Rūdolfs Plēpis dodas prom no pansionāta - Ziemassvētkos viņš atkal būs savās mājās

Nu jau vairāk nekā divus gadus Rūdolfs Plēpis ir neredzīgs. Šo laiku viņš dzīvoja kopā ar meitu Viktoriju un mazmeitu Mariju viņu mājvietā Ķengaragā.

Rudenī, lai atvieglotu meitas ikdienu, Plēpis piekrita doties padzīvot uz senioru namu Vidzemē. Nu viņš priecīgs paziņo, ka atgriezīsies savās mājās, Rīgas klusajā centrā, kur līdz šim dzīvojis teju divdesmit gadu. “Ar prieku atgriezīšos savās sienās,” nosaka leģendārais aktieris, kuram savulaik nelielais vienistabas dzīvoklītis tika piešķirts par nopelniem radošajā darbībā.

Atvieglot meitas dzīvi

Rudenī Rūdis par savām pagaidu mājām sāka saukt senioru namu. “Divus gadus dzīvojot pie Viktorijas, es neesmu devis viņai iespēju atpūsties. Vai man nav citu palīgu? Par atbalstu runā daudzi, bet, kad reāli jāpalīdz, nav neviena. Tas tikai vārdos tiek izteikts, bet ne darbos. Neviena paša cilvēka, kurš izrādītu reālu interesi. Katram sava dzīve un ikdienas rūpes,” domīgi nosaka Plēpis.

Viņš uzsver, ka vienīgi viņa meita šajos gados ir viņa lielākais palīgs: “Visas ikdienišķās rūpes par mani uzņēmusies Viktorija. Gan aprūpe mājās, gan neskaitāmie ārstu apmeklējumi. Man jāļauj viņai dzīvot. Jauna sieviete, viņai sava dzīve jādzīvo. Otra meita Astriņa ar ģimeni dzīvo Edinburgā, viņa man fiziski nevar palīdzēt.” Un Rūdolfs uzsver, ka vecākās paaudzes cilvēkiem nevajag būt egoistiskiem un domāt tikai par sevi, cik nu viņiem ir grūti, jāļauj dzīvot bērniem un mazbērniem.

Rīko uzvedumus pansionātā

Aktieris pat par dzīvi pansionātā, kā allaž, runā sev raksturīgajā optimismā. “Tur lielākoties dzīvo cilvēki pēc astoņdesmit gadu vecuma. Cilvēki jūtas labi, arī par mani tur ikdienā rūpējās. Nevaru sūdzēties. Kā jau neredzīgu cilvēku aizveda gan paēst, gan pastaigās svaigā gaisā. Protams, tik, cik tas bija iespējams, jo ne es vienīgais, par kuru tur jārūpējas. Manu veselību visu laiku uzpasēja. Jutos labi,” saka Rūdis.

Runājot par ikdienu veco ļaužu namā, Plēpis piebilst, ka lielākoties laiku pavadījis, savā istabā klausoties radio. “Tur var dzirdēt visus jaunumus. Un tad gan, dzirdot ziņas, brīžiem šķiet, ka pasaule jūk prātā,” smejot nosaka Rūdis. Viņš stāsta, ka veco ļaužu mājās jau paspējis nama iemītniekiem un personālam uztaisīt dažus uzvedumus. “Meita man atveda fonogrammas, un es taisīju priekšnesumus. Protams, cilvēkiem jebkuros apstākļos un vecumā vajag prieku un mākslas devu. Veco ļaužu nama iemītnieki un darbinieki bija pie manis jau pieraduši, un daži pat bija saskumuši, kad uzzināja, ka dodos mājās,” nosaka aktieris.

Pie akluma nav iespējams pierast

Aktieris stāsta, ka priecājas saņemt zvanus no agrākajiem laikabiedriem. Tad varot parunāties. “Es pats nevaru nevienam piezvanīt, es jau tās telefona pogas neredzu,” nosaka Rūdis. Viņš atzīst – lai arī ir pagājis krietns laiks kopš redzes zaudēšanas, pie tā nevarot pierast. Taču, neraugoties uz grūtībām, viņš pateicīgs Dievam, ka ir pie veselības, lai nu kāda tā ir: “Skumji ikreiz dzirdēt ziņas par kādu viņsaulē aizgājušo laikabiedru… Ik pa brīdim no kāda atkal atvadāmies…”

Atgriezīsies savā mājvietā

Rūdolfa mājvieta ir vienistabas dzīvoklis Alunāna ielā. Turp viņš arī atgriežas pēc trīs mēnešu dzīves veco ļaužu namā. “Šāds lēmums tika pieņemts vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir birokrātija. Jo, redzat, man ir savs dzīvoklis, kāpēc nedzīvoju tur? Tagad meita man kārtos caur sociālo dienestu palīgu, kas varēs man kā neredzīgam cilvēkam palīdzēt mājas darbos. Lai līdz tam nonāktu, ir jākārto neskaitāmas formalitātes. Man valstij jāpierāda, ka man nepieder miljoni,” ironizē Plēpis. Viņš pauž prieku par iespēju atgriezties savās mājās, jo tur katra siena zināma. “Mājas ir mājas. Savas mājas, kur pavadīti gandrīz divdesmit gadi. Viss tur zināms. Vienīgi tagad pats vairs nevarēšu pagatavot ēst, arī televizors vairs nebūs nepieciešams,” nosaka viņš.

Pirms vairāk nekā diviem gadiem žurnālam "Kas Jauns" Rūdolfs Plēpis stāstīja par zaudēto redzi: “Pats neko nenojautu. Nekādas pazīmes par to neliecināja, ja nu vienīgi, ka man pirms tam pusgadu regulāri reiba galva. Pamodos kādā rītā, un bija tumša bilde. Nākamajā dienā devos pie ārsta. Tika veikta operācija. Tagad ir mazliet labāk, jo, piemēram, caur miglu savus pirkstus redzu. Skatoties uz cilvēkiem, redzu tikai apveidus, kaut kādus siluetus.”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" svētku dubultnumurā!