Mājas interjerā atkal ir modē pinumi. Ciemojamies pie klūgu pinēja Andra Lapiņa
Dabiski, ekoloģiski, latviski, mājīgi... šādi un vēl bagātīgāk var raksturot priekšmetus, kurus kopš seniem laikiem darina klūgu pinēji. Kāds grozs, vācele vai cibiņa atradusi vietu katrās mājās, bet ne visos namos ir arī savs klūgu pīšanas meistars! “Un kļūst arvien mazāk,” saka tautas studijas Tīne pinējs Andris Lapiņš. “Kādreiz pinējus apmācīja grupās, bet tagad šo amatu vēlas apgūt tikai retais, un, kopumā vērtējot, klūgu meistaru cunfte kļūst arvien gados vecāka.”
Lūdzu, iepazīsties: Andris Lapiņš
▪ Profesija – elektriķis, bet strādā loģistikas jomā.
▪ Pinējs kopš astoņdesmito gadu sākuma.
▪ Starptautiskās biedrības Basketmakers Association biedrs kopš 1989. gada. Pirms trim gadiem (2015) saņēmis The Worshipful Company of Basketmakers (tajā ietilpst arī Basketmakers Association) balvu Basket of the year jeb Gada grozu.
▪ Pinumiem izmanto kārklu klūgas un klūgu sloksnes.
Apgūt pinēja arodu Andri pierunājusi sieva, jo tad vienmēr būšot dāvanas, ko, ciemos ejot, paņemt līdzi. Diemžēl astoņdesmitajos gados, kad veikali bija tukši, nebija nemaz tik viegli sagādāt skaistu dāvanu. Joka pēc aizgājis uz apmācībām, Andris tūdaļ sajuta, ka tas viņu patiešām interesē – no nekā dabūt gatavas jaukas lietas; tāda māka viņu valdzina līdz šai dienai. Vēlāk arī sieva iemācījās pīt. Viņa strādā ar rotangu, materiālu, kas pie mums neaug, bet ir nopērkams internetā.
Pinumiem der kārklu ataugas, vēlams – bez sānzariem. Tās griež agri pavasarī, kamēr kokiem vēl nav lapu. Citi vēl tinas siltās šallēs, bet pinēji ar atrotītām piedurknēm strādā izcirtumos, krūmmalās un citās vietās, kur vien drīkst, jo daudzviet zeme ir privātīpašums. Un jau maija sākumā ir nosauļojuši brūnus degunus. Sagriež tik, cik daba piedāvā, notīra no mizas un glabā sausā vietā. Andra klūgu krājumi stāv drauga šķūņaugšā un arī dārzā, jūras konteinerā, kam ir laba ventilācija. Pirms dažiem gadiem viens no groziem nopīts no 1988. gadā grieztām klūgām. Darbam der pat 30 gadu vecas klūgas, taču tās gan nav vairs tik lokanas kā jaunas.
Ar speciālu rīku – spīli – tīrītas klūgas patur saulē, lai kļūst baltas. Andris stāsta, ka ar rokām tīrīta un vannā nomazgāta klūga ir balta, gluda, ideāla pīšanai. Gaišbrūnās klūgas iegūst, vārot 3–4 stundas; klūgas mērcē vannā un vāra lielā veļas katlā. Vēl pīšanai izmanto arī netīrītas klūgas, panākot krāsās izteiksmīgu efektu. Pareizā mēnesī grieztām miza nelobās. Klūgu sloksnes iegūst, klūgu sašķeļot 3 vai 4 daļās. Pēc tam ēvelē, atstājot tikai plānu ārējo daļu. Materiālu sagatavošana prasa laiku un pacietību, kaut gan Andris uzskata, ka no dabas neesot sevišķi pacietīgs.
Ir pinēji, kas saviem darbiem izmanto formu, ko izveido iecerētā trauka apveidos, apkārt vij pinumu un, kad darbs gatavs, formu izjauc un izņem. Andris tā nestrādā – viņam katra pītā forma ir oriģināla.
Īpaši radošs ir brīdis, kad pinuma apakša nāk gatava un jāsāk domāt, cik stāvas vai lēzenas būs pinuma malas. Andris nepin kvadrāta formas priekšmetus, piemēram, lādes, bet apaļās un ovālās formas izpītas visdažādākās.
Ar pīšanu bagāts nekļūšot. Kāds angļu amata brālis aprēķinājis, ka Anglijā, lai varētu iztikt tikai ar šo amatu, pinējam katru dienu jāuzpin astoņi grozi!
Zināšanai!
▪ Pērkot grozu, pārvelc ar roku pār apakšu: ja ķeras, tad nav labi uzpīts. Svarīgi, lai pinums ir blīvs un grozam vai vācelei būtu pietiekami daudz vertikālo ribu.
▪ Senāk grozus pina pat cūku pārvadāšanai: lielus un ovālus ar caurumiem, kur izbāzt cauri rukšu kājas. Iespējams, Āzijas valstīs grozus dzīvnieku pārvadāšanai izmanto vēl tagad.
▪ Ja klūgu pinums ir apputējis vai netīrs, to var mazgāt ar ziepjūdeni. Labāk ņemt birstīti nekā sūkli. Pinumu vēlams ilgi nemērcēt. Nomazgātu vienkārši noskalo un ļauj izžūt. Nav ieteicams mazgāt sloksnīšu pinumu, kas var deformēties.
