Dēli Nils un Kristaps veltī sirsnīgus atvadu vārdus basketbola trenerim Anatolijam Konstantinovam

"Ir miris basketbola treneris un mūsu tētis Anatolijs Konstantinovs.

Viņa dzīvē pastāvēja divas lietas - ģimene un basketbols, un tās īsti nebija nošķiramas. Mums viņš bija vienlaikus gan tētis, gan treneris. Un gan ģimenē, gan basketbolā tētis visu mūžu darīja vienu un to pašu lietu - audzināja dēlus un zēnus. Ziņas, ko mēs saņemam no esošiem, bijušiem vai kādreiz bērnībā tikai pamēģinājušiem basketbolistiem jūtas kā ziņas no plašākas ģimenes: “Jūsu tēvs bija manā dzīvē ļoti svarīgs cilvēks”, “Viņš bija man kā tēva figūra”, “Vīrieša etalons”, “Anatolijs bija ģimenes un goda vīrs, pirmais vīrietis pedagogs, kuru sastapu”, “Viņš man palīdzēja pieaugt un nākt pie prāta”… Mēs izjūtam lielu pateicību visiem, kas mums raksta un atsaucas. Tētim to būtu ļoti svarīgi dzirdēt.

Lai arī basketbola vēstures ierakstos Anatolijs paliks kā Latvijas Basketbola līgas pašas pirmās sezonas čempionu treneris un varbūt ar vēl kādu zīmīgu faktu, tomēr lielās uzvaras un čempionāti nebija tas, par ko viņš pats mīlētu runāt. Toties viņš daudz ar mums runāja par “saviem zēniem”: gan tiem, kas pie viņa nāca pavisam maziņi, gan par sen jau izaugušiem vīriem. Arī dzīves pēdējos mēnešos un nedēļās tētim visvairāk gribējās dzirdēt par to, “Kā iet Jančukam?”, “Kā nospēlēja Arčijs?”, “Vai zini kaut ko par Ralfu”?

Ne tuvu ne visi tēta audzēkņi izauga par basketbolistiem. Bet liekas, ka absolūtais vairums izauguši par foršiem, krietniem cilvēkiem. Mūsu tētim tas vienmēr bija svarīgākais iznākums. Neviens to nezin labāk par sportistiem - medaļas un uzvaras nāk un iet, bet nospiedumi cilvēku dzīvēs paliek mūžīgi.

Mūsu tētim bija iespēja nozīmīgā veidā būt iesaistītam daudzās jaunās dzīvēs, un tas ļauj viņa paša dzīvei turpināties vienmēr. Mēs turpināt darīt sava tēta darbu gan profesionāli - viens no mums basketbola laukumā, otrs - strādājot ar bērniem, gan personiskajā dzīvē - esot par tēvu divām meitām, kurām paliks īsas, bet mīļas atmiņas par vectētiņu Dedu. Gan pats svarīgākais - mēģinot būt par tādiem vīriešiem, kādu mums ne tik daudz ar vārdiem, bet savu dzīves piemēru parādīja tētis: spēcīgiem, gādīgiem, uzticamiem, neuzbāzīgā veidā klātesošiem.

Mēs zinām, ka viņš bija šāds piemērs ne tikai mums, bet arī daudziem citiem viņa audzēkņiem. Tas ļauj mums pa īstam lepoties ar savu tēti. Un mēs zinām, ka viņš nebeidzami lepojās ar mums - katrs mūsu dzīves mazākais sasniegums tētim bija daudzkārt svarīgāks par jebkuru medaļu vai čempionātu.

Taču ir vēl viena lieta, ko labi zina sportisti - katras sacensības kādreiz beidzas, un mēs neviens nevaram uzvarēt visas cīņas. Tētis savu pēdējo finālu izspēlēja tāpat kā ikvienu citu savu maču - cīnoties un esot spēcīgs līdz galam. Bet tagad diemžēl visas šīs dzīves spēles un sezonas ir noslēgušās. Lai Tev viegli nonākt nākamajā, tēt!

Atvadīšanās no trenera Anatolija Konstantinova pirmdien, 21. augustā, plkst 11.00, Rīgas Krematorijā.

dēli

Nils un Kristaps"

Jauns.lv jau ziņoja, ka 16. augustā 74 gadu vecumā miris ilggadējais jauno basketbolistu audzinātājs Anatolijs Konstantinovs. Konstantinovs bija arī Latvijas Basketbola līgas pirmās sezonas čempiones "Brocēni"/"Parair" treneris.

Izsakām līdzjūtību Anatolija Konstantinova tuviniekiem, bijušajiem audzēkņiem un kolēģiem.