Starp līdzjūtību un bailēm: "Dāmas ar Drāmu" spriež, vai sabiedrībai ir pienākums glābt katru bezpajumtnieku

Ieva Brante sarunu aizsāka ar piemēru no sociālajiem tīkliem par kādu vīrieti, kurš bezsamaņā gulēja uz ielas. Pateicoties nejauša garāmgājēja modrībai, kurš nebaidījās izsaukt operatīvos dienestus, tika glābta dzīvība. Šis gadījums juristei lika secināt: "Es atkal skatījos, nu, guļ tur tāds bomzis tajās bildēs, izskatās, bet izrādās - normāls cilvēks. Tā kā mēs vērtējam cilvēkus tomēr pēc viņu izskata."

Dana Bjorka diskusijā ienesa filozofisku skatījumu, norādot, ka neviens nepiedzimst par bezpajumtnieku. Viņa uzskata, ka šādu stāvokli parasti izraisa neveiksmīga apstākļu sakritība un vides ietekme: "Es sev sāku uzdot jautājumu – kā sanāca, ka viņš nonāca šeit? Jo mēs visi piedzimstam mīlīgi, skaisti mazulīši, ar kuriem, dod Dievs, ucinās un viņi aug. Tad viņi satiek konkrētus cilvēkus, nonāk konkrētā sabiedrībā, nonāk [dažādos] apstākļos un kļūst par tādiem, kādiem viņi kļūst." Bjorkas stingrā nostāja – vienmēr pārliecināties par guļošā stāvokli – sakņojas bērnības pārdzīvojumā. Viņa atklāja, ka reiz kādam viņas tuviniekam kļuva slikti transporta pieturā, taču neviens no apkārtējiem neizrādīja interesi palīdzēt. Šī iemesla dēļ viņa šobrīd rīkojas šādi: "Es, piemēram, vienmēr pienāku un vienmēr uzjautāju vai paskatos, kas ar to cilvēku notiek. Ja es saprotu, ka viņš pats izvēlās pagulēt, lai guļ tālāk."

Pretstatā Danas gatavībai palīdzēt Ieva Brante neslēpa, ka realitāte mēdz būt nepatīkama un pat bīstama. Viņa norādīja, ka antisanitāri apstākļi vai iespējamā agresija no iereibušas personas puses var atturēt no fiziskas tuvināšanās: "Man ir bijuši gadījumi, kad es redzu, ka apčurājies cilvēks guļ. Nu, kāpēc man jātraucē viņam? Viņš nespēj atbildēt. Viņš guļ apmī*ies, piedošanu, nu, man ir bail pie viņa pienākt klāt, jo tur var būt arī agresija uz manu pusi." Tāpat juriste uzsvēra paradoksu medicīnas sistēmā – brīžos, kad "ātrie" tiek izsaukti cilvēkiem, kuriem nepieciešama tikai atskurbšana vai pajumte, cieš tie pacienti, kuriem medicīniskā palīdzība ir kritiski svarīga. Viņas ieskatā: "Rezultātā mēs nonākam pie tā, ka uz neatliekamās medicīniskās palīdzības rēķina mēs cenšamies risināt sociālās problēmas, kas ir absolūti divas dažādas tēmas."

Linda Curika aicināja pieņemt faktu, ka šie cilvēki ir neatņemama sabiedrības daļa. Viņasprāt, nav cita humāna ceļa, kā vien sniegt atbalstu no nodokļu maksātāju līdzekļiem, lai cik tas būtu neērti: "Tā vienkārši ir! Ko tad mēs ar viņiem darīsim? Tā kā, sadzīsim visus kādā gāzes kamerā, lai netraucē nevienam? Viņi ir daļa no mūsu sabiedrības, ar viņiem ir jāsadzīvo. Protams, ka tas rasa neērtības."

Ieva Brante vērsa uzmanību uz to, ka nereti šādu līdzcilvēku rīcība beidzas ar sabojātu braucienu sabiedriskajā transportā godprātīgiem pasažieriem: "Respektīvi, es godprātīgi samaksāju un braucu pēc tam uz godprātīgi apmī*tā sēdekļa! Nu, kur tas prāts?" Viņa piebilda, ka Rīgā ir pieejams patversmju tīkls, taču liela daļa mērķauditorijas apzināti izvēlas palikt uz ielas, lai saglabātu savus paradumus: "Patversmes Rīgā ir pieejamas un ne visām ir noteikums par to, ka tagad tev ir jābūt skaidrā un nedrīksti smēķēt, bet cilvēki izvēlas laiku pavadīt kopā ar saviem draugiem un alkoholu ārpusē, nemainot savu dzīvesvietu, dzīves veidu un attiecības."

Diskusijas noslēgumā dalībnieces bija vienisprātis - lai cik sarežģīta būtu situācija, pilnīga ignorance nav izeja. Mazākais, ko katrs var darīt, ieraugot bezsamaņā esošu personu, ir reaģēt, jo tieši šis mirklis var būt izšķirošs kāda dzīvībai.