Pirms desmit gadiem mūžībā aizgāja Niks Matvejevs. "Viņš joprojām ir klātesošs," - saka mūziķa atraitne
Šomēnes aprit desmit gadi, kopš Nika Matvejeva vairs nav mūsu vidū, taču joprojām atminamies un pieminam viņa unikālo četru oktāvu diapazona vokālu, sakomponētos skaņdarbus, harismu gan uz skatuves, gan ikdienā, stāstnieka un joku plēsēja talantu un vīrišķīgu atbildību par savu ģimeni - sievu Ilonu un trim meitām Aneti, Beāti un Kristīni.
Atvadīšanās no Nika Matvejeva
Ar komponista un dziedātāja Nika Matvejeva sievu Rakstniecības un mūzikas muzeja Mārketinga un komunikācijas nodaļas vadītāju Ilonu Matvejevu žurnāls "Kas Jauns" tiekas zīmīgā laika posmā – starp mūziķa dzimšanas dienu, kas bija 13. februārī, un desmito gadadienu, kopš 2014. gada 26. aprīlī viņš devās mūžības ceļā. Nikam un Ilonai kopā bija lemts nodzīvot 24 gadus un izaudzināt trīs meitas, ar kuru sasniegumiem tētis šobrīd ļoti lepotos.
Meistars, kas prata pārvaldīt savu balsi
Kā viens no Nika Matvejeva spilgtajiem talantiem jāmin prasme saskatīt jaunus skatuves māksliniekus, kurus viņš iedrošināja turpmākam muzikālam ceļam. Ne viens vien dziedātājs, kuru pazīstam arī šobrīd, ir paplašinājis savas vokālās zināšanas un prasmes tieši pie Matvejeva.
“Jā, Nikam bija izcila intuīcija. Viņš ļoti ātri varēja pateikt, kurš būs lietaskoks, bet kuram varbūt rakstura īpašības būs šķērslis karjerā. Visi viņa teiktie vārdi ir piepildījušies. Savulaik viņš strādāja ar režisoru Regnāru Vaivaru pie viena projekta Nacionālajā teātrī, kurā bija doma izveidot meiteņu grupu, un te arī viņš pamanīja, ka perspektīvas ir Aijai Vītoliņai un Lindai Leen. Niks sāka veidot projektus, iesaistot jaunās dziedātājas savas mūzikas ierakstos. Acīmredzot šis bija viens no viņa talantiem – atklāt jaunus skatuves māksliniekus,” ar saviem novērojumiem par dzīvesbiedru un izcilo mūziķi sarunā ar "Kas Jauns" dalās Ilona Matvejeva.
Muzikālais mantojums
Nika Matvejeva vokāls pieļāva, ka viņš varēja būt arī lielisks operas solists: “Bet viņa ampluā tomēr bija rokmūzika. Tas arī bija tas, kas viņam sirdī bija tuvs, – art rock. Kā mēs zinām, viņš piedalījās Zigmara Liepiņa operā "Parīzes Dievmātes katedrāle" kā Kvazimodo, jo komponista iecerētais lomas traktējums ļoti atbilda viņam,” saka Ilona un piebilst – Niks bija pabeidzis arī Fizkultūras institūtu, tagad Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, un bija talantīgs sportists – peldētājs. “Pateicoties peldēšanai, viņš dziedot varēja īstenot līdzenu frāzējumu jeb nodziedāt garu frāzi uz vienas elpas. Tas piešķīra viņa dziedājumam to īpašo muzikālo traktējumu,” atklāj mūziķa sieva.
Taujāta, kuras ir tās Nika Matvejeva izpildītās dziesmas, kuras noteikti katram latviešu mūzikas un kultūras mīļotājam derētu zināt, Ilona sāk uzskaitīt: “Ir vairākas dziesmas, par kurām viņš guva lielu atzinību, un droši vien klausītāji jau tās zina. Tas noteikti ir viss "Sīpolu" repertuārs, sadarbība ar Zigmaru Liepiņu, viņš arī ir daudz strādājis ar Raimondu Paulu, ir interesantas viņa izpildījumā arī Imanta Kalniņa dziesmas. Niks piedalījās Imanta dienās Alauksta ezera krastā un kopā ar Jāni Grodumu, kas arī jau aizsaulē, izpildīja vairākas Kalniņa dziesmas. Tās man pašai būtu ļoti interesanti atrast televīzijas ierakstu arhīvā, jo tas bija īpašs tandēms. Niks arī rakstīja savas dziesmas. Viņš varbūt nav tik zināms kā komponists, bet viņam ir ļoti daudz paša rakstītās mūzikas – dziesmas bērniem, vairāki muzikāli uzvedumi. Paldies Raimondam Macatam, kurš kovida pandēmijas ierobežojumu laikā visu Nika radīto mūziku pierakstīja notīs un digitalizēja. Raimonds ļoti daudz sava laika veltīja, lai to īstenotu, lai Nika radītā mūzika var dzīvot tālāk savu dzīvi. Man ir prieks, ka par to ir interese. Jau šā gada nogalē – Ziemassvētkos – tiks iestudēta Nika muzikālā izrāde visai ģimeni "Kraukšķītis", kuru varēs vērot dažādās Latvijas pilsētās. Arī Agris Daņiļevičs ar savu deju skolu "Dzirnas" atjaunos "Zemes dziesmu" iestudējumu, kas savu pirmizrādi piedzīvos augustā.”
“Tāpat Nikam ir vairāki skaisti cikli ar Aleksandra Čaka, Imanta Ziedoņa un Vizmas Belševicas dzeju. Latvijas Radio ir klausāma ļoti skaista dziesma "Es tevi mīlu" ar Jāņa Petera vārdiem. Pagājušajā gadā kā veltījumu Nika 65 gadu jubilejā aktieris Mārtiņš Vilsons izveidoja dzejas uzvedumu ar Čaka dzeju un Nika mūziku "Mīlestības gads". Arī aktieris Ivars Kalniņš ir ierakstījis albumu ar Nika mūziku un Čaka dzeju. Nikam ir arī ļoti skaista mūzika, kas veltīta tieši Ziemassvētku laikam, un es zinu, ka Marija Naumova izmanto viņa sarakstīto mūziku. Viņiem bija lieliska sadarbība 2000. gadu sākumā, viņu ierakstītie albumi ieguva zelta un platīna statusu tajā laikā. Nikam ir arī kora mūzika, bija sadarbība ar Mediņa mūzikas skolas zēnu kori. Arī nupat Čaka balvas pasniegšanā koris "Ave Sol" izpildīja vairākas Nika dziesmas. Tā ka viņam ir ļoti bagāts arī šāda veida muzikālais mantojums. Jāteic, ka ir vēl kāds muzikāls pārsteigums. Niks ir sarakstījis muzikālu izrādi bērniem "Bembijs", bet tā vēl nav piedzīvojusi savu pirmizrādi, un ir cerība, ka kaut kad tas tomēr notiks,” piebilst Ilona, sakot: “Pie manis atrodas viss šis digitālā formāta muzikālais mantojums, un viss ir pieejams notīs. Esmu gatava ar to dalīties, ja kādam mūziķim ir interese.”
Nika Matvejeva 60.jubilejas koncerts “Daudz laimes dzimšanas dienā, Nik!”
2018. gada 13. februārī, dienā, kad Niks Matvejevs svinētu savu 60. dzimšanas dienu, Latvijas Nacionālajā teātrī notika viņa mūzikas koncerts, ...
“Mūzikā var saklausīt komponista personību un sajust viņa domāšanu, pasaules izjūtu, un to ir ļoti interesanti klausīties. Man Nacionālā teātra aktieri ir teikuši – kad sākas "Skroderdienas Silmačos", kur tiek izmantota Nika radītā mūzika un aranžējumi, mēģinājumu laikā, sadzirdot šo mūziku, uzreiz gara acīm viņi ieraugot Niku. Arī Mārtiņa Vilsona pirmizrādē ir Nika klātesamības sajūta, pilnīgi suģestējoša. Jāteic, ka Nika mūzika varbūt pirmajā acu uzmetienā šķiet viegla, bet tur ir daudzas smalkas nianses, kas ir obligāti ievērojamas, lai mūzika skanētu tā, kā autors ir iecerējis.”
Humors palīdzēja pārvarēt grūtos brīžus
Mūziķim arī piemita stāstnieka un joku plēsēja talants: “Zinu, ka viņam bija saruna ar publicistu Ēriku Hānbergu par grāmatu, kurā varētu būt apkopoti Nika interesantie stāsti, joki un anekdotes, bet nu tas jau laikam ir palicis pagātnē. Jā, Niks tiešām bija brīnišķīgs un talantīgs stāstnieks. Viņš prata visu ļoti tēlaini pasniegt, varbūt pat spilgtāk, nekā pats notikums ir bijis.”
“Humoram manā un Nika dzīvē bija ļoti būtiska nozīme. Manuprāt, pāriem ir ļoti svarīgi, lai viņiem sapas humora izjūta. Tas man Nikā ārkārtīgi imponēja, jo mēs ļoti labi pratām ar humoru paskatīties gan uz sevi, gan uz situācijām, un tas ļoti bieži mums palīdzēja tikt pāri kaut kādām grūtībām,” stāsta Ilona, bet skumst, ka diemžēl Nika interesantie stāsti nav pierakstīti un līdz ar to nav saglabājušies. Tobrīd tam nav bijis laika, jo abi ar vīru vienmēr ir daudz un aktīvi strādājuši. “Mūsu laiku daudz paņēma darbs un rūpes par bērniem, līdz ar to kopābūšana vienmēr izvērtās kā mazi svētki. Mēs ļoti cienījām viens otra profesiju un sapratām, ka tas nav darbs no deviņiem līdz pieciem. Es tobrīd strādāju teātrī, un tas ir nemierīgs darbs, kas saistīts ar vēlām vakara stundām, prasa ļoti daudz emociju, un mājas bija vieta, kur vari būt pats. Līdz ar to tas, kas notika mājās, bija tikai un vienīgi mums. Tāpēc es ne pārāk gribēju, lai mūsu mājas dzīvi atspoguļotu publiski. Un ne jau tāpēc, ka kaut kas slēpjams. Niks bija atvērts un godīgs pret mediju cilvēkiem, un mediju cilvēki par to viņu ļoti cienīja.”
“Mēs vienmēr centāmies izbrīvēt sev laiku, it īpaši pēdējā laikā, varbūt kaut kā intuitīvi mācījāmies būt viens otram, jo meitas pieauga un kļuva patstāvīgas, sāka studēt. Un mums atkal parādījās laiks būt divatā. Daudz ceļojām pa Latviju, staigājām, runājām un arī klusējām…”
Gādīgs tētis un mīlošs vīrs
Ilona ar Niku iepazinās, dziedot kamerkorī "Sindi putnu dārzs", tas bijis klasisks dienesta romāns: “Tajā laikā bija beigusi pastāvēt grupa "Sīpoli" un Mārtiņš Brauns kopā ar domubiedriem izveidoja kamerkori "Sindi putnu dārzs", kurā tiku uzņemta, bet pēc kāda laika Niku pieaicināja par solistu, un vēlāk viņš kļuva par koristu. Tā arī sadziedājāmies. Kad mums izveidojās ģimene un sāka dzimt bērni, es no kamerkora pārgāju uz šūpuļdziesmu dziedāšanu meitām.”
Viennozīmīgi Niks ļoti lepotos ar savām trim meitām, kas savu profesionālo dzīvi saistījušas ar kultūru. “Es ļoti ceru, ka Niks būtu lepns, piedzīvojot meitu panākumus un sasniegto. Viņš bija brīnišķīgs tētis, bet, kā jau daudzi mūziķi, arī viņš savām meitenēm nenovēlēja šo profesiju, jo uzskatīja, ka tā ir ļoti grūta un īpaši meitenēm sarežģīti tajā būt, jo konkurence ir liela. Niks no sirds to negribēja,” saka Ilona un atklāj: “Pastarīte Kristīne šobrīd maģistrantūrā apgūst akadēmisko dziedāšanu Hamburgā. Viņa ir beigusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā bakalaura programmu. Vecākā meita Anete nodarbojas ar animāciju, strādā Latvijā, ir arī pasniedzēja Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā. Savukārt vidējā meita Beate ir flautiste, kas maģistra diplomu ieguva Māstrihtā. Viņa tur izveidojusi ģimeni, tāpēc savu dzīvi un darbu saista ar Nīderlandi.”
Ilona asarām acīs atminas, ka Niks bija rūpīgs un dāsns tētis, ļoti mīļš savām meitām: “Līdz ar to zaudējums ir neaprakstāms un neizsakāms.”
Ir radies iespaids, ka Niks Matvejevs bija ideālais vīrietis arī attiecībās, pratis uzņemties atbildību par sievieti un bērniem, kas mūsdienās, kad neskaitāmi daudz attiecību jūk un brūk, ir liels retums. “Jā, viņš bija atbildīgs un, ja kaut kam piekrita vai akceptēja, tad arī no sirds to paveica. Viņam piemita liels darba tikums. Viņš visu mūžu ir strādājis un atradis iespēju nopelnīt tieši savā profesijā, viņš nav to mainījis,” norāda Ilona un bilst: “Jāteic, ka viņš kā ģimenes apgādnieks vienmēr atrada risinājumus. Arī grūtajos 90. gados Niks mācēja mājās atnest ne tikai maizi, bet arī sviestiņu. Piemēram, devās uz Vāciju dziedāt restorānā. Toreiz viņš mainījās ar dziedātāju Uģi Rozi ik pa diviem mēnešiem. Tas nebija viegls darbs, bet viņš mums nodrošināja finansiālo stabilitāti, un es šajā ziņā vienmēr uz viņu varēju paļauties, jo Niks bija mūsu ģimenes galvenais apgādnieks. Viņš vienmēr smējās, ka tā nauda, ko viņš nopelna, ir mūsu ģimenes nauda, bet tā, ko Ilona nopelna, ir viņas nauda.”
“Laikā, kad meitas bija mazas un mūsu rocība nebija tik liela, kad Niks bija Vācijā, mēs pārcēlāmies uz dzīvi mūsu Ikšķiles lauku īpašumā, jo vecaimātei tobrīd sašķobījās veselība un vajadzēja palīdzīgas rokas. Mana vecāmāte, kas nu jau arī ir aizsaulē, šo māju bija iegādājusies, atbraucot no Sibīrijas, un bija izveidojusi pilnvērtīgu lauku saimniecību ar lopiem, zemes un dārza darbiem. Esmu izgājusi cauri visiem darbiem, kas ir laukos darāmi, tolaik iemācījos vadīt šādu saimniecību. Niks savā brīvajā laikā brauca mums palīdzēt. Esmu priecīga, ka mūsu trīs meitas zina, no kurienes nāk piens, jo ir uzaugušas lauku sētā.”
Desmit gadi, kopš Nika Matvejeva vairs nav mūsu vidū, paskrējuši nemanot. Mūziķa sieva atzīst, ka viņš joprojām ir klātesošs: “Jāteic, ka ir dienas, kurās es labāk neklausos viņa ierakstus, bet ir dienas, kad, klausoties viņa mūziku, ir sajūta, ka esmu ar viņu parunājusi. Ir dienas, kad to ir vieglāk darīt, un ir dienas, kad tas nav iespējams. Brīžiem man šķiet, ka es pati esmu kā atgādinājums par Niku, jo mēs bijām kā viena nešķirama dvēselīte. Mēs katrā ziņā tā jutāmies – kā viens gabaliņš.”
Beidzamajos gados arvien grūtāk visām Matvejevu ģimenes meitenēm ir sapulcēties vienuviet, jo katrai ir savi darbi un ikdienas rūpes, turklāt viņas nedzīvo vienā valstī, taču, pieminot tēti un vīru, viņām ir kāds īpašs rituāls: “Cenšamies Niku pieminēt viņam īpašajos datumos. Un vēl mēs strikti pieturamies, ka mums gadā ir viens periods, kad esam visas kopā, kad kopā kā ģimene dodamies ceļojumā, un tas ir mūsu veltījums Nikam. Arī meitas ir kā brīnums un atgādinājums par mūsu skaistajām attiecībām. Katrs bērniņš man ir kā brīnums, kurā sapinas mūsu abu gan labās, gan ne tik labās īpašības, gan rakstura, gan vizuālās iezīmes. Daba tā sakombinē tos gēnus un kopā salipina, ka vari tikai brīnīties. Lai arī zinu, ka neesmu kādu konkrētu, praktisku un sadzīvisku lietu vai darbu mācījusi meitām, bet pēkšņi ieraugu, ka meita dara tieši tāpat kā tētis. Viss turpinās... mūsu bērnos, un tā mēs dzīvosim mūžīgi.”