
Nils Sakss Konstantinovs jau gadu dzīvo Kiprā: "Latvija ir jauka, taču reizēm der izbraukt ārpus tās"

Pusaudžu psihoterapeits un Latvijas Universitātes lektors Nils Sakss Konstantinovs jau gadu dzīvo Kiprā, kur distance no Latvijas ļāvusi citādi paraudzīties gan uz sevi, gan sabiedrības gaidām. Šajā sarunā - par attiecībām ar kritiku, iekšējo brīvību pēc 40 un to, kāpēc reizēm ir veselīgi izkāpt ārpus sava ierastā burbuļa.
Pēdējā laikā esmu daudz domājis par to, cik ļoti es pārvērtēju apkārtējo viedokli un cik ļoti tā svarīgums mainās pēc tam, kad esi vecāks par 40 gadiem. Tas šķiet ārkārtīgi interesanti. sevišķi tādēļ, ka, nākot no vides, ko mūsdienās moderni dēvē par augstu sasniegumu vidi, citu cilvēku pozitīvais novērtējums man bija ļoti svarīgs. Arī pēc tam, strādājot profesijā un vēlāk daudz esot medijos, man bija būtiski par sevi radīt labu viedokli visās sabiedrības grupās. Atceros, kā pārdzīvoju, ka kaut kas nesanāca un saņēmu kritiku. Šķita, ka esmu pieļāvis milzīgas kļūdas.
Tomēr dzīvē ir pārejas brīdis – manā gadījumā ap 40 gadu vecumu. Tad lielā mērā daudz kas kļūst vienaldzīgāks, bet nevis sliktā nozīmē. Vienkārši atskārtu, ka, lai ko un kā darītu, būs cilvēki, kuriem tas nepatiks, būs grupas, kurām tu varbūt riebsies, – būs tam iemesls vai nebūs. Būtībā svarīgi ir tikai tie ir cilvēki, ar kuriem man kaut kas saskan un ir kopīgs. Kuriem es kaut ko varu dot un viņi – man. Un viņu nav daudz.
Ko šodienas Nils primāri teiktu pusaudzim Nilam? Es teiktu, ka nav tik svarīgi, ko par tevi domā sabiedrība, cilvēki, grupas; tas neliks tev justies labi. Tas, kas liks justies labi – dari to, kam tici un par ko esi pārliecināts. Tu nekad nevarēsi būt labs visiem, bet ir svarīgi darīt to, kur tu esi labs.
Katrs esam personība ar savu raksturu, no tā nevar izvairīties. Grieķiem ir teiciens – tavs liktenis ir tavs raksturs. Manī ir pietiekami izteikta opozicionāra daļa, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc man ir tik svarīgi saglabāt lietas, kam es ticu. Un ne tik svarīgi ieriktēties, kā ir ērtāk. Varu atrast citus veidus, kā šo ērtību sev nodrošināt. Labs veids, kā nebūt atkarīgam, ir darīt lietas privāti. Piemēram, nesaistīties ar institūcijām, kur neizbēgami būsi atkarīgs no citiem. Kaut arī lasu lekcijas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, zinu, ka labu akadēmisko karjeru es nevarēšu izveidot. Tas prasa pilnīgi citu raksturu un spēju pielāgot savu viedokli. Savukārt, kad strādāju privāti – ar tiem, kuriem ir nepieciešams tas, ko daru – un kamēr to daru labi, savā ziņā varu būt neatkarīgs. Tā man šķiet ļoti liela brīvība.
Šo gadu dzīvoju ārpus Latvijas, Kiprā, un arī tas sniedz iespēju izkļūt no iekšējā burbuļa. Latvija ir jauka, taču reizi pa reizei der izbraukt ārpus tās, jo, kā jau visās cunftēs, sabiedrība ir ļoti maza. Ir grūti paraudzīties uz visu it kā no malas, ja esi tajā iekšā. Patiesībā braukāt pa pasauli un kādu laiku dzīvot citur sāku jau salīdzinoši agri. Pirmo reizi aizbraucu no Latvijas, būdams 14 gadus vecs. Bet dzīvošanai citur arī savi mīnusi. Esot prom, saprotu, cik mājās ir labi.







