Leģendāro "bronzas vārtu" autora Kristiāna Rubīna ģimenē pat sunim un kaķim doti hokejistu vārdi

“Pirmo Latvijas izlases spēli draugu lokā noskatījos fanu teltī pie "Arēnas Rīga". Cilvēki, protams, mani atpazina, tā ka sanāca gan parunāties, gan fotografēties, gan padalīt autogrāfus. Forši bija! Skatīties hokeju kopā ar līdzjutējiem man tiešām bija vēl līdz šim nepiedzīvots moments,” stāsta Rubīns.

“Turpmākās spēles skatījos gan restorānos, gan mājās pie TV ekrāna. Sapratu, ka neesmu tāds hokeja fans kā īstie līdzjutēji, man kā sportistam ir grūti atslēgties un vienkārši līdzi just; pārāk daudz sanāk domāt līdzi spēles gaitai no profesionālā skatpunkta, un reāli ir sajūta, ka gribētos mesties uz ledus un cīnīties kopā ar mūsu izlasi!”

Izlases biedrus uzmundrina ar īsziņām

Vaicāts, kā sevi ieraudzījis kā hokeja līdzjutēju – vai pauž emocijas, lamājot kolēģus neizdošanās brīžos vai lec kājās un bļauj no prieka, kad izdodas gūt skaistus vārtus –, Kristiāns atzīst: “Nē, bļaut un lamāt – to gan ne! Saprotot spēli, kļūdas vai neizdošanās var gadīties. Bet par goliem gan, protams, priecājos no sirds. Sevišķi par tādiem, kas izcīnīti “pa skaisto”, komandas biedriem saspēlējoties. Gluži nelēkāju, bet pēc katra gola pieceļos kājās. Un tad uzmanīgi sekoju līdzi, kā līksmo publika, ko saka komentētāji. Īstenībā ir grūti un pat kaitinoši, ka gribi būt tur uz ledus, bet nevari, un vienīgā iespēja būt kopā ar izlasi ir skatīties. Reāli gribētos būt tur, pieredzēt to atmosfēru. Tik daudz latviešu ir aizbraukuši čempionātu skatīties Čehijā klātienē, un tribīnēs ir varena atmosfēra. Mūsu fani jau vienmēr ir bijuši ļoti aktīvi, cepuri nost! Neizmērojama pateicība viņiem par to! Tieši viņi pērn mums palīdzēja kopā tikt pie bronzas!”

Kristiāns teic, ka čempionāta laikā kolēģiem mēdz uzrakstīt pa kādai uzmundrinošai ziņai. “Tralmakam pirms vienas spēles uzrakstīju, ka viņam jāiemet gols, un viņš arī iemeta! Tad arī uzrakstīju: “Es taču teicu!” Bet pēc tam tiesneši diemžēl šo viņa golu noņēma nost. Vēl esmu komunicējis ar Jaku. Ar telefonzvaniem izlases džekus netraucēju, jo viņiem tur ir savi dienas plāni, treniņi, izbraucieni no pilsētas, atslodze, uzspēlējot golfu, un tā tālāk. Tāpēc labāk vienkārši uzrakstīt, pēc uzvarām apsveikt. Tā nu ir sanācis, ka šajā posmā varu būt tikai skatītājs un atbalstītājs, jo palīdzēt nekādi nespēju,” atzīst Rubīns, piebilstot: “Šogad ir ļoti skatāms čempionāts. Mūsu izlasē ir arī septiņi jaunie spēlētāji, kas cenšas sevi pierādīt, tāpēc ir ļoti interesanti, un man tiešām patīk!”

Mājās Džeriņš, Dārziņš, Irbe un citi zvēri

Starp citu, Kristiāna Rubīna ģimenes mājās Jūrmalā pēc sportista mammas iniciatīvas jau daudzus gadus mājdzīvniekiem tiek doti hokeja personību vārdi un iesaukas. “Mums vienmēr mājās ir trīs kaķi un suns. Protams, viņu dzīves garums mēdz būt dažāds, un, piemēram, kaķis Cibuļskis jeb Ciba un runcis, kam bija Dārziņa vārds, nu jau ir citos medību laukos. Iepriekšējais suns bija Džeriņš, taču tagadējais taksītis ir nosaukts par Bobiju, par godu bijušajam Latvijas izlases trenerim Bobam Hārtlijam. Savukārt tagadējais kaķu sastāvs ir Irbe, Rubija – no mana uzvārda Rubīns – un Ričijs, kas ir saīsinājums no mana jaunākā brāļa vārda Ričards, kurš arī nodarbojas ar hokeju un 17 gadu vecumā aizbrauca spēlēt uz Zviedriju. Tāda, lūk, mums sava hokeja ģimenīte mājās,” smaidot pastāsta Kristiāns Rubīns.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!