"Jutos nemīlēta, pamesta un izstumta," - Ilona Balode-Ūdre atklāti par Ūdrīša sānsoli
Krāpšana un sekss trijatā - pat tik intīmas un pikantas lietas savā grāmatā "Ielu muzikantu piezīmes" atklāj Ilona Balode-Ūdre, stāstot par kopdzīvi ar mūziķi Ūdrīti
Šo grāmatu Ilona rakstīja septiņus gadus, un tajā iezīmējas divi laikposmi: pirms un pēc liktenīgās dienas, kad viņas vīru mūziķi Rolandu Balodi-Ūdri notrieca auto. Stāstos par abu kopdzīves sākumu un pirmajiem gadiem netrūkst tādu atklāsmju, kādu pašmāju literatūrā, šķiet, vēl nav bijis.
Ilona, kas jau septiņus gadus rūpējas par savu vīru, kurš kopš 2016. gada sākuma negadījuma ir 1. grupas invalīds un pārvietojas ratiņkrēslā, šajā grāmatā saņēmusi drosmi gan stāstīt par laiku, kad uzzinājusi par Ūdrīša sānsoli, gan atklājusi, ka ne reizi vien abi gultā bijuši kopā ar trešo.
Ilonas Balodes grāmatas "Ielu muzikantu piezīmes" atvēršanas svētki "Aleponijā"
2023. gada 24. janvāra vakarā bohēmiskajā "Aleponijā" tika atzīmēti Ilonas Balodes otrās grāmatas "Ielu muzikantu piezīmes" atvēršanas svētki.
Tikšķošā bumba
“Drausmīgas, trulas, plosošas sāpes. Kāds ir ar cirvi pāršķēlis manu sirdi uz pusēm, man likās, un es asiņoju,” tā izjūtas pēc tam, kad uzzinājusi par Ūdra sānsoli pēc kādas kārtējās kopīgās uzdzīves, kurā netrūcis vīna, zāles, hašiša un, iespējams, arī spaisa, apraksta Ilona.
“Es izjutu drausmīgu pazemojumu. Jutos nevērtīga un nevajadzīga. Nemīlēta, pamesta un izstumta no pasaules,” atminas viņa, piebilstot: “Kaut kur tur bija aizvainojums, vientulība, uzticības zaudējums, vilšanās, draudzības izjukšana, naids, niknums, atriebības kāre un vēl kaut kas mazohistisks un dēmonisks, tāda kā pretīguma apziņa pret sevi.”
Kā noprotams, šim pārdzīvojumam izdevās tikt pāri, lai gan “salāpīšana nenotika vienā dienā”, bija vajadzīgi mēneši… Abi pat bija nolēmuši šķirties, taču laiks gājis, un Ūdris savu nopērto asti tomēr ievilcis atpakaļ mājās, pielaidies un pazemīgs, jo pa šo laiku nospēlējis spēļu automātos un citādi notrallinājis ne tikai savu, bet arī savu biedru algas. Bet Ilona jau zināja: “Dzīvot ar Ūdri bija kā dzīvot vienā telpā ar tikšķošu bumbu. Man jau laikus bija jāsagatavojas jaunai kataklizmai. Man vienmēr bija jābūt gatavai, ka var sprāgt.”
Rolanda Ūdra un Ilonas Balodes līkloču pilnā dzīve
Bez skatītājiem nav asumiņa
Tāpat Ilona grāmatā atklājusi par savām “nosliecēm uz meitenēm”. “Man vienkārši pienāca tāda stadija, kad gribējās skūpstīties un maigoties ar sievietēm, ja tās kaut cik atbilda maniem estētiskajiem standartiem un nebija pārāk resnas un vecas,” raksta Balode-Ūdre. “Galvenais nosacījums – lai viņas būtu sievišķīgas, nemēģinātu mani iekarot un pēcāk pārāk neuzbāztos.” Sekss ar sievieti gan viņu neinteresējot, tikai “maigošanās daļa un skūpstīšanās”.
Un vispār vispatīkamākās izjūtas raisījušās, ja kāds skatījies viņas un draudzeņu izklaides, jo bez skatītājiem “pietrūcis asumiņa”. Tāpat ir bijušas reizes, kad šīm izklaidēm pieslēdzies Ūdrītis. “Tādējādi mājas ballītēs bijām kopīgi izklaidējušies ar mūsu draiskajām draudzenēm blondo Karinčiku un tumšmati Baibu, arī ar Mis Elitu un citām, kurām neatcerējos vārdus,” tā Ilona.
Mūziķa Rolanda Ūdra un rakstnieces Ilonas Balodes kāzas
Viens dzīves posms noslēdzies
17. janvārī apritēja seši gadi, kopš smagas avārijas seku dēļ tautā mīlētais mūziķis Rolands Balodis-Ūdris ir invalīds un pilnībā atrodas sievas rakstnieces un mūziķes Ilonas Balodes-Ūdres aprūpē. Tā vietā, lai sagumtu pārgurumā un bezcerībā gan par morālo smagumu, gan regulāro vīra cilāšanu – no gultas ratiņkrēslā, no ratiņkrēsla automašīnā un tā tālāk –, turklāt vēl visu apvienojot ar dēla Bārta audzināšanu, Balode-Ūdre rod spēku vēl arīdzan pelnīt naudu muzicējot un pat uzrakstījusi grāmatu. Turklāt kā lielāko iedvesmotāju gan dziesmu tapšanā, gan piedzīvojumu apkopošanā grāmatā Ilona min tieši vīru.
Kā janvārī žurnālam "Kas Jauns" atklāja Balode, nesen iznākušo grāmatu viņa sāka rakstīt, vēl pirms Rolandu notrieca auto. “Un tad es paliku stāvoklī, piedzima Bārts, un pēc mēneša tā liktenīgā avārija. Tad bija kāds gads, kad vispār neko nevarēju parakstīt, bija citas prioritātes. Bet pēc tam lēnā garā uzrakstīju. Rakstīju par visiem mūsu dzīves gadiem – no mūsu iepazīšanās ar Ūdri līdz 2020. gadam, kad grāmatu iesniedzu izdošanai. Nu beidzot tā ir iznākusi. Vakar dabūju savu autoreksemplāru, sēdēju ar to rokās un brīnījos, ko esmu tur sarakstījusi. Vispār tā bija dīvaina sajūta. Septiņus gadus rakstīju, tad to visu nodevu, un pa šiem diviem gadiem viss grāmatā ieguldītais darbs manā galvā kaut kā izkūpēja. Jau biju aizmirsusi, kā rakstīju, kā mocījos. Kad beidzot turēju grāmatu rokās, iestājās tāds kā miers, apziņa, ka viens dzīves posms noslēdzies. Tas tagad ir no manis kā atbrīvojies – uzrakstīts grāmatā, palaists tautās un aizgājis savu ceļu,” gandarīta ir Ilona.
Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!
