"Esmu pārsteigts, ka mani aicina!" - Rūdolfam Plēpim darba pilnas rokas

Žurnāls "Kas Jauns" tautā mīlēto aktieri sastapis kādā Torņkalna kafejnīcā, kur viņš ticis uzaicināts uzstāties. Īsi pirms koncerta sākuma klātesošie ieņēma vietas un pasūtīja gan ēdienus, gan dzērienus, lai būtu gatavi baudīt aktiera sniegumu. Tikmēr Plēpis malkoja kafiju kafejnīcas iekštelpās un saskaņoja repertuāru.

Viņš žurnālam "Kas Jauns" saka - ir ļoti priecīgs, ka vēl var uzstāties: “Interesants laiks. Nebiju gaidījis, ka man vēl kaut ko piedāvās, ka mani kaut kur aicinās uzstāties. Pat filmēties mani aicina un koncertēt. Par to esmu pārsteigts! Es cilvēkiem saku, vai jūs maz zināt, kas es tagad esmu… Praktiski neredzīgs cilvēks…” Rūdis uzskaita šeptes šajā vasarā. “Man piezvanīja no radio. 28. jūnijā būs pasākums, radio dziesmu vakars. Esmu ar mazmeitu Mariju ierakstījis dziesmiņas vakara pasaciņām. Tāpat mani aicināja filmēties kādā filmā, kuru veido jaunās paaudzes režisori. Mana obaža izlīdzinās. Kas ir obaža? Sinonīms vārdam nelaime,” smaidot paskaidro Plēpis.

Runā Ziedoņa dzeju

Koncertā Torņkalna kafejnīcā Plēpis gan runāja Imanta Ziedoņa dzeju, gan dziedāja Valda Zilvera komponētās dziesmas. Lai gan koncerta sākumā tautā mīlētais aktieris solīja nodziedāt vien piecas dziesmas, publika ar aplausiem panāca, ka Plēpim bija jādzied un jādzied.

Koncerta laikā apmeklētāji griezās dejās un aktieris saņēma ne tikai sirsnīgus aplausus, bet arī skaistu pušķi no zilām rudzupuķēm. “Paņēmu dziesmiņas, ko Valdis Zilvers, mans draugs, man ir sakomponējis. Es jau neesmu dziedātājs, bet Valdis zina manas tonalitātes un piemērojis man repertuāru. Savulaik ar viņu trīs stundas pēc kārtas esam dziedājuši. Un tad mums vienā skolotāju salidojumā jautāja, vai mēs prātā sajukuši?” atminas Plēpis.

Ikdienā par Plēpi gādā aprūpētāja

Rūdolfa mājvieta ir vienistabas dzīvoklis Alunāna ielā. Tas savulaik piešķirts par nopelniem radošajā darbībā. Turp viņš atgriezās pērnā gada nogalē pēc trīs mēnešu dzīves veco ļaužu namā. “Šāds lēmums tika pieņemts vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir birokrātija. Jo, redzat, man ir savs dzīvoklis, kāpēc nedzīvoju tur? Meita man nokārtojusi caur sociālo dienestu palīgu, kas man kā neredzīgam cilvēkam palīdz mājas darbos. Tagad katru rītu pie manis atnāk sociālais darbinieks, pagatavo man brokastis un pusdienas. Uzkopj mājvietu. Pusdienas pa dienu ielieku krāsniņā un uzsildu pats. Es jau pagaidām tieku ar sevi pats galā. Visas sienas man zināmas. Mājas ir mājas, tur pavadīti gandrīz divdesmit gadi,” nosaka tautā mīlētais aktieris.

Plēpis stāsta, ka ikdiena paiet mierīgi. “Klausos radio, tad piezvana kolēģi, parunājamies. Kāds atnāk ciemos, bet aprūpētāja mani ved pastaigās,” stāsta aktieris. “Kur es varu gribēt iet? Kur mazāk pakāpienu. Gar Mākslas muzeju, gar Esplanādi. Viņa mani ved un saka – re, kā zied un smaržo! Man jau vienalga, uz kuru pusi mani ved, tumsa uz visām pusēm,” nosaka aktieris.

Pirms vairāk nekā diviem gadiem žurnālam "Kas Jauns" Rūdolfs Plēpis stāstīja par zaudēto redzi: “Pats neko nenojautu. Nekādas pazīmes par to neliecināja, ja nu vienīgi, ka man pirms tam pusgadu regulāri reiba galva. Pamodos kādā rītā, un bija tumša bilde. Nākamajā dienā devos pie ārsta. Tika veikta operācija. Tagad ir mazliet labāk, jo, piemēram, caur miglu savus pirkstus redzu. Skatoties uz cilvēkiem, redzu tikai apveidus, kaut kādus siluetus."