Izpētīti Raimonda Paula radu raksti. Kas ir viņa senčos?

“Man jau sen bija interese par sava dzimtas koka pētīšanu, bet nekad tā īsti tam nevarēju pieķerties. Gan tāpēc, ka nebija zināšanu, gan arī tāpēc, ka tas šķita sarežģīts un garš process. Likās, ka jāiet uz arhīvu un tas beigu beigās prasīs ļoti daudz laika. Tas sākās kovida ierobežojumu laikā, kad mēs daudzi, tā sakot, apstājāmies un bija vairāk laika lietām, kuras iepriekš ikdienas skrējienā nepaguvām. Kādā portālā nejauši pamanīju rakstu, kā, sēžot mājās pie datora čībās, tu vari atrast savu sestās pakāpes vectēvu. Tas mani ieinteresēja. Lēnā garā sāku meklēt informāciju, kur ko atrast, ar ko ir jāsāk. Bija pārsteigums, ka daudzas lietas ir digitalizētas un vairs fiziski nebija jāiet uz arhīvu. Baznīcu grāmatas, tautas skaitīšanas datus un muižu revīzijas var atrast internetā. Tās ir publiski pieejamas. Vienīgi jābūt prasmēm vecos rokrakstus lasīt un orientēties, bet lēnā garā es arī tam būros cauri. Sākotnēji pētīju savu dzimtas koku, un bija dažādi atklājumi. Tad radās interese paskatīties kaut ko tiem cilvēkiem, kurus intervēju Latvijas Radio raidījumā Laikmeta krustpunktā. Lai šos cilvēkus pārsteigtu vai lai viņiem būtu interesanti, vienai daļai paskatījos arī viņu senčus,” par to, kā sācis pētīt radurakstus, sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atklāj Arnis Krauze.

Diriģenta Erenštreita un hokejista Ozoliņa raduraksti

Nav jau tā, ka Arnis ik dienu pēta baznīcu grāmatas un buras visam cauri: “Man tas ir viļņveidīgi. Ir reizes, kad es ļoti aizraujos. Atminos, ka man bija intervija ar diriģentu Jāni Erenštreitu un, protams, ir zināma arī viņa lībiešu izcelsme. Gribēju aizrakties, cik vien tālu var, jo uzvārds Erenštreits nav bieži izplatīts, līdz ar to ir salīdzinoši viegli pētāms. Es tiešām vienu sestdienu un svētdienu, un pat nakts stundas pavadīju pie visiem Erenštreitiem, un man izdevās diezgan skaistu koku arī diriģentam izveidot.”

Diriģents par šādu pētījumu bijis pateicīgs, bet Krauze saskāries ar ļoti dažādām cilvēku reakcijām: “Ir daži, kuri pateica, ka viņi negrib, lai pa viņu senču zariem rakājas. Jo, protams, var būt arī dzimtas noslēpumi vai kādas tumšās lappuses pagātnē, taču tas ir ļoti retos gadījumos. Ir bijis arī viens kuriozs stāsts. Man bija saruna ar Sandi Ozoliņu, un es biju iedomājies, ka viņu jau nu gan neinteresēs, kas ir viņa vectēvi un vecmāmiņas. Turklāt uzvārds Ozoliņš ir ļoti sarežģīti pētāms, līdzīgi kā Bērziņi vai Kalniņi. Taču pirmais, ko Sandis, ienākot radio studijā, man vaicā: “Nu, ko tu par mani izpētīji!?” Un es saprotu, ka neko neesmu izpētījis, jo biju iedomājies, ka viņu tas neinteresē. Tomēr Sandis man pēc tam iedeva dažus zināmus dzimtas datus, jo viņam ir diezgan neliela informācija, kā jau daudziem šīs paaudzes cilvēkiem. Kad bija, kam uzprasīt, tad varbūt tas nelikās svarīgi un interesanti, un tagad, kad gribi kaut ko uzzināt, tad vairs nav, kam no dzimtas uzvaicāt. Taču no dažām puzlēm arī šo to salikām par Ozoliņa dzimtu.

Man tas ir interesanti, jo caur šiem senčiem, ko atrodu, arī redz, kā un kur viņi ir dzīvojuši. Ir interesanti paskatīties, piemēram, miršanas reģistros, ar kādām slimībām tolaik cilvēki ir sirguši. Tur ir interesanti māju nosaukumi, ir redzams, kā dažādi uzvārdi veidojušies. Dažbrīd redzi, kā tas barona vai mācītāja kungs arī par latviešiem ir nedaudz paņirgājies. Arī pats savā dzimtā atradu vienu netipisku uzvārdu, kas man sanāk sestās pakāpes vecvecvecvecvecvectēvs, – Andrievs Rudzumugurs,” atklāj žurnālists.

Rados ar leģendāru režisoru un poļu muižnieku

Daudzi ir dzirdējuši, ka Arnim Krauzem ir slavens brālis komiķis un šovu vadītājs Valters Krauze. Tomēr dzimtā ir vēl kāda teātra leģenda. “Manai dzimtai ir ļoti raiba ģeogrāfija – ir gan igauņi, gan lietuvieši, gan poļi, gan vecticībnieki, gan latgalieši un kurzemnieki. Esmu tādā veidā visus Latvijas novadus izskatījis. Piemēram, biju dzirdējis, ka no vienas mūsu dzimtas līnijas mums rados ir latviešu aktieris un režisors Alfrēds Jaunušans. Taču neviens nevarēja paskaidrot, kāda ir šī radniecība. Tad nu, izpētot un saliekot visu kopā, secināju, ka viņš ir bijis manas omītes brālēns. Piemēram, manas mammas tēvs ir dzimis Polijā, Katovicē, un es pat aizbraucu uz turieni un atradu māju, kurā viņš ir dzīvojis 20. gadu sākumā,” pārsteidzošus faktus no ģimenes vēstures atklāj Arnis.

Tāpat arī viņš aplūkojis brāļa Valtera Krauzes radurakstus. “Bija interesanti Valtera dzimtas koku pētīt, jo mums ir kopīgs tēvs. Pa Krauzes līniju, cik vien var, esmu visu izzinājis. Vienu dienu pirms ziņu raidījuma vadīšanas man bija brīva pusstunda un tikmēr nolēmu Valtera mammas līniju papētīt, vai un ko var atrast. Un tiešām arī tās baznīcas grāmatas bija saglabājušās. Ejot cauri, pēkšņi pie Valtera vecvectēva redzu ierakstu dvarjaņin, kas latviski ir “muižnieks”, jo gandrīz 99,9 % tiem simtiem cilvēku, ko esmu izrakstījis, viņiem lielākoties priekšā ir pierakstīts vārds hristiaņin (krieviski) jeb vāciski “zemnieks” vai bieži vien “muižas kalps”. Pirmajā brīdī pat apmulsu, vai esmu pareizi izlasījis. Lai pārliecinātos, aizsūtīju arī šo ierakstu profesionāliem dzimtu pētniekiem, un viņi apstiprināja rakstīto. Un, kad vēl izlasīju, ka pie Valtera vecvectēva ir blakus pierakstīts, ka krustvecākos ir slavenie grāfi Plāteri-Zībergi no poļu muižniecības, viss bija skaidrs. Paziņoju šo faktu Valteram, viņš nebija zinājis. Izrādās, pat viņa dzimtai šī informācija padomju laikā bija noslēpums, jo tobrīd šādi raduraksti nevarēja palīdzēt karjeras lietās vai kā citādi.”

Maestro Raimondam Paula rados vācieši

Arnis Krauze pa šiem gadiem skatījis vairāku Latvijā pazīstamu cilvēku radurakstus. Piemēram, viens no pēdējiem pētniecības darbiem ir nu jau bijušās ilggadējās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores, mākslas zinātnieces Māras Lāces dzimtas koks. “Lāces kundze bija tikai dzirdējusi, ka viņai ir lībiešu saknes. Bet es tiešām atradu informāciju kristību ierakstos un dokumentos, pat mājvietas un lībiešu ciematus, kur viņas senči ir dzīvojuši,” tā žurnālists.

Savukārt komponista Raimonda Paula dzimtas koku pētījuši jau vairāki cilvēki, tostarp arī Arnis: “Kad vēl bija dzīva Maestro māsa, tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere, viņa man arī palūdza paskatīties tieši Paulu izcelsmi, jo viņa bija dzirdējusi arī kaut ko par vāciešiem. Un tiešām varēja atrast, ka viens no Paulu dzimtas atzariem nāk no bijušās Prūsijas, kas mūsdienās vairāk ir Polijas teritorija, bet, jā, vienai Maestro vectēva māsai pat pasē bija ierakstīts – vāciete.”

Gluži kā detektīvs, kam reizēm nolaižas rokas

“Protams, ka ir arī interesanti skatīties radniecību, jo bieži vien, vadot konkrētajā mājaslapā datus, nenojaut par kādu citu cilvēku, varbūt pat zināmu cilvēku, ka jūs kaut kādā pakāpē esat ar radu saitēm saistīti. Diemžēl pēdējos gados radurakstu pētniecība ir palikusi sarežģītāka. Es vēl paspēju uz tā viļņa, kad ļoti daudzi materiāli bija digitalizēti un publiskoti. Bet diemžēl dažādas normas un likumi, un varbūt dažreiz pat pārspīlēta pārcentība beidzās ar to, ka viena liela daļa šo digitalizēto materiālu tika aizsegti. Piemēram, man ļoti žēl, ka vairs nevar piekļūt 1935. un 1941. gada tautas skaitīšanas datiem, jo tie ļoti palīdz kaut kādus iztrūkstošos dzimtas posmus atrast un tālāk jau iet uz leju, jo tur tu redzi gan ģimeni, kas dzīvoja kopā, gan kur dzīvoja, no kurienes ienāca, kādi ir pirmslaulību uzvārdi. Diemžēl to tagad aizsedza, bet es dzirdu, ka Saeimā šobrīd ir iesniegts priekšlikums un ir cerība, ka samazinās šo gadu sliekšņa ierobežojumu, ka informāciju var publiskot tikai 100 gadus pēc cilvēka nāves. Tad dzimtu pētnieki un vēstures entuziasti varētu šiem datiem piekļūt.

Droši vien turpināšu noskaidrot cilvēku dzimtas kokus, bet jāatzīst, ka tas prasa laiku. Un citreiz pētot nokļūsti strupceļā, ka nolaižas rokas. Katrai dzimtai ir atšķirīgs pētniecības laiks. Ir dzimtas, kur ir pavediens un ātri iet uz priekšu, piemēram, stundas laikā vari izrakstīt vismaz piecus vectēvus un vecāsmātes no abām pusēm piecās paaudzēs, bet citreiz vienu senci meklē divas dienas, kurā draudzē viņš īsti ir. Tas arī nedaudz atgādina detektīva darbu. Šad tad, kādu personu meklējot, man ir fiziski jāiet uz kapiem un jāskatās, vai ir kapa piemineklis. Uz tā ir gada skaitļi, tie atkal palīdz. Man bija interesanti arī piefiksēt un apkopot senus kapa pieminekļus un dīvainus uzrakstus uz tiem."

"Ir prieks, ka arvien vairāk jauni cilvēki aizraujas ar dzimtu pētniecību un viņus sāk interesēt viņu senči un izcelsme. Esmu dzirdējis, ka ir arī vairākas skolas, kur jauniešiem ir jāmēģina izzināt sava dzimta vai arī pierakstīt no savām vecmammām un vectēviem stāsti par dzimtu. Kamēr ir iespēja, tikmēr ir jādokumentē šīs ziņas. Jo vēlāk, kad pēc gadiem sāc interesēties, daudzi pavedieni ir pazuduši un vairs nav blakus vecmāmiņas vai vectēva, kam kaut ko varētu pavaicāt. Mani šad tad aicina lasīt mazas lekcijas Latvijas bibliotēkās, kā un ko pētīt. Jāteic, pašlaik "Facebook" ir ļoti laba grupa "Dzimtas detektīvs", kurai arī sekoju. Ja kādam ir kaut kas neskaidrs, nav iespējams saburtot baznīcu grāmatas vai vispār nav zināms, ar ko sākt, tad šajā grupā vienmēr ir atsaucīgi cilvēki, kas palīdzēs un dos padomu. Es arī skatos, ka šajā grupā daudzi meklē un atrod savus pazaudētos pusbrāļus vai māsas, vai citus radiniekus,” teic dzimtas koku  pētnieks Arnis Krauze.