"Mana stiprākā puse ir mentālā noturība!" Latvijas biatlona princese Estere Volfa par medaļām, olimpiādi un mammas gēniem

Estere neslēpj, ka pēc izcīnītajām zelta medaļām pasaules čempionātā izjūt ļoti lielu emocionālo pacēlumu, tomēr uzsver, ka šie panākumi nenāca negaidīti. “Man šogad ir pēdējais gads junioru konkurencē, līdz ar to sezonas sākumā es sev skaidri pateicu, ka vēlos izcīnīt titulu. Individuālajās sacensībās pirmajā dienā man tas neizdevās, tomēr šī neveiksme man uzlika spiedienu nākamajiem startiem un palīdzēja mobilizēties, lai sasniegtu mērķi,” norāda sportiste.

Par lielāko priekšrocību pār konkurentēm viņa uzskata savu mentālo noturību, kas ļauj nezaudēt cīņassparu arī tad, ja sacensībās gadās kļūdīties. “Pat tad, kad kaut kas neizdodas, piemēram, šautuvē vai kādā citā aspektā, es spēju sacensību laikā savākties, labot kļūdas un turpināt cīnīties līdz galam.” Viņa norāda, ka biatlonā šī īpašība ir īpaši nozīmīga, jo sportistiem pēc smagas slēpošanas gandrīz uzreiz jāpārslēdzas uz precīzu šaušanu. Pat neliela kļūda var maksāt dārgi, tāpēc spēja savaldīt emocijas bieži vien var spēlēt izšķirošu lomu cīņā par medaļām.

Klasesbiedri bija šokēti, ka piedalos olimpiādē

Kad Estere piedalījās savās pirmajās olimpiskajās spēlēs, kas 2002. gadā notika Ķīnā, viņa bija vien 16 gadu veca un tās viņai bija vienas no pirmajām sacensībām tik augstā līmenī. “Es biju ļoti jauna, un tajā brīdī man vēl īsti nebija pārliecības par saviem spēkiem,” norāda Volfa. Šajā laikā arī pasaulē plosījās Covid pandēmija, kas stipri ietekmēja sacensību norisi. “Mēs dzīvojām tādā kā noslēgtā olimpiskajā ciematā, kuru nedrīkstēja pamest, un mums katru dienu bija jāveic Covid testi. Pirms olimpiādes es skolā mācījos attālināti, lai nesaslimtu ar vīrusu. Tāpēc brīdī, kad pēc olimpiskajām spēlēm atgriezos skolā un beidzot satiku klasesbiedrus, sapratu, cik šokēti daudzi bija par manu dalību olimpiādē. Dzirdēju, ka cilvēki par mani runā, tomēr man pašai tobrīd nelikās, ka esmu sasniegusi kaut ko īpašu, jo rezultāti nebija visai augsti.”

“Tomēr šī olimpiāde man palīdzēja saprast, cik spēcīgi ir pārējie sportisti, un tad es sāku trenēties ar lielāku pārliecību, lai nokļūtu tuvāk līderu pulciņam,” norāda Volfa. Un treniņi vainagojās panākumiem. Milānas-Kortīnas olimpiskajās spēlēs Estere uz starta devās jau pavisam citā noskaņojumā nekā pirms četriem gadiem. Viņa bija uzkrājusi pieredzi, iepazinusi konkurentes un sapratusi, ko nozīmē startēt visaugstākajā līmenī. Tas ļāva sacensībām pieiet mierīgāk un koncentrēties uz savu sniegumu.

“Milānas-Kortīnas olimpiādē biju labā formā un ar savu sniegumu kopumā esmu apmierināta. Protams, vienmēr var gribēt vēl labākus rezultātus, tomēr šīs sacensības man deva pārliecību, ka varu konkurēt ar spēcīgākajām meitenēm,” norāda Estere. Sportiste olimpiādē desmit kilometru iedzīšanā ierindojās augstajā 11. vietā, kas ir otrais visu laiku labākais rezultāts Latvijas vēsturē olimpiskajā sieviešu biatlonā.

Vienīgais mīnuss Milānas-Kortīnas olimpiādē bija tas, ka sajūtas šeit esot bijušas mazāk “olimpiskas”, jo šoreiz biatlonisti nedzīvoja olimpiskajā ciematā kopā ar citu sporta veidu sportistiem, bet tika izmitināti atsevišķā pilsētā, kas bija paredzēta tikai biatlonistiem. “Apkārt, protams, bija redzami olimpiskie apļi un simboli, tomēr olimpiskā atmosfēra šoreiz bija mazāk izjūtama.”

Pārmantotie mammas gēni

Estere norāda, ka šobrīd ar sportu ir tā saaugusi, ka nespēj iedomāties savu dzīvi bez tā. “Vecāki mani uzlika uz slēpēm jau agrā bērnībā, neilgi pēc tam, kad sāku staigāt, līdz ar to man slēpošana visu dzīvi likusies kaut kas ļoti dabisks. Protams, četru gadu vecumā vēl nevarēju šaut ar pistoli, tāpēc konkrēti biatlonam pievērsos vēlāk,” smejot atzīst sportiste.

Jāpiemin, ka Estere nav vienīgā olimpiete savā ģimenē – viņas mamma Ieva Cederštrēma-Volfa bija viena no pirmajām Latvijas biatlonistēm, kas pārstāvēja Latviju olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atjaunošanas – 1994. un 1998. gadā –, un Estere neslēpj, ka, iespējams, tieši no mammas aizguvusi savu talantu. “Domāju, ka no mammas esmu pārmantojusi labus gēnus, turklāt, tā kā viņa pati savulaik bija izcila biatloniste, mamma ļoti labi saprot, ko nozīmē šis sporta veids.”

Sportiste uzsver, ka nekad no mammas puses nav izjutusi spiedienu nodarboties ar sportu. Gluži otrādi – mamma viņu vienmēr atbalstījusi gan ar padomiem, gan iedrošinājumu. “Mamma man ir teikusi, ka šobrīd treniņu process ir ļoti mainījies salīdzinājumā ar to laiku, kad viņa pati startēja. Līdz ar to viņa šobrīd vairs tik daudz padomu kā agrāk nedod un uzticas maniem treneriem.”

Estere norāda, ka biatlons ir ļoti prasīgs sporta veids, kurā jāiegulda ļoti daudz paša resursu – sākot no finansēm un beidzot ar laiku un pūlēm, tāpēc uzsver, ka vecāku ieguldījums viņas sporta gaitās bijis nenovērtējams. “Bez viņiem es noteikti šobrīd neatrastos tur, kur esmu,” pauž sportiste.

Lepojas, ka nāk no Cēsīm

Startējot pasaules čempionātā, uz Esteres sporta formas daudzi pamanīja uzrakstu “Cēsis” un atzinīgi novērtēja, ka viņa pasaulē nes savas pilsētas vārdu. Biatloniste skaidro, ka tā ir visai ierasta prakse  – junioriem uz galvas lentes nēsāt savas pilsētas nosaukumu. “Citiem uz formiņas tiek likti arī galveno sponsoru nosaukumi, bet man šādu sponsoru pagaidām vēl nav.”

Tajā pašā laikā Estere jūtas ļoti piederīga savai pilsētai un norāda, ka viņai ir gods pilsētas vārdu nest pasaulē. “Varbūt, kad biju jaunāka, pilsētu līdz galam nenovērtēju, šķita, ka visinteresantāk būtu dzīvot Rīgā. Taču šobrīd esmu sapratusi, cik ļoti novērtēju Cēsu mieru un pilsētas atmosfēru.”

Papildu ieguvums esot tas, ka netālu ir arī Priekuļu trase, kur viņa trenējas kopā ar citām Latvijas biatlonistēm – Baibu Bendiku un Elzu Bleideli, kas arī nāk no šīs puses. “Mums ir izveidojusies ļoti laba komanda. Trenējamies kopā trenera Ilmāra Briča vadībā, un domāju, ka straujā rezultātu izaugsme bijusi, tieši pateicoties šim kopējam darbam. Protams, vajadzēja zināmu laiku, lai treniņi sāktu atspoguļoties rezultātos, tomēr nu šis laiks ir pienācis.”

Runājot par saviem sportiskajiem mērķiem, Volfa norāda, ka viņas galvenais mērķis ir nepārtraukti pilnveidoties un virzīties uz priekšu. “Šobrīd Pasaules kausā esmu starp top 20 sportistēm, un mans nākamais mērķis ir iekļūt top 10. Tāpat es vēlos stabilizēt savu sniegumu šaušanā. Lai gan šobrīd jūtu, ka esmu uzķērusi pareizo pieeju un man iet diezgan labi, joprojām ir dienas, kad nevaru pilnībā nokoncentrēties un viss neizdodas, kā gribētos.”

Svarīgi ir domāt par plānu “B”

Lai gan šobrīd Estere savu dzīvi pakārtojusi treniņiem un sacensībām, viņa domā arī par dzīvi pēc sporta karjeras beigām un paralēli sportam Latvijas Universitātē studē uzņēmējdarbību nepilna laika klātienē. Viņa atzīst, ka studijas izvēlējusies kā sava veida “drošības spilvenu nākotnei”, jo labi saprot, ka profesionālā sporta karjera nav mūžīga. “Es sākotnēji nezināju, ko vēlos mācīties, tomēr izglītības iegūšana man bija ļoti svarīga. Un, tā kā skolā man diezgan labi padevās uzņēmējdarbība, šī likās kā loģiska izvēle. Tāpat svarīgs faktors studiju izvēlē bija tas, lai varu apvienot mācības ar sportu, un, šķiet, šobrīd izdevies atrast tādu labu balansu.”

Arī Esteres māsa un brālis viņu mudināja uzsākt studijas. “Viņi pilnībā atbalsta manu sporta karjeru un seko līdzi maniem panākumiem, tomēr gan māsa, gan brālis allaž norādījuši, ka vienmēr vajag arī plānu “B”. Tāpat viņi sacīja, ka studijas man palīdzēs atbrīvot prātu. Es viņus saprotu, jo sportā tiešām var notikt jebkas un neviens nevar būt pārliecināts, cik ilgi šī karjera ilgs. Tomēr domāju, ka šobrīd esmu tikai sava ceļa sākumā, tādēļ ceru, ka man būs daudz iespēju sevi pierādīt visaugstākajā līmenī,” pauž Estere.