Prezidentes tēls kā vienmēr koši iezīmējas pils Baltajā zālē, augumā varbūt mazliet sarukusi, taču garā – joprojām liela. 1. decembrī Vaira Vīķe-Freiberga svinēs savu 85. dzimšanas dienu. Viņa ar kungu Imantu Freibergu joprojām aktīvi piedalās starptautiskās sanāksmēs, kur pasaules lielie spriež, kā šo zemi padarīt labāku.

Starp gaismu un tumsu

Kādi ir jūsu aizvadītā gada lielākie ieguvumi un zaudējumi?

Ir daudz kas padarīts, tapuši raksti, viena grāmata pārtulkota angliski, tā, cerams, iznāks uz manu dzimšanas dienu. Bet zaudējumi pasaules līmenī ir ļoti nopietni. Protams, vissatraucošākais un traģiskākais ir iebrukums Ukrainā, tā ir barbariska šīs zemes iznīcināšana. Jau kaujas laukā kritušie ir pietiekami smagi zaudējumi, turklāt abās pusēs, taču arī ļoti daudz civilistu ir gājuši bojā, nomocīti, pilsētas nopostītas, lauki piesārņoti, industrija un darbavietas iznīcinātas.

Redzams, ka prezidentam Putinam galvenais mērķis ir kā gangsterim, mafijas bosam, kurš pēc iespējas sāpīgākā veidā cenšas visu iznīdēt. Katru dienu uz to raugāmies un jūtamies bezspēcīgi. Kur ukraiņu tauta smeļ spēkus, cik viņiem ir drosmes, uzņēmības un patriotisma, tas ir apbrīnojami. Kaut latviešiem būtu daļa viņu pārliecības par savas dzimtenes svētumu un vajadzība to par katru cenu aizstāvēt.

Vai šis karš jūsos uzvēdīja arī kādas tālas bērnības atmiņas?

Tādas jau visu laiku guļ cilvēka sirdī un prātā, lai arī cenšamies necilāt. Skatos, kas notiek tagad, un uz to reaģēju... Bet pagātne velkas man līdzi visu mūžu, un ar to ir aprasts.

Citreiz kaut kas ir norakts tik dziļi zemapziņā, ka šādi asi pagriezieni to var uzmodināt...

Man šķita, ka atceros visu... Pirms kāda laika satiku kungu, kurš bijis tajā pašā nometnē, kur mana māsiņa nomira, viņš atstāstīja dažus incidentus, jo netīros salmos uz lāvas toreiz kā puisītis bija gulējis man blakus. Apjēdzu, ka dažus no tiem biju nospiedusi zemapziņā, bet, kad viņš stāstīja, atcerējos. Ir cilvēki, kuri saka – neatceros neko, kas notika pirms vienpadsmit gadu vecuma. Tās ir muļķības, atmiņas nevar tik viegli izdzēst. Varbūt viņš tās nospiež, negribēdams par tām domāt.

Varbūt daudzi dzimtas atmiņas sevī sajuta līdz ar trauksmi, neziņu, kas būs, vai atkal latviešu tautai būs jādodas bēgļu gaitās.

Mēs ar vīru ik pa laikam to viens otram sakām – kurš būtu domājis... Kad pēc 91. gada atgriezāmies dzimtenē, domājām, ka beidzot pasaule nākusi pie prāta, situācija uzlabojusies, tagad tikai uz priekšu. Ir skumji atzīt, ka cilvēka daba nav mainījusies un vienmēr no jauna pasaulē uzrodas kāds, kuram ir vajadzība pēc totalitāras iekārtas. Āfrikā gandrīz ik gadu notiek kāds apvērsums, teroristiskas bandītu grupas cenšas pārņemt vadību, totalitāri valdnieki vēlas ilgāk būt savos posteņos...

Vārdu sakot, mums ar vīru savās vecumdienās, noraugoties uz to, kas notiek visapkārt, ir jāsāk domāt, vai pasaule vispār var būtiski progresēt. Mūsu slēdziens ir tāds, ka progress vairākās jomās tomēr ir bijis, taču cilvēcei jābūt modrai, kā to saglabāt, nostādīt uz iespējami stingrākiem pamatiem, jo pretējie spēki ir kā nezāles, kas neiznīkst. Es savu dārzu varu ravēt, cik gribu, un priecāties – dobe ir tīra, taču pēc dažām nedēļām nezāles ir atpakaļ.

Tāpat arī cilvēku ļaunums neiznīkst, tas vienmēr uzdīgs, kur mēs to negaidām. Tātad tam, kurš grib saglabāt civilizāciju kā labi koptu dārzu, kā rūpīgam dārzniekam visu laiku jābūt gatavam mesties četrrāpus, ierakties pirkstiem zemē, strādāt un pūlēties, lai to aizstāvētu. Kā Raiņa Ugunī un naktī – mūžīgā cīņa starp gaismu un tumsu. Ar to diemžēl jāsamierinās.

Personīgi pazīstat daudzus ārvalstu līderus – vai pēdējā gada laikā kāda uzvedība ir jūs pārsteigusi?

Jā, esmu bijusi patīkami pārsteigta par vairāku pasaules līderu stingro atbalstu Ukrainai, kaut personīgi man ar viņiem nekādu kontaktu nav. Taču kā Nizami Gandžavi starptautiskā centra līdzpriekšsēdētāja esmu tikusies gan ar bijušajiem, gan vēl šobrīd amatā esošajiem valstu vadītājiem. Pāvests Francisks ir mani pieņēmis audiencē, esmu bijusi vairākos pasākumos ar Itālijas prezidentu Matarellu Romā, un tur nekādi pārsteigumi nav bijuši.

Pārsteidzoši ir tas, cik ātri Eiropa spēja vienoties par sankcijām pret Krieviju, pat valstis, kuras, kā vēlāk sapratām, ir ļoti smagā Krievijas iespaidā un nevēlas nostāties pret tās interesēm, tomēr parakstījās zem Eiropas Savienības sankciju lēmumiem.

Man noteikti šā gada 24. februārī bija pārsteigums, cik agresīvi uzvedas Krievija, negaidīju, ka tā tik atklāti un brutāli vērsīsies pret Ukrainu. Šķita, ka jau ar Krimas aneksiju un Donbasa daļēju pārņemšanu viņi ir pārkāpuši visas starptautiski atzītās likumīgās normas attiecībā uz citu valstu suverenitāti un teritoriālo integritāti. Mēs kā bēgļi gadu desmitiem mēģinājām pasauli brīdināt par Padomju Savienību kā bīstamu elementu, pret kuru vienmēr jābūt modrības stāvoklī, taču zviedri un somi svēti turēja savu neitralitāti, uzskatot, ka ar visiem var sadzīvot, tirgoties, sastrādāties. Tagad viņi ir sapratuši, ka nevar stāvēt malā, visi starptautiskie likumi tiek rupji pārkāpti, tātad arī viņu neitralitāte var tikt ignorēta.

Neviens pēc Otrā pasaules kara negribēja redzēt spēcīgi bruņotu Vāciju, jo neuzticējās, bija bail no nacisma, kaujinieciskuma recidīviem. Kaimiņi Eiropā un ASV deva iespēju vismaz Rietumvācijai ar Māršala plānu uzcelties no drupām, ekonomiski atkopties, bet ne bruņoties. Amerikāņiem vēl tagad ir bāzes Vācijā. Galu galā vācieši atklāja, ka tas nemaz nav slikti – ja par tavu drošību rūpējas kāds cits, paliek vairāk līdzekļu, var izveidot lielisku sociālo pabalstu tīklu saviem pilsoņiem, un visi ir priecīgi. Tagad Vācija ir sapratusi, ka par savu drošību jāgādā arī pašiem.

Pie virtuves durvīm ar Putinu netikšos

Jums ir nācies tikties ar Putinu – kādu viņu atceraties?

Pirmkārt, viņš ir manipulators, otrkārt, nelabojams melis. Domāju, ka savā izglītībā, profesijā viņš ir trenēts cilvēkus izvērtēt ar diezgan asu prātu – kas viņus interesē, kas viņiem iet pie sirds, uz kuras dvēseles stīgas varētu spēlēt. Ļoti interesanti, ka savas prezidentūras laikā, tiekoties ar valstu prezidentiem un premjeriem, vairākos gadījumos dzirdēju, ka Putins tiekoties ir bijis ļoti draudzīgs un īpaši uzsvēris kādu aspektu, kas tieši šim prezidentam ir pie sirds.

Gandrīz personiski?

Saka, Putins bijis nenozīmīgs VDK virsnieks attālā Austrumvācijas pilsētā, taču man šķiet, ka viņš kā profesionālis bija labs raksturu izvērtētājs. VDK tādi speciālisti bija, amerikāņu spiegi viņus sauca par talantu meklētājiem – tādus, kuri svešās zemēs mēģina savervēt atbalstītājus, informatorus, simpatizētājus. Viņi izvērtē cilvēka raksturu, ko katram piedāvāt. Ir tādi, kuri par naudu darīs jebko, bet ir tādi, kuri seko savām vērtībām, interesēm.

Lai izveidotu draudzīgas attiecības, uz tām ir jāspēlē, un es redzēju, ka Putins to diezgan veiksmīgi ir darījis. Gandrīz pirmais, ko viņš man teica – cik bēdīgi, ka tagad starp mums ir robeža, vajag vīzas un pases, lai varētu tās šķērsot, agrāk bijām viena brālīga saime. Vai tas nav traģiski, ka cilvēks aiziet gulēt vienā zemē, kur dzīvojis visu mūžu, un atmostas pavisam citā? Atbildēju – ziniet, Padomju Savienības sabrukšanas diena, kas jums šķita traģiska, bija laimīgākā manā mūžā (smejas).

Sākumā Putins mēģināja ieņemt bargā tēvoča lomu un uzskaitīja virkni pārmetumu par to, kā Latvijas valsts darot pāri bijušās PSRS pilsoņiem. Es, protams, nepaliku atbildi parādā. Konstatējis, ka uzbrūkošā taktika nekur nenoved, viņš mūsu palīgus izraidīja no istabas, palikām divi vien un runājām bez tulkiem vācu valodā. Tad viņš kļuva smaidīgs un piedāvāja iespējas draudzīgām attiecībām, bet ne oficiālās vizītēs. Teicu, ka Latvija vēlas draudzīgas attiecības ar visiem kaimiņiem, varu viņu ielūgt oficiālā vizītē, esmu gatava braukt vizītē uz Krieviju, ja tāds ielūgums nāktu, bet pa virtuves durvīm satikties nevēlos (smejas).

Daudzi cilvēki pasaulē gaida, ka Putins kaut kādā veidā varētu pazust no zemes virsas...

Ja tas ko mainītu... Varas vertikāle, ko viņš ir uzbūvējis, ir tapusi uz gangsteriskiem, materiālo interešu pamatiem. Ļaudīm, kas viņam ir apkārt, ir vai nu nauda, vai vara, parasti – abi, un vertikālē katram pakāpienam nāk savs labums no tās sistēmas uzturēšanas. Tātad – ja virsotni noņem, pārējiem, kas tur paliek, nav pārāk lielas intereses atbalstīt tādu, kurš grib ieviest radikālas pārmaiņas. Ir jābūt situācijas izvērtējumam, tam jāiesēžas pietiekami plašās aprindās, lai saprastu, ka Krievija ir iebraukusi grāvī un, tā turpinot, iebrauks vēl dziļāk. Tas prasīs laiku.

Varbūt arī Rietumu pasaulei jābūt manipulatoriem, lai spētu iedarboties uz pareizajiem cilvēkiem?

Redziet, viņi tur ir uzbūvējuši informatīvo ugunssienu, pietiekami blīvu un efektīvu. Domāju, ne Latvija būs tā, kam būs kādi aģenti Krievijā, kuri varētu musināt uz revolūciju. Interesanti, ka cara laikā progresīvi latvieši bija gan armijā, gan citur, daļa aizgāja sarkanajos strēlniekos, lai cīnītos pret cara varu, citi atgriezās Latvijā un dibināja tās armiju, piedalījās Brīvības cīņās. Tagad pasaule ir citāda.

Tātad gaidīt pārmaiņas, tulkojot Putina žestus, mīmiku, ķermeņa valodu...

... ir tīrā fantāzija. Var jau skatīties – viņš ir tas, kurš izgājis no rāmjiem, un pārējie, ja viņa vairs nebūtu, varbūt būtu gatavi tajos rāmjos kāpt atpakaļ, bet mēs taču redzējām, cik rātni viņa drošības padome sēdēja, kā lietū izmirkušas vistas. Tās priekšsēdētājs tika pazemots visas pasaules priekšā un, cik noprotam, joprojām turas pie sava posteņa, kā trusītis uz pakaļkājām ir gatavs panest visu, lai tikai viņu paturētu.

Droši vien uz personības transformāciju, izaugsmi varam skatīties Zelenska sakarā?

Domāju, viņš ir pārsteidzis visus. Kā Zelenskis māk paust viedokli, uzmundrināt tautu, piesaistīt interesi un atbalstu, izpratni, viņš ir nepārspējams. Tā fiziskā un garīgā piepūle vien – katru vakaru ziņot, uzrunāt savu tautu un pasaules demokrātiskos parlamentus. Manuprāt, līdz šim neviens tāds vēsturē nav redzēts. Zelenskis ir ūnikums. Traģiski, ka bija jāgaida tāda situācija, lai šī personība varētu savas spējas parādīt. Kad amerikāņi piedāvāja Zelenskim aizmukt un paslēpties, viņš teica – man nevajag transportu, bet ieročus.

Varam vien nojaust un apbrīnot, ko Ukraina ir izdarījusi kopš 2014. gada.

Jā, toreiz viņi vēl nebija gatavi. Krimas aneksijas un Donbasa teritoriju ieņemšanas laikā viņu armija bija sabotieru piesātināta, tās sagatavotība bija līdzīga krievu armijai, kā tagad redzam, kur valda novecojušas kaujas doktrīnas. Šā gada februārī ukraiņi visnopietnāk pārsteidza krievus. Prezidents Putins ir kā cilvēks, kurš no ceļa iebrien dubļos un neprot no tiem izpērties. Viss, ko viņš redz, ir turpināt iznīcināt. Viņu var apturēt vienīgi spēks.

Nesen piedalījos starptautiskā sapulcē Šveicē, lai pārrunātu, kas pasaulē notiek un kas būtu darāms. Tur bija vairākas personas, kuras strādājušas ANO. Ģenerālsekretārs Guterešs man personīgi ir labs draugs un bijušais kolēģis Madrides klubā, labs cilvēks un darījis visu, ko var, bet visas struktūras ANO ir būvētas tā, ka pret Krieviju un Ķīnu tā ir pilnīgi bezspēcīga.

Prezidents ik rītu ir gatavs visam

Vai, nonākot prezidentes amatā, pamanījāt, ka kaut kas mainās jūsu personībā?

Tas amats uzliek kardinālas prasības. Ievēlēšanas dienā biju ģērbusies zempapēžu kurpēs, jo bija jāstaigā pāri Doma laukuma bruģakmeņiem, uzvilkusi vasaras blūzi, jo pēdējā stāvā zem Radio nama jumta, kur atradās Latvijas institūts, bija ārkārtīgi karsti. Biju sagatavojusies pilnai darba dienai un gaidīju, kas notiks Saeimā, līdz pēdējam brīdim nebiju droša, ka manu kandidatūru atbalstīs. Kad pusnaktī kā jaunievēlētā prezidente nācu ārā pa Saeimas durvīm, domāju, ka mierīgi čāpošu pāri Doma laukumam, kur Jaunielā man bija dīvāna vieta pie ieprecētiem radiem.

Pienāca nopietna izskata kungi – lūdzu, sēdēties automašīnā. Teicu, ka tepat ap stūri esmu apmetusies, nav vajadzīgs, bet viņi uzstāja – jūs kā jaunievēlētā prezidente esat nodota apsargāšanā, mūsu pienākums ir būt jums blakus. Domāju – šausmas, vai viņi nāks augšā uz manu dzīvokli... Jā, tur gaidot priekšniecība, lai ar mani iepazītos. Mēs dzīvojām savos ģimenes apstākļos, un manās acīs tas nebija gatavs viesu uzņemšanai. Laime, ka dzīvokļa saimniece, zinātniece, no konferences Ungārijā bija laikā ieradusies un to piekopusi ar domu, ka tur varētu nākt apmeklētāji.

Ļoti tālredzīgi no viņas puses.

Jā. Tas nozīmē – kopš momenta, kad izgāju pa Saeimas durvīm, mani savā gādībā pārņēma valsts varas pārstāvji, man patīk vai ne, sistēma tāda ir. Kad tiec ievēlēts par prezidentu, sastopies ar milzīgu komplektu pienākumu, ierobežojumu, prasību, katru dienu atklāj ko jaunu, un tas ir jāpieņem. Kad tuvojās beigām mana prezidentūra, domāju, ka kādu laiku varēšu pilnīgi atslābināties un atpūsties, taču konstatēju – pat pēc jaunā prezidenta inaugurācijas man vēl bija mobilizācijas sajūta, ka, katru rītu uzmostoties, man jābūt gatavai jebkuram izaicinājumam, prasībai, kā saka, jābūt uz strīpas.

Ķermenī fizioloģiski bija iebūvēts stāvoklis, ko sauc par aktivāciju. Zinātniski ir pierādīts – zemākais tās punkts ir miega stāvoklis, kad visi muskuļi ir atslābuši, maņu orgāni aizvērušies, bet augstākais – briesmu un baiļu brīdī, kad ķermenis mobilizējas. Ja aktivācijas ir par daudz, cilvēks kļūst histērisks vai no bailēm paralizēts, stīviem muskuļiem – tas ir slikti, tāpēc jāturas optimālā līmenī. Es to biju iemācījusies citos dzīves apstākļos, domāju, tas man palīdzēja – es savu aktivizācijas līmeni spēju turēt diezgan vienmērīgā mobilizācijas stāvoklī, taču ne tādā, lai tas man izpumpētu enerģiju un es otrā dienā sabruktu. Lai panāktu dozētu aktivāciju, zemapziņai un ķermenim ir jāsadarbojas. Man patika tas, ka prezidentūras laikā spēju izmantot visdažādākās mākas, ko kādreiz biju apguvusi, taču profesores amatā man brīžiem likās, ka tās visas nav pieprasītas (smejas).

Tad nebijāt kurpnieks bez kurpēm – psiholoģes zināšanas varējāt izmantot sev par labu?

Nuja, es to sapratu. Citi to dara automātiski. Tagad visiem sportistiem ir psihologi, kuri trenē vizualizāciju un tamlīdzīgi, daudz kas tiek formāli apgūts un mācīts... Piemēram, bruņotie spēki gribēja atsākt rīkot Kalpaka balles, lai virsnieku kundzēm būtu izdevība uzvilkt garās kleitas un citādi izštātēties, lai viņas justos kā leģendārajās Virsnieku kluba ballēs pirmās neatkarības laikā. Kad bija jāiet polonēzē, mums ar vīru nebija deju stundās jāmācās, jo trimdā abi bijām latviešu studentu korporācijās un piedalījāmies Kalpaka ballēs. Tā daudz agrāk iemācītais te noderēja.

NBS komandieris Raimonds Graube ar siltumu atceras, ka ir ar jums šajās ballēs dejojis.

Nuja, nuja. Ar daudziem esmu dejojusi – ar prezidentu Kučmu uz līgojoša kuģa Melnajā jūrā pie Jaltas, ar Desmondu Tutu, Dienvidāfrikas bīskapu, slavenu pretaparteīda cīnītāju, kādā ballē Amerikā – ar Starptautiskās atomenerģijas aģentūras vadītāju... Esmu dejojusi ar jauniešiem un sirmiem kungiem, ar visādiem.

Grūtais ceļš uz cilvēcību

Par savējo ilgāku laiku varējāt saukt Toronto Universitāti. Klīniskās psiholoģijas profesors Džeikobs Pītersons esot pametis darbu tajā, jo bijis spiests parakstīt deklarāciju, ka pārskatīs savus rasistiskos un homofobiskos uzskatus.

Ko tādu savā akadēmiskajā dzīvē neesmu piedzīvojusi un nebūtu to piecietusi, jo baudīju pilnīgu akadēmisko brīvību. Tā sauktā naida runa, protams, ir kaut kas pavisam cits, un arī universitātēs tai nav vietas.

Liberālisma un konservatīvisma stīvēšanās publiskajā telpā – vai tā jūs interesē?

Neciešu nekāda veida totalitārismu, arī tad, ja tas notiek it kā svēta mērķa vārdā. Kopš viduslaikiem zinām, kur tas noved. Man ir vienalga, cik cēli ir mērķi; ja tie tiek uzspiesti ar varu, notiek iejaukšanās personīgajā dzīvē... Saprotu, kāds aizstāv liberālos principus un vēlas tos veicināt, bet akadēmiskā brīvība ir svarīgāka. Tā ir izcīnīta par dārgu cenu; ja tā ar vieglu roku jebkāda veida, jebkādas pareizticības, respektīvi, ortodoksijas, vārdā tagad tiktu apdraudēta – esmu pilnīgi pret.

Ko domājat par Civilās savienības likumu un Stambulas konvencijas ratificēšanu?

Konvencijas pasaulē pieņem, lai saprastu, ka mainās sabiedrība, tās pieņemtās normas, parādās citi uzvedības veidi, kādus agrāk nepiecieta. Pirms gadiem necieta arī to, ka sieviete uz ielas parādās bez cepures, Irānā nesen tika nogalināta jauna sieviete, tāpēc ka hidžābu esot nepiedienīgi valkājusi. Arī mana mamma jaunībā negāja Rīgā uz ielas bez cepures, jo tā nebija pieņemts. Taču laiki mainās, un daudz kam jāpielāgojas.

Par Stambulas konvenciju – jāskatās uz tās kodola pamatprincipiem, lai nebūtu sistēmisku aizspriedumu pret jebkuru no sabiedrības daļām. Galvenais uzsvars tajā ir par sievietēm, vardarbību ģimenē. Kad uzreiz pēc prezidentūras sāku aktīvi darboties Madrides klubā, vairāku akciju laikā braucu uz Kolumbiju, Ugandu, Kirgizstānu. Piemēram, Ugandā bija skaista konstitūcija, kas beidzot ļāva sievietēm tikt ievēlētām parlamentā, taču viņas tur nevarēja nokļūt tādā pašā veidā kā vīrieši. Piemēram, viņām nedeva līdzekļus, par ko apbraukāt vēlēšanu iecirkņus; tas kandidātam sasien rokas. Vīriešiem valsts deva naudu, lai viņi var veikt savas kampaņas, sievietes faktiski ievēlēja cilšu vecākie. Ļoti svarīgi ir arī likumi, kas kriminalizē vardarbību ģimenē, Latvijā ar spēkā esošajiem sievietes nav pietiekami aizsargātas.

Arī mēs vēl esam ceļā uz lielākām cilvēktiesībām?

Mums ir daudz nepilnību. Kas vispār ikdienā notiek ar sievieti, kura ienāk policijas iecirknī un sūdzas, ka tikusi izvarota, kā pret viņu izturas. Latvijā tā situācija bija diezgan bēdīga. Šķiet, tagad tā ir būtiski uzlabojusies, bet nav ne tuvu līmenim, kur mēs gribētu sevi redzēt. Tas pats ar bērnu tiesību aizstāvību. Mums vēl daudz kas darāms.

Bez telefona sarunām ar Visumu

Kā jums šķiet – vai tādi lieli satricinājumi kā karš, bailes, ekonomiskā krīze tomēr var pasauli pagriezt uz labo pusi?

Iedomājieties, kāda izskatās Ukrainas zeme (nopūšas). Drausmīgi nopostīta, bet ir precedenti. Es kā bērns redzēju, kāda izskatījās Hamburga. Tikko bijām uzsākuši piekto klasi, un no bēgļu nometnes mūs veda ekskursijā uz Hāgenbeka zoodārzu, cik nu to dzīvnieku tur bija palicis, ļoti maz. No Lībekas braucot ar vilcienu, skatījāmies pa logu un prasījām – kad nonāksim Hamburgā? Skolotāji teica – mēs jau braucam tai cauri... Visapkārt vienas vienīgas drupu kaudzes un krāsmatas.

Lībekā joprojām ir iela, kur milzīgs baznīcas zvans, kad tornim trāpīja bumba, pusizkusis krita un līdz pusei izdūrās cauri ielas segumam – tas atstāts uz trotuāra kā atmiņa no tā laika. Vēlāk dzirdēju angļus sakām – vācieši, sākot no nulles, ir ekonomiski tikuši priekšā. Viņi notīrīja drupas un uzbūvēja modernākas fabrikas, mēs turpinām lāpīties, pielāgojot vecās mašinērijas, ražošanas metodes. Vācija tiešām apbrīnojami ātri spēja atkopties. Bet tā ir dārga maksa, lai līdz tam nonāktu.

Esat runājusi par gara spēku, cilvēkiem vienojoties vienā mantrā, lūgšanā, domā, esat saukta par mistiķi un iedvesmotāju... Naivs jautājums, protams, bet vai miljonu cilvēku vienotība domās, vēlmē, lai karš beidzas, kaut ko var mainīt?

To, ka domām ir spēks, esmu pieredzējusi pati savā dzīvē, taču tas nav tik vienkārši, kā, ienākot tumšā istabā, piespiežat vienu pogu un uzdegas gaisma. Lai domu spēks manifestētos fiziskā realitātē, ir dažādi priekšnoteikumi. Cik varu spriest no personīgās pieredzes – ja sirds līdz ar prātu ir orientēta uz vienu mērķi, tas notiek. Tas būtu ideāli, domājot par Ukrainu; ja ar prātu saprotam, ka tas, kas tur notiek, ir brutāli, netaisnīgi, pret visiem likumiem, un tam nāktu klāt žēlsirdība un līdzjūtība, redzot, ka cilvēki cieš, tātad sirds un prāts kopā, un mēs savas domas raidītu, lai Dievs vai augstāki spēki viņiem palīdz, šķiet, ka tas noteikti atstātu savu iespaidu. Es, protams, neko nevaru ne kategoriski apgalvot, ne arī pierādīt.

Lasīju kādā sieviešu žurnālā interviju ar dāmu, kura apgalvoja, ka viņai viss tiekot paziņots, visa iespējamā informācija taisnā ceļā no kosmosa nonākot pie viņas. Nu, man tāda tiešā telefona savienojuma ar Visumu nav (smejas), tikai palaikam kādi augstākās apziņas vai apskaidrotības brīži. Ikdienā cenšos domāt un secināt pēc savām cilvēciskajām spējām.

Esat teikusi, ka jums ir atmaksājusies pazemīga un regulāra meditācija – krīzes brīžos vai tad, kad vajadzējis koncentrēties, mobilizēties. Vai jūs ieteiktu atrast katram kādu garīgu praksi vai citu līdzekli, ar ko sevi stiprināt?

Vairākums cilvēku jau atrod kādu ārējo ietvaru savai garīgajai izaugsmei vai psiholoģiskam mierinājumam... Manas klasesbiedrenes vidusskolā pirms eksāmena baznīcā aizdedzināja svecītes pie Svētās Marijas statujas cerībā uz viņas palīdzību. Daudziem ļoti palīdz ticība un piederība pie kādai reliģiskas konfesijas, bet, ziniet, būtībā jau pietiek ar mazumiņu, lai cilvēks nonāktu kontaktā ar to iekšējo garīgo spēku, kas katram piemīt. Tas jau tur ir, visu laiku, kopš bērns ierodas šaisaulē.

Kā tam piekļūt? Dažs to atklāj sagadīšanās pēc, cits – kā mūki Tibetā vai indiešu faķīri – ar milzīgi sarežģītām disciplīnām, viduslaiku mūki – ar badošanos, naglu jostām, visādi darot sev pāri. Manā izpratnē, lai savu dvēseles spēku stiprinātu, brīžam vajadzīga vienpatība un noteikti arī klusuma brīži. Nav labi visu laiku runāt, klausīties, skatīties medijus, sarunāties ar citiem, nemitīgā tarkšķēšana mūsu smadzenēs ir šad tad jāaptur vai vismaz jāsamazina. Daudziem patīk iziet mežā, pastaigāties, kas ir ļoti svētīgi, bet, ja tur pļāpā, puse labuma pazūd (smejas).

Cilvēks iet makšķerēt, skatās uz pludiņu – tā ir meditācija, viņš ir viens ar sevi un klusumu, tas palīdz atjaunoties iekšējiem resursiem. Kādu vientulības brīdi vajag ik dienu, kaut piecas, desmit minūtes. Sievietei ar maziem bērniem, kuri pinkšķ un ķildojas, kādā brīdī vajadzētu kādam citam pateikt – es uz 10 minūtēm nebūšu pieejama, atgulties, apsēsties klusumā vai iziet pastaigāties. Kaut mazu miera periodu iegūt. Mūsu senči ļoti gudri svinēja saules pakāpes jeb saules celiņu, saulrieta brīdī vajadzēja darbus pārtraukt. Laukos vienmēr ir skriešana – pie govīm, cūkām, zirgiem, laukiem, bet mūsu senči zināja, ka nepieciešams arī svētvakars.

Krēslas brīdi nosvinēt.

Jā. Bieži vien to aizmirst, bet, kad atceras, tas ir ļoti svētīgi.

Vai jums vēl ir kāda interese par folkloru, ko jūs gribētu papētīt, uzrakstīt?

Tikko beidzu angļu valodā tulkot savu grāmatu Kosmoloģiskā saule, man bija ļoti laba tulkotāja, es rediģēju viņas tulkojumu. Tur viena no citētajām dziesmām skan tā: Vilks ar kazu saderēja / Mūžam naida neturēt. / Nav saulīte uzlēkusi, / Vilks kazai mugurā – nu, vai tā nav Ukraina un Krievija? Absolūti aktuāli.

Ar kādām sajūtām šogad sagaidīsiet valsts svētkus?

Domāju – kā parasti. Es tiešām priecājos. Nesen intervijā BBC radio britu žurnālists man kā bijušajai prezidentei jautāja – kā tāds cilvēks, kas bijis valsts prezidents, jūtas, kā vēl arvien var darboties sabiedriski. Viņš no kādas agrākas intervijas atcerējās – es esot teikusi, ka katru reizi, braucot garām ANO Ņujorkā, gadiem ilgi esot domājusi – kaut pienāktu diena, kad tai karogu rindā plīvotu arī Latvijas karogs! Tagad, kad redzu to plīvojam, vai tas būtu šeit, prezidenta pils priekšā, pie ANO vai savā lauku sētā, katru reizi, uz to noraugoties, man ir milzīgs prieks un gandarījums.

Ko jūs novēlētu tautai svētku laikā?

Lai viņi izjūt tādu pašu prieku par brīvību kā es! Tad es būtu priecīga, jā.

Oops! Notikusi kļūda