"Es negribu degradēties" - Raivis Vidzis par muskuļiem, šoviem, aktiera karjeru un kaušanos ar Kambalu

Tevi tik sen neesmu saticis. Pēdējo reizi, kad tikāmies, tu biji tāds resns...
Desmit gadi pagājuši. Tikai ne jau resns es biju, bet milzīgs. Ko tu apvaino cilvēkus!

Biji, biji resns. Bet tagad – pavisam cits cilvēks. Labi, ka nupat redzēju, ka ēdi pusdienas, citādi padomātu, ka jau pāris mēnešu badojies.
Es ēdu visu, ko gribu. Un nekāds maziņais jau neesmu, tāpat sveru 116 kilogramu. Lai gan esmu svēris pat 143.

Bet tomēr – ko dari? Kādreiz taču biji zvaigzne, uzvarēji šovā "Dejo ar zvaigzni 2".
Es nekad neesmu bijis zvaigzne. Atpazīstams – jā. Bet ne zvaigzne.

Kur tev toreiz vispār bija prāts pieteikties tam dejošanas šovam? Kad man piedāvāja, es uzreiz atteicos.
Mani mācēja ieinteresēt. Piezvanīja Valērijs Mironovs, un viņš, kā jau intelektuāls cilvēks, atrada pareizos vārdus. Teica, ka slavenais bokseris Maiks Taisons reiz piedalījies tādā šovā, ka es arī varētu – lai atnāku un pamēģinu. Tad man spēkavīru sezona bija beigusies un galvā jau kaut kas sāka šūmēties – vilka uz pārmaiņām. Valērijs mani uzrunāja tā, ka piekritu, nevis uzreiz pasūtīju vienu māju tālāk. Un, kā vēlāk izrādījās, tas bija likteņa pirksts. Jo patiesībā tieši šovs bija tas, kas mani pilnībā izmainīja.

Kādā veidā?
Sāku aizdomāties par to, ka pasaulē eksistē vēl citi cilvēki, ar savām domām, ar saviem uzskatiem. Ka ar šiem cilvēkiem jāsadzīvo. Pirms tam man bija po uz citiem un viņu viedokļiem.

Kas tad bija tas, kas tevi pamudināja mainīties?
Iedomājies, par mani balsoja tūkstošiem cilvēku, kuri mani vispār nepazina, kuriem pilnīgi vienalga, kāds es biju, kāds man bija intelekts. Es tad biju skarbs tipiņš, kurš audzis skarbos apstākļos, pret apkārtējiem izturējies skarbi, bet tad pēkšņi – tu tūkstošiem cilvēku patīc, viņi tevi mīl un par tevi balso... Visa šī pozitīvā attieksme pret mani lika man pašam aizdomāties. Un labi, ka toreiz bija tik daudz prāta to saprast, uztvert šo signālu sevi mainīt.

Bet tas taču ir ļoti grūti – sevi pilnībā pārlauzt.
Es to darīju pamazām. Nomainīju vidi, uzķēru fīlingu no tā, kā redzēju pārmaiņas sevī. Ieklausījos citos cilvēkos, mācījos no viņiem. Es vienmēr saku – nav jēgas no skolotājiem, ja nesadzirdi to, ko viņi saka. Ir jāgrib klausīties un mācīties. Šādu cilvēku, no kuriem mācījos, ir ļoti, ļoti daudz. Viņi visi – teātrī, akadēmijā – devuši man kādu impulsu.

Liels paldies arī manai cigun skolotājai, jo principā tieši cigun mani izvilka. Cigun ne tikai ir Austrumu netradicionālās vingrošanas veids, bet arī ķīniešu filozofija un psiholoģiskā treniņa māksla, kas sakārto cilvēku.

Kas tevi tajā ievilka?
Dainis Grūbe no Dailes teātra. Man tad daudzas lietas dzīvē neveicās. Nesapratu, kāpēc. Mēs aprunājāmies, viņš izstāstīja savu pieredzi, ieteica, lai pamēģinu cigun. Paldies viņam par to!
Bet tu tik tiešām esi kā pilnībā samainīts ar citu cilvēku. Ir gan tev iekšas! Man, tāpat kā lielai daiļai cilvēku, gan būtu slinkums sevi tā lauzt. Man nepatīk pārmaiņas.

Tad tu patiešām esi liels malacis. Ko tu vispār dari?
Atkal mācos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Biju jau izmācījies par fitnesa treneri, bet tagad apgūstu rekreāciju. Vēl strādāju par privāto treneri, darbojos improvizācijas teātrī "Spiediens", uz līgumattiecībām esmu aktieris Dailes teātrī, kā arī veidoju sižetus TV programmai "Hattrick", joprojām braucu ar motociklu...

Esmu beigts! Visu laiku domāju, ka esi intelekta neskarta seja. Bet tagad klausos tevī un brīnos – esi kļuvis par pavisam citu cilvēku. Tu esi tik ļoti izaudzis! Tu tikai neapvainojies, bet par tevi tik tiešām bija tāds priekšstats. Agrāk tu biji tāds milzīgs, bezformīgs... 
Radījums, ja? Par ko man apvainoties, ja agrāk patiešām tāds biju. Es biju brutāls.

Bet vēl tu izskaties nenormāli stilīgs! Pat glīts! Cik tev ir gadu?
Martā būs 43...

Slikts vecums. Pēc sevis varu teikt, ka dzīve pēc 40 ir beigusies.
Muļķības! Tikai sākas. Tu gribi teikt, ka savus pēdējos desmit gadus neesi dzīvojis?

Jā. Esmu eksistējis.
Man gan tā nav. Bet tas jau no katra paša ir atkarīgs. Ja attīsties, ja lasi grāmatas, ja virzies uz priekšu, tad nekas nebeidzas, tad dzīve neapstājas. Man patika, kā reiz Andrejs Ēķis pateica, ka tagad, savos 50 gados, dzīvot ir garšīgāk. Jo tā arī ir – līdz gadiem 30, 40 tu dzīvi tikai rij kā karstu zupu, bet neizgaršo. Taču tagad jau sāc sajust garšu, izbaudīt to...

Kas tev iečukstēja ausī, ka atkal jāiet mācīties? Es katru 1. septembri esmu laimīgs, ka man vairs nav jāiet mācīties. Jo man tas riebj.
Katram savs. 50 gadu vecumā taču neskraidīšu „tupi” pa pilsētu ar vāli rokās, pārmācot kretīnus. Vajag būt citā līmenī, vajag būt izglītotam, vajag iegūt zināšanas. Tāpēc jāsāk jau laikus pēc tām tiekties. Vismaz tā ir manā situācijā.

Ja jaunībā nebūtu sapinies ar sportu, ko tad?
Būtu bijis aktieris. Patiešām!

Traks, vai? Dārgi izmaksātu – daudz auduma vajadzētu, lai tādam tēvainim kā tu uz katru jaunu izrādi kostīmus pašūtu.
Bet tad jau es nebūtu tādā bluķī „sakačājies”! Būtu normāls džeks.

Tagad zināmā mērā savu sapni esi piepildījis. Esi jau piedalījies vairākās Dailes teātra izrādēs. Atceries savu pašu pirmo iznākšanu uz skatuves?
Jā. Tā bija Koršunova izrāde "Izraidītie". Protams, ka bija mandrāža. Bet tā man ir pirms katra pasākuma, tā man bija pirms katra starta spēkavīru sacensībās. Taču vispār es nebaidos ne no skatuves, ne no publiskiem pasākumiem, jo man jau sportā bijusi liela pieredze uzstāties publikas priekšā.

Kas tevi noskatīja teātrī, ka tiki pie lomām? Gāji sevi pierādīt, ka esi mainījies?
Nē, es to nedaru. Es nestaigāju apkārt un nebļauju – re, esmu mainījies! Tad tas nebūtu pa īstam, tas būtu falši. Un man tas nav vajadzīgs – par katru cenu pierādīt, ka esmu citāds.

Teici, ka daudz lasi. Sēnes, ogas?
Nē! Sēnes man nepatīk lasīt. Šobrīd lasu Armanda Pučes grāmatu par Herbertu Cukuru. Tā ir izcila! Vispār Puče labi raksta. Es to nezināju. Bet pagājušajā gadā izlasīju Bulgakova "Meistaru un Margaritu". Citiem tā grāmata riebjas, bet man patika. Arī Dantes "Dievišķā komēdija" ir laba. Gadu šai grāmatai briedu.

Bet tādam kuilim nepiestāv lasīt par tādām dvēseliskām lietām un pēcnāves dzīvi.
Nu re, arī tu dzīvo stereotipos. Domā – ja liels, tad stulbs.

Nu tādi mums tie stereotipi ir...
Bet tagad izklausīsies, ka es baigi lielos ar to, ka esmu dižs lasītājs.

Lasīšana nav noziegums. Un to, ka tu daudz lasi, var just, klausoties, kā tu runā. Tu pareizi veido teikumus. Es vēl ieteiktu tev izlasīt Hermaņa Heses "Sidhartu".
Bet es tev – "Simtgadnieks, kurš izkāpa pa logu un pazuda". Nereāli aizraujošs romāns.

Tas ir labs stāsts. Klau, tu pieminēji Armandu Puči. Tagad tu ar viņu un Valdi Valteru strādā kopā "Hattrick". Vai agrāk vispār varēji iedomāties, ka kopā vadīsiet TV raidījumu?
Protams, nē! Pirms divdesmit gadiem es varbūt būtu domājis, ka vajadzētu iekraut Valteram pa muti.

Kāpēc?
Tāpēc, ka Valdis bija lecīgs, skaļš. Bet es biju brutāls kretīns, kuram tādi lecīgie nepatika. Un, ja pirms divdesmit gadiem domāju, ka Valteram vajadzētu iešaut pa ģīmi, tad tagad man par šādām domām metas šķērmi. Nu nav Valdis nekāds lecīgais! Viņš ir ļoti normāls un gudrs džeks.

Tad jau noteikti tajos laikos gribēji arī man pa muti iešaut?
Tak nē! Dāvids ir un paliek Dāvids. Tāds tu esi, un viss (smejas).

Kaut visiem cilvēkiem tā izdotos pārmainīties un piepildīt savus sapņus kā tev! Tagad esi aktieris, strādā televīzijā, vadi pasākumus. Cilvēki taču tevi atpazīst?
Es tam nepievēršu uzmanību. Dzīvoju savu dzīvi, man ir forši no tā, ko daru. Bet, ja kāds pienāk klāt, pasaka ko foršu – ir labi, nepienāk klāt – arī labi. Un, ja kādreiz es asi reaģēju uz kādu repliku vai ko tamlīdzīgu, tad tagad pat neatbildu. Ja kādreiz būtu pasūtījis ar ne tiem laipnākajiem vārdiem, tad tagad pats par sevi brīnos – re, visādas replikas mani vairs neaizskar un neuztrauc!

Atceros, kur tevi pirmo reizi redzēju! Bija kaut kāds pasākums vecajos koijotos Vecrīgā. Tur priekšā biji tu ar tādiem pašiem „sakačātiem” buļļiem. Tu biji pamatīgās burās un nāci man klāt, saukdams: „Čau, Dāvid! Es tevi pazīstu!” Tu tad biji, kaut paskatā draudīgs, ļoti sirsnīgs un pozitīvs...
Es to neatceros. Tas bija ļoti, ļoti sen.

Es kādu laiciņu arī gaļu neēdu. Interesanti, lai arī nekad neesmu bijis baigais dzērājs, lieliski saprotu, cik grūti atteikties no alkohola tiem, kas lietojuši regulāri. Jo man vismaz pusgadu tik ļoti gribējās kaut ko iedzert. Vismaz glāzīti kopā ar džekiem. Taču izturēju, jo arī cigun skolotāja argumentēja, ka izvēle ir manā pusē, aicināja saprast, kādas dzīvē ir prioritātes – iedzeršana vai tomēr sevis attīstīšana.

Tu tagad neesi pārāk garlaicīgs, jo esi pārāk pareizs? Ne tu dzer, ne pīpē... Bet tikai meditē. Tu esi sēne!
Sēnes arī ir interesantas!

Tu "Hattrick" raidījumā nobrauci ar kamaniņām pa Siguldas kamaniņu trasi. Mans brālis savulaik bija junioru čempions kamaniņās, zinu, ka ātrums tur ir mežonīgs. Kādas tev bija sajūtas?
Vairs nekad mūžā! Ietērpj tevi plānā triko, auksts. Un tad jābrauc lejā pa trasi, visi sāni, pleci apdauzīti...

Bet tu taču esi pieradis pie dauzīšanas. Pats taču piedalījies būrī cīņās bez noteikumiem. Kāpēc tur gāji?
Gribēju izmēģināt, kā tas ir.

Divas cīņas aizvadīji, abās uzvarēji. Bet tad aizgāji? Neiepatikās?
Es jau uzreiz teicu, ka neplānoju kļūt par profesionālu cīkstoni, ka gribu tikai pats uz savas ādas izmēģināt, kas tas ir. Nepretendējot uz tituliem.

Nesen "Hattrick" raidījumā pie jums ciemos bija Kaspars Kambala, kas atgriezies boksā un drīz aizvadīs profesionālo cīņu. Vai tu būtu gatavs iziet ringā pret Kambalu?
Nē! Kamdēļ?

Baidies?
Nē. Te nav runa par bailēm. Baidīties var no jebkā. Jautājums ir – vai spēšu pārvarēt šīs bailes un izdarīt adekvātu pretdarbību? Bet ringā ar viņu es, protams, neietu. Es lieliski apzinos iznākumu. Viņš taču ir milzīgs. Viņš mani vienkārši apēstu! Kambis ir ļoti labs boksā. Viņš ir tik labs, ka par viņu boksa pasaule vēl runās. Ja man ar viņu nāktos cīnīties, es zveltu ar krēslu. Jo citu variantu man nebūtu (smejas). Taču patiesībā Kambis ir ļoti labsirdīgs cilvēks.

Tu esi ne tikai garīgi, bet arī fiziski savācies. Arī Viktors Ščerbatihs tagad tāds ir. Uz ielas jūs abus pat neatpazītu...
Bet toreiz mums patika būt tādiem – lieliem, kantainiem... Tas likās tik forši – būt lielam muskuļu un tauku kalnam.

Nav taču nemaz tik vienkārši visu to nomest un kļūt par normālu cilvēku, vai ne?
Jātur sevi visu laiku grožos. Daudzi man ir vaicājuši, kas bijis grūtāk – trenēties spēkavīros vai atgūt normālu ķermeni. Nav tāda salīdzinājuma – viegli vai grūti. Ir citādi. Protams, ka savākties atpakaļ psiholoģiski ir daudz, daudz smagāk, jo gribi rezultātu sasniegt uzreiz. Spēkavīru sportā tu trenējies gadiem, apzinies, ka audz un kļūsti spēcīgāks ar katru gadu, ka nekas ātri nenotiks. Tu kaifo no tā, ka pamazām piepamsti par muskuļu kalnu. Bet, kad tas viss pāriet, tad gribas uzreiz, momentāni atgūt normālu ķermeni, jo negribas būt izplūdušai cūkai. Taču nekā, mīlīt, tas nenotiek uzreiz. Tas ir tikpat ilgstošs un smags darbs. Es joprojām trīs, četras reizes nedēļā trenējos.

Kāda bija tava motivācija to visu darīt? Jo vairumam veču pēc 40 zūd motivācija savākt savu ķermeni. Viņiem ir darbs, ģimene, bērni... Viņiem vairs nevajag sevi izrādīt kā tēviņiem.
Nu, kā?! Ja gribi virzīties uz priekšu, ja nevēlies degradēties, tad kaut kas taču ir jādara!

Kā tu esi audzis! Fantastika! Es esmu maita, kas reti saka labus vārdus, bet tu tos esi nopelnījis. Patiešām!