Dināra Rudāne nespēj dzīvot bez Marokas zirgiem

Dināras Rudānes aizraušanās ar zirgiem nav joka lieta, jo pat koncertu grafiks tiek pakārtots šim vaļaspriekam. Piemēram, topošais mūzikls "Mežrozīte. Pilsētas romance" divās daļās ar Raimonda Paula skaņdarbiem, ar ko Operetes teātris atzīmēs savu desmito pastāvēšanas jubileju – un dziedātājai tajā ir galvenā loma –, pirmizrādi piedzīvos 20. decembrī, kad Dināra būs tikko atgriezusies no jau sestā Marokas apmeklējuma.

Pirmo reizi viņa tajā būs grupas vadītāja. Sarunā ar "Kas Jauns" māksliniece stāsta par savu “atkarību” un neslēpj, ka tās dēļ raud patiesas aizkustinājuma asaras.

Kā tas viss sākās

Dināra Marokā bijusi piecas reizes, un varētu domāt, ka dziedātāja ir liela ceļotāja, taču viņa uzreiz piebilst, ka visi šie braucieni notikuši salīdzinoši īsā laika posmā – nepilnos divos gados. Šāda ceļošanas kāre viņu piemeklējusi tikai 2022. gada martā. Pirms tam gan pabijusi eksotiskajos Apvienotajos Arābu Emirātos.

“Taču uz Dubaiju es braucu strādāt kā mūziķe, tāpēc nevarētu teikt, ka es tur daudz ko apskatīju un redzēju,” stāsta Dināra. Taču pašlaik uz ārzemēm viņa brauc trīs vai četras reizes gadā, pārsvarā uz Maroku vai Turciju, un ceļojumi ir saistīti ar zirgu izjādēm. “Citu iemeslu dēļ es neceļoju,” viņa piebilst. Viss sākās pandēmijas laikā, kad Dināra pievērsās gleznošanai un gleznās sāka parādīties zirgi. Pieredzes jāšanā viņai nebija, taču, zīmējot šos dzīvniekus, radusies vēlme ar tiem iepazīties dzīvē, saprast, kādi viņi ir. “Izdomāju, aizbraukšu tepat kaut kur Pierīgā uz vienu treniņu, tikai paskatīties. Kā es tos zirgus ieraudzīju, tā bija viss – es “pielipu” pie viņiem un “saslimu” ar visu, kas saistīts ar šiem dzīvniekiem! Tagad katru brīvu brīdi esmu pie zirgiem,” atklāj mūziķe.

Tikpat nejauša kā iepazīšanās ar zirgiem bijusi nokļūšana Marokā. Izlasījusi, ka apmācības trekingam ar zirgiem pie mums īsti nenotiek, viņa jau sāka par šo sapni piemirst. “Taču Instagram algoritms manus meklējumus par ceļošanu zirga mugurā bija pamanījis, un tur izleca piedāvājums braukt uz Maroku. Ieraudzīju, uzreiz nopirku biļeti un aizbraucu, daudz nedomājot,” turpina mūziķe.

Kamēr citi Marokā tiecas baudīt pludmali, sērfošanu vai citas tūristu aktivitātes, Dināru tas viss neinteresē. “Dziļi sirdī esmu lauku cilvēks, man vajadzīgi plašumi,” viņa pasmaida. Bērnībā viņai patika būt pie dabas, tāpēc arī tagad ceļojot viņu velk uz vietām, kur ir neskarta daba, pat skarba savvaļa un klusums. Kā pati saka, viņai gribas braukt uz vietām, kur nav cilvēku un automašīnu. Ideālais Marokas ceļojuma plāns ir doties vairāku dienu trekingā zirga mugurā, bez apdzīvotām vietām un tūristu pūļiem, baudot Marokas dabu un esot kopā ar šiem dzīvniekiem. “Man tā patika pirmais ceļojums, ka, esot vēl Marokā, sāku plānot, kā atkal te nokļūt. Pēc pusgada biju klāt.”

Teltī un bez elektrības

Patiesībā apstākļi, ko Dināra Marokā piedzīvo, mūsdienu cilvēkam varētu šķist patiešām izaicinoši, jo vairākas dienas jāiztiek bez elektrības, gandrīz visu dienu pavadi zirga mugurā, bet naktī jāguļ teltī. Ēdienu visa grupa gatavo kopā, visbiežāk turpat uz ugunskura, ap kuru vakarā visi arī pulcējas un runā par visu un neko. Viņai patīk, ka šādā ceļojumā var braukt viena, jo zirgu grupās nekad nejutīsies vientuļš vai neiederīgs. “Ātri vien saproti, ka esi komūnā – kopā ceļaties, kopā gatavojat ēst, baudāt pasēdēšanas pie ugunskura –, tāpēc cilvēki ātri kļūst saliedēti – kā viena ģimene.”

Rudāne joprojām uztur kontaktus ar cilvēkiem no pirmās šāda ceļojuma grupas, kur katrs dalībnieks bija no citas valsts. “Bija no Kanādas, Irānas, Francijas, Nīderlandes un citām valstīm, es vienīgā biju no Latvijas,” viņa pasmaida. Ar vienu dalībnieci kļuvušas par ļoti tuvām draudzenēm, kas sazinās katru dienu. “Tāda pieredze, kad vairākas dienas ceļo zirga mugurā apstākļos bez komforta, saliedē cilvēkus, pēc tam varat ilgi netikties, tomēr jums ir kopīgas atmiņas, kopīgs piedzīvojums,” viņa domā. Novembra beigās dziedātāja uz Maroku lidos sesto reizi, bet pirmo reizi izmēģinās spēkus grupas vadītājas lomā. “Ar mani brauks septiņi latvieši, un mēs vairākas dienas ceļosim zirgu mugurās,” Dināra skaidro.

Ieteikumi, ko noteikti piedzīvot

Aizlidojot uz Maroku, Rudāne ierasti dodas uz kādu mazu pilsētiņu, kurā pa šiem braucieniem jau paspējusi iepazīt vietējos cilvēkus, tāpēc īrē dzīvokli no paziņām, nevis paliek viesnīcā. “Tas padara manu palikšanu ļoti ģimenisku – dzīvot kopā ar vietējiem. Es ceļos kopā ar viņiem, ēdam vienu un to pašu ēdienu, kopā ejam ciemos pie kaimiņiem. Man tur garšo viss, jo viņi daudz ēd zivis, bet es esmu veģetāriete.” Kā labāko suvenīru viņa iesaka atvest tēju, kas ir zaļā tēja, papildināta ar īpašām Marokas piparmētrām. “Es katru reizi atvedu trīs kilogramus šīs tējas, dzeru pati, un tiek arī draugiem,” viņa pasmaida.

Tos, kuri tikai apsver iespēju braukt uz Maroku, Dināra iedrošina to darīt. “Es iesaku izvairīties no lielajām pilsētām, bet palikt mazākos ciematiņos, kur ir klusāk no tūristiem un var tuvāk redzēt vietējo dzīvi. Pie okeāna ir daudz tādu pilsētiņu, cita blakus citai. Ja esat tādā, nenoguliet saullēktu, jo saullēkts okeānā ir kaut kas maģisks, neaizmirstams. Tas ir tā vērts!”

Kamēr Dināra turpina apmeklēt Maroku, draugi Latvijā mēģina pierunāt aizbraukt kaut kur citur, brīnoties, kā var braukt atkal un atkal uz vienu un to pašu vietu. “Taču, ja man gribas braukt tikai uz turieni un esmu tur laimīga, es braukšu tur, neklausoties nevienu citu, šādā ziņā esmu ļoti ietiepīga,” pārliecināta ir mūziķe. Viņasprāt, ir jābrauc tur, kur tev pašam gribas, neraugoties uz trendiem vai to, ko dara citi. “Man tā ir ļoti īpaša vieta, kad ielidoju Marokā, es raudu. Kad man jālido mājās, es arī raudu,” par savu aicinājumu neslēpj māksliniece.