Kāpēc viņi slapstās pa mežiem? Pašmāju aktieri bēg no vajātājiem un mežacūkām
“Zināju, ka, sastopot mežacūku mazuļus, momentā jāmūk prom, jo sivēnmātes, aizsargājot savus bērnus, kļūst ļoti, ļoti bīstamas - tad patiešām sāktos cīņa uz izdzīvošanu,” - tā par saviem nesenajiem piedzīvojumiem žurnālam "Kas Jauns" teic aktieris Artūrs Dīcis.
Dīcis kopā ar kolēģiem Niklāvu Kurpnieku un Andreju Alenu aprīļa sākumā Talsu puses Kamparkalna mežos piedalījās nu jau ceturtajās "Bada spēlēs" – piedzīvojumu sacensībās, kurās dalībnieki iejūtas medījuma lomā, plašā meža teritorijā cenšoties noslēpties un izbēgt no vajātājiem – profesionāliem apvidus skrējējiem. Un uzvar tas, kas šajās 32 stundu ilgajās cilvēku “medībās” tiek noķerts pats pēdējais.
Dīcis apmaldās
“Man šoreiz "Bada spēlēs" bija pamatīga vilšanās sevī, jo aizmirsu mājās kompasu. Kad gāju mežā, nodomāju, ka gan jau viss būs kārtībā – paturēšu prātā virzienus, noteikšu debespuses pēc saules, taču... Saules nebija, viss sniegā, puteņoja. Mēģināju orientēties pēc paša pēdām, taču tās arī krustu šķērsu citu dalībnieku un vajātāju izmīdītas... Un tad es apmaldījos! Atrados kaut kur mežā bez kaut mazākās nojausmas, kur esmu un kā no tā vispār tikt ārā, lai atzīmētos bāzē! Tomēr paspēju beidzamajā brīdī atgriezties bāzē pirms noteiktā kontrollaika, līdz ar to otrajā raundā man vairs nebija daudz laika, lai pietiekami tālu atgrieztos mežā un tā atrautos no vajātājiem. Tas arī mani iegāza – vajātāji bija tuvumā un diezgan ātri mani atrada. Tā arī man "Bada spēles" beidzās. Žēl, jo gribēju ilgāk izbaudīt šo burvīgo pasākumu,” nopūšas Dīcis, kas "Bada spēlēs" piedalās jau trešo reizi, pirms gada spējot noturēties spēlē līdz nākamās dienas agram rītam.
Šoreiz Artūrs tika noķerts jau otrajā raundā jeb pēc sešām stundām. Un aktierim, kā ikvienam jau noķertam dalībniekam, bija iespēja pievienoties vajātāju pulkam, taču viņš no tā atteicās. Kāpēc? “Tik pilnu mežu ar dzīvniekiem vēl nebiju redzējis. Pirmo reizi mūžā mežā sastapu ne tikai mežacūku, bet arī mazus sivēnus. Gāju pa brikšņiem, un tur priekšā zaļš biezoknis, kurā kaut kas kustas! Padomāju, ka kāds no dalībniekiem sev ierīkojis lielisku slēpni. Taču nē! Mazi, svītraini sivēntiņi! Un to jau zināju, ka, sastopot mežacūku mazuļus, momentā ir jāmūk prom, jo sivēnmātes, aizsargājot savus bērnus, kļūst ļoti, ļoti bīstamas – tad patiešām sāktos īstās Bada spēles uz izdzīvošanu. Visu šo daudzo zvēru dēļ izvēlējos mežā vairs neatgriezties,” skaidro Dīcis, piebilstot: “Vēl tagad ir diezgan neomulīgas sajūtas, atceroties piedzīvoto: lavos pa klusu mežu, apkārt nevienas dzīvas dvēseles, un pēkšņi metru no manis eglītēs guļ mežacūka, kas iztraucēta tāāā ierukšķējās!”
Kurpnieks sajutās, kā bēgot no slepkavas
“Šis noteikti ir pasākums, ko gaidu katru gadu, lai arī aizņemtība liedz piedalīties katrās "Bada spēlēs". Bet, ja ir iespēja kaut ko pārcelt vai atcelt, tad to daru, lai tikai tiktu uz "Bada spēlēm". Jo man vismaz reizi mēnesī vajag izlīst ārā no pilsētas betona džungļiem, nolikt malā telefonu, mežā palīst zem eglītes, skatīties zvaigznēs, kamēr metru attālumā paiet garām stirna. Vai arī tas brīdis, kad pietuvojas kāds no vajātājiem...
Protams, apzinos, ka tā ir tikai spēle, taču sajūta tik un tā ir tāda, it kā mani gribētu noķert maniaks ar mačeti rokās, lai nocirstu man galvu.
Adrenalīns milzīgs, sirds dauzās kā traka, un tad vēl pēkšņi nez no kurienes priekšā izlec mežacūka! Un tad saproti, ka ir divas iespējas – vai nu tevi noķer vajātājs un tu zaudē spēli, vai arī tev uzbrūk mežacūka un tu, iespējams, mirsti mokošā nāvē. Un tu izvēlies otro, jo tik ļoti negribas zaudēt!” savos iespaidos ar "Kas Jauns" dalās Niklāvs Kurpnieks, kas arī tika noķerts otrajā raundā.
Andrejs Alens: “Mežam visur bija acis”
No aktieru kompānijas pirmais vajātāju ķetnās nonāca "Bada spēļu" debitants Andrejs Alens, kuru uz šo pasākumu uzaicināja Kurpnieks.
“Lai arī pats esmu daudz ceļojis un pavadījis laiku mežonīgā dabā, lai arī man bija atbilstošs apģērbs un ekipējums, lai arī Niklāvs man daudz stāstīja par šīm spēlēm, tik un tā piedzīvotais mani “paņēma nesagatavotu”. Mana taktika bija gaužām vienkārša. Pateicoties manam apģērbam – atbilstošām labām drēbēm –, biju izlēmis, ka pārsvarā slēpšos, kaut kur ieracies zemē, brikšņos, purviņos. Jo apzinājos, ka aizbēgt no vajātājiem, kuri ir profesionāli skrējēji, man būtu nereāli. Bet realitātē mana taktika izrādījās neīstenojama. Negaidot uzsniga sniegs, bija mīnus divi grādi, ilgi uz vietas nosēdēt nebija iespējams. Vienreiz izturēju stundu, sapratu, ka kļūst tik auksti, ka jāmaina taktika. Un, tiklīdz sāc kaut kur lavīties, tā nepamet sajūta, ka mežam visur ir acis, ka vajātāji tepat vien kaut kur ir. Nemitīgs stress, visu laiku nenormāli jāuzmanās.
Tā tas laiks paiet ļoti ātri, pat nepamani, kā trīs stundas jau apkārt. Un tas adrenalīns, kāds pārņem, kad burtiski tev blakus, pie pauguriņa, aiz kura slēpies, satiekas trīs vajātāji. Dzirdi, kā viņi runā, cik katrs noķēris, vaicā kādam, vai to meža pusi izķemmējis. Un tu pie sevis lūdzies, kaut viņš parādītu uz manu pusi, sakot, ka tā vieta jau izskatīta, un tad visi aizietu prom. Bet pēc brīža sajūti, ka kāds no muguras tomēr pienācis klāt. Paskaties – tur mežacūka ar sivēniem. Metos prom, un, paldies Dievam, arī rukši nobijās un aizbēga. Par laimi, uz citu pusi. Tik daudz dzīvnieku biju redzējis tikai zooloģiskajā dārzā,” atceras Alens.
Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
