atslēgas dobes, un situācija ir pretēja – pārvietošanās daļa ir ceturtdaļa, bet trīs ceturtdaļas varam apstādīt ar augiem,” Māris ieskicē permakultūras ģeometriju. Tai vajag mazu telpu, jo augus stāda pa stāviem, citu zem cita.

Nevar vien izvēlēties mielastu

2017. gadā Norvēģijā Māris redzēja trīsgadīgu meža dārzu, kurā augi stādīti, ievērojot noteiktus principus, ņemot labāko no meža un augļudārza.   “Sapratu, ka tas ir virziens, kurā jāiet. Mans meža dārzs būs pilnībā pabeigts pēc desmit gadiem, bet pēc trīs līdz pieciem gadiem būs gatavs jau par 90 procentiem. Daļa pirmā stāva koku jau ir iestādīti, tālākie gadi būs dārza piepildīšanai.”

Saules baterijas šobrīd ražo elektrību saldētavai. (Foto: Ģirts Gertsons)

Narvilu dārzā aug ābeles, plūmes, ķirši, dažādi ogulāji, iestādīts daudz riekstkoku, kuri vēl ir diezgan jauni – kopumā vairāk nekā 130 ēdamo sugu, bet ne lielās platībās. Nākamgad sāks augus, kuri nostiprinājušies, izmantot pavairošanai, tāds arī ir kolekcijas dārza mērķis.

“Ir visādu veidu lazdas, ēdamie kastaņi, valrieksti, korintes, plūškoki, bārbeles, sausserži, krūmmellenes, ērkšķogas, jāņogas, upenes, avenes, aivas, ciedru priedes,” uzskaita Māris. “Mums pašiem patīk garšīgi paēst, izejam dārzā un nevaram vien izvēlēties, ar ko šodien mielosimies. Ir izvēles iespēja, turklāt viss pašu audzēts. Sieva Ingrīda prot uzburt gardu ēdienu gandrīz ne no kā, un mēs darbojamies vienotā tandēmā,” priecājas saimnieks.

Bez lieka stresa

“Tā ir ļoti liela iedziļināšanās dabā notiekošajā, un ne velti viens no svarīgākajiem permakultūras principiem ir vērot procesus, kas norisinās apkārt, mācīties tos izprast, līdzdarboties, būt dabai par sabiedroto, nevis cīnīties pret to. Svarīgi iemācīties dzīvot par, nevis pret. Cilvēks diemžēl nepārtraukti cīnās ar kaut ko – ar nezālēm, slimībām, kaitēkļiem, un tā ir tāda nebeidzama cīņa, ja neizprot pašas dabas noteiktās metodes. Piemēram, grib audzēt tikai dažas kultūras un trūcīgā augu maiņā, bet tas ir pretrunā dabas būtībai, augu sekai,” skaidro Māris.

Saliekot augus ar dažādām funkcijām vienuviet, iegūstam stabilu sistēmu, kura spēj funkcionēt arvien vairāk patstāvīgi, bez tiešas cilvēka līdzdalības. “Nav jāiet katru dienu ravēt, laistīt. Pats dārzs arī cīnās ar kaitēkļiem, un nav nekādu slimību, jo sugu ir daudz, katra ar savām funkcijām, arī aizsargājošām. Viss ir līdzsvarā. Kas domā, ka dārzā jāizdzenā pēdējie kaitēkļi, tas lieki sev rada stresu,” norāda Māris.

Melnais plūškoks (Sambucus nigra), sēklaudzis ar lieliem ogu ķekariem. (Foto: Ģirts Gertsons)

Desmitā tiesa dabai

Permakultūrā izmanto dabas doto, bet ļoti svarīgi ir saprast, ka, sadarbojoties ar dabu, simtprocentīgi visu ražu cilvēks nevar iegūt sev. Ir jādalās, desmitā tiesa jāatdod dabai.

Piemēram, augšanas nodrošināšanai izlieto visu, ko iegūst no koka – šķeldas, mizas, skaidas, lapas, tāpat zāli, sienu, salmus, citus organiskos materiālus, kas rodas patēriņa gaitā. Princips ir – mēs paņemam, bet pēc tam maksimāli atdodam atpakaļ, neveidojam zaļo atkritumu kalnus, bet visu izmantojam lauku bagātināšanai. Zāli regulāri pļauj un mulčē.

Mulčēšana ir cikls, kurā iesaistās ļoti daudz mikroorganismu, sliekas, tas rada iespēju dīgt jauniem asniem nākamajā gadā. “Viss, kas ir organiskas izcelsmes, ir izmantojams. Mums, piemēram, nolietojas dažādi ādas materiāli, dabiskie audumi – tos visus var izmantot augstajās dobēs. Organiskie materiāli pakāpeniski sadalās, atgriežas atpakaļ dabiskajā apritē, un mēs gūstam labumu,” pauž zinātājs.

Siena rullis kā gurķu dobe

Zem mulčas kūsā ļoti vētraina dzīve, kas nepārtraukti noris arī ziemā, it sevišķi zem sniega segas. Sadalot mulču, mikroorganismi pamazām auglību nes aizvien dziļāk, un augu saknes kļūst aizvien spēcīgākas un jaudīgākas. Ja ir žagari vai zari, tos var salikt dziļās dobēs – visu, ko daba dod, var izmantot atkal un atkal.

Kājminamā veļasmašīna, darbināma bez elektrības ar pedāļiem, drēbes gan mazgā, gan skalo. Tādas meistaro amatnieks Gatis Smiltenes pusē. Narvili izmanto videi draudzīgus pulverus un skalojamos līdzekļus – izmantoto ūdeni var droši izliet zemē, nekaitējot dabai. (Foto: Ģirts Gertsons)

Žēl, ka Latvijas laukos bieži nevajadzīgi pūst lielie siena ruļļi, kas arī ir brīnišķīga biomasas iespēja pārvērsties lietderīgā enerģijā. Ja ir iespēja, sagādā vismaz sešus siena vai salmu ruļļus, ievāktus no pļavām, kas nav miglotas ar indēm. Rudenī saulainā aizvēja vietā norok velēnu, lai rullim ir tiešs saslēgums ar zemes mitrumu. Uz augsnes uzber dažu centimetru kārtu mikroorganismiem bagāta komposta, izliek ruļļus, tukšumos cieši sabaksta sienu, pa virsu arī saber kompostu un augsni.

Pavasarī var sēt un stādīt, ko vēlas, šādas dobes patīk gurķiem, ķirbjiem, kabačiem, siena rullis kalpos apmēram četrus gadus, līdz sadalīsies – kas no dabas nācis, tam pie dabas jāatgriežas.

Pagaidām Narviliem nav mājlopu, kas dotu kūtsmēslus, bet, iespējams, nākamgad sāks turēt vistas, veidojot pārvietojamus voljērus. “Lai būtu pašiem kāda oliņa, gaļiņa. Pēc desmit gadiem, kad arī es dzīvošu šeit, iespējams, sadūšosimies uz ko vairāk. Domas ir, un saimniecība ir stabilāka, ja ir arī lopiņi. Tas nodrošina arī papildu mēslojumu. Turklāt mājdzīvnieki var apkarot nezāles, kaitēkļus – darīt lietas cilvēka vietā,” uzsver agronoms.    

Daudzziedu eleagns (Elaeagnus multiflora) dod ne tikai ogas, bet arī piesaista slāpekli citu augu labumam. (Foto: Ģirts Gertsons)

Kluss sapnis audzēt baravikas

“Daļēji ir taisnība, ka permakultūra ir atgriešanās pie tā, kas jau vēsturē bijis,” spriež Māris, kuram svarīgas ir arī rūpes par dārza mazajiem iemītniekiem – kukaiņiem un abiniekiem.
“Diemžēl jāsaka, ka ir bēdīgas ziņas – šogad dārzā esmu redzējis tikai vienu vardi un vienu krupi. Kopumā Latvijā kukaiņu kļūst mazāk. Vai tas saistīts ar klimatiskajām izmaiņām, nezinu, bet acīmredzot ne tikai ar tām,” teic Māris.

Nākamā vēlme ir dārzā ieviest sēnes – kluss sapnis trīs hektāros audzēt baravikas. Iestrādes jau ir veiktas, tas dos nopietnus blakusienākumus, turklāt sēnes ir būtiskas augiem, neatsverami palīgi, kas strādā vienotā ekosistēmā. Augi gūst milzīgu labumu, pateicoties tieši sēnēm – labāk uzņem ūdeni un barības vielas, jo micēlija pavedieni saaug kopā un rodas vienota sistēma.

Īstā cidonija (Cydonia oblonga), šķirne Nivalis. (Foto: Ģirts Gertsons)

“Kad mežu nocērt, sēņu vairs nav. Ļoti vajadzētu domāt par to, ka kailcirtes tomēr ir traka lieta un atjaunošanās notiek 40 gadu garumā – tas ir vienas cilvēku paaudzes laiks. Man astoņzobu mizgrauzis nopostīja vairākas egles, bet daba aizpilda tukšumu – vietā parādās pīlādži, Kaukāza plūmes, ozoli, vīksnas, plūškoki. Dabisko sējēju ir ļoti daudz – putni, meža zvēri. Cilvēks, kad veido savus sējumus, iet pats un stāda, bet dabai netrūkst arī pašai savu sējēju un dēstītāju,” teic Māris.

Bez apsēstības ar perfekcionismu

Narvili nav dārza perfekcionisti un uzskata to par sliktu pieeju – iekopt tikai sterilus augus, kur pilnīgi visiem ir zaļas lapas, neviena dzeltena pleķīša vai robiņa. “Tas ir šaušalīgs uzstiepts stereotips sabiedrībai, ka vajag perfektas formas augus, izskatu, lielumu, krāsu. Nedod dievs, būs līkāks vai šķībāks. Dārzā nevajag baidīties eksperimentēt ar augiem, stādīt kopā, jo tas ir milzīgs spēks. Augi tāpat brīvajā dabā aug, cits citam palīdzēdami, pieslēdzas klāt arī kukaiņi, putni, mikroorganismi.”
Māris pārliecinājies, ka meža dārzs no viena hektāra var nodrošināt ēdienu 20 līdz 25 cilvēkiem, daudz vairāk nekā tradicionāli lauksaimnieciskajā hektārā. Māris gan atzīst, ka pamatā permakultūras saimniecība ir pašpietiekama ģimenei un šī produkcija neiekļūs lielveikalu plauktos, jo jāpastāv tiešajai saiknei ar patērētāju.  

Improvizētajā purvā briest dzērvenes. (Foto: Ģirts Gertsons)

Pagaidām Permakultūras biedrībai nav daudz biedru, bet daudz vairāk ir to, kas sākuši praktizēt dārzā šos principus. Pateicoties Covid-19, daudzi pērk zemi laukos un sāk audzēt kaut ko paši, turklāt izmantojot permakultūru – arī tā ir šā laika tendence.

Publikācija ir sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Citi šobrīd lasa

Kriminālais Ludzas novads, Latvijas mazākā novada "aprīšana" un zaļzemnieku kašķis: vēlēšanas Latvijas austrumgalā
Ķermeņa valodas eksperte ievērojusi, ka prinča Viljama acis vectēva bērēs pauda ko ļoti būtisku
FOTO: Tavu skaistumu! Uzvaras parkā graciozi zied krāšņās sakuras
Pievienot komentāru

Счастливая герцогиня Кэтрин появилась на публике после похорон принца Филиппа

Тилль Линдеманн спел советский хит на русском языке, и теперь все гадают - зачем!