Nagu graušanas nelāgais ieradums kādai jaunai sievietei varēja beigties pavisam nelabi

Gabija Svierževska nagus grauza tik ilgi, cik vien sevi atceras. Šis ieradums sākās bērnībā un pavadīja viņu arī pieaugušā vecumā, parasti radot vien pa kādam sāpīgam pirkstam vai ieplaisājušai ādiņai pie naga. Taču 2026. gada februāra sākumā kaut kas šķita citādi. Tas, ko viņa sākumā uzskatīja par kārtējo nelielo kairinājumu, ātri pārvērtās sāpīgā un biedējošā medicīniskā pārbaudījumā.

“Tas sākās 6. februārī — sākumā tā bija vienkārši ieplaisājusi ādiņa pie naga, un tas bija ļoti sāpīgi,” Svierževska stāsta “PEOPLE”. “Man tādas ādiņas rodas bieži, tāpēc, protams, domāju, ka tas pāries, jo nagus graužu jau kopš astoņu gadu vecuma.”

Tomēr jau diennakts laikā viņas pirksts bija kļuvis “ārkārtīgi pietūcis”, tāpēc viņa nolēma piezvanīt savai ģimenes ārstei, domājot, ka tas ir tikai vēl viens ieaudzis nags. Vizītē 10. februārī viņai izrakstīja antibiotikas un ziedi, kam vajadzēja palīdzēt ārstēt infekciju.

Neraugoties uz zālēm, pirksts nekļuva labāks, tāpēc 12. februārī viņa nolēma doties uz neatliekamās palīdzības kabinetu, kas specializējas ieaugušu nagu ārstēšanā. “Viņi mēģināja pārplēst abscesu un griezt zem naga, bet neko neizdevās dabūt ārā, izņemot asinis,” skaidro Svierževska. “Viņi man izrakstīja otras antibiotikas.”

Tomēr līdz Valentīndienai situācija bija kļuvusi vēl sliktāka. Svierževska, kura strādā par restorāna vadītāju, izturēja garas darba maiņas, neskatoties uz sāpēm. Kad viņa tajā vakarā beidzot noņēma pārsēju, pirksts bija kļuvis tumši violets un stipri pulsēja.

Nākamajā dienā viņa tomēr piespieda sevi nostrādāt vēl vienu maiņu, taču līdz 16. februārim sāpes bija kļuvušas neizturamas. “Es pamodos raudot un gandrīz zaudēju samaņu,” viņa atceras. Tajā rītā viņa pati aizbrauca uz neatliekamās palīdzības nodaļu plkst. 6.30.

Pēc tam, kad viņa tika nekavējoties pieņemta, ārsti iegrieza viņas pirkstā un iztukšoja vairākus cistām līdzīgus abscesus. Pat pēc procedūras pietūkums saglabājās ļoti liels, tāpēc ārsti nosūtīja viņu pie rokas ķirurga tālākai izvērtēšanai.

Ziņas, ko viņa saņēma šajā vizītē, bija satraucošas. Svierževska atceras, ka speciāliste teikusi — tas esot “smagākais gadījums, kādu viņa jebkad redzējusi” tik jaunam cilvēkam.

Tāpēc 19. februārī Svierževskai steidzami tika veikta brūces skalošanas un bojāto audu izņemšanas procedūra vispārējā anestēzijā, kuras laikā viņas pirkstā tika veikts divus centimetrus garš iegriezums, lai iztīrītu infekciju.

Turpmākajās dienās nenoteiktība viņu ļoti nospieda. Ārsti nosūtīja audu paraugus uz laboratoriju un nozīmēja asins analīzes, lai noskaidrotu, vai infekcija nav izplatījusies līdz kaulam. Pastāvēja arī biedējoša iespēja, ka viņa varētu zaudēt nagu — vai pat visu pirkstu. Par laimi, šīs bailes izkliedēja 4. martā, kad kontroles vizītē ārsti apstiprināja, ka Svierževskai nebūs vajadzīga ne vēl viena operācija, ne amputācija. Ārsts, kurš viņu tajā dienā apskatīja, teica, ka “bija diezgan iespaidīgi, cik liels bija mans pirksts”.

Lai gan viss pārdzīvotais jau ir aiz muguras, šī pieredze mainīja to, kā Svierževska raugās uz ieradumu, ko agrāk uzskatīja par nekaitīgu. “Tas ir ļoti svarīgs temats, par ko runāt, un šķiet, ka daudzi nemaz nezināja, ka nagu graušana var radīt tik lielas problēmas — arī es pati to nezināju,” viņa uzsver.

Lai gan gadu gaitā Svierževska vairākkārt centusies no šī ieraduma atteikties, tas viņai nav izdevies. Bērnībā māte viņai pirka rūgtu nagu laku, kas paredzēta, lai atturētu no nagu graušanas, taču tā nepalīdzēja. Arī akrila nagi izrādījās neveiksmīgs risinājums — viņa bieži tos sagrauza jau dažu dienu laikā. Vēl nesen viņai izdevās noturēt vienu komplektu trīs nedēļas un pat nedēļu negrauzt savus dabīgos nagus, taču ieradums atgriezās.

Tagad viņa cer, ka šī biedējošā pieredze beidzot palīdzēs pārraut šo loku pavisam. Daloties ar savu stāstu internetā, Svierževska vēlas brīdināt citus, kuri varētu nenovērtēt riskus. Citiem nagu grauzējiem viņa iesaka izmēģināt dažādas stratēģijas un atrast veselīgākus veidus, kā tikt galā ar stresu.

Dažiem varbūt labāk palīdz akrila nagi vai rūgtā laka nekā viņai. Kad viņa vēl mācījās skolā, košļājamā gumija reizēm palīdzēja apslāpēt vēlmi grauzt nagus, īpaši stresa brīžos. Šodien viņa cenšas būt apzinīgāka, kad ieradums atkal liek par sevi manīt. “Es joprojām pieķeru sevi mēģinām grauzt nagus, bet tā vietā, lai kostu stipri, es tos tikai viegli knibinu. Es ātri apstājos un pārdomāju, ko daru,” saka Svierževska.