"Ja izvirzi sev mērķi un ej uz to, tad vajadzīgās durvis atveras," - Raivis Vidzis tagad ir pavisam cits

Ja kādreiz mēs Raivi pazinām kā spēka un skarbuma pilnu brutālu tipiņu, kurš ceļu negrieza nevienam, tad tagad viņš ir pilnībā izmainījies un pieņēmis pavisam citu dzīves filozofiju. Ieguvis fitnesa trenera un rekreācijas speciālista izglītību, un šīs zināšanas liek lietā, uzlabojot fizisko sagatavotību Dailes teātra aktieriem. Viņš ir arī tētis dēlam Rūdolfam, kuram pavisam drīz būs pieci gadi. Taču izrādās, ka Raivis ir arī kāda TV seriāla idejas autors un pats tajā filmējas. Bet par aktieri Raivis sevi neuzskata, viņš atklāj žurnālam "Kas Jauns".

Vai kādreiz varēji iedomāties, ka tava vieta būs Dailes teātris, ka sezonas atklāšanā pozēsi teātra kolektīva kopbildē?

Ja šādu jautājumu man uzdotu pirms 20 gadiem, tad, protams, nē! Bet nu jau vairākus gadus mana esība Dailes teātrī ir pašsaprotama. Kopš 2014. gada, kad man iedeva lomu izrādē Izraidītie, mani un Dailes teātra ceļi ik pa laikam krustojušies. Tā ka tas, ka tagad esmu šeit, nav vienas dienas darba rezultāts. Ja izvirzi sev mērķi un ej uz to, tad vajadzīgās durvis atveras.

Kas tad īsti esi teātrī?

Sauksim tā – fiziskās sagatavotības pārzinis.

Ar iespēju tikt pie kādas lomas izrādē...

Jā, pēdējā bija "Mājoklis" pirms pusotra gada. Bet tā es esmu treneris. Esmu arī docētājs un pasniedzu fiziskās aktivitātes Latvijas Mūzikas akadēmijas Dramatiskā teātra muzikālā aktiera kursā topošajiem Dailes teātra aktieriem. Divreiz nedēļā darbojos ar šiem jauniešiem pie viņu fiziskās sagatavotības.

Kā ir strādāt ar aktieriem?

Trenera profesija vispār ir radošs darbs. Ja vēl tas notiek ar radošās profesijas pārstāvjiem... Jāskatās, kā aktieri jūtas, pie treniņu metodikas jāpieiet radoši, atkarībā no konkrētās situācijas. Protams, ja kaut ko darām, tad darām nopietni. Tāda ir mana pieeja.

Esi skarbais treneris?

Principā jā! Pie manis ir tā – vai nu mēs strādājam, vai nedarām vispār. Atlaižu nav, bet, ja redzu, ka treniņā kāds aktieris ir noguris, viņam ir grūti, taču viņš cenšas un ņemas, skaidrs, ka es no viņa neprasu tik daudz, nelieku tādu slodzi kā citiem. Treniņos grupā ir vairāk nekā desmit cilvēku, un tad man ir jāskatās, jādomā, lai uzdevumi būtu pēc katra spējām un varēšanas. Tas man ir ļoti radošs darbs, man patīk!

Šovasar aktīvi filmējies komēdijseriālā "Templis", kur tev ir fitnesa zāles trenera loma.

Esmu šā seriāla idejas autors. Pirms diviem gadiem man radās doma seriālam par sporta zāli, jo tā taču ir ideāla vieta sižetam – tur ir visdažādākie cilvēki, raksturi, attiecības, konflikti. Īsts mutulis, reāla dzīve. Ieminējos par ideju producentam Kristianam Alhimionokam, vaicāju, vai kas tāds varētu aiziet. Izteicos, ka Artūrs Dīcis varētu uzrakstīt scenāriju, satikos ar Arču, un viņš piekrita! Šovasar, pēc pusotra gada, beidzot sākas šā seriāla filmēšana. Tagad atlikuši vien montāžas darbi.

Kas to būtu iedomājies, ka Vidzis, kurš vēl pirms 15 gadiem spēkavīru sacensībās cilāja baļķus un vēla akmeņus, izdomās ideju jaunam TV seriālam!

Mans darbs jau nebija sarežģīts, bet atbildīgs – iedomāties par ko tādu un tad savest kopā vienu cilvēku ar otru! Tas jau nav nekāds sasniegums, lai tagad man kaklā kārtu medaļu. Bet esmu pateicīgs Dievam, liktenim, kosmosam, ka esmu tomēr īstajā brīdī nonācis īstajā vietā un ka man apkārt ir cilvēki, kas atbalsta un iedvesmo.

Vai būt aktierim ir vieglāk nekā būt spēkavīram?

Nekas nav vieglāk! Un nekas nav grūtāk. Ir tā, kā katrā vietā ir. Kad biju spēkavīrs, šķita: nu jā, kas tad tur – būt aktierim, kas tad tas par darbu. Taču tagad, kad esmu šajā aktieru dzīvē iekšā, kad redzu, kā viņi ņemas un cīnās, saprotu, ka tas ir wow, ka tas patiešām ir grūti! Bet tas jau ir par visām profesijām – ja neesi iekšā tajās čībās, tad no malas ir baigi viegli muldēt.

Kas esi vairāk – aktieris vai treneris?

Es nevaru sevi nosaukt par aktieri. Ja esmu nofilmējies pāris seriālos, ja man ir bijušas lomas dažās izrādēs, tas nenozīmē, ka esmu aktieris. Cilvēki gadiem mācās šo profesiju! Bet, ja tev tas ir kā hobijs, tevi uzaicina uz dažām lomām, tad ir jāapzinās, ka tas ir tikai tavs hobijs, ne profesija. Es apzinos, kas es esmu un kur man jābūt. Tas arī attiecas uz to, vai esmu aktieris – nē, neesmu! Kāds es vēl aktieris – sūds uz kociņa! 

Savu puiku Rūdolfu arī trenē?

Kādi vēl treniņi! Bērnam ir jāizbauda bērnība, jāspēlējas, nevis nopietni jātrenējas. Jā, tagad, kad septembrī puikam būs pieci gadi, sākšu viņu vest uz vispārēji attīstošajām fiziskajām nodarbībām, lai nostiprinātu ķermeni, attīstītu koordināciju. Viņš pats ļoti grib, ir enerģijas pilns, bet treniņi trīs gadu vecumā? Kamdēļ? Bērnam tad vēl ir jāaug, nekas nebūs nokavēts.

Kā ir būt tētim?

Tā ir labākā sajūta, kāda vien var būt! Būt tēvam – tas nozīmē pārvērtēt savu skatījumu uz dzīvi, principus, ego un visu pārējo. Tiem, kam vēl nav bērnu, to nesapratīs. Arī es agrāk spriedu pavisam citādāk – ir mērķis, un uz to jāiet. Močī tikai. Bet, ja tavā dzīvē ienākusi jauna dzīvība, par kuru esi atbildīgs… Protams, nedrīkst pilnībā aizmirst pašam par sevi, vienkārši jāpieņem, ka nāk papildu pienākumi un papildu atbildība.

Kopš tavas uzvaras šovā "Dejo ar zvaigzni 2" un dalības pasaules spēkavīru sacensībās ir pagājuši 16 gadi. Ja tu tagad pats paskatītos uz to 30 gadus veco Raivi Vidzi – brutālo tēviņu –, ko tu par sevi teiktu?

Ar līdzcietību paskatītos, smagi nopūstos un teiktu: “Žēl! Nu, žēl! Cerams, ka kādreiz viņš sāks domāt.” Un, paldies Dievam, es sāku domāt un tagad tāds neesmu. Jo es patiešām tāds vairs negribētu būt! Protams, var jau filozofiski spriest, ka katram savs liktenis noteikts, tomēr viss ir atkarīgs no paša – kādi cilvēki ir apkārt, kādas mācības viņi sniedz, vai tu tās sadzirdi un izvēlies pareizo ceļu.

Vai bija arī iespējams, ka izvēlēsies nepareizo ceļu?

Nē, nē, nē! Es biju sapratis, ka jāmainās, un uz to apzināti gāju. Jautājums – vai toreiz biju pārliecināts, ka man tas sanāks? Arī nē. Taču apņemšanās un skaidrība, ka jāmainās, man bija pārliecinoša.

Spēkavīru laikos un "Dejo ar zvaigzni" šovā biji popularitātes virsotnē. Vai zvaigžņu slimība tevi piemeklēja?

Es tad vienkārši biju dzīvnieks! Uzvedos kā kretīns, kā cūka. To var saukt gan par zvaigžņu slimību, gan par to, ka likās – esmu pārāks par citiem, ka varu ar pieri pa priekšu iziet cauri sienai un par to man nekas nebūs. Jā, tas viss ir bijis, protams!

Un kāpēc tad tāds biji?

Mobings! Skolas gados pret mani bija izvērsts pamatīgs mobings. Vēl iemesls – pārāk pareiza audzināšana. Man bija ļoti labi vecāki, viņi ne dzēra, ne smēķēja, taču visu laiku centās mani pasargāt no kaut kā slikta. Atceros, ka vienreiz mammai pat teicu: “Mammu, ja jūs kaut vienu reizi būtu atļāvuši man tiem maniem pāridarītājiem pamatīgi iekraut, tad man būtu bijis pilnīgi citādāks dzīves ceļš.” Mani vecāki mācīja neiesaistīties konfliktos, iet prom, mukt, slēpties. Rezultātā mobings pret mani tikai palielinājās. Taču ir jābūt kādai robežai, var jau mukt un slēpties, bet vienreiz ir jāapstājas un jāpasaka – stop, pietiek! Un, ja nesaprot, jāmauc pretī. Bet mani vecāki, mēģinot izdarīt labu, mēģinot mani pasargāt, panāca pavisam pretēju efektu. Kad jau varēju par sevi pastāvēt, tad gāja traki. Ceļu negriezu nevienam. Un arī tad liktenis mani pasargāja, ka šajos daudzajos kautiņos viss beidzās bez nopietnām sekām.

Ko māci savam dēlam, kā viņam rīkoties šādās situācijās? Saki viņam, ka sevi vajag aizstāvēt, nevis bēgt prom?

Viņam taču tikai pieci gadi! Līdz tam Rūdolfam teicu – lai ko citi bērni dārziņā viņam dara, nevajag sist pretī. Ja bērnam trīs gadu vecumā pateiksi – aizstāvi sevi, sit, tad viņš to iztulkos pavisam citādāk, kļūs agresīvs. Bet tagad, kad bērns jau kļuvis vecāks, mācu, ka vispirms pāridarītājam ir jāpasaka – stop, nedari tā vairs, bet, ja tas nelīdz, tad tomēr sevi ir jāaizstāv. Taču tas nenozīmē, ka pats var atļauties citiem darīt pāri. Un pats galvenais, ka, mācot bērnus, viņiem ir arī jāizskaidro, kāpēc jārīkojas tā vai citādi. Nevar vienkārši pateikt – nē, tā nedrīkst! Ir jāizskaidro, kāpēc nedrīkst. Jo bez skaidrojuma bērns tāpat gribēs izmēģināt, kas tad tajā aizliegumā tāds ir, ja jau nedrīkst tā darīt.