Raivis Vidzis atklāj, kādos gadījumos iedrošina dēlu citiem "dot pa zobiem"
Bijušais atlēts Raivis Vidzis, kurš šobrīd par savām mājām sauc laukus, tiecas pēc harmoniskas un mierīgas ikdienas. Viņu apciemojis aktieris Andris Bulis šova "Slavenības. Bez filtra" ietvaros, un sarunas laikā Vidzis atklāti dalās pārdomās par sava dēla Rūdolfa skološanu, personības šķautnēm un to, kā tēva loma viņu pašu transformējusi.
Kā atzīst Vidzis, tieši atvases ienākšana ģimenē kļuva par viņa mūža vērienīgāko pavērsienu. "Viņš ir tas, kas atnāca un atnesa izmaiņas,” secina Vidzis. Ja sākotnēji dēlam mācīts miermīlīgums, tad šobrīd audzināšanas taktika ir kļuvusi stingrāka: “Nedrīkst aiztikt, nevar nevienu apbižot, bet, ja tevi čakarē un apbižo, tev jāpasaka: "Neaiztiec mani." Un, ja nesaprot – tad jau pa zobiem iedod!”
Bulis sarunā centās noskaidrot, vai pēc zēna uzvedības jau tagad var noprast viņa nākotnes profesiju. "Viņam tādas mīmikas nāk ārā – viņš man pienāk klāt: "Tēti, var planšeti? Varēs planšeti?" Es neko neatbildu, un viņš tāds: "Nu, protams, nevarēs planšeti, tāpēc ka es jau esmu ilgi spēlējis un tā, tā... Tāpēc, ka neklausīju." Viņš man šitā... Un es dodu viņam to planšeti un skatos – viņš pilnīgi tāds," dēla sejas izteiksmes atdarina Raivis. Savukārt uz jautājumu par puikas blēņām, tēvs nosmej, ka dēls "visu laiku ir iekšā tajās".
Lai gan mazais Rūdolfs izceļas ar lielu aktivitāti un nerātnībām, Vidzis pieturas pie principa nekad neaizrādīt dēlam svešu acu priekšā. "Nekad trešā cilvēka priekšā es viņam nebraukšu virsū," viņš strikti nosaka, skaidrojot, ka visi aizrādījumi un nopietnās sarunas tiek pietaupītas mājām, kad abi ir divatā. Kā rīkoties pareizi un kāpēc noteiktas lietas ir liegtas, dēlam tiek skaidrots ar uzskatāmiem piemēriem. Tāpat liels uzsvars audzināšanā tiek likts uz patstāvības attīstīšanu un spēju uzņemties atbildību par paša lēmumiem. "Ja tev vajag, dari pats," pauž Vidzis, kurš mudina zēnu pašam komunicēt ar apkārtējiem, jautāt un risināt dažādus jautājumus. Viņaprāt, bērnam ir svarīgi apzināties savas rīcības sekas: “Tu vari darīt, kā tu gribi. Bet tu pats izvēlēsies sekas... Man tā ir – lai tev ir izvēle. Nevis es pateikšu – nē. Protams, ka ir kaut kāds brīdis, kad ir "nē", bet ir izvēle.”
Tāpat tēvs pamanījis, ka zēns mēdz pārņemt viņa uzvedības modeļus. Raivis atminas situācijas, kad mājās pats skaļi dauzījies un jokojies, līdz pēkšņi fiksējis, ka dēls precīzi kopē viņa darbības. "Es skatos – bļāviens, viņš tāpat dara! Un es viņam saku: "Rūdolf, ko tu bauro?" Bet pats domāju – es taču tāpat bauroju," viņš jautri nosaka.
