"Es to darīju sava prieka pēc!" Zigurds Neimanis sarakstījis kriminālromānu
Izdevniecība "Zvaigzne ABC" nupat klajā laidusi leģendārā aktiera un režisora Zigurda Neimaņa kriminālromānu "Dubultportrets". Pats autors gan bilst – tas jau īsti neesot kriminālromāns, bet gan psiholoģiski izklaidējošs darbiņš par izmeklētāja un kāda puiša ikdienas gaitām, par dzīvi. Nedaudz ievīta arī "love story".
“Rakstīt man bija interesanti. Dažas sižeta līnijas gan laika gaitā pamainīju, kad likās – šis varbūt ir par traku vai pārāk erotiski. Ko mani mazbērni teiks, ja izlasīs? Kā tu to zini, ka meitenēm patīk skūpstīties?” Zigim humors nav svešs.
Iepriekš Neimanis esot rakstījis vien dramaturģiskus darbiņus. “Savā laikā arī televīzijas seriālam "Dzīvoklis" vairāk nekā 300 sērijām sadomāju situācijas un dialogus. Patiesībā viss sākās tad, kad vēl mācījos toreizējās Konservatorijas Teātra fakultātē. Mani kolēģi tur bija tādi, kuri, studējot aktiermeistarību, jau rakstīja lugas, – Jānis Jurkāns un Hermanis Paukšs. Iedomājos, ka arī es varbūt kaut ko varu uzrakstīt. Tātad rēķinu, ka mani pirmie rakstīšanas mēģinājumi sākās pirms 40, 50 gadiem, bet konkrēti pie šī romāna es pieķēros pirms kādiem gadiem desmit,” žurnālam "Kas Jauns" atklāj viņš.
“Jāteic, neesmu no tiem, kas katru dienu var kaut ko uzrakstīt. Un nebija jau arī tādas vajadzības, man nebija nekādu termiņu, kas dzītu uz priekšu.
Es to darīju sava prieka pēc. Kad sāku rakstīt, man arī nebija ne mazākās nojausmas, ar ko tas gabaliņš beigsies, jo tas bija tikai mēģinājums uzrakstīt kaut ko, kam būtu literatūras pazīmes.
Kad biju sarakstījis jau pārdesmit lappušu, pakonsultējos pie zinošākiem cilvēkiem, vai jēga turpināt. Lielākā daļa atzina, ka ir baigi okei, un vaicāja, kas notiks tālāk. Tā nu tas notika,” stāsta Zigurds.
"Dubultportretā" galveno sižeta līniju veido izmeklēšanas process. Darbojas divas galvenās personas – izmeklētājs Ezerlīcis, saukts par Sapalu, un iespējamais noziedznieks, bijušais bērnunama audzēknis Arturs Kaminskis jeb Žīno. Tiek aprakstīta abu varoņu dzīve no brīža, kad ir konstatēts noziegums – mazpilsētā nogalināta pastniece un autobusa šoferis. Paralēli kriminālajai intrigai ainu pēc ainas tiek atklāta arī izmeklētāja un jaunieša pagātne.
Atcerēties, ko samargojis
“Pašam jau ļoti grūti komentēt, ko es tur esmu uzrakstījis. Es teiktu – tas ir vairāk izklaidējošs romāns. Nedomāju, ka tas ir tik aizraujošs, ka cilvēki to gribēs izlasīt vienā naktī, bet varbūt patiks. Pārsteigums man bija tad, kad grāmata bija iespiesta, – ka tik liela un bieza. Kad tekstus rakstīju datorā, man nebija ne mazākās nojausmas, cik būs viena lappuse datorrakstā, kad tā būs nodrukāta grāmatā.
Kad ieraudzīju grāmatu klātienē, pilnīgi apstulbu – liela, bieza, smukos cietos vākos, līdz ar to arī padārga, un tas mani mulsināja.
Es jau esmu tā sauktajā pensionāru vecuma grupā un nodomāju: vai man tā grāmata nebūtu par dārgu?” prāto Neimanis un saka: “Gandarījums man būs, kad saņemšu no lasītājiem kaut kādas atsauksmes, ja cilvēki teiks: “Nu, baigi labais, Zigi! Tev ir izdevies kaut kas tiešām interesants.” Prieks gan ir jau tagad – par to, ka es beidzot esmu piebeidzis šo darbu, kuru rakstīju vairāk nekā desmit gadu, ik pa brīdim kaut ko pierakstot klāt. Bija pat tādi periodi, kad dažādu iemeslu dēļ es pusgadu vispār nebiju šim darbam pieķēries, un tad nācās visu atkal pārlasīt no sākuma, lai varētu atcerēties, ko esmu tur samargojis,” pasmaida aktieris, vēl piebilstot, ka nezinot, vai desmit gadi rakstīšanas laiks ir daudz vai maz. Ir jau tādi rakstītāji, kuri to uzskata par ikdienas darbu un katru dienu nepaguruši raksta, varbūt pat naktīs.
Kas dārzā, kas teātrī?
Tagad topot jauns rakstu darbs. Tas būšot gabaliņš, kur darbība norit teātrī, jo tā ir pašam autoram labi pazīstama vide. “Tur nebūs konkrēti atpazīstamu personāžu, tā būs mana fantāzija, kā norit dzīve teātra iekšpusē. Skatītāji, vērojot izrādes, īstenībā maz ko zina, kā tas viss patiesībā top, kādas ķibeles un intrigas pavada radīšanas procesu,” piebilst Zigurds.
Vaicāts, kā šajā sezonā veicies slavenajā Garciema dārzā, Neimanis atbild, ka šogad ir visai sūdīga raža, jo vasaras sākums bijis ļoti sauss, vairākus mēnešus vispār nebija lietus. “Es savu mūžu nebiju laistījis pagalma zāli, bet šogad tas bija jādara. Citādi viss būtu izkaltis. Pēc tam bija šausmīgais lietus periods, kad nedēļām ilgi katru dienu lija. Kaut kas jau tomēr izauga – pāris tomātu un gurķu. Novācu pupas un konstatēju, ka vienīgais, uz ko varu paļauties, kas gadu gadiem neatkarīgi no laikapstākļiem vienmēr izdodas, ir tieši tās pupas. Šogad izauga jaunas puķes, kuru iepriekšējos gados man nebija. Tās man bija iedāvinātas, nosaukumus nezinu. Interesantākais ir, kad man kaut ko uzdāvina un saka: tev ir dārzs, mēs tev kaut ko atvedām – kad izaugs, tu redzēsi! Bet man tomēr jāsaprot, kur tas stāds jābāž zemē iekšā – vai tas ir viengadīgs vai daudzgadīgs, vai būs krūms vai maza puķīte, vai būs divdesmit centimetru no zemes vai manā augumā. “Pārdevēja teikusi, ka būšot smuka!” Taču tas ļoti maz ko izsaka. Būšot dzeltenā krāsā. Vismaz tas labi. Tātad pie dzelteni ziedošajiem nestādīšu, likšu augt kaut kur citur,” pasmej aizrautīgais dārzkopis.
Carnikavas amatierteātrim, kur Zigurds ir režisors, nupat sākušies mēģinājumi. Viņš atklāj, ka šosezon tiks iestudēta pamācoša pasaciņa visai ģimenei. “It kā bērnu ludziņa, kur darbojas zvēri. Taču esmu izdomājis, ka mēs nespēlēsim zvērus, tie būs cilvēki ar dzīvnieku īpašībām. Darbojas pūce, tātad tā ir gudra un vērīga, vilks ir nikns un dusmīgs, žagata – pļāpīga, vāvere – ļoti izdarīga. Viņiem ir kaut kādas savstarpējas attiecības, bet tam būtu jāizskatās tā, kā homo sapienu sadzīvē,” jauniestudējuma ideju atklāj režisors.
Un vēl Neimanis joprojām turpina ierunāt tekstus radio "Relax FM". “Daudzi man prasa: tu tur tiešām sēdi?! Pēc katras dziesmas tu kaut ko pasaki. Es atbildu: nē, tie lainerīši jau ir ierakstīti, un, kā viņi tur grib, tā arī palaiž,” atklāj nomierinošās balss īpašnieks.
Zigurds pats par sevi pasmaida, ka tagad daudz guļot. “Es no rītiem mostos ļoti agri – jau pēc pieciem, neatkarīgi no tā, cikos esmu aizgājis gulēt. Padzeru pirmo kafiju, uzpīpēju, izeju apgaitā pa dārzu, salasu gliemežus, pārmetu tos pāri sētai un atkal eju pagulēt kādu pusotru stundu. Kad pamostos, izdzeru otro kafiju, paēdu brokastis, kaut ko nedaudz padaru. Un tad man kāds it kā pasaka – tev jāiet nedaudz atlikties. Un es paklausu, dodos migā uz kādu pusotru stundu. Dienā es guļu apmēram četras piecas reizes. Acīmredzot tā ir kompensācija, ka naktīs guļu maz.”
Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!
