Ainārs Ančevskis: "Joprojām mācos būt par tēti"

Jau šonedēļ pirmizrādi piedzīvo jauna monoizrāde "Tētis pēc 20 gadiem". Kādas ir izjūtas, atkal atgriežoties šajā lomā?

Ļoti labas, jo savulaik, iespējams, pateicoties arī izrādei "Tētis", Latvijā tika aktualizēts jautājums par tēva lomu ģimenē. Ilgu laiku bija Mātes diena, tikai reveranss mātei, bet tēvs palika fonā. Ar šo izrādi parādījām, ka tēvs ir klātesošs jau kopš paša sākuma: no brīža, kad sievietei ir pozitīvs grūtniecības tests. Viņš iet līdzi pie ārstiem, piedalās dzemdībās un ir līdzās arī bērna audzināšanā. Izrādē velkam paralēles, kā bija toreiz un kā ir tagad, un šodien runājam par pavisam citām attiecībām starp tēvu un bērnu. Izrādē pieskaramies konkrētiem aspektiem – kā tēvs jūtas, par ko viņš sapņo, kas viņu uztrauc, par ko viņš uzvelkas un par ko patiesi priecājas. Protams, katram ir savs skatījums un pieredze, bet skaidrs ir viens: šī tēma ir bijusi, ir un būs aktuāla un par to ir vērts runāt.

Vai, atgriežoties šajā lomā, veido paralēles arī ar sevi kā tēti?

Domāju, jebkurš tētis varēs savilkt kādas paralēles, jo izjūtas būs atpazīstamas. Mēģināsim uz to paskatīties caur humora prizmu, un katram noteikti būs kādas emocijas, ar ko sevi asociēt. Man ir klusa cerība, ka skatītāji varēs ne tikai pasmieties, bet arī padomāt. Un, godīgi sakot, tieši tā man mūsdienu teātrī arvien biežāk pietrūkst. Teātrim nav jābūt sabiedrības spogulim, bet gan skolotājam – tam ir sava atbildība, kādu sarunu tas ierosina skatītājos. Bet, vērojot to, kas notiek pasaulē, man reizēm šķiet, ka daļa cilvēku vienkārši ir aizmirsuši domāt. Protams, ir skatītāji, kuri uz teātri nāk tikai atpūsties, jo ir noguruši, un tas ir saprotami. Bet man gribas, lai teātris ne tikai izklaidē vai pārsteidz kritiķus, bet atstāj ko vairāk. Lai, kā saka teātra vecmeistari, paliek pēcgarša. Lai skatītājs aiziet mājās un domā.

Vai tu pats kā tētis šajos 20 gados esi mainījies?

Domāju, ka jā. Jā! Un esmu daudz domājis par tēta lomu ģimenē. Atskatoties uz savu bērnību… Jā, man bija tētis, kurš iemācīja zāģēt, strādāt ar cirvi un āmuru, bet  emocionālās tuvības bija maz. Par jūtām viņš praktiski nerunāja, un vispār jau tādi vārdi kā «es tevi mīlu» manas paaudzes ģimenēs neizskanēja bieži, ja vispār izskanēja. Bet laiki mainās, un tēti arvien vairāk apzinās, ka viņiem jābūt klātesošiem ne tikai praktiski, bet arī emocionāli. Arī es joprojām mācos būt par tēti, un domāju, ka tas ir process, kas nekad nebeidzas. Tas ir pilnas slodzes darbiņš.

Vai tava profesionālā pieredze un dzīve ietekmē šodienas tēva interpretāciju?

Noteikti. Ir daudz situāciju, ko šodien varu paņemt no savas dzīves – konkrētus dialogus, pārpratumus, izjūtas, kuru pirms 20 gadiem vienkārši nebija. Monoizrāde vispār ir atsevišķs stāsts – aktierim tas ir milzīgs izaicinājums. Ar režisoru Juri Rijnieku esam uztaisījuši jau vairākas, un ar katru reizi saprotu, ka vienmēr kaut ko sev vēl varu pieslīpēt. Arvien mācos reaģēt uz publiku, jo katrā izrādē ir cits skatītājs, un aktierim tas ir ļoti labs treniņš. Godīgi sakot, nezinu daudz aktieru, kuri būtu gatavi nostāties viens pret vienu ar skatītāju un divarpus stundu noturēt uzmanību tikai ar tekstu. Tas nav viegli, bet apmēram 95 procentos gadījumu ir ļoti spēcīga enerģijas apmaiņa ar skatītāju, un, ejot paklanīties, man praktiski vienmēr ir gandarījums. Teātrī šī gandarījuma izjūta man pēdējos gados sāk izzust.

Varbūt tas skarbi skan, bet tas ir mans viedoklis, un šāda izjūta man ir jau pēdējos piecus, sešus gadus. Skaidrs, ka teātrim ir jāmainās, jo nāk jauna paaudze, bet tāds teātris, kāpēc es to vispār mācījos, mirst… Man patika, kā Maestro jautāja pirms vienas no pirmizrādēm: «Šī izrāde ir «Spēlmaņu naktij» vai cilvēkiem?» Tas ir kritērijs, kas man «sēž pakausī». Klausoties kritiķu diskusijas pirms šā gada «Spēlmaņu nakts», sapratu, ka viņiem viens no galvenajiem kritērijiem ir – pārsteidza vai nepārsteidza. Un tad ir jautājums: ko nozīmē pārsteigt? Ja iestudējam klasiku, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos», ar ko kritiķus varētu pārsteigt? Pārnest lugas darbību uz tirgus gaļas paviljonu, staigāt plikiem dibeniem? Man šķiet, ka teātrī jābūt līdzpārdzīvojumam, bet diemžēl šodien tas arvien retāk tiek uzskatīts par vērtību. Bieži svarīgāk ir šokēt, būt skaļam un provokatīvam. Jā, skatītājs ir šokēts, pārsteigts, bet kas paliek pāri? Tukšums. Var jau tevi mānīt, pieliekot algu, bet, ja nav gandarījuma, cik ilgi pats sevi mānīsi? Man svarīgāki ir darbi, kuros ir jēga, saturs un pēcgarša, nevis tikai mirklīgs efekts.

Par ko tev pērn bija lielākais gandarījums?

Kad ar ģimeni pārcēlāmies uz dzīvi laukos, izmantojama bija tikai ceturtā daļa mājas. Šovasar remonts tika gandrīz pabeigts. Vēl palikuši dažādi sīkumi, bet galvenais, ka ir apdzīvojama visa māja! Tas man personīgi bija liels skrējiens uz priekšu. Skaidrs, ka māja nekad nebūs gatava, jo mana sirdslieta ir arī dārza darbi, un arī tur vienmēr būs, ko darīt. Darba grafiks ir ļoti intensīvs, reizēm tiešām aptrūkstas enerģijas – jāsadala spēki starp māju, dārzu, teātri, monoizrādēm… Tāpēc esam sākuši apzināti sevi apbalvot – vasarā izrauties ārpus Latvijas, pamainīt vidi un vienkārši pabūt kopā, nedalot uzmanību. Tā ir maza, bet ļoti svarīga līdzsvara meklēšana.