Kā garšo īstens Latvijas salāts? Sandra Marcinkēviča audzē zaļumus rīdziniekiem
Kvalitatīvu zaļumu, dārzeņu un stādu kārotājiem Rīgā un tās apkaimē Sandras Marcinkēvičas vārds ir labi pazīstams. Arī restorānu pavāriem, kuri tīko pēc viņas audzētajiem salātiem. Īstenībā visi šie labumi ceļo šurp no Skaistkalnes puses.
Zemnieku saimniecībā Baltiņi, kur saimnieko Sandras vecāki un arī brāļa ģimene, audzē gan graudaugus, gan rapsi, taču Sandra kļuvusi par tādu kā saimniecības seju un tagad lolo ideju par savas dārzniecības izveidošanu.
Jo vairāk stresa, jo vairāk gribas uz laukiem
Pirms pieciem gadiem Sandra Rīgas biroju dzīvi apmainīja pret dzīvi laukos. Nav jau gluži tā, ka viņa būtu īstena pilsētniece, – galu galā dzimusi Skaistkalnē, arī skolā turpat kādu laiku mācījusies. Pēc vidusskolas Jelgavā gan domājusi – laukos vairs nekad! Tāpēc arī beigusi Banku augstskolu, LU Juridisko fakultāti, strādājusi par personālatlases konsultanti, darbojusies ar starptautiskiem uzņēmumiem. Pieredze ļoti vērtīga! Taču, kā Sandra saka, viena lieta ir strādāt kāda labā, bet pavisam cita – būt saimniekam pašam sev. Turklāt tās zemes lietas tik un tā patikušas.
“Jo vairāk stresa bija pilsētā, jo vairāk gribējās braukt uz laukiem. Apprecējos, pirmie divi gadi pagāja Rīgā. Un notika tā – trīs mēnešus dzīvojām laukos, viss labi, bērns laimīgs, priecīgs un veselīgs, bet, kā aizbraucam uz Rīgu, tā puņķi, asaras un slimības. Kad bija jālemj par atgriešanos darbā, sapratu, ka vairs negribu sēdēt birojā, bet gan redzēt savu bērnu augam un, cik vien iespējams, pavadīt kopā ar viņu katru dienu. Un šeit, laukos, tāda iespēja arī bija. Tāpat kā iespēja darīt to, kas patīk. Par spīti tam, ka tagad negulētu nakšu gadās vairāk. Bet jāsaka milzu paldies vecākiem, kuri manī un brālī ielikuši ne tikai darbīgumu, bet arī pārliecību, ka nevajag nolaist rokas grūtību priekšā. Mana draudzene agrāk šausminājās: “Kā, tu ar tādu izglītību uz laukiem?!” Tagad viņa atbrauc un saka: “Kā es tevi apskaužu!” Īstenībā visi no mana draugu loka, ar kuriem kopā tolaik tik uz Rīgas centru vien tiecāmies, tagad no centra ir prom, pat no Rīgas prom, uz ārpusīti.”
Ja ir aicinājums, tad jādara
Pašlaik Sandra mācās Bulduru dārzkopības vidusskolā neklātienē, kur apgūst stādu audzēšanas gudrības. “Es teiktu tā – ja ir tas aicinājums iekšā, tad ir jādara! Ja man tas nepatiktu, mani neviens pat ar varu nepiespiestu pārcelties uz laukiem. Man patīk pētīt un lasīt par visvisādiem tomātiņiem un garšaugiem, man patīk meklēt jaunus augus un eksperimentēt. Ir interesanti! Un cilvēki pie mums kļūst aizvien izglītotāki, gudrāki un jaunām lietām atvērtāki. Ja pirms dažiem gadiem aizvedu uz tirgu kādu neparastāku baziliku, cilvēki brīnījās un tā skeptiski skatījās. Un nākamajā gadā – re, arī citiem ir citronbaziliks, kanēļbaziliks. Tā jau ir – ja nesāks piedāvāt, par to runāt un rakstīt, kā tad tas cilvēks uzzinās?
Dārzeņu audzētājiem šis pavasaris, īsos vārdos raksturojot, bija ļoti tumšs. Un arī īpatnējs. Savādāks nekā citus gadus. Piemēram, visus iepriekšējos gadus vienā siltumnīcas galā vienmēr bija ļoti mitrs, tur krājās ūdens. Šogad mitrs ir tas gals, kur līdz šim nekad mitruma nav bijis. Es nekādus sējas un Mēness kalendārus neievēroju; ja ir cilvēki, kuriem tie palīdz, ļoti labi. Taču, ja kalendārā teikts, ka šodien jāsēj tas un tas, bet ārā lietus gāž kā ar spaiņiem, vai tad es iešu un sēšu, lai lietus visu izskalo?
Pirmie zaļumi – lociņi un salāti
Pavasarī pirmais un galvenais zaļums ir lociņi. Sīpols jau ir tik pateicīgs un pieticīgs – viņā visas barības vielas ir iekšā, ne viņš jāpiebaro, ne arī citādi jāauklējas. Vienkārši ņem un liek zemē citu pie cita. Sīpoliem neko negriežu nost, nekādu virsiņu nenolīdzinu, jo pavasarī sīpoli ir tik dzīvīgi, ka ļoti labi dzen lociņus tāpat laukā. Zinu cilvēkus, kas tā dara – nogriež augšu, bet tas, pirmkārt, prasa daudz laika un, otrkārt, pavasarī neatmaksājas. Ja nu ļoti grib, var sīpolam to augšiņu mazliet atlocīt un nogriezt, taču, ja tā ir gandrīz trešdaļa, tad tā var nogriezt nost arī visu labumu un sīpolam nāksies vēl vairāk un ilgāk saspringt, lai izdzītu lokus.
Salātus šogad audzēju arī podiņos, lai saprastu, kur tomēr aug labāk – vai dobē, vai podiņā. Vispār man ļoti patīk eksperimentēt gan ar jaunām šķirnēm, gan ar dažādām krāsām. Restorānu pavāriem patīk, ka salāti ir krāsaini, atšķirīgos toņos, patīk, ka salātu piedāvājums ir daudzveidīgs, atšķirīgs no citiem. Jo krāsaināk, jo skaistāk – jo labāk! Pie mums Latvijā cilvēks jau ir diezgan liels gardēdis.
Eksperimenti ar garšaugiem un īpatņiem
Jau pāris gadu audzēju arī garšaugu kompozīcijas. Cilvēkiem patīk! Mazās labi noder dāvanām, bet šogad veidoju arī lielākas, jo ir pieprasījums. Pavisam lielajās balkona kastēs gan nestādu, labāk piedāvāju atsevišķus stādus, lai katrs pats var komplektēt, kā grib. Šogad izmēģināšu jaunus garšaugus: olīvzāli – tai piemīt tāda kā zaļo olīvu smarža – un sēņu zāli – tās lapa noteikti ir jāpagaršo, jo atgādina svaigu šampinjonu. Pilnīgi svaigu šampinjonu, tāpēc to iesaka likt klāt salātiem. Savukārt kolas zāle pēc izskata mazliet līdzinās mūsu dievkociņam, bet, tiklīdz pārbrauc tai ar plaukstu, patiešām nosmaržo pēc kolas!
Man aug arī neparastākas salvijas, pavāriem sevišķi patīk zeltainā salvija – pēc tās ir lielāks pieprasījums nekā pēc parastās. Arī ananasu salvija ir ļoti aromātiska. Aug karijzāle un zeltainā raudene – ar ļoti maigu aromātu. Iestādīta dobē, tā izplešas un ļoti skaisti izskatās. Būs arī grieķu kalnu tēja ar ļoti interesantu garšu, Grieķijā šo zālīti liek visos tēju maisījumos.
Mazajos podiņos aug arī garšaugu trio – smaržīgā madara, līpija jeb saldumzāle un estragons. To sauc par punša miksli, ļoti interesants salikums. Ja jau punšs, tad es vēl iestādītu klāt kaut ko ar citrusīgu garšu, piemēram, citronmelisu vai citronverbenu. Pēdējai gan ir viens mīnuss – tā mūsu ziemās laukā neizdzīvo. Vēl viens interesants garšaugu trio vienā podiņā ir citrontimiāns, raudene un rozmarīns, kā arī karijzāle, olīvzāle un rozmarīns. Runājot gan par puķēm, gan visu pārējo, man ir svarīgi, lai pirmām kārtām pašai patīk.
Šogad pamēģināšu, kā mūsu apstākļos aug okra. Pagājušogad sāku eksperimentēt ar saldajiem kartupeļiem un tagad turpināšu. Skaidrs ir viens – ārā tie nepārziemo kā, piemēram, topinambūri, kurus var atstāt zemē. Arī parastie kartupeļi, kuri paliek augsnē, nākamajā gadā izaugs vēlreiz. Bet saldie kartupeļi – ne. Patiesībā vārds “kartupelis” ir diezgan maldinošs, jo šis augs aug pavisam citādi – kā vīteņaugs. Tas mīl siltumu un irdenu zemīti. Pērn audzēju tikai siltumnīcā, šogad pamēģināšu arī laukā. Siltumnīcā, vietās, kur vēji staigāja, saldie kartupeļi vijās gar zemi, bet tur, kur pieliku pie sienas, uzkāpa līdz pašai siltumnīcas augšai. Īsts vīteņaugs!
Lapu kāposts un trendi
Mums aug arī lapu kāposti, ko viens otrs sauc par kalē. Nu, kas tas par kalē! Tas ir lapu kāposts! Atceros, ka bērnībā mūsu mājās audzēja gan lapu kāpostus, gan Briseles kāpostus jeb rožkāpostus. Bet tā jau laikam ir ar modi daudzās jomās: ar apģērbiem, ar garšaugiem, ar puķēm. Atkal modē ir veco laiku puķes: flokši, peonijas, un lapu kāposts ir pārvērsts par kalē vai keilu – no tās izrunas vien jau zosāda metas...
Tāpat acīmredzot notiek ar dārzkopības trendiem – Bulduros man jāmācās arī tā dēvētā profesionālā svešvaloda un nācās pētīt gan iepriekšējo gadu trendus, gan šā, 2017. gada trendus. Un tad likās tīrais ārprāts – augi, kas pie mums aug jau sen, ko audzējam un ēdam jau nezin cik ilgi, tiek pasniegti kā nezin kādi jaunumi un atklājumi! Piemēram, šā gada trends ir kompozīcijas, kur dārzeņi sastādīti kopā ar garšaugiem un puķēm.
Man patīk rosīties pa virtuvi, bet tieši pavasarī tam atliek vismazāk laika. Siltumnīca man tagad ir otrās mājas līdz pat tumsai. Kamēr tik laukā ir gaišs, tikmēr visu laiku ir, ko darīt. Kad izaug pirmie zaļumi, mūsu virtuvē visam pamatā ir lociņi. Ideāls variants ir lociņi, svaigs gurķis un kefīrs. Izvāra klāt kartupeļus, un vairāk neko nevajag. Kad nāk gatavi redīsi, tad redīsus daudz ēdam. Vasarā nav iedomājami tomāti bez pašu gatavota pesto. Bērni ir kā traki pēc ķiršu tomātiņiem. Vēl tagad mums saldētavā glabājas sasaldēti ķiršu tomātiņi. Rudenī sabēru maisiņos un saldētavā iekšā! Kad cepu bērniem picas, tad tādus pašus saldētus sagriežu un saberu virsū. Ideāli! Tieši tāpat var likt uz karstmaizēm. Bet atlaidināti gan tie īsti negaršo, kļūst ķepīgi. Saldētus var iemest arī kādā zupā vai cepeškrāsnī – ļoti labi. Galvenais, lai nepagūst istabas temperatūrā atkust.
Ir pašiem par sevi jāpastāv
Kamēr vēl nav pašu gurķi un salāti, pērku veikalā, bet – Latvijā audzētus. Esmu liela lokālpatriote, tāpēc labāk nopirkšu vietējo gurķi, kurš maksā trīsreiz dārgāk par ievesto, taču ir tepat audzis. Lielākoties jau zinu, kas tie ir par audzētājiem, tāpēc zinu arī to, ka pirkt viņu gurķus ir drošāk nekā tirgū nepazīstamu tantiņu audzētos. Kad dzirdu – jā, Latvijā zemnieki visam tik gāž virsū ķīmiju, tas man riktīgi uzsit asinis! Cilvēki, kuri tā apgalvo, vispār nesaprot, ko tas viss maksā un ka neviens zemnieks, kurš draudzējas ar prātu, nedarīs vairāk, nekā ir nepieciešams, jo viņš apzinās risku. Tāpēc mēs ļoti lepojamies ar saviem strādniekiem saimniecībā, jo viņi ir strādīgi, uzticami, godīgi un ar atbildības izjūtu.
Kāpēc mums lauksaimniecībā nestrādā kooperācija? Jo valda ārkārtīga neuzticēšanās, pēc principa – viņš mani apčakarēs! Bet, ja tu tā nedarīsi un jūs būsiet vienojušies par normāliem spēles noteikumiem, tad tas otrs, visticamāk, arī tā nedarīs. Var jau būt, ka tā neuzticēšanās ir padomju sistēmas atlieka. Taču nekas nesanāks, ja mēs paši par sevi nepastāvēsim, ja paši nebūsim vienoti un pakļausimies, piemēram, uzpircējam, kurš piezvana un saka – tavs kaimiņš atdod savu preci par pieciem centiem lētāk, bet, ja tu atdosi par sešiem centiem lētāk, es ņemšu no tevis. Mums ir jāspēj pateikt – nē, es zinu, ka kaimiņš tā nerīkosies. Ja es pastāvēšu uz vienu cenu un Juris un Pēteris arī, tad uzpircējiem nebūs iespēju. Kamēr nebūs vienotības savā starpā, kamēr paši nenoturēs stingru mugurkaulu, tikmēr nav ko vainot kādu citu.
Garšaugu jaunumi virtuvē:
* Karijzāle, dēvēta arī par itāļu salmeni
Klasiski to izmanto rīsu ēdienu garšas papildināšanai, tā noder gaļas ēdienos – sevišķi labi sader ar jēra un vistas gaļu; to pievieno makaronu ēdieniem, dārzeņu sautējumiem un zupām. Starp citu, labi palīdzot pret kodēm un vieglu depresiju.
* Sēņu zāle
To pievieno visiem ēdieniem, kuriem vēlas piešķirt izsmalcinātu sēņu garšu: salātiem, zupām, sautējumiem, mērcēm, vokpannā gatavotiem ēdieniem. Labi iederas biezpiena un svaigā siera ēdienos.
* Kolas zāle
Iecienīta piedeva treknas gaļas ēdieniem un tiem atbilstīgām mērcēm, to pievieno arī biezpienam un omletēm. Savukārt tēja patiešām garšo pēc kolas un atdzesēta ir labs atspirdzinošs dzēriens.
* Olīvzāle
Sevišķi labi iederas Vidusjūras virtuvei tipiskos ēdienos, it īpaši zivju ēdienos; to pievieno pesto, marinādēm, garšaugu sviestam, salātiem, sēņu ēdieniem. Ļoti labi garšo ar tomātiem un mocarellu.
