Ekstravagantais avantūrists un spilgta personība - Jānis Anmanis. FOTO

Jānis Anmanis dzimis 1943. gada 6. decembrī Rīgā. Mākslā viņš ienāca caur pamatīgu profesionālu skolu – 1963. gadā absolvēja Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, bet 1969. gadā – Latvijas Mākslas akadēmiju, kur apguva rūpniecisko mākslu un dizainu. Viņa diplomdarbs bija sienas gleznojums Mākslas akadēmijas ēdnīcā, un jau šajā darbā iezīmējās plašuma izjūta un drosme, kas vēlāk kļuva par viņa mākslas zīmi.

Izstādēs Anmanis piedalījās kopš 1965. gada, bet kopš 1970. gada bija Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Viņa karjera mākslā ilga vairāk nekā sešas desmitgades – no akadēmiskas glezniecības līdz performanču mākslai, no bērnu mākslas skolām līdz multimediāliem notikumiem. Viņš bija arī scenogrāfs Rīgas kinostudijā, ilustrators, dzejoļu un pasaku autors, komponists un operetes cienītājs. Mākslinieks pats sacīja: “Manā dzīvē nav dienas bez radošām izpausmēm.”

Lai glezna dzied

Jāņa Anmaņa mākslā galvenais bija cilvēks un daba, Latvijas ainava un gaisma, simboli un dvēsele. Viņš pats teica: “Mākslā ir jābūt dvēselei, un, ja tā ir, tad glezna dzied.” Un vēl: “Mani interesē Latvija, tās skaistā ainava. Es to uzskatu par lielu vērtību.”

Jāņa Anmaņa darbi tapuši dažādās tehnikās – eļļā, akvarelī, temperā, grafikā, miniatūrās un lielformāta kompozīcijās. Viņš iedvesmojās no vēstures, literatūras un kultūras, piešķirot gleznām romantisku harmoniju un stāstošu dziļumu. Viņa moto bija vienkāršs, bet dziļš: “Galvenais – lai darbos nebūtu krāsa krāsas dēļ.”

Mākslinieka darbi izstādīti Japānā, ASV, Indijā, Francijā, Islandē, Vācijā un daudzās citās valstīs. Tie glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumos un privātkolekcijās visā pasaulē.

Ekstravagants, dzīvespriecīgs un brīvs gars

Jānis Anmanis bija ne tikai gleznotājs, bet radošs avantūrists – spilgts, neprognozējams un vienmēr dzīvesspara pilns. Viņš savā Saulkrastu dārzā bija izveidojis personīgo teātri – vietu, kur izpausties brīvi, bez režisora un noteikumiem. Tur viņš rīkoja izrādes ar paša darinātiem tēliem renesanses tērpos, spēlēja mutes ermoņikas, dziedāja vannā un deklamēja dzeju.

“Ja nav iedvesmas, tad ir vakars,” viņš teica, un šie vārdi kļuva par viņa dzīves filozofiju. Viņš bija arī performanču mākslinieks – visur meklēja improvizāciju un īstumu. “Manas izrādes ir kā vienreizējas skices, viss notiek dzīvē – bez dotācijām, bez sponsoriem, tikai ar iedvesmu,” pirms pāris gadiem viņš sacīja intervijā žurnālam “Patiesā Dzīve”.

“Kad bija problēmas ar kovidu, savas aktivitātes lielākoties pārnesu uz Saulkrastiem, kur man ir vasarnīca jeb neliela būdiņa. Tur mēs ar sieviņu Ingrīdu arī dzīvojām un rosījāmies. Lieta tāda, ka es nepārtraukti uztveru radošus impulsus un man visu laiku ir nepieciešamība radoši izpausties. Un šajās izpausmēs man palīdz Ingrīda. Redziet, esmu izveidojis savu teātri – dārza teātri ar ļoti savdabīgiem aktieriem. Turklāt aktieru ir diezgan daudz, kādi vienpadsmit divpadsmit. Tie gan nav dzīvi cilvēki, bet figūras normālu cilvēku augumā. Tie ir tēli renesanses laika tērpos, manā teātrī viņi ir gluži vai dzīvi. Ar šiem tēliem veidoju savas mazās izrādes, kurās reizēm skan arī mana oriģinālmūzika. Te jāteic paldies mūziķim Aināram Vildem, kurš manas melodijas ir aranžējis,” viņš atklāja “Patiesajai Dzīvei”.

Cīņa ar veselību un neatlaidība

Pēdējos gados Jānis Anmanis saskārās ar veselības problēmām un pārvietojās ratiņkrēslā. Tomēr viņa dzīvesprieks neapsīka. 2024. gadā, tieši pirms savas 81. dzimšanas dienas, viņš saņēma Autortiesību bezgalības balvu par mūža ieguldījumu.

Pat šajā brīdī, kad spēki bija zuduši, viņš turpināja radīt – zīmēja, sacerēja mūziku un dzeju, ierunāja savas domas magnetofonā. Viņa dzīvesbiedre Ingrīda bieži teica: “Jānīti, ir jāapstājas,” bet viņš nekad neapstājās – radošums bija viņa elpa.

Pedagogs un bērnu iedvesmotājs

Liela daļa Jāņa Anmaņa dzīves bija veltīta bērniem un jaunajiem māksliniekiem. Viņš vadīja bērnu tēlotājas mākslas vasaras nometni “Varavīksne”, strādāja ar audzēkņiem, mācot viņiem ne tikai zīmēt, bet domāt un just. “Man patīk bērni ar savu neviltoto prieku,” viņš teica.

Mākslinieka audzēkņi šodien ir Latvijas un ārvalstu mākslinieki, kas viņu piemin kā cilvēku, kurš iemācīja ticēt radošumam kā dzīvesveidam. Kādā intervijā mākslinieks teicis: “„Man patīk bērni ar savu neviltoto prieku… Es jūtos brīvs – es neesmu atkarīgs no plāniem, metodikām, algām, man nav jāatskaitās nevienam, tikai bērnu un tautas priekšā.”

Atzinība un mantojums

Par savu ieguldījumu Latvijas kultūrā Jānis Anmanis 1998. gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī vairākas citas godalgas. Viņš bija Mākslinieku savienības valdes un prezidija loceklis, piedalījās plenēros, radošajās redkolēģijās un organizēja Mākslas dienas un pat to basketbola turnīru.

Tomēr viņa īstais mantojums nav tikai balvas vai gleznas. Tā ir radošā domāšana, brīvība un humors, kas caurvij visu viņa dzīvi un darbus. “Mākslā pats galvenais ir īstums,” viņš reiz teica. “Ja tas ir, tad viss pārējais nāk pats.”

Mākslinieks, kurš pārvērta dzīvi mākslā

Jānis Anmanis bija cilvēks, kas pārkāpa robežas starp dzīvi un mākslu. Viņš bija gleznotājs, kas spēlēja teātri; komponists, kas rakstīja dzeju; skolotājs, kas dzīvoja kā mākslas darbs pats. Viņa ekstravagance nebija izrāde — tā bija autentiska dzīves forma. Viņš pats par sevi teica: “Es daru to, kas man patīk, un man nav jābaidās, ka kāds mani par to varētu atlaist no darba.”

“Galvenais – lai darbos nebūtu krāsa krāsas dēļ”. Šis teikums ir kā atslēga visam, ko Jānis Anmanis radījis. Viņam svarīgākais nebija ārējais spožums, bet iekšējā gaisma, kas nāk no cilvēka sirds. Un tā gaisma – viņa krāsās, vārdos un mūzikā – joprojām turpina dzīvot.