Ar bultu pret netaisnību. Seriāla "Robins Huds" recenzija

Pusmītiskais, pusreālais Anglijas balāžu varonis sen zināms visā pasaulē un personificē taisnības cīnītāju un nabago ļaužu aizstāvi. Filmdari jau vairāk nekā gadsimta garumā atrod arvien jaunus rakursus, kā šo stāstu vēstīt publikai. Nesen klajā nākusi jaunā seriāla «Robins Huds» pirmā sezona, kas patlaban skatāma arī Latvijas skatītājiem – katru pirmdienu kanālā «Epic Drama».

Senais stāsts mūžam aktuāls

Seriāls, lai arī par seniem varoņiem un notikumiem, tomēr izceļ šodien ļoti aktuālās taisnīguma un pretošanās cīņas tēmas, ļaujot leģendāro varoni skatīt mūsdienu kontekstā. Arī nodokļu jautājums, piemēram, bijis aktuāls un vienkāršajai tautai sāpīgs jau kopš to ieviešanas… Kā zināms, tāpēc jau tās ir leģendas – tās nenoveco, bet dzīvo cauri laikmetiem.

Jaunajā seriālā, kas, starp citu, filmēts lielākoties Serbijā, ieguldīts liels budžets. Varbūt, kā jau mūsdienu ekranizācijās ierasts, vēsturiskie varoņi ir pārāk gludi skūti, ar pārāk labiem zobiem un pārāk kārtīgām drēbēm, bet katrā gadījumā te ir viss vēsturisko seriālu cienītājiem – krāšņi tērpi, skaisti varoņi, dusmīgi un ne tik gludi skūti nevaroņi, cīņu ainas, dabas skati un, protams, mīlestības līnija. Turklāt mežs – gan kā draugs, gan patvērums – ir tuvs arī latviešu sirdīm.

Aktieru sastāvs ir interesants – te ir gan jaunie talanti, gan jau slaveni un iemīļoti aktieri. Skatītājus seriālā gaida tikšanās ar tādu zvaigzni kā Šons Bīns, kurš šeit tēlo Notingemas šerifu, bet slavu iemantojis ar lomām «Gredzenu pavēlniekā» un «Troņu spēlē». Akvitānijas karalieni Eleonoru atveido Konija Nīlsena, kura pazīstama no filmām: «Gladiators» un «Gladiators II». Bet, piemēram, Robina Huda atveidotājam, jauniņajam Austrālijas aktierim Džekam Patenam šī ir pirmā lielā galvenā loma. Vispār viņš karjeru sāka kā profesionāls sportists un aktiermākslai pievērsās vien pēc ceļgala traumas. Seriāla pirmizrādē Londonā viņš apgalvoja, ka neesot skatījies iepriekšējos Robina Huda stāsta ekranizējumus, lai neiespaidotos. Jaunavas Mērianas atveidotāja Lorēna Makkvīna ir vairāk pieredzējusi un pat saņēmusi divas balvas kā labākā britu ziepju operu aktrise un arī Nešvilas festivāla balvu kā labākā aktrise, tomēr plaši zināma nav.

Kas bija Robins Huds – un vai tāds vispār bija?

Neapšaubāmi Robins Huds ir viens no populārākajiem varoņiem ne vien britu folklorā, bet arī pasaulē. Gadsimtu gaitā ir bijis daudz minējumu par to, kas viņš bija, tomēr viņa identitāte joprojām ir nezināma – neviens nav varējis uzrādīt autentiskus pierādījumus par viņa darbību.

Lielākā daļa vēsturnieku (piemēram, no Britu muzeja un Šefīldas Universitātes) tomēr sliecas domāt, ka Robins Huds nav bijis konkrēts cilvēks, bet tautas apziņā ir sapludināts tēls no vairākām vēsturiskām personām un pasaku varoņiem. Populārākais vēsturiski dzīvojušais kandidāts ir Robins no Veikfīldas (dzīvojis ap 1290.–1347. gadu), kurš piedalījās dumpī pret karali Edvardu II. Citi avoti viņu saista ar Krusta kariem un karali Ričardu Lauvassirdi (12. gs. beigas), taču šī versija parādījās daudz vēlāk – 16. gadsimta lugās.

Sākotnēji Robina Huda tēls parādās folklorā. Saskaņā ar leģendu viņš bija izcili prasmīgs loka šāvējs un zobencīņas meistars. Dažās versijās viņš attēlots kā tiesības zaudējis augstmanis, bet jaunākās interpretācijās – kā karavīrs, kas cīnījies Krusta karos un, atgriežoties Anglijā, atklājis, ka Notingemas šerifs atņēmis viņa īpašumus. Savukārt senākajās zināmajās versijās viņš ir brīvzemnieku (yeoman) kārtas pārstāvis. Lielāko daļu zināšanu sniedz dažas liecības no 14. gadsimta un pieci rakstudarbi no 15. un 16. gadsimta. Tā, piemēram, viena no balādēm jeb vēstījumiem sākas tā:
«Klausieties un sadzirdiet, kungi,
tie, kam brīva vīra asinis!
Es jums stāstīšu par krietnu brīvzemnieku,
viņa vārds bija Robins Huds.»

Tiek pieņemts, ka Huds ir vienkāršās tautas ceļojošo dziesminieku balāžu varonis. Ir arī liecības, ka stāsti par Robinu Hudu un viņa draugu Mazo Džonu vareni izklaidēja nabadzīgos ļautiņus, kuriem citādi tolaik bija diezgan ierobežotas iespējas izklaidēties.
Diskusijas par Robina Huda izcelsmi un vēsturisko kontekstu turpinās jau gadsimtiem ilgi. Ir atrodamas daudzas atsauces uz vēsturiskām personām ar līdzīgiem vārdiem, kas tiek piedāvātas kā iespējami pierādījumi viņa eksistencei, dažas no tām datētas ar 13. gadsimta beigām. Vēsturnieki un folkloristi ir izvirzījuši vismaz astoņas ticamas stāsta izcelsmes versijas, tostarp pieņēmumus, ka «Robins Huds» bija vispārpieņemts pseidonīms, ko izmantoja paši laupītāji vai ar ko apzīmēja bandītus. Jāpiebilst, ka viduslaiku tiesu hronikās vārds «Robert Hod», arī «Hobbehod», parādās vairākkārt. Interesanti, ka vēlāk «Robinhood» kļuva par sugas vārdu, ko tiesu izpildītāji lietoja, apzīmējot jebkuru mežā bēguļojošu noziedznieku vai izstumto.

Leģendas: Robina dāsnums, draugi un nāve

Pārstāstījumu, papildinājumu un variāciju gaitā ir izveidojies ar Robinu Hudu saistītu pazīstamu tēlu kopums. Tajā ietilpst viņa mīļotā – jaunava Mēriana, viņa vīru kopa «Jautrie vīri» (Merry Men) un viņa galvenais pretinieks – Notingemas šerifs. Turpmākajos gados stāsts piedzīvojis neskaitāmas variācijas un adaptācijas. Tā, piemēram, Robina tēls pirmajos tekstos ir raupjāks un brutālāks nekā viņa vēlākajos iemiesojumos.

Neviena no saglabātajām agrīnajām balādēm arī faktiski nerāda Robinu Hudu sekojam devīzei: «Laupām bagātos, dodam nabadzīgajiem!» Lai gan darbā «A Gest of Robyn Hode» Robins piešķir lielu aizdevumu nelaimē nonākušam bruņiniekam, kuru beigās nepieprasa atmaksāt, un vēlāk tajā pašā balādē viņš paziņo par savu nodomu dot naudu nākamajam, kurš nāks pa ceļu, ja tas izrādīsies nabags. Tā šis princips ticis deklarēts un tāds arī palicis. Taču pirmais tiešais apgalvojums, ka Robins Huds laupījis bagātajiem, lai dotu nabadzīgajiem, atrodams Džona Stova darbā «Anglijas annāles» (Annales of England, 1592) aptuveni gadsimtu pēc balādes «Gest» publicēšanas.

Arī par Huda nāvi ir dažādas versijas. Vienā no senākajām balādēm par Hudu vēstīts, ka viņš miris «Kirkeslejā» – tagadējā Kērklīsā. Viņu nogalinājusi klostera priekšniece un sers Rodžers no Donkasteras. Vēlākā balāde (17. gs.) kļuvusi par tradicionāli pieņemto versiju: atbilstoši tai slimais Huds meklē palīdzību pie savas radinieces, klostera priekšnieces. Viņa tēlo, ka dziedē, nolaižot asinis, taču apzināti ļauj noasiņot līdz nāvei. Vēl vienā versijā Robins Huds pirms nāves izšauj bultu pa savas istabas logu, pavēlot Mazajam Džonam apglabāt viņu tur, kur bulta kritīs. Minējumi par patieso kapavietu (ja pieņem, ka Huds bija konkrēta persona) ir atšķirīgi, un daži no tiem patiesi pieļauj tās atrašanos Kērklīsas klostera drupu tuvumā.

Notingemas šerifs gan patiesi bija reāls vēsturisks amats. Viens no šerifiem bija, piemēram, Filips Marks (13. gs. sāk.), bēdīgi slavens ar savu cietsirdību. Ienaids starp šerifu un Robinu Hudu faktiski līdz pat šim laikam ir šī stāsta centrālais dzinējspēks.

Zelta bulta

Viena no leģendas zināmākajām epizodēm ir Huda dalība loka šaušanas sacensībās, neraugoties uz draugu brīdinājumiem par šīs iedomas bīstamību. Notingemas šerifs, nespēdams noķert Robinu mežā, nolemj viņu izvilināt ārā, izmantojot Robina lielāko vājību – lepnumu par savu loka šaušanas prasmi. Un, lai gan Huds zina, ka šerifa izsludinātās publiskās sacensības Notingemā, kur galvenā balva ir bulta ar tīra zelta uzgali un sudraba kātu, ir lamatas, viņš nespēj atteikties no izaicinājuma. Lai viņu neatpazītu, Robins pārģērbjas: dažādās versijās par vecu ubagu, nabadzīgu podnieku vai noskrandušu ceļinieku. Huds, protams, uzvar. Senākajās viduslaiku balādēs (piemēram, «A Gest of Robyn Hode») sacensības beidzas skarbi – ar lielu kautiņu, kurā Huda vīri ir spiesti ar varu izlauzties no pilsētas.

Ikoniskais mirklis, kad maskējies Huds ar savu bultu pāršķeļ jau mērķa centrā esošu bultu, ir jauna piedeva leģendai, kas radusies tikai 19. gadsimtā. Pirmo reizi šis motīvs, šķiet, parādās sera Valtera Skota slavenajā romānā «Aivenho» (1819). Tajā Robins Huds (kurš darbojas ar vārdu Lokslijs) piedalās sacensībās un veic divus neticamus šāvienus: trāpa pirksta resnuma vītola klūgā no liela attāluma un otrreiz – tieši pretinieka bultas kātā. Skots šo elementu ieviesa, lai uzsvērtu Robina gandrīz pārcilvēcisko precizitāti un padarītu stāstu episkāku romantisma laikmeta lasītājiem. Bet pasaules slavu šis triks piedzīvoja 1938. gada ekranizējumā – kopš tā laika bultas pāršķelšana kļuva par obligātu sastāvdaļu ikvienā stāsta versijā. Patiesībā reālajā dzīvē ar viduslaiku koka bultām pāršķelt citu bultu tieši vidū ir gandrīz neiespējami – tās drīzāk atsistos vai noslīdētu garām.

Ekranizācijas

Leģenda par Robinu Hudu iedvesmojusi rakstniekus, dzejniekus, dramaturgus, režisorus un māksliniekus. Tas ir arī viens no visvairāk ekranizētajiem sižetiem kino un televīzijas vēsturē. Šķiet, tikai daļēji zināmā vēsturiskā patiesība ļauj šo tēlu pateicīgi locīt un staipīt atbilstoši katras producentu kompānijas priekšstatiem. Ekranizāciju hronoloģija stiepjas no mēmā kino pirmsākumiem līdz pat mūsdienu blokbasteriem un animācijai, un tās visas šeit nav iespējams pat uzskaitīt.

Cik zināms, pirmo reizi ekrānā stāsts par Robinu Hudu parādījās jau 1908. gadā – vien nepilnus 13 gadus pēc tam, kad brāļi Lumjēri Parīzē publikai pirmo reizi demonstrēja savas uzņemtās īsfilmas un līdz ar to atklāja kino ēru. Filma tika radīta Lielbritānijā, bet galvenās lomas atveidotājs nav precīzi zināms. Nākamie pie darba ķērās uzņēmīgie amerikāņi, un 1912. gadā ASV tika demonstrēta filma ar Robertu Freizeru galvenajā lomā. Pēc desmit gadiem sekoja otrs ekranizējums ASV, un vēlāk jau arī Robins Huds bija viens no tiem tēliem, kas iesoļoja tā dēvētajā Holivudas zelta laikmetā. Starp citu, tieši Erola Flinna atveidotā versija (1938) tiek uzskatīta par etalonu tam, kā mēs vizualizējam Robinu Hudu – zaļas zeķbikses, brūns ādas kamzolis, cepure ar spalvu.

Vēlāk, 20. gadsimta 60. gadu beigās, jau sākās eksperimenti. Piemēram, Kanāda laiž klajā animācijas seriālu par «Raķeti Robinu Hudu» fantastikas stilā, protams, arī Volta Disneja studija nestāv malā un 1973. gadā maziem un lieliem skatītājiem piedāvā savu skatījumu uz Robina Huda piedzīvojumiem – te varoņi ir dzīvnieki: Robins Huds un Mēriana ir lapsas, Robina draugs Mazais Džons – lācis, Notingemas šerifs – vilks, princis Džons, protams, lauva utt. Šī ir viena no visu laiku iecienītākajām animētajām Robina Huda piedzīvojumu versijām.

Tālāk sākas televīzijas seriālu laiks, un pirmais ir 1975. gadā Lielbritānijas TV miniseriāls «Leģenda par Robinu Hudu».
Pēc tam jau sākas jaunu rakursu meklēšana, un 1976. gadā filmā «Robins un Mēriana» tiek rādīti abi galvenie varoņi imaginārajās vecumdienās. Viņus attēlo ikoniskie aktieri Šons Konerijs un Odrija Hepberna. Šajā versijā priekšplānā ir nevis vairs jestri piedzīvojumi, bet gan melanholija, reālisms un «kas notiek, kad pasaka beidzas».
Astoņdesmito gadu vidū pie skatītājiem dodas britu seriāls «Šervudas Robins». Šķiet, tas ir viens no iemīļotākajiem Robina Huda versijas ekranizējumiem tiem, kam pāri četrdesmit – to demonstrēja arī padomju televīzijā (jo Robins Huds taču bija «labais», kas cīnījās pret «sliktajiem»!), un garmatainais Maikls Preids, ak, lika trīsēt daudzām jaunu meiteņu sirdīm! (Trešajā sezonā Hudam bija jauna «inkarnācija», un to spēlēja gaišmatainais Džeisons Konerijs, bet tas jau vairs nebija tas).
Taču arī pasaulē tieši šim seriālam tiek piešķirts kulta statuss. Jāpiebilst, ka, atšķirībā no iepriekšējām leģendas adaptācijām, «Šervudas Robins» apvienoja autentiska izskata vidi un dekorācijas ar reāliem vēsturiskiem, 20. gadsimta literatūras un pagānu mītu elementiem, padarot to visu ļoti ticamu. Sava vieta bija arī humoram, tādējādi seriāls nekļuva drūms un smagnējs. Gan skatītāju, gan profesionāļu novērtēts tika arī muzikālais skaņceliņš, kas bija slavenās īru grupas «Clannad» pārziņā (par šo darbu viņi saņēma arī Britu kinoakadēmijas BAFTA balvu).

No 20. gadsimta 90. gadu sākuma līdz pat 2018. gadam bija īsts Robina Huda «bums». Šo varoni atveidoja gan Kevins Kostners, gan Rasels Krovs, gan virkne mazāka mēroga zvaigžņu.
Un nu, pēc vairāku gadu pārtraukuma, leģenda par Robinu Hudu atkal ir modē. Patlaban top filma «Robina Huda nāve», kas, kā jau var spriest pēc nosaukuma, nebūs nekāds jautrais gabals, toties galvenajā lomā – Hjū Džekmens. Pirmizrāde tiek solīta šī gada jūnijā. Savukārt Disneja studija ķērusies pie jau minētās, skatītāju ļoti iemīļotās 1973. gada animācijas filmiņas pārvēršanas spēlfilmā, izmantojot līdzīgu tehnoloģiju kā filmā «Karalis Lauva» (2018). Spriežot gan pēc dažiem Disneja studijas pēdējo gadu darinājumiem, diezin vai tā ir laba ideja…

Tāpēc labāk un drošāk skatīt vienu kārtīgu seriālu, kuram, starp citu, nesen apstiprināta 2. sezonas filmēšana, tāpēc turpinājums sekos!