Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

 

Psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs: "Varu atļauties būt neveiksmīgs privātajā dzīvē"

Intervijas
13. jūnijā 05:23 2021. gada 13. jūnijā 05:23
 
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
“Dažās sfērās esmu neveiksmīgs, citās daru muļķības,” agras rīta pastaigas laikā ap Māras dīķi atzīst Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs. Kāds ir šis pieaugušais dumpinieks? Kas viņam sāp, un kas viņu dara laimīgu?

Pieļauju, ka tiekamies Torņakalnā tāpēc, ka tu pēc tam dosies uz Bērnu slimnīcu...

Nē, tagad es vadu Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centru – tā ir jauna iestāde. Šobrīd strādājam pie virtuālās realitātes izmantošanas bērnu psihoterapijā. Tad viņiem ir interesantāk piedalīties – viņi ļoti labi pārzina jaunās tehnoloģijas, virtuālās realitātes brilles. Ja bērnam ir, teiksim, trauksme pirms kontroldarba vai uzstāšanās klases priekšā, mēs viņu ieliekam virtuālajā realitātē, kur šī situācija tiek modelēta. Uz viņa pirkstiem uzliek sensorus, es ekrānā redzu stresa rādītājus (cik stipri bērns ir uztraucies), un pamazām mēs viņu apmācām ar to tikt galā. Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs sadarbojas ar vienu no lielajiem IT uzņēmumiem TietoEVRY. Somijā viņiem ir virtuālās realitātes izstrādājumu laboratorija, kurā strādā speciālisti no Skandināvijas valstīm.

Līdz ar to tu mazliet iekāp arī eksaktās zinātnes lauciņā. Esi rakstījis, ka psihoterapija ir vairāk humanitāra. Droši vien vislabākais ir zelta vidusceļš?

Tāpēc arī mentālā veselība mani tik ļoti aizrauj – tā ir sfēra, kurā savienojas viss. Protams, liela daļa tur ir psihiatrijas, medicīnas...

... bioķīmijas, neiroloģijas.

Jā, ir jāorientējas arī tajā, sevišķi, ja strādā ar bērnu attīstību, smadzeņu nobriešanu. Bet tā ir arī māksla, kultūra un arī literatūra. Mēs neskatāmies uz tūkstoš bērniem, bet strādājam ar vienu – tā uzreiz ir vesela pasaule. Psihiskā diagnoze bērnu apraksta vienā vārdā – depresija, trauksme.

Bet aiz tā ir vesels kosmoss.

Tā ir. Terapeitam, strādājot ar bērnu, rodas vesels stāsts.

Esi teicis, ka ļoti svarīga ir psihoterapeita personība. Kā redzi savu personību iepretim pusaudža personībai? Kā tu strādā, kādi ir tavi dotumi?

Baigi sarežģīti.... (Domā.) Teikšu godīgi – gan jau ir jomas, kuras tik labi nepārzinu. Kā ar jebkuru cilvēku – ar kādu sader labāk, ar citu – ne. Ne jau visi pusaudži ir mani klienti, tikai noteiktas grupas.

Kontakts var arī neveidoties?

Protams! Dažu grūtības tik labi neizprotu – neesmu specializējies, tāpēc nevaru būt īpaši noderīgs. Piemēram, meitenēm ar smagiem ēšanas traucējumiem.

Sūti viņas pie kolēģiem?

Jā. Tas ir ļoti svarīgi – specializēties, zināt savas robežas. Mūsdienās apgūstāmā ir ļoti daudz, neviens nevar zināt visu. Daži kolēģi strādā ar pilnīgi visiem vecumiem – bērniem, pusaudžiem, pieaugušajiem, veciem cilvēkiem... Varbūt kādam izdodas, tomēr katra sfēra ir ļoti specifiska. Arī starp pusaudžu vecumposmiem ir milzīgas atšķirības. 12 un 17 gadi – tās ir divas dažādas pasaules. Lai visā iedziļinātos... Cenšos būt pragmatisks, diezgan godīgs gan pret ģimeni, gan pusaudzi. Mans darbs ir saprast, ko īsti viņi vēlas, un palīdzēt to sasniegt. Nevis norādīt, mācīt dzīvot, noteikt, ko kurš dara pareizi vai nepareizi. Parasti problēma ir novēršama. 

Vai labāk izproti tās problēmas, ar kurām pusaudzībā saskāries pats?

Droši vien, jo esmu par tām vairāk domājis, arī risinājis savā terapijā. Jā, katrs pusaudzis ir unikāls, taču problēmas ir diezgan līdzīgas. Šķiet, tādas tās bijušas visā civilizācijas vēsturē. Ar laiku jau pirmajās tikšanās minūtēs saproti, pie kuras grupas klients pieder. Liela grupa ir puiši ar uzvedības problēmām, kuri lietos apreibinošas vielas, klaiņos, būs agresīvi. Otra lielā grupa ir depresīvi, nomākti un neko negrib. Trešā lielā grupa ir trauksmainie, kuriem skolā iet ļoti labi, viņi mācās, sporto, bet viņiem ir panikas lēkmes. 85% pusaudžu pieder pie kādas no nosauktajām grupām.

Vari pastāstīt par savu pieaugšanu? Tu taču arī pats pusaudža gados nogāji no ceļa.

Tas ir plašs jautājums. Nedomāju, ka gluži nogāju no ceļa, bet sarežģīti brīži bija. Grūtības radās 13–14 gadu vecumā. Biju teicamnieks, sportoju, iestājos 1. ģimnāzijā, bet turpat blakus – Vecrīga, mēs, kā jau puikas, sākām tur dauzīties, slikti uzvesties. Vienā brīdī iešanai uz skolu vairs neredzēju jēgu – to man tagad saka ļoti daudzi, labi atpazīstu. Tas saistīts ar eksperimentēšanu, nesaskaņām, konfliktiem, policijas protokoliem, pīpēšanu... Ko izdarīja mani vecāki – aizsūtīja uz Ameriku mācīties katoļu vidusskolā. Tā bija ļoti efektīva intervence.

Kāpēc tik radikāli – katoļu skolā? Ģimenē bijāt kristieši?

Nevar teikt, ka mana ģimene būtu ārkārtīgi ticīga, bet svētdienas skolā gāju – mamma sūtīja. Tā bija laimīga sakritība – es dabūju basketbola stipendiju, ko tā skola piedāvāja. Par vietu, kur mani sūta, nezināju neko. Tā izrādījās viena no prestižākajām skolām štatā, ļoti turīga, sniedza skolēniem daudz iespēju. Nokļuvu pilnīgi citā vidē, un visas problēmas vienkārši beidzās. Atkal kļuvu par labāko skolēnu.

Tomēr biji baltais zvirbulis.

Protams – atbraukt puisim no... Krievijas uz ļoti noslēgtu vidi Amerikā bija problemātiski. Taču man tā bija ļoti laba pieredze, darīju pat to, ko nekad nebiju domājis darīt – sāku spēlēt orķestrī, iemācījos notis un pievērsos klasiskajai mūzikai.

Ko tu spēlēji?

Sitamos instrumentus (smejas). Skolā bija teātris, radās interese par literatūru, filozofiju – par visu labo, kas mani vēlāk virzīja uz priekšu.

Tā skola mainīja tavu pasaules uzskatu?

Jā! Radikāli. Pirmkārt, ļāva saprast to, kas ir svarīgi katram pusaudzim – ka dzīvē ir  uz ko tiekties; ka tu spēj kaut ko sasniegt. Protams, ne jau pēc amerikāniskās saprašanas – ka var sasniegt pilnīgi visu, ja vien pietiekami daudz strādāsi un centīsies. Man tas bija ļoti vajadzīgs. Otrkārt, tā skola deva iespējas to īstenot. Ar to vien, ka tev paziņo, ka tu vari kļūt par jebko, tikai izlem un dari, nav līdzēts. Ja nav reālu praktisku iespēju, tas neko nenozīmē. Tur bija lieliska literatūras skolotāja, kura atmodināja interesi par Šekspīru, braucām uz viņa teātri, daudz lasījām...

Bet kad tu stāvēji uz deviņstāvenes jumta un dzēri Manastriska izba?

(Nosmejas.) Tas bija pirms tam. Manastirska izba bija krietni sen.

Tev vēl ir rēta, ko iededzināji ar cigareti?

Nē. Tie stāsti ir drusku... rakstot es bieži...

... mazliet sabiezini krāsas?

Jā (smejas). Es bieži izmantoju savu pieredzi, bet ir svarīgi nepārvērst to dienasgrāmatā. Īpaši jau rakstot par savu darbu. Taču tā ir arī sava veida terapija, jo, pārrakstot pieredzi (vai pārrakstot to tā, kā tev gribas, lai būtu noticis, otrādi – tā, kā negribas), tu to it kā izdzīvo vēlreiz un šķietami transformē.

Tāpat kā, skatīdamies raidījumu par Kiviču un Lieni, tu saprati – cik labi, ka vairs neesi tajā stadijā?

Tā varētu teikt. Līdzīgi kā terapijā – mēs runājam par notikumiem, kuri ir pagājuši, bet smadzenēs tie ikreiz rodas no jauna. Agrāk domāja, ka atmiņa ir kā šūplāde, no kuras var izņemt to, kas tur noglabāts. Tagad zināms, ka smadzenes tā nedarbojas; ik reizi, kad kaut ko atceramies, mēs to izdomājam no jauna.

To vēlreiz izdzīvojam?

Jā, un arī no jauna radām. Ik reizi tas notikums patiesībā ir citādāks. Mēs maināmies, kaut ko piemirstam, kaut kas nāk klāt, kaut ko citādāk interpretējam – katru reizi stipri līdzīgi, tomēr citādāk. To ir interesanti vērot terapijā – cilvēks stāsta vienu notikumu daudzas reizes, un katrreiz tur ir kaut kas cits.

Kāda ir tava pieredze? Arī tu pats esi gājis terapijā.

Man bija divi piegājieni. Pirmais – ļoti neveiksmīgs. Biju tīnis, un drīzāk jau vecāki mani aizveda pie tagad slavenas psihoterapeites. Tā bija ļoti stulba pieredze, arī manai ģimenei. Ilgu laiku par to kā risinājumu nedomāju. Kad biju jau puspieaudzis, sāku studēt teoloģiju un atgriezos terapijā. Izveidojās kontakts, un bija ļoti laba pieredze, kas, iespējams, pamudināja izvēlēties psihoterapiju kā virzienu, kurā iet.

Kad uzzināju, ka esi kļuvis par pusaudžu psihoterapeitu, pirmā doma bija, ka esi pievērsies tādam kā misionārismam. Pirms tam šķita, ka uzvedies skaļi – mēģini nopelnīt dažādos interesantos projektos, tiesājies, sadarbojies ar pazīstamiem PR cilvēkiem...

Ar tiesāšanos es nenopelnīju, bet gan zaudēju naudu... Jā, man ir diezgan plaša pieredze. Tagad protu to izskaidrot – tas saistīts ar manu smadzeņu darbību (smejas). Daudzi puiši ir tādi, sevišķi uzskatāmi tas novērojams pie tīņiem – viņiem nepārtraukti vajag jaunus impulsus, jaunu pieredzi. Tajā ir liels pluss: mēs darām daudz, visu laiku ir enerģija, lai kaut ko izzinātu. Reizēm, īpaši jau pusaudža gados, tas ir riskanti, jo impulsu meklēšana var novest arī pie negatīvā – ātras braukšanas ar mašīnu, apreibinošu vielu lietošanas, lēkšanas uz galvas ūdenī.

Ar laiku viss sabalansējas. Man ir tāda personība – interesē daudzas jomas, ļoti patīk būt visā iekšā, daudz kas arī padodas. Skolā padevās visi priekšmeti – rakstīšana, mūzika, māksla, eksaktie priekšmeti – tas, protams, veido personību. Šobrīd mana kartotēka ir plaša – ir kur ieskatīties, kad jāmēģina saprast...

Pēc tevis teiktā, psihoterapeita personība ir ļoti svarīga. Tad jau tavs plašais skatījums palīdz ieraudzīt kopainu.

Patiesībā tas reāli palīdz. Es pats droši vien neietu pie speciālista, kurš neorientējas nekur citur kā tikai psiholoģijā vai psihiatrijā. Tas ir svarīgi, taču cilvēka dzīve ir daudz plašāka. Lai to aptvertu, vajag kaut ko saprast arī literatūrā, politikā, sociālajā sfērā... Mūsu, arī pusaudžu, dzīve nenozīmē tikai mācību kvalitāti un smadzeņu funkcionēšanu.

Un terapija nav domāta tikai tam, lai iemācītu bērnam elpošanas vingrinājumus, piedabūtu viņu pildīt noteiktus uzdevumus un labi uzvesties. Protams, mūsdienās dažādu iemeslu dēļ viss sašaurinās. Bieži vien, runājot par psihoterapiju, cilvēki tā arī saprot, ka 10 reizēs pie psihoterapeita viņi apgūs elpošanas vingrinājumus, bet tā ir supersīka daļiņa no visas lielās dzīves pieredzes. Mani joprojām aizrauj ļoti daudzas sfēras, un man ir paveicies, ka profesionālā dzīve ievirzījusies tik bagātīga jomā, kas nemitīgi piesaista interesi, tas man ir ļoti nozīmīgi. Šķiet, ka varu arī daudz ko dot.

Bet misijas apziņa tajā ir?

Ja godīgi – neesmu baigais misionārs... 

Mazliet vulgarizējot, varētu pieņemt, ka tas varbūt saistās ar teoloģijas studijām – pats esi izdauzījies un tagad vēlies kalpot...

Teoloģijas studijas tieši ļoti ātri un labi noņem virspusējas, triviālas idejas. Es arī pēc dabas neesmu tāds...

Pasaules lāpītājs?

Jā. Kad biju pavisam jauns, strādāju ar politiķiem un diezgan ātri sapratu, kā darbojas valsts sistēma, cik niecīga ir katra cilvēka ietekme, cik maz mēs patiesībā spējam, cik daudz faktoru ietekmē pasauli un cik bērnišķīgi nereti ir mēģinājumi pasauli mainīt vai glābt.

Tā viegli var pārtapt nihilistā.

Man ļoti svarīgi ir to, ko es daru, paveikt pēc iespējas labāk. Esmu pietiekami ambiciozs, gribu būt vismaz viens no labākajiem, un parasti tas arī izdodas. Gribu, lai cilvēki, kas pie manis nonāk – ģimenes un pusaudži –, var būt droši, ka saņems labāko. Mani ārkārtīgi fascinē, cik ļoti tuvu vari nonākt viena cilvēka dzīvei un cik stipri to ietekmēt. Nevis pasauli kopumā, bet vienu konkrētu pusaudzi. Un viņa dzīve šajā mijiedarbībā mainās mūsu acu priekšā.

Man ir tādi skarbi puiši ar uzvedības problēmām, kuri pie manis nāk jau trīs gadus, redzu, kā viņi aug, un tā ir ļoti fascinējoša pieredze. Attiecībās, kādas mums veidojas, esmu kļuvis par vienu no svarīgajiem cilvēkiem viņu dzīvē, un viņi ir kļuvuši par svarīgiem cilvēkiem man. Tas, protams, uzliek atbildību.

Proti novilkt robežu? Vai tāda vispār ir jānovelk, lai jūs nekļūtu pārāk svarīgi un tuvi viens otram?

Domāju, kvalificēts psihoterapeits spēj saglabāt profesionālismu.

Distanci?

Jā, bet man pret to ir divējādas jūtas. Tagad daudz runā par to, cik svarīgas ir robežas. Domāju, tas reizēm ved pretējā grāvī, padarot psihologus un psihoterapeitus par tādiem kā bankas klerkiem. Manuprāt, šajā profesijā tik stingras robežas nevarētu vilkt. Tas nav ne cilvēcīgi, ne iespējami – sevišķi jau strādājot ar bērniem. Protams, mums veidojas iesaiste, kas arvien kļūst lielāka, mēs ieejam viņu ģimenes dzīvē, mums uztic pašu dārgāko. Tās ir cita veida attiecības. Robežas... Teiksim, es par saviem pusaudžiem domāju arī krietni pēc darbadienas beigām.

Slidens jautājums – cilvēki mēdz iemīlēties savos psihoterapeitos. Kā ar pusaugu meitenēm – viņas tev pieķeras?

Tā ir viena no klasiskajām psihoterapijas tēmām. Ja kontakts veidojas labs, ja tā nav tikai aprunāšanās vai psihologa konsultācija, pret terapeitu veidojas jūtas. Tas var būt naids, agresija, arī pieķeršanās. Reizēm mīlestības, reizēm seksuālas jūtas – un tās rodas ne tikai meitenēm, arī puišiem. Šeit gan ir runa par robežām – tās novilkt ir ļoti svarīgi.

Bet tu jūti tās vibrācijas...?

Jā, starp citu, bieži vien tās izdodas adresēt tiešā veidā, un tas ir svarīgi, jo caur to pusaudzis var iepazīt savas izjūtas, saprast, kas ar viņu notiek.

Jūs par to runājat?

Jā.

Vai saki, ka tev ir aizdomas, ka viņš jūt ko tādu...?

Tas ir ļoti niansēti, specifiski... Bet skaidrs, ka pusaudža sajūtas kādā brīdī terapijā vajag adresēt, it sevišķi – grūtās. Tās rodas, kad viņš sāk mani ienīst, dusmoties vai arī sāk man pieķerties. Tāpēc svarīgi, lai tā būtu ilgtermiņa terapija. Arī ar 20 reizēm būs krietni par maz. Viens – lai izveidotos tādas attiecības, otrs – lai varētu to izrunāt un kādā brīdī adresēt. Bet – kad tās veidojas, tās ir ļoti transformējošas. Tā pusaudzis iemācās saprast, kas notiek. Ko nozīmē drošas, veselīgas attiecības ar vīrieti, meitene parasti iemācās ar savu tēti.

Bet – ja tēta nav vai arī nav siltu, cilvēcīgu, drošu attiecību...

Tad ir ļoti grūti. Tīri bioloģiski kādā brīdī meitenes ļoti pieķeras savam tētim, ir daudz siltu jūtu. No psihoanalīzes zinām, ka mazi puikas saka: “Mammu, es tevi precēšu!” Meitenes līdzīgi domā par tēti, un tas ir normāli – tie ir pieaugušie, ar kuriem var droši eksperimentēt, mācīties. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai meitenēm apkārt būtu droši vīrieši, kas šo dabisko vēlmi neizmanto. Terapijā – tas ir dabisks pieaugšanas process – mēs, protams, kompensējam to, kā mums ir trūcis.

Ja jaunieši to silto cilvēcību nav dabūjuši, viņi to dabū caur tevi. Ja jums izveidojas labs kontakts.

Vislabākajā gadījumā viņi pēc tam to dabū atpakaļ no saviem vecākiem. Terapija ir veids, kā atrast saikni.

Kurai jābūt dabiskai?

Jā. Protams, ja pusaudzis ir vecāks – 16, 17, 20 gadi –,var skatīties, kā to kompensēt – terapijā vai jaunās attiecībās dzīvē.

Foto: Oļegs Zernovs

Vai tu pats, mācoties un ejot psihoterapijā, kļuvi mierīgāks, laimīgāks?

(Domā.) Noteikti esmu kļuvis mierīgāks. Pēc dabas esmu impulsīvs, tīņa gados ātri gāju pa gaisu. Tā iezīme manī vēl ir, bet nu jau ar to tieku galā daudz labāk. Daļēji tas ir bioloģiski, jo smadzenes nobriest (smejas). Protams, arī terapija palīdzēja saprast, kas ar mani notiek. Varbūt tāpēc varu palīdzēt citiem. Bet es ar šaubām skatos uz ideju par laimīgu dzīvi – man nešķiet, ka tā palīdz. Daudzi stāsta, kas jādara, lai būtu laimīgs, bet cilvēka dzīve nav veidota tā, lai mēs ilgstoši būtu laimīgi.

Visādas problēmas, jādīlo ar neveiksmīgām bērnības pieredzēm, ar citiem cilvēkiem. Slikti politiķi, valsts slikta, algas zemas. Pat tad, ja mums visā veicas, mēs novecojam, saslimstam un nomirstam, ko nevarētu saukt par laimi. Cilvēki pārāk koncentrējas uz vajadzību būt laimīgam; tas ir šausmīgi trausls, mānīgs, iluzors priekšstats, kas nemitīgi brūk. Cilvēkam šķiet – vēl jānotiek tam, tad vēl jāizdara tas, un tad gan es būšu laimīgs, bet tas brīdis īsti nekad nepienāk. Jo tas nevar pienākt.

Protams, viedokļi ir dažādi, arī katram speciālistam citādāks. Manuprāt, noderīgāka ir prasme sadzīvot ar to, ka dzīve ir sarežģīta, ka reizēm es jūtos slikti un tādas laimes, ka pazudīs visas sliktās emocijas, nekad nebūs.

Vai tev pašam vismaz izdodas neuzkāpt uz attiecību grābekļiem?

Kādā ziņā?

Nu... kārtējo reizi neveiksmīgi neiemīlēties... nepareizajā cilvēkā...

Es nepārtraukti kāpju uz visiem iespējamiem grābekļiem! Protams, ar laiku es tā rūpīgāk... Drīzāk teikšu – man ir iespēja izvēlēties, uz kuriem grābekļiem kāpt. Kad to labāk saprotu, tad skaidrs... citādāk tas nebūtu cilvēcīgi.

Tu sev to ļauj, jo esi normāls cilvēks?

Jā, man nav baigā priekšstata par sevi. Neuzskatu, ka dzīvei jābūt nemitīgai sevis uzlabošanai un ka nemitīgi jāsasniedz arvien augstāks apzinātības līmenis. Domāju, dzīvi ir ļoti svarīgi piedzīvot. Pēc iespējas. Un tajā ietilpst arī tas, ka dažās sfērās es esmu neveiksmīgs, dažās daru muļķības. Svarīgi, lai tā nav darba sfēra, bet es varu atļauties būt neveiksmīgs privātajā dzīvē.

Esi ticis pie savas ģimenes?

Esmu, bet nedomāju, ka tā ir jau pabeigta (saminstinās). Es plānoju kaķi. Mēs plānojam. Varbūt ir vēl kādi plāni... Jā, man ir drošas, stabilas attiecības.

Esi precējies?

Nē.

Bērnu nav?

Nē, savu bērnu vēl nav.

Tu gribētu? Tad varētu 24/7 pieredzēt, kā jauns cilvēks aug tavā acu priekšā.

Kad dzirdu, kā cilvēkiem ar to iet, tas drusku nokauj to vēlmi (smejas). Ja godīgi – man, protams, viegli runāt, jo es pusaudzi redzu vienu stundu dienā. Klausoties vecāku stāstos, ko tas nozīmē ikdienā, manī vienmēr ir ļoti liela bijība, domāju – kā... Man ir grūti viņu izturēt vienu stundu. Reizēm tiešām ir ļoti sarežģīti. Varētu apsvērt audžuģimenes vai adopcijas iespēju. Latvijā ir problēmas ar pusaudžiem bērnunamos... Sniedzam atbalstu centra Plecs audžuģimenēm. Klausos stāstus, arvien labāk saprotu, kas ar šiem bērniem notiek, un mans priekšstats mainās...

Nav rozā briļļu – cik labi būs, paņemšu bērniņu, došu viņam mājas...?

Nav gan. Es domāju par to, kas tam bērnam nepieciešams, un kļūst skaidrs, ka ne es, ne viena atsevišķa ģimene nevar viņiem to nodrošināt. Tas ir ļoti sarežģīti un smagi.

Tad jau labāk kaķi...

Kaķi es arī gribu ļoti pragmatisku iemeslu dēļ – pētījumi pierāda, ka kaķi samazina stresu un spriedzi, arī sirds slimību risku (smejas).

Beidz – kurš tik pragmatisku apsvērumu dēļ ņem dzīvnieciņu!

Domāju, iegūtu abas puses.

Ar bērnu ir gan problēmas un sirdssāpes, gan skaistie brīži, kurus tu varbūt kabinetā neizrunā.

Ja ir ilgtermiņa terapija, protams, dzīvojam cauri visiem periodiem. Bet tā gan ir taisnība – kad redzu, cik problemātiski ir pusaudži un kādas grūtības rada ģimenē, man sāk likties, ka visi ir tādi. Līdzīgi kā narkologi uzskata, ka nedrīkst iedzert pat glāzi vīna, jo redz cilvēkus, kuriem alkohols sagādā milzīgas problēmas. Es cenšos to sabalansēt. Bieži runāju ar saviem vecākiem par viņu pieredzi ar bērniem. Viņi ir treneri, un tur pārsvarā nāk veselīgi, forši bērni, kuriem psihologu nevajag. Mani ļoti interesē, kā viņi attīstās.

Centrā izveidojām virzienu, kurā sāk strādāt Asnāte Fomina, kādreizējā Latvijas izlases basketboliste, elites sportiste. Viņa izmācījās par psiholoģi Ņujorkas universitātē, Kanādā pabeidza maģistrantūru, pie mums strādā par augsto sasniegumu konsultanti. Tas paredzēts bērniem, kuriem viss ir labi, sportistiem un mūziķiem, kuri savu sniegumu var uzlabot, ekstrēmās situācijās saglabājot mieru un stabilitāti.

Vai tas, cik daudz tu zini par cilvēka iekšējo pasauli, nav nokāvis literāro aicinājumu? Tu raksti par profesionālām lietām, bet vai tu gribētu izpausties arī daiļliteratūrā?

Noteikti! Vienmēr esmu rakstījis stāstus, beigšanas stadijā ir grāmatiņa, ko esmu sarakstījis pēdējo piecu gadu laikā.

Kā tev šķiet, kuram autoram tu varētu līdzināties – Neiburgai, Po...?

Ērikam Ādamsonam, tā vismaz ir teikuši. Man ļoti patīk stāstu formāts – pietiekami īss, spraigs.

Var realizēt paralēli citam darbam.

Jā, var pabeigt. Ceru, reiz man pienāks arī romānu vecums. Ir darbi, kurus labāk sākt pēc 40, pēc 50 vai 60, kad ir lielāks briedums.

Kāda ir tava dzīve ārpus konsultācijām, ko tev patīk darīt?

Daudz lasu, grāmatas ir mana vājība. Zini, kā izpaužas mana impulsivitāte, – grāmatu šopingā. Nevaru iet Amazon, jo vienmēr nopērku daudz vairāk, nekā varu atļauties.

Profesionālās grāmatas?

Ne tikai. Man ļoti patīk visāda veida literatūra, arī jaunā, dzeja. Un grāmatas kā priekšmeti – tās sajust, smaržot. Daudz staigāju gar jūru. Dzīvoju Jūrmalā, un daba ir mans stabilizējošais faktors. Vēl es aizraujos... skanēs ļoti triviāli – ar ēdienu gatavošanu. Piemēram, meklēju veidus, kā izvārīt īstu buljonu. Atradu franču karaļnama recepti Luija galmā – ļoti sarežģīts process, ilgst aptuveni trīs dienas. Parasti buljonu izfiltrē vienreiz, viņi to darīja trīs reizes. Skaistākais, ka no milzīga katla, kas visu laiku vārās, beigās iegūst mazu buljona plēksnīti.

Esenci.

Tā ir tāda alķīmiska esence.

Reizēm tu saviem klientiem uzdod jautājumu – viens, ko viņi savā dzīvē gribētu mainīt. Ja es tev prasītu...?

Sarežģīts jautājums. Esmu tik daudz domājis... ir ļoti daudz kā tāda, ko es droši vien nemaz nebūtu varējis mainīt, darīt citādāk. Atpakaļ skatoties.

Bet šobrīd?

Es gribētu citādākas proporcijas dienas režīmā. Ir lietas, kuras man noteikti vajag. Es gribētu sakārtot grafiku tā, lai vienmēr būtu ieplānots laiks rakstīšanai. It kā nekas liels, bet klienti un citi darbi to ir izspieduši, un šā laika tiešām pietrūkst. Gribētos savu pieredzi apkopot, pārdomāt, atstāt... Man tas šķiet ļoti svarīgi. Klientu daudz, dzīve mainās, paiet, ļoti gribas... no tās iespējami vairāk saglabāt.

Tu gribētu uzrakstīt stāstu par kāda klienta pieredzi?

Es noteikti nerakstītu par konkrētu klientu. Romānā, kuru uzrakstījām kopā ar Jurģi Liepnieku, ir varonis – puika ar selektīvo mutismu. Tas ir reāls stāsts. Tolaik dzīvoju un studēju Londonā, un varoņa prototips ir puika, kuram biju nolīgts palīdzēt mācībās. Tā bija pirmā reize, kad sastapos ar bērna mentālās veselības īpatnībām. Punctum bija publicēts mans stāsts par skolas psihologu – arī kādas pieredzes apraksts. Tas, protams, jādara ļoti uzmanīgi – lai nav par konkrētu bērnu. Taču šīs pieredzes ir diezgan...

... iedvesmojošas?

No vienas puses – jā, no otras – liekas, tām ir virsvērtība. Cilvēkiem būtu svarīgi izlasīt, kas reāli notiek, ko terapeiti dara, ko mēs domājam par šiem bērniem...

Vai tevī dzīvo arī zinātnieks, kurš padziļināti interesējas par problēmu? Ne tikai grib to atrisināt, bet arī izpētīt un saprast, kāpēc...?

Maksimāli iedziļināties, saprast, cik daudz vien var – noteikti. Diemžēl mana personība nav tāda, lai es varētu kļūt par labu akadēmisko pētnieku, man vajag kustību. Bet es augstu vērtēju to, ko šāda pētniecība var dot. Mēģinu pabeigt savu doktora darbu, Brexit šo pētījumu ir mazliet apturējis. Tas ir par pusaudžu psihoterapiju, draudzības lomu viņu mentālajā veselībā; par to, cik svarīgi ir pirmie labākie draugi.

Tu saviem draugiem uzticies?

Jā, ļoti. Apkārt ir daudz cilvēku, bet draudzējos tikai ar dažiem. Ja draudzība izveidojas, tad parasti ilgtermiņā. Draugus, ar kuriem ir tāds kontakts, pazīstu daudzus gadus, dažus – no skolas laikiem.

Tevī vēl ir maza nepareizība, dumpinieciskums?

Psiholoģijā to saucam par opozicionārismu. Man ir. Protams, liekas, ka daudz kas notiek nepareizi, arī manā sfērā. Šķiet, ka vajag to mainīt, darīt citādāk. Kad biju pusaudzis, tā domāju par skolu, tāpat bija arī studējot, un arī tagad... Tagad esmu vairāk pieaudzis, saprotu, ka varu kļūdīties un ne jau viss ir pilnīgi nepareizi, ne vienmēr man ir taisnība. Taču tāda iezīme manī ir. Droši vien tāpēc es daru to, ko daru, mēģinot izveidot kaut ko savu, kā man šķiet pareizāk.

Tu kādreiz pārkāp noteikumus?

Tas ir provokatīvs jautājums. Nē, jā, noteikti. Varbūt tagad man nav tik daudz iespēju noteikumus pārkāpt... Bet dažreiz tā notiek.

To tu saki arī saviem pusaudžiem?

Godīgi sakot, nedomāju, ka viņus tas īpaši interesē. Tā ir labā ziņa – pusaudžu vecumposms ir samērā narcistisks, viss griežas ap viņu pasauli. Pusaudzim nav svarīgi, ko domā vai dari tu.

Foto: Oļegs Zernovs

Esi teicis, ka psihoterapeita kabinetā liela nozīme ir teatrālajam momentam. Tu par savu harismu esi domājis?

Nu... jā. Mani bieži aicina uzstāties, lasīt lekcijas, tāpēc pieņemu, ka cilvēkiem ir interesanti. Psihoterapeita kabinetā tam, protams, ir milzīga nozīme – vai es spēju panākt mijiedarbību, kādas sajūtas radīt. Skaidrs, ka mēģinām arī pārliecināt – parasti dažādos maigos veidos. Te atgriežamies pie terapeita personības, kur harismai ir milzīga loma. Taču nedomāju, ka es būtu milzīgi harismātisks. Zini, kurš tāds bija – Andrejs Žagars. Man bija iespēja ar viņu kopā strādāt pie projekta Viļņā, kad viņš uzveda Loengrīnu. Atmiņā palicis viņa tēls – kā vīrietis viņš bija absolūti harismātisks.

Es tāds neesmu ne tuvu, bet šī pieredze ir foršs piemērs tam, ko tas vispār nozīmē.

Tā droši vien ir īpašība, ar kuru piedzimstam, diez vai to var izkopt. Jo vairāk centīsies, jo mazāk būs.

Jā, bet esmu skatījies, kāds Žagars bija jaunības izrādēs, viņš pilnveidojās ar laiku, kļuvis par Operas direktoru.

Tev viss vēl priekšā.

Ne jau viss, bet domāju, ka vīrieši tiešām ar laiku kļūst harismātiskāki.

Personība kļūst bagātāka, līdz ar to – pievilcīgāka, interesantāka, aizraujošāka?

Arī. Zini, varbūt tāpēc, ka man ir tik daudz darīšanu ar pusaudžiem, par jaunības fenomenu es īsti nefanoju (smejas). Uzskatu par svarīgu un augstu vērtēju, ja cilvēks ir daudz kam izgājis cauri, saprot, zina, ir nobriedis...

Saistītās ziņas

Ko pandēmija dara ar pusaudžu prātiem. Psihologi: "Neļaujiet, lai bērni mājās dzīvo kā viesnīcā" 4
Kā ir būt zēnam skolā? Pusaudžu psihoterapeits: "Grūti!" 1
Pusaudžu psihoterapeits komentējis Bruknas kopienas audzināšanas metodes 7

Citi šobrīd lasa

Borisa Džonsona sieva Kerija piedzīvojusi spontāno abortu, bet cer sagaidīt "varavīksnes bērniņu" 4
VIDEO: saniknots par nesaņemto naudu, vīrietis Vācijā ar ekskavatoru sagrauj jaunbūvi 3
Cik personai bez simptomiem būs jāmaksā par Covid-19 testu? 1

Потеряв работу на "Давай поженимся!", астролог Василиса Володина начала торговать гороскопом прививок

"Гостеприимная Юрмала": Николаев и Проскурякова показали свои посиделки с подругами