Taizemiete Natrada par savām mājām sauc Ādažus: "Dzīve aizveda tālāk"

No Bangkokas līdz Ērgļiem

Pirmo reizi Latvijā ierados, pateicoties skolēnu apmaiņas programmai AFS (American Field Service). Tas bija 2003. gadā. Patiesībā viss sākās pavisam nejauši. Mana draudzene vēlējās doties uz ASV, un es viņai aizgāju līdzi uz eksāmenu – vienkārši kompānijas pēc. Sanāca tā, ka draudzene programmā netika, bet es tiku. Pēc rakstiskā eksāmena sekoja otrā kārta – intervija. Mājiniekiem es nemaz nebiju stāstījusi, ko daru, jo man pašai nebija nopietna nodoma kaut kur braukt. Taču tad organizācija atsūtīja uz mājām vēstuli ar uzaicinājumu ierasties uz nākamo kārtu, un šo vēstuli pirmie saņēma mani vecāki. Sekoja saruna. Es viņiem godīgi pateicu, ka nekur braukt nevēlos, bet tieši vecāki mani iedrošināja: jābrauc, tā būs lieliska pieredze. Programmas laikā skolēns vienu mācību gadu dzīvo citā valstī, apgūst tās valodu un kultūru, mācās vietējā skolā un dzīvo viesģimenē. Man bija jāizvēlas starp Dominikānas Republiku un Latviju. Draudzene toreiz teica, ka Dominikānas Republika izklausās bīstami, lai gan patiesībā nevienai no mums par šo valsti nebija nekādu zināšanu. Kad anketā bija jāieraksta trīs valstis, uz kurām vēlētos doties, es visās trīs ailītēs ierakstīju vienu un to pašu: Latvija, Latvija, Latvija. Tajā laikā ceļošana un dalība apmaiņas programmās vēl nebija tik pašsaprotama kā mūsdienās, arī informācija par Latviju nebija plaši pieejama. Tomēr manī bija sajūta, ka no abām piedāvātajām valstīm jāizvēlas tieši Latvija.

Tikai pēc tam, kad mani apstiprināja apmaiņas programmā, es sāku vairāk uzzināt par Latviju. Biju patīkami satraukta, un 17 gadu vecumā ierados Ērgļos. Braucot uz šo pusi, man nebija nekādu ekspektāciju. Es nezināju, kāda ir Latvija, tāpēc sevi noskaņoju vienkārši: kā būs, tā būs. Agrāk par to nebiju īpaši domājusi, bet tagad saprotu – 17 gadu vecumā es biju ļoti drosmīga.

Atceros, 2003. gadā Ērgļos bija tikai divi datori, kuros darbojās internets. Reizi nedēļā rakstīju uz mājām e-pastu, bet vēl mēs sarakstījāmies arī īstās vēstulēs. Telefons man bija, sazvanīties varējām, tomēr īpaši bieži to nedarījām.

Sākumā domāju, ka Latvijā pavadīšu vienu gadu un pēc tam atgriezīšos mājās, savā ierastajā dzīvē un realitātē. Taču jau toreiz sev teicu: nedrīkst visu laiku dzīvot domās par mājām. Ir jādzīvo tur, kur esi.

Ērgļos mani uzņēma ļoti jauka latviešu viesģimene: mamma, tētis, meita un jaunāks brālis. Ar meitu bijām vienā vecumā un sarunājāmies angliski. Ar pārējiem ģimenes locekļiem valoda veidojās pamazām. Pirms tam mums bija arī sagatavošanās nometne Jelgavā, kur programmas dalībniekus ievadīja dzīvei viesģimenēs. Atmiņā palikusi sajūta par Latvijas ainavu – pļavas, koki, plašums un daba visapkārt.

Ērgļos dzīve ritēja klusi un mierīgi, un man tas patika. Es pati esmu cilvēks, kuram miers ir vajadzīgs. Bangkokā man vienmēr bija grūti ar cilvēku daudzumu. Tā ir milzīga pilsēta, īsta metropole, kur viss nepārtraukti kustas, skan un mirgo. Augot es to vienkārši pieņēmu kā normu, bet tikai pēc dzīves Latvijā sapratu, cik ļoti mani patiesībā nogurdināja šī nemitīgā cilvēku masa.

Viena no pirmajām lietām, kas mani Ērgļos pārsteidza, bija tumsa. Es draugiem jautāju: “Kāpēc Latvijā naktī ir tik tumšs? Kāpēc nav gaismas?” Bangkokā ielas ir izgaismotas visu nakti, tur dzīve turpinās arī pēc pusnakts. Sākumā tas šķita savādi. Pēc tam – skaisti, un pamazām pieradu pie šīs tumsas un klusuma.

Dzīve aizveda tālāk par plānoto

Pēc apmaiņas programmas atgriezos Taizemē, pabeidzu vidusskolu un sāku domāt, ko ar savu dzīvi darīt tālāk. Taizemē konkurence ir nežēlīga. Tur ir cits līmenis, cits ritms. Es diezgan ātri sapratu, ka Bangkokā vairs dzīvot negribu.

Latvija gan nebija mana pirmā izvēle. Toreiz domāju par Sanktpēterburgu, apsvēru dažādas iespējas, mēģināju saprast, kur varētu studēt un sākt patstāvīgu dzīvi. Bet tad, domājot pragmatiski, arvien biežāk atgriezos pie Latvijas. Es jau runāju latviski. Man šeit bija zināma valoda, draugi, pazīstama vide. Un pats svarīgākais – Latvijā es jutos droši.

Esmu daudz ceļojusi, bet laika gaitā sapratu, ka nevienā no valstīm, kurās esmu bijusi, negribētu palikt uz dzīvi. Ne tāpēc, ka tās nebūtu skaistas vai interesantas, bet tāpēc, ka man tur nebija tās iekšējās drošības sajūtas. Latvijā tā bija.

2005. gadā sāku studēt Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Vēlāk studijas nomainīju uz Rīgas Tehnisko universitāti, kur ieguvu bakalaura grādu uzņēmējdarbībā, un paralēli sāku strādāt. Pēc augstskolas absolvēšanas nolēmu darbu turpināt un palikt Latvijā. Vēlāk, 2014. gadā, es iepazinos ar savu vīru, un 2018. gadā mēs apprecējāmies. Daudzi domā, ka Latvijā paliku tāpēc, ka mans vīrs ir latvietis, bet tā nav. Latvija jau pirms tam bija kļuvusi par manu vietu.

Katru gadu cenšos aizbraukt uz Taizemi pie vecākiem un māsas. Kad piedzima meitiņa Rasa, mēs uz manu dzimteni devāmies uz pusgadu. Rasa jau kopš dzimšanas aug trīs valodās:  latviešu, taizemiešu un angļu. Man ir svarīgi, lai viņai būtu saikne ar abām pasaulēm, no kurām nāk viņas ģimene.

Man šeit patīk dzīvot. Patīk, ka cilvēku nav pārāk daudz un dzīvei ir mierīgāks ritms. Un gaiss – tas man joprojām šķiet viena no lielākajām Latvijas vērtībām. Bangkokā gaisa kvalitāte ietekmē veselību, to nevar nejust. Latvijā gaiss ir tīrs. Un es to ļoti novērtēju.

Savs kūku bizness

Nonācu līdz savam kūku biznesam, jo man vienkārši kļuva garlaicīgi. Dzīvojot Latvijā, paralēli sāku pārbaudīt sevi kulinārijā. Cepu cepumus, tos pirka, visiem garšoja, un peļņu ziedoju labdarībai. Tā kļuva par manu Ziemassvētku tradīciju. Viss mainījās, kad meklējām kūku  savām kāzām. Neviena no piedāvātajām kūkām man negaršoja. Savām kāzām torti gan pati necepu, tomēr laikam tieši tad manī pirmo reizi parādījās doma par kūkām. Gadu pēc kāzām, 2019. gada sākumā, izcepu kūku drauga dzimšanas dienai. Viesiem tā ļoti garšoja un arī vizuāli patika. Viss bija izdevies tik labi, ka turpat, svinībās, citi viesi no manis pasūtīja vēl divas kūkas. Tā tas pavisam lēnām sākās. Pandēmija, lai cik dīvaini tas skanētu, manai kūku nodarbei nāca tikai par labu. Kopš marta, kad Latvijā sākās ierobežojumi, pasūtījumu kļuva arvien vairāk.

Uzņēmuma nosaukums Kapok? nāk no mūsu mājas ikdienas komunikācijas. Mājās mēs runājam vairākās valodās, tāpēc dažkārt vārda “kāpēc” vietā es izmantoju “kapok?”. Kad domāju kūku biznesa nosaukumu, vīrs ieteica lietot šo izdomāto vārdu. Reiz internetā meklēju, vai šim vārdam ir nozīme. Izrādījās, ka tas ir koks.

Pēc dzimšanas dienu kūkām nāca arī jautājumi par kāzu kūkām. Sākumā es atteicos. Zināju, cik liela atbildība tā ir. Kāzas ir viena no pāra laimīgākajām dienām, un kūka tajā nav tikai deserts – tā ir daļa no notikuma. Taču vēlāk sapratu: ja cilvēki man uzticas, kāpēc lai es pati sev neticētu? Tā es sāku cept arī kāzu kūkas. Izveidoju Instagram kontu, lai gan toreiz nemaz nedomāju, ka tas viss varētu pāraugt īstā biznesā.

Godīgi sakot, laiks no 2019. līdz 2022. gadam manā atmiņā ir kā viens garš, ļoti intensīvs posms. Reizēm šķiet, ka man toreiz gandrīz nebija dzīves ārpus darba un kūkām. Es cepu katru dienu – vakaros, līdz vēlai naktij, reizēm līdz trijiem vai četriem rītā. Cepu arī sestdienās un svētdienās. Tas bija par daudz, bet man tas patika. Man bija enerģija, spēks, acis mirdzēja.

Viss mainījās, līdz ģimenē pieteicās meita Rasa, kura tagad ir prioritāte. Ģimenes dzīve lika piebremzēt, bet ne pielikt punktu. Es aizvien cepu kūkas, bet ne tā kā agrāk. Slodze ir cita. Atsāku cept kūkas, kad meitiņai bija 3 mēneši. Man paveicās arī ar to, ka vīrs strādāja no mājām un palīdzēja pieskatīt Rasu. Citādāk nevarētu. Tagad tik daudz pasūtījumu vairs nepieņemu, jo ir mainījušās prioritātes. 

Atšķirties no ierastā

Jau no paša sākuma esmu centusies piedāvāt klientiem kaut ko pavisam citādāku, nekā cilvēki Latvijā ir raduši. No visām pieejamajām kūkām Latvijā man personīgi garšo medus kūka, bet es vienmēr esmu gribējusi ko citādāku gan tekstūras, gan garšas ziņā. Tajā laikā dizaina kūkas vēl nebija tik populāras, taču tagad Latvijā ir konkurence. Kūku bizness ir  strauji attīstījies šajos gados, jo nekas nestāv uz vietas. Iedvesmu kūku dizainiem meklēju Pinterest un Instagram.

Labākais kompliments, ko esmu saņēmusi, bija reiz teiktais, ka, skatoties uz manām kūkām, var pateikt, kas ir māksliniece. Man ir prieks, ka cilvēki sāk atpazīt manu rokrakstu. Ticu, ka ēdiens, pateicoties mākslai, kļūst garšīgāks, jo cilvēki ēd arī ar acīm.

Vislielākais izaicinājums ir garšas, jo ar tām ir visgrūtāk, vienam garšo viens, otram – pavisam kas cits. Cenšos piedāvāt kaut ko neparastu, ko nevar atrast citur. Biju viena no pirmajām Latvijā, kas piedāvāja matcha kūkas, un viena no pirmajām, kas piedāvāja kūku degustācijas. Toreiz tā vēl nebija ierasta prakse. Kad pati precējos, devos uz vairākām konditorejām, bet nevienā nebija iespējas kūkas degustēt. Mūsdienās tas ir svarīgi, jo nav jāpērk vesela torte, lai saprastu tās garšu. Daudzi latvieši vēl nezina, kā garšo matcha kūka, bet pie manis tā ir “bestsellers”. Piedāvāju arī Earl Grey melnās tējas kūku ar bergamotu, pistācijas kūku ar marakujas pildījumu, melno sezama kūku ar citronu un citas garšas, kas nav klasiskākā izvēle Latvijā, taču man patīk eksperimentēt.

Šobrīd mana meita vēl ir maza, tāpēc vēlos būt viņai klātesoša. Kopā ar vīru mācām viņai gan Latvijas, gan Taizemes kultūras tradīcijas. 18. novembrī ejam gājienā, viņa iet latviešu bērnudārzā, kur ikdienā iepazīst daudz dažādu Latvijas tradīciju. Mēs vēlamies Rasai iedot labāko, lai viņa piedzīvotu pasauli visā tās plašumā. Man ir prieks, ka varu cept kūkas un vienlaikus būt mamma.

Agrāk teicu, ka gribētu kādreiz nonākt līdz savai kafejnīcai, izaugt līdz tai. Taču pēc bērniņa ienākšanas ģimenē dzīve ir ļoti mainījusies, un šobrīd es to vairs nevēlos. Tagad gribu būt mājās ar ģimeni un kvalitatīvi pavadīt savu dzīves laiku. To es novēlu arī visiem citiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Starp bērzu birzīm un rīsu laukiem” saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.