Ieva Akuratere pirms deputātes pilnvaru nolikšanas vēl uzdzied suņa ballītē

Pirms pāris nedēļām Ivars Upenieks, kas ar saviem trim franču buldogiem nonācis arī LTV raidījuma "Ķepa uz sirds" draugu lokā, savās mājās sarīkoja ballīti 50 viesiem, lai nosvinētu Tobja devītos šūpļa svētkus.

Nolīgts pat profesionāls fotogrāfs, kas bijis varen pārsteigts, ka bildējamais jubilārs ir… suns, un dziedošo dāmu trio ar Ievu Akurateri priekšgalā. Viņu balsu pavadībā četrkāji tik sparīgi “rāvuši” līdzi, ka mājai gandrīz “nonesuši jumtu”.

Izsmalcināts spītnieks

Ivara Upenieka ikdiena krasi mainījās pirms deviņiem gadiem, kad viņa dzīvē pēkšņi ienāca pirmais suns. “Man draugs uz ielas parādīja franču buldogu, vēršot uzmanību uz komisku situāciju – tas suns bija nešpetns, nepaklausīgs, saimnieki lūdzās, lai iet uz priekšu, bet šis nepakam. Un es noteicu, ka gribu tādu suni. Tik nepaklausīgu? Vienalga, bet gribēju tādu,” sarunā ar "Kas Jauns" iesāk Ivars. Aizgājis mājās, uzreiz ķēries pie sludinājumu izskatīšanas internetā, kur ieraudzījis Tobi – nesen dzimušu kucēnu. “Tūlīt piezvanīju saimniekiem un teicu, ka gribu to suni. Tobrīd viņam bija tikai dažas nedēļas, nācās gaidīt līdz Ziemassvētkiem, kad Tobis jau paaudzies varēja ierasties manās mājās.”

Ivars ir pārliecināts, ka ar Tobi izvilcis “lielo lozi”. “Viņš ir aristokrāts, pieļauju, ka iepriekšējā dzīvē bijis karalis. Inteliģents, gudrs, saprot visu no pusvārda, dzīvē pat zīmuli nav sagrauzis.” Pa deviņiem gadiem no saimnieka saņēmis tikai divus brāzienus: kad maziņš izskrējis uz ielas un kad no visām viesiem sagatavotām lašmaizītēm nolasījis zivi. “Viņš ēdienu nekad neņems no zemes – vai nu no trauka, vai vismaz jāuzdur uz dakšiņas, tikai tad apēdīs. Tobim patīk smalki ēdieni – ļoti ēd lielās tīģergarneles, bet mazās spļauj laukā,” savu pirmo četrkāji smaidot raksturo Ivars.

Sāp cilvēku cietsirdība

Kopš paņēma Tobi, Ivara dzīvē ienākuši vēl trīs franču buldogi. “Caur feisbuku uzrunāja kāda meitene, ka pamests slims un nelaimīgs 13 gadu vecs franču buldogs Rūpijs. Viņš ir mana lielākā sāpe... Pie mums nodzīvoja deviņus mēnešus, izoperējām vēzi, ārstējām kaites, kas bija uz nervu pamata... Viņš nodzīvoja skaistus deviņus mēnešus. Lieldienās Rūpijs nomira, pieglaudies man uz pleca, un Tobim drīz sākās depresija.” Apmeklējot ārstu, konstatēts, ka Tobim steidzami vajadzētu otru sunīti, un, protams, franču buldogu. Un tā ģimenē pirms četriem gadiem ienācis Domis. Teju liktenīgi, ja ņem vērā, ka “iepriekšējie saimnieki Domi gribējuši saukt par Rūpiju, kas ir ļoti rets vārds”.

Nesaņēmis vajadzīgās rūpes par veselību, Domītis kopš bērnības ir invalīds. “Vieglāk paprasīt, kas viņam nekaiš,” nopūšas Ivars, kuram ar katru paņemto dzīvnieku līdzi nāk arī smags stāsts par cilvēka nelietību un cietsirdību. Cietusi no cilvēku vienaldzības un savtības, caur atsaucīgiem paziņām drīz Upenieku kompānijai pievienojusies arī suņu meitenīte Koko.

“Kopš man ir suņi, savu dzimšanas dienu nesvinu, bet suņu gan. Es viņus uzskatu par saviem ģimenes locekļiem – kā spītīgus bērnus, jo franču buldogi tieši tādi pēc savas būtības ir,” stāsta Ivars, neslēpjot, ka daudzi tāpēc viņu nesaprot. Bet tieši tas izkristalizējis īstus draugus no pārējiem. Piemēram, Ivaram beidzies kontakts ar kādu draugu, kurš Tobi izgrūdis no sava klēpja, rūpēdamies par drēbju tīrību. “Ķerts vai ne ķerts, bet draugi zina, ka mana dzīve pakārtota suņiem, man viņi ir pirmajā vietā. Ja kaut kur uzaicina ciemos un saka, lai suns paliek ārā, es tur vairs nebraucu. Dzīve ir tik īsa, katru mirkli gribu būt drošs, ka man viņi ir un viss ir kārtībā.”

Suns izvēlas pat mašīnu

Arī ceļojumos, kas tik ļoti agrāk patika, Ivars nebrauc, ja tajos nevar paņemt līdzi suņus. “Retu reizi, kad kaut kur darba darīšanās jābrauc, atstāju suņus pie dēla. Bet Tobis pēc tādiem izgājieniem ar mani nerunā divas dienas.”

Kopīgās gaitās suņi ar saimnieku izceļojušies pa visu Eiropu. Domis, būdams rūpju bērns, parasti sēž Ivaram klēpī pie stūres, abi pārējie – sadalījuši blakus vietu vai nu uz grīdas, vai beņķī. Īpaši tuva, sakritība vai ne, franču buldogiem ir Francija, kur Tobim dzīvo arī krusttēvs, un tur visi bijuši vairākkārt. Tur pat žandarms, apturot uz ceļa un ieraugot franču (!) buldogus, atplaukst kārtībsargam netipiskā smaidā. Ivara soctīklos redzams, kā viņš ar suņiem iemūžinās, skaistu kalnu un vīnogulāju ainavu iekļauts, kā sēž mašīnā, novērtē apceļoto pilsētu restorānus un mauriņus.

“Lai cik smieklīgi tas būtu, Tobis arī izvēlējās man mašīnu,” riskējot, ka daudzi apspriedīs, cik “viņš traks”, atklāj Ivars. “Mums bija mersis, kas viņam galīgi nepatika. Kad nokrita no Lexus pakaļējā sēdekļa, ar to vairs negribēja braukt. Kad pienāca laiks iegādāties jaunu mašīnu, aizbraucām uz salonu. Domāju, ņemt X5 vai X6, teicu Tobim: lec iekšā  – kuru izvēlēsies, to ņemšu! Viņš ieleca X6. Līdz ar to teicu pārdevējam, lai raksta rēķinu. Šis uz mani skatās – nu nevar būt, citi vecenes ved, lai izvēlas mašīnu, bet tu – suni?!” par apkārtējo reakciju smej Ivars.

“Kur tad jubilārs?!”

Dzirdot par suņu vietu visās norisēs, katram savas dzimumdienas svinēšana vairs nešķiet nekas pārdabisks. Un diezin vai tas būtu jāpavada ar komentāriem, ka “naudu varēja tērēt cēlākiem mērķiem”. Katra ģimene taču dažas reizes gadā cenšas sarīkot savējo kopā sanākšanu, lai kāds būtu iemesls, un Ivars to rīko par godu suņiem. Domim dzimšanas diena ir februārī, Koko – maijā, bet Tobim – oktobrī. Un tā katra tiekot svinēta ar vērienu, klājot galdus, ņemot viesmīļus, māksliniekus un fotogrāfus. Piemēram, Koko dzimumdienā uzstājies Ainars Bumbieris, kas sanākusi “riktīga suņu jezga”, bet šoreiz Ivars no suņiem aicinājis tikai franču buldogus un no māksliniekiem – savas labas paziņas: Ievu Akurateri, Ilzi Grunti un Raimondu Vazdiku. “Ieva zināja, ka dzimšanas diena tiks svinēta man mīļajam Tobim, uzreiz piekrita “ar lielāko prieku” nākt uzstāties. Bet fotogrāfs gan bija ļoti pārsteigts. Atnākot prasīja – kur ir jubilārs? Saku – reku, viņš ir suns. Pēc tam gan uzrakstīja, ka tā bijusi viena no krutākajām ballītēm, kādā bijis.”

Ivars cer, ka tā domā arī viņa četrkāji, jo nav trūcis ne lielo garneļu, dāvanu un gaidītās tortes – jā, jubilārs to tiešām gaidot! –, ne dziesmu, kurām vilkt līdzi. “Ir viena dziesma, ko Ieva izpilda, par haizivs spuru, nu tad viņi visi rauj tai līdzi, kurš skaļāk – tā, ka mājai jumts ceļas nost!” atklāj Ivars. Īpaši Tobim jau ir koncertu un teātru pieredze. Kad vienā no pilīm izskanējis Maijas Lūsēnas koncerts un klausītāji pēdējam skaņdarbam dziedājuši līdzi, arī Tobis pievienojies rejot. Bet aplausu laikā uzlecis uz skatuves un no sirds tos izbaudījis.