"Citu zēnu" savdabīgās derības - Dagnis Roziņš no katra grupas biedra iegūst pa pudelei grādīgas dziras

“Derības bija kā stimuls, lai pēdējā brīdī nepārdomātu un izlemtu sacensībās nestartēt,” žurnālam "Kas Jauns" teicis Dagnis. Viņš savulaik trenējies vieglatlētikā, 2008. gadā izcīnījis astoto vietu diska mešanā Eiropas jauniešu olimpiskajā festivālā.

Kopš tā laika Dagnis par savu prioritāti izvirzīja mūziku, bet pirms Lieldienām tomēr spēja izcīnīt zelta medaļu Latvijas čempionātā, 25 gadu vecumā sasniedzot pat personisko rekordu – viņš disku raidīja 47,14 metrus tālu.

Derību likme – konjaks

Dagņa tētis ir vieglatlētikas treneris, un tieši viņš dēlam ierosināja pēc 15 gadu pārtraukuma atkal izmēģināt spēkus diska mešanas sacensībās. “Es pamatīgi šaubījos, vai man to vajadzētu, bet, kad par šo ideju izstāstīju grupai, džeki mani pavilka uz zoba – kas, es kāds “mīkstais”? Protams, ka pēc tādiem tekstiem vajadzēja saņemties, jo, kopš esmu grupā, stāstīju, ka esmu baigais sportists, bet neviens īsti pat nav redzējis mani sportojam. Tad nu nācās to pierādīt. Un tad vēl džeki izdomāja noslēgt derības ar likmi, kurā es nekādi nebūtu zaudētājs, bet uzvaras gadījumā gan viņiem katram nāktos atdot visus savus alkohola krājumus,” smejas mūziķis.

Roziņš stāsta, ka līdz 16 gadu vecumam ļoti nopietni nodarbojies ar sportu un intensīvi trenējies, bet pēc tam sportojis hobija līmenī. “Sports vienmēr bijis liela daļa manas dzīves, jo vecāki man ir treneri, tāpēc nekur tālu no sporta nevarēju atiet. Kad 17 gadu vecumā aizgāju mācīties uz Rīgu, sports atvirzījās otrajā plānā, taču tik un tā, kad apciemoju vecākus, vismaz reizi mēnesī sava prieka pēc disku uzmetu. Tā mums ir tāda kā ģimenes izklaide – uztaisīt savstarpējus mačiņus. Protams, pēdējā laikā tā sanāca krietni mazāk, taču aktīvu dzīvesveidu piekopju – apmeklēju baseinu, svaru zāli, šad tad uzspēlēju basketbolu,” skaidro Dagnis.

Uzvara vai 1. aprīļa joks?

Kad Dagnis izlēma tomēr piedalīties Latvijas čempionātā, viņš divas nedēļas pirms sacensībām aizbrauca pie tēta un devās uz treniņu. Tur viņam izdevās, kā pats saka, pārsteidzoši labs metiens, tuvu līdzšinējam personiskajam rekordam, un tāpēc padomāja, ka tomēr varbūt vajadzētu pamēģināt startēt čempionātā: “Turklāt sacensības notika dzimtajā Platonē, tāpēc tā bija lieliska iespēja gan apciemot vecākus, gan uzsportot.”

Vai tiešām konkurenti diska mešanā Latvijā ir tik vāji, ka, 15 gadus īpaši nesportojot un tikai divas nedēļas pirms starta pāris reižu patrenējoties, var uzvarēt Latvijas čempionātā? “Es nevienā brīdī nedomāju, ka uzvarēšu! Tāpēc jau tas ir sports, ka tajā var notikt jebkādi pārsteigumi. Piemēram, mans rezultāts, ar kuru tagad uzvarēju, iepriekšējos gados diez vai pat ļautu kāpt uz goda pjedestāla. Vienkārši šogad sāncenšiem, kuri patiešām var disku uzmest tālāk par mani, kaut kas nesanāca. Bet man viss izdevās! Lai gan, kad aizbraucu uz sacensībām, domāju, ka apmierināts būšu ar vismaz piekto vietu,” skaidro Dagnis.

Grupas puiši nenotic Dagņa uzvarai

Interesanta bijusi "Citu zēnu" puišu reakcija par kolēģa iespēto. Piemēram, Jānis Pētersons sekojis līdzi sacensību rezultātiem tiešraidē un, ieraudzījis Dagņa uzvārdu uzvarētāja ailītē, sākumā pat padomājis, ka tas ir kāds 1. aprīļa joks, jo Latvijas čempionāts patiešām notika Joku dienā. “Man pat nācās džekus pārliecināt, ka tas nav nekāds joks, un aizsūtīt viņiem bildes no apbalvošanas un ar izcīnīto zelta medaļu. Tikai tad viņi noticēja,” smejas Dagnis.

Pie uzvarētajās derībās nopelnītās dziriņas saksofonists tika Lieldienās, kad "Citi zēni" sanāca uz radošo nometni. “No katra džeka dabūju pa pudelei. Un nometnē pavadītais laiks bija ļoti lietderīgs – prāts bija brīvs, domas lidoja brīnišķīgi. Daudz jauna un laba materiāla tika sarakstīts. Tā teikt, ar šīm derībām nošāvu vairākus zaķus ar vienu šāvienu – izcīnīju zelta medaļu Latvijas čempionātā, tiku pie dzērieniem un vēl radoši pastrādājām nākamajam grupas albumam,” lepojas Dagnis Roziņš.

Vai viņa panākums nozīmē, ka "Citiem zēniem" nāksies meklēt jaunu saksofonistu, jo Dagnis tagad atgriezīsies profesionālajā sportā? “Nē, nē! Es joprojām būšu pie mūzikas diskiem, taču vieglatlētikas diskus arī vēl neaizmirsīšu. Man tagad uz diska mešanu ir vēl lielāks āķis lūpā, man šī nodarbe ir ļoti mīļa, es to izbaudu, tāpēc domāju, ka gan jau vēl kādās sacensībās piedalīšos. Ja sakritīs tā, ka sacensību dienā nav koncertu, noteikti startēšu. Taču mūzika man joprojām ir primārā,” atbild Dagnis.